Viņš man teica – tu tikai mani sagaidi. Es sagaidīju…
Šis būs stāsts par kādas laulības piedzīvotajiem zemākajiem punktiem, kuros tomēr notika brīnums. Uz sarunu aicinājām politologu Andi Kudoru, kurš ar savu sievu Lilitu laulībā ir jau 24 gadus. Viņi atceras, ka laulību uzsāka tik pareizi, cik vien varēja būt, gluži “kā pēc grāmatas” … Tomēr pēc sastapšanās ar pirmajiem nopietnajiem sarežģījumiem laulībā ienāca sarūgtinājums. Tas noveda pie tā, ka lielākā daļa no laulības gadiem pavadīti postošā azartspēļu un alkohola atkarībā. Kā laulātais pāris spēja rast izeju no ilgās krīzes brīdī, kad abas puses saprata – sliktāk vairs nevar būt? Kas noveda pie lēmuma atstāt otru brīdī, kad viņam bija vissmagāk – bezspēcība vai cerība? Un kādēļ Lilita pieņēma lēmumu sagaidīt Andi atgriežamies? Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi. Rihards: Lilita ir personāllietu speciāliste, Andi mēs, savukārt, pazīstam kā politologu un spēcīgu konservatīvās domas virzītāju. Lilita, vai tā ir vienmēr bijis, ka Andis ir tas lielais runas vīrs? Lilita: Jā, iepazināmies Rīgā vienā draudzē, kur viņš sākumā tulkoja un tad jau