Laulībā naudu likt kopā vai katram tērēt savu?

Laulībā naudu likt kopā vai katram tērēt savu?

Iedvesmojošs pāris – Ingus un Liene Bukši, kuri ir pārliecināti, ka meklēt palīdzību savā laulībā – tā nav vājuma pazīme. Savā profesionālajā ikdienā – programmētājs un mārketinga speciāliste, savā privātajā dzīvē – drosmīgs pāris, kas teju 22 laulības gados ir gan atvēruši sirdi diviem adoptētiem bērniem, gan pārsteiguši ik pa septiņiem gadiem savus draugus, pierādot, ka pie laulību konsultanta iet, nevis tāpēc, ka grib šķirties, bet gan – ka vēlas neizšķirties un iemācīties vēl labāk komunicēt ar otru. Kamēr citiem pāriem finanses ir klupšanas akmens, Bukšu pāris brīdī, kad “viss nobruka”, sāka kopīgi mācīties, kā pārvaldīt nopelnīto, kā gudri rīkoties ar finansēm, tā sasniedzot arī pašu attiecībās jaunas virsotnes. Šajā sarunā uzzināsim, kāpēc septiņu eiro dēļ Ingus Lienei teica, ka atkal laiks ir zvanīt psihoterapeitam, ko Liene izdarīja reiz tādu, ko vīrs atceras un saka, ka patiesi lepojas ar savu sievu un kā tikt galā, ja ”komunikācijas trubas” aizsērējušas? Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi. Video versijā noskatieties arī, ko uz Bukšu pāra īpašo jautājumu “Vai un kā uzturs ietekmē laulību un ko iesākt, ja galvenais gatavotājs/-a ir noguris?”atbild eksperte – uztura speciāliste Gita Ignace (57 min). Rihards: Jūs teicāt, ka savā nu jau 21 gadu ilgajā laulībā (tūlīt būs 22 gadi), esat piedzīvojuši krīzes ik pa septiņiem gadiem. Lūdzu ieskicējiet, kas bija tajā pirmajā septiņgadē, kad ceļš aizveda pat līdz pāru terapeitam? Liene: Tas galvenais iemesls bija, ka pēkšņi sapratām, ka nevaram parunāt viens ar otru. Mēģinājām runāt, tas ļoti ātri nonāca pie kliegšanas un nespējām vairs saprasties. Tad vīrs teica, ka mums ir vajadzīgs kāds, kas palīdz “iztīrīt komunikācijas trubas”. Aizgājām pie brīnišķīga terapeita – Gata Līduma. Ingus: Un viņš... Lasīt tālāk
Aicina nevirzīt ratifikācijai Stambulas konvenciju

Aicina nevirzīt ratifikācijai Stambulas konvenciju

Stambulas konvencija ir balstīta radikālā feminisma idejās par šķiru cīņuKonvencijas Preambulā teikts: “atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.”[1] Tādējādi ne tikai tiek noliegta vīriešu loma laulībā, ģimenē un bērnu audzināšanā, bet arī tiek ieviesta visu vīriešu vainas prezumpcija. Visā konvencijas tekstā dominē uzskats par vīrieti kā varmāku un par sievieti kā upuri. Konvencija ļoti plaši runā par “dzimumu vai dzimuma lomu stereotipiem”, tos neatšifrējot. “Lai novērstu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, nepieciešamas tālejošas izmaiņas visas sabiedrības attieksmē, atteikšanās no dzimumu stereotipiem un izpratnes veidošana.[2]” … “minēto pienākumu pamatā ir projekta autoru pārliecība par to, ka pašreizējos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļus bieži vien ietekmē aizspriedumi, dzimumu stereotipi un dzimumu diskriminējošas paražas vai tradīcijas. Tāpēc Konvencijas dalībvalstīm jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai veicinātu izmaiņas domāšanā un attieksmē.[3]” Kā liecina Labklājības ministrijas skaidrojošajā vārdnīcā[4] dzimumu līdztiesības jomā, dzimumsociālās / dzimumu lomas ir tradicionāli pieņemtas lomas, kas izveidojušās socializācijas (audzināšanas, mediju, citu faktoru ietekmēs) rezultātā, bet kurām nav rodams objektīvs pamatojums, tomēr rezultātā tās ierobežo cilvēku uzvedību un arī viņu labklājību un labsajūtu. Dzimumu lomu piemēri ir vīrietis – ģimenes apgādnieks vai sieviete – mājsaimniece. Ņemot vērā, ka tieši bērna piedzimšanas un zīdaiņa periodā izteikti ir vērojama minēto dzimuma lomu realizācija, var secināt, ka Konvencija savā būtībā vēršas pret mātišķības un tēvišķības izpausmēm, kas šajā periodā ir tik nozīmīgas bērna pilnvērtīgai psihoemocionālai attīstībai, nodarot potenciālo kaitējumu bērnu psihei.Stambulas konvencija paredz sociālā dzimuma jeb gender jēdziena ieviešanup. c) “ar terminu „sociālais dzimums” (dzimte) tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība,... Lasīt tālāk
NVO aicina veidot Demogrāfijas un ģimenes lietu ministriju

NVO aicina veidot Demogrāfijas un ģimenes lietu ministriju

Starptautiskajā Ģimenes dienā nevalstiskās organizācijas, kas apvienojušās Memorandā ģimenes vērtību stiprināšanai aicina spert izšķirošos soļus demogrāfisko problēmu risināšanai Latvijā un veidot Demogrāfijas un ģimenes lietu ministriju. Apzinoties, ka pēdējo 30 gadu laikā Latvija zaudējusi turpat 1 miljonu cilvēku, šādas ministrijas darbība sekmētu koordinētāku un mērķtiecīgāku pieeju demogrāfisko problēmu risināšanai, kā arī veicinātu tādu nozaru politiku, kas atbalsta ģimenes un veicina iedzīvotāju skaita pieaugumu. NVO norāda, ka kopš 2009. gada ir bijuši dažādi mēģinājumi risināt demogrāfijas jautājumus, taču līdz šim tas ir bijis nepietiekami un nav nesis vēlamos rezultātus, tāpēc ir pienācis laiks rīkoties mērķtiecīgāk. “Pēdējo 30 gadu laikā Latvijā ir notikušas ievērojamas demogrāfiskās pārmaiņas. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas iedzīvotāju skaits bija aptuveni 2,7 miljoni, šobrīd tas ir samazinājies līdz aptuveni 1,9 miljoniem 2021. gadā. Iedzīvotāju skaita samazināšanos nosaka vairāki faktori, tostarp mērķtiecīgas un sistemātiskas demogrāfiskās politikas trūkums visos publiskās pārvaldes līmeņos,” uz tendencēm norāda biedrības “Asociācija Ģimene” vadītājs Rihards Kostigovs. NVO ir vienisprātis, ka laikā no 2002. līdz 2009. gadam, kad izpildvaras līmenī strādāja Bērnu un ģimenes lietu ministrija, tika paveikts nozīmīgs darbs demogrāfiskās situācijas uzlabošanā, kas ir būtiski ietekmēja gan dzimstības rādītāju uzlabošanos, gan sekmēja ģimenei draudzīgas vides veidošanos. 2011. gadā tika izveidota Demogrāfisko lietu padome, kurā ietilpa ministriju un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Kopš 2016. gada demogrāfisko jautājumu risināšana norisinājās sadarbības platformas ”Demogrāfisko lietu centrs” ietveros Pārresoru koordinācijas centra un Ministru prezidenta padomnieka demogrāfijas jautājumos vadībā, tomēr būtiski ir iztrūkusi politiskā griba uzlūkot demogrāfijas jautājumus kā prioritāti mūsu valstī. Kā zināms, 2022. gadā Demogrāfisko lietu centrs tika likvidēts, vienlaikus 14. Saeimā uzsāka darbību Ilgtspējīgas attīstības komisijas Demogrāfijas, ģimeņu un bērnu lietu apakškomisija. “Diemžēl demogrāfiskie jautājumi pēdējo 30 gadu... Lasīt tālāk
Viņš man teica – tu tikai mani sagaidi. Es sagaidīju…

Viņš man teica – tu tikai mani sagaidi. Es sagaidīju…

Šis būs stāsts par kādas laulības piedzīvotajiem zemākajiem punktiem, kuros tomēr notika brīnums. Uz sarunu aicinājām politologu Andi Kudoru, kurš ar savu sievu Lilitu laulībā ir jau 24 gadus. Viņi atceras, ka laulību uzsāka tik pareizi, cik vien varēja būt, gluži “kā pēc grāmatas” … Tomēr pēc sastapšanās ar pirmajiem nopietnajiem sarežģījumiem laulībā ienāca sarūgtinājums. Tas noveda pie tā, ka lielākā daļa no laulības gadiem pavadīti postošā azartspēļu un alkohola atkarībā. Kā laulātais pāris spēja rast izeju no ilgās krīzes brīdī, kad abas puses saprata – sliktāk vairs nevar būt? Kas noveda pie lēmuma atstāt otru brīdī, kad viņam bija vissmagāk – bezspēcība vai cerība? Un kādēļ Lilita pieņēma lēmumu sagaidīt Andi atgriežamies? Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi. Rihards: Lilita ir personāllietu speciāliste, Andi mēs, savukārt, pazīstam kā politologu un spēcīgu konservatīvās domas virzītāju. Lilita, vai tā ir vienmēr bijis, ka Andis ir tas lielais runas vīrs? Lilita: Jā, iepazināmies Rīgā vienā draudzē, kur viņš sākumā tulkoja un tad jau vadīja pārrunu grupas. Andis vienmēr ir bijis līderis. Kā jūs pa īstam iepazināties toreiz vairāk nekā pirms tiem 24 gadiem? Andis: Mēs bijām abi draudzē vienā ģimenes grupā. Tās toreiz bija Bībeles pārrunu grupas, tas bija kaut kas līdzīgs mājas draudzēm. Lilita toreiz bija ar mums. Es pievērsu uzmanību Lilitai brīdī, kad reiz uz vienu sapulci nebija atnākušas māsas. Bija maz cilvēku, es biju sarūgtināts. Es Lilitai prasu, kur ir pārējās māsas? Un Lilita man teica: piedod. Man bija tā “opā”, jo viņa taču nav vainīga, ka citi nav atnākuši, es sapratu, cik viņa ir pazemīga. Es laikam biju noguris no lepnām sievietēm, tas man likās tik ļoti vērtīgi, kas es... Lasīt tālāk
Izeja ir sarunās, jo, sēžot burkā, etiķeti neieraudzīsi

Izeja ir sarunās, jo, sēžot burkā, etiķeti neieraudzīsi

Šoreiz saruna par to, ka jebkuru krīzi var pārvarēt, ja attiecību kontā ir gadiem veidots uzkrājums. Blūmu ģimene ir vienisprātis – viņi viens otram ir tik mīļi, ka sapratuši, savas problēmas ir jārisina, lieti viņiem palīdzējušas pāru terapijas. Krista, kas fotografē, skaisti glezno un ir mamma diviem brīnišķīgiem bērniem, jau 12 gadus ir sieva Vilmāram. Kad Vilmārs kādā foto sesijā Kristu satika, viņam uzreiz bija skaidrs – “viņa būs mana sieva”! Tā arī notika. Šodien Blūmu laulātais pāris dzīvo pašu celtā un iekārtotā mājā, kurā atrodas vieta gan lai čubinātos, gan risinātu psiholoģiski dziļas sarunas, lai restaurētu kādā brīdī savā vaļā palaistās attiecības. Vilmārs no grafiskā dizainera savu ampluā nomainījis uz veiksmīgu tetovēšanas meistara amatu, savukārt talantīgā Krista smejas, ka viņai nav iebildumu būt par filantropa sievu. Arī radošie meklējumi un viena otra atbalstīšana ir ienesusi dinamiku laulībā, par kuru abi ir gatavi dalīties. Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi. Rihards: Es tevi, Vilmār, esmu vienmēr pazinis kā grafisko dizaineri, tagad tavs ampluā ir mainīts, par to arī būs interesanti parunāt, kā tas ietekmējis jūsu attiecību dinamiku, bet kā jūs toreiz (pirms 12 gadiem) izdomājāt vispār precēties? Vilmārs: Labs jautājums. Bija tā, pirms Kristas es nebiju cilvēks ar vērtībām, biju meitu ģēģeris, kā tautā sauc. Ap 25 gadiem cilvēkam izveidojas prefrontālais korteks un pētījumi saka, ka tas ir tas, kas atbild par ilgtermiņa domāšanu un sekām. Cilvēki tad sāk saprast, ka nevajag ar BMX, piemēram, skriet sienā. Ap to laiku arī man sāka likties, ka nav ok tas dzīves veids, kādu es dzīvoju. Tad es vienā foto sesijā iepazinos ar Kristu. Man viņa uzreiz likās ļoti interesanta persona, bet viņa tajā laikā... Lasīt tālāk
Ja laulībā ir krīze, tu apstādini visu pārējo un to atrisini

Ja laulībā ir krīze, tu apstādini visu pārējo un to atrisini

Saldus Sv.Gregora Izglītības centra direktors Raimonds ar Andu laulībā ir kopā jau 19 gadus, viņu vecākajam dēlam tūlīt apritēs pilngadība, savukārt meitiņai tūlīt būs 10 gadi. Mežiņu pāris sarunā atklāti stāsta par to, cik viegli var trīs mēnešus teju veltīt darbam un izaugsmei, nepamanot, ka esi atstājis novārtā otru un savu laulību. Tam notiekot nākas piedzīvot smagu mācību, kurā nākas atkal atgriezties pie sava laulības solījuma. Tajā ir lēmums un izvēle, ne tikai sajūtas. Raimonds un Anda ir pārliecināti, ja laulībā piedzīvota tiek kāda krīze, tad jāapstādina ir viss pārējais un tā ir jāatrisina. Izmainīts darba grafiks, apzināts lēmums meklēt, kā parādīt otram mīlestību un apzināts atdalīts laiks randiņiem – praktiskie soļi, kas abiem ir atgriezuši dzirksti un pārliecību, ka apprecēt otru bija pareizs lēmums! Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi. Viktorija: Anda, Tu Raimondu satiki studiju sākumā, jūs apprecējāties un visai drīz jums piedzima arī pirmdzimtais. Ko jums abiem kā tikko jaunlaulātajiem bērniņa ienākšana izmainīja jūsu attiecībās?Anda: Jā, tas bija 2003. gads, kad iepazināmies, gadu mēs draudzējāmies un tad apprecējāmies. Pēc mēneša mums pieteicās mūsu puika Olivers un man liekas, ka tas bija kas tāds, kam tevi neviens nesagatavo. Lai arī komunikācijas studiju lekcijas bija labas, arī tajās nesagatavoja, ko tas mainīs komunikācijā ar vīru, ko ta smainīs manā dzīvē. Kamēr vēl gaidāt, esat divatā, bet tad, kad piedzimst, iesākas citādāks posms, kam neesi sagatavojies. Mums likās, ka iesākumā viss tā lēnām attīstīsies, sapratīsi, kā tas ir būt divatā laulība un izbaudīt vienam otru un pavadīt daudz laika kopā, bet tad ienāk mazais. Un tu sāc lietas mācīties no jauna.Raimonds: Bija viens moments, kurā es sapratu, ka kaut kas... Lasīt tālāk
Triumfēsim, ja būsim par bērnu tiesību aizsardzību it visā

Triumfēsim, ja būsim par bērnu tiesību aizsardzību it visā

Piedāvājam jums, lasītāji, nelielu ieskatu video sarunā, kas notika grāmatas “Bērni vispirms” latviešu valodas izdevuma atklāšanas pasākumā Rīgā, vēsturiskajā Mencendorfa namā. Aicinājām uz pāris jautājumiem grāmatas autori, Amerikas bērnu tiesību globālās kustības “Them before us” vadītāju Keitiju Faustu. Savus jautājumus Keitijai uzdod grāmatas tulkotāja un izdošanas idejas autore Alīna Ozoliņa un portāla “Telos” galvenā redaktore Agnese Irbe. Alīna Ozoliņa: Mans pirmais jautājums Tev, Keitij, būs par definīcijām. Proti, par tiesībām, kas ir minētas uz grāmatas vāka – bērnu tiesībām uz tēvu un māti. Mūsdienās, kad cilvēktiesību saraksts kļūst garāks un garāks, sabiedrība kļūst arvien skeptiskāka pret jaunām cilvēktiesībām, par kurām viņi iepriekš nav dzirdējuši. Tātad tiem, kas grāmatu nav lasījuši, vai jūs varētu paskaidrot, uz ko balstās šīs bērnu tiesības? Es nezinu, kā ir Latvijā, bet Amerikā visu, ko pieaugušie ļoti, ļoti vēlas, viņi nosauks par tiesībām. Amerikāņiem šķiet, ka pieaugušajiem ir tiesības uz mājokli, uz izglītību, tiesības saņemt valsts apmaksātu maģistra grādu, tiesības uz kontracepciju. Es saprotu skepsi, kas saistīta ar bērnu tiesību atzīšanu ģimenes kontekstā. Tāpēc grāmatā mēs mēģinājām aprakstīt, kas tieši ir šīs tiesības, lai jūs zinātu, kādos gadījumos pasludinātās tiesības var patiesi atzīt par tiesībām. Mēs strādājam, pamatojoties uz dabisko tiesību sistēmu. Tāpēc grāmatā ir 3 kritēriji pēc kuriem atpazīt, ka kādas tiesības tiešām atbilst dabiskajām tiesībām. Pirmais no tiem ir tāds, ka dabiskās tiesības pastāvēja pirms valsts. Jūs varat paņemt, piemēram, tiesības uz dzīvību vai tiesības sevi aizstāvēt, un jūs redzēsiet, ka šīs tiesības pastāvēja pirms jebkuras valsts izveides. Grāmatā mēs aizstāvam bērnu tiesības uz māti un tēvu, un šīs attiecības arī pastāvēja pirms valsts. Otrs kritērijs ir – vai kādam (no malas) tās... Lasīt tālāk
Iznācis ilgi gaidītais grāmatas “Bērni vispirms” tulkojums latviešu valodā

Iznācis ilgi gaidītais grāmatas “Bērni vispirms” tulkojums latviešu valodā

Ar skaistiem izdošanas svētkiem Rīgā, vēsturiskajā Mencendorfa namā, pie lasītājiem savu ceļu ir radusi unikāla grāmata par bērnu tiesībām – “Bērni vispirms: kāpēc mums ir vajadzīga globāla bērnu tiesību aizstāvības kustība”. Šajā grāmatā amerikāņu autores Keitija Fausta un Steisija Meninga apkopojušas vēl iepriekš nedzirdētus bērnības pieredzes stāstus par augšanu netradicionālajās ģimenēs. Ko bērnam nozīmē uzaugt šķirtā bioloģisko vecāku ģimenē, poligāmā ģimenē, viendzimuma pāra savienībā, vecāku nereģistrētā kopdzīvē vai ar māti, kura apzināti izvēlējās audzināt bērnu viena? Grāmatā, ieklausoties stāstos un analizējot zinātniskos pētījumus, tiek meklētas atbildes arī uz jautājumiem, kā bērnus ietekmē viņu ieņemšana mākslīgās apaugļošanas un/vai surogasijas ceļā, vai tiekot adoptētam kā donoru embrijam? Grāmatu izdevusi biedrība “Asociācija “Ģimene””, bet ideja par šādas lasāmvielas nepieciešamību latviešu valodā pieder grāmatas tulkotājai Alīnai Ozoliņai. Viņasprāt, pārmaiņu vēsmas, kas ietekmē ģimenes citviet pasaulē, ir sasniegušas arī Latviju. Viņa saskata grāmatā “potenciālu mainīt cilvēku skatījumu uz ģimenes jautājumiem”, vērtējot tos bērnu tiesību un labbūtības gaismā. Viņa norāda, ka “zinātniskie pētījumi paši par sevi reti spēj ietekmēt sabiedrības viedokli, jo tie neaizkustina cilvēku emocionālo pusi. Sabiedrības uzskatus maina tieši personīgie stāsti, ja tos lieto kā ilustrāciju zinātnieku pierādītajām atziņām”. Šai atziņai piekrita arī sengrieķu valodas filoloģe, portāla “Telos” galvenā redaktore Agnese Irbe, atklāšanas svētkos uzsverot personīgo stāstu nozīmi: “Mums neiet viegli ar sistemātisku domāšanu, bet mēs esam ļoti uzņēmīgi pret emocionāliem un individuāliem pieredzes stāstiem. Šajā grāmatā ievietoti daudzi, ļoti spēcīgi un uzrunājoši stāsti. Mēs ikdienā dzirdam daudz, piemēram, geju pāru stāstus par to, ka viņi nav saprasti un uzklausīti, bet šī grāmata mūs aicina ieklausīties spēcīgās emocijās, kuras pauž bērni. Tie ir bērni, kas ir auguši bez mātes vai tēva vai tikuši pamesti,... Lasīt tālāk
Asociācija jau 15 gadus iestājas par ģimenes vērtībām

Asociācija jau 15 gadus iestājas par ģimenes vērtībām

Biedrība “Asociācija “Ģimene”” Latvijā jau 15 gadus nemainīgi un nenogurstoši pilda sākumā iezīmēto misiju – “aicināt veidot uz stiprām ģimenēm balstītu sabiedrību, aktualizējot patieso vērtību nozīmi un ikvienas personas atbildīgas rīcības nepieciešamību.” Ģimenes vērtības ikvienā solī Ikviens, kurš iesaistījies šīs nevalstiskās organizācijas darbā, turpina rast risinājumus un atbalsta sistēmu jomās, kuras dibinātāji jau sākotnēji uzsvēra par pamatu asociācijas darbam – uz kristīgām vērtībām balstītas ģimenes, laulības un cilvēka dzīvības svētuma atjaunošana un stiprināšana Latvijas sabiedrībā. Piecpadsmit darbības gadu laikā par galvenajiem uzdevumiem izvirzīti – sabiedrības izglītošana, ģimeņu atbalstīšana un stiprināšana, profesionāla atbalsta ģimenēm krīzes situācijās nodrošināšana, sadarbības uzturēšana ar valsts, pašvaldības organizācijām likumdošanas jomā. Asociācija caur dažādiem pasākumiem Latvijas sabiedrībā ir popularizējusi un stiprinājusi ģimenes vērtību un iestājusies par nepieciešamu labvēlīgas politikas ģimenes jautājumos veidošanu. Asociācijas valdē esošie pārstāv viedokli, ka darbības pamatā jebkura iniciatīva, ideja balstīta un veidota uz pārliecību, ka ģimene ir sabiedrības pamats, laulība ir ģimenes pamats, bērni ir nākotne un cilvēks ir vērtība. Pamats, uz kura darboties Asociācijas “Ģimene” viena no dibinātājiem un ilggadējā vadītāja (2008.-2021.) Ilona Bremze stāsta, ka ierosme izveidot domubiedru grupu nāca agrīnajā liberālo vērtību lobēšanas posmā, kad satraucošās tendences politikā bija pamanījusi toreizējā Saeimas deputāte Inta Feldmane. “Viņa mūs toreiz sapulcināja un informēja, ka Saeimā notiek ļoti pamatīga liberālo vērtību lobēšana ģimenes vērtību jomā. Jau toreiz tās bija vairākas nevalstiskās organizācijas, kuras gāja pie deputātiem un savas vērtības mēģināja kaut kādā veidā dabūt likumprojektos. Inta mums teica, ka būtu nepieciešama arī konservatīvi domājošo cilvēku nevalstiskā organizācija, kura stāvētu no savas puses pretī un runātu ar deputātiem par to, ka tieši dabiska ģimene, laulība, cilvēka dzīvības vērtības ir jāsargā. Mēs visi ļoti... Lasīt tālāk
Izdzīvot pazemības skolu un iemācīties piedot

Izdzīvot pazemības skolu un iemācīties piedot

Kas palīdz diviem cilvēkiem, kuri solījuši mūžīgu uzticību, to arī saglabāt brīžos, kad attiecības piedzīvo satricinājumus?  Mēs turpinām sarunas par laulību, pāru piedzīvotajām krīzēm tajā, bet galvenais – ieklausāmies atbildēs, kā krīzes pārvarēt un kā laulību darīt stiprāku. Jūsu uzmanībai trešā saruna un tā šoreiz ar Dzintaru un Ievu Osemļjakiem. Savā 20 un ar pusi gadus ilgajā laulībā viņi atradušies brīdī, kad šķiet pazaudēts ir viss. Viņi paši saka – pēc sūri grūti nopelnītās un iegādātās savas mājas zaudēšanas, viņi izdzīvojuši īstu pazemības skolu. Kā iemācīties problēmās skatīties vairāk uz risinājumu, nevis problēmu, ko tajā iesākt ar savu raksturu un pagātnes bagāžu un – kā iemācīties viens otram piedot? Sarunu vada Rihards un Viktorija Kostigovi. Rihards: Prieks būt pie jums šajā sarunā par laulību. Mums tie ir 14 ar pusi gadi, jums – 20 ar pusi! Tajā ir vērtība, ja tam seko līdzi un to svin. Dzintar, tu apprecējies, kad tev bija jau 38 gadi, jums abiem raksturi jau bija izveidojušies. Tas ir citādāk, nekā saiet kopā 18 gados un tad pieslīpēties. Jūsu laulībā arī ceļš finansiālajā jomā nav bijis viegls, ir bijis milzu parāds, grūtības, bizness un emocionāli izaicinājumi. Kā un kāpēc jūs šos gadus esat palikuši tomēr kopā? Kāds teiktu, vieglāk taču ir izšķirties … Dzintars: Jā, 20,5 gadi ir bijis ceļš, kas nav bijis viegls ne vienam ne otram, bet mēs to kopā ejam, un kopā ejot ir daudz vieglāk. Mēs mēģinām iemācīties iet pretī, ieklausīties viens otrā, citreiz ir tā, ka uzliec spītīgu masku un negribi noņemt to, jo tas tev ir izdevīgāk. Kam tad iedziļināties otra problēmā vai situācijā? Tomēr, pirmais svarīgākais ir iemācīties... Lasīt tālāk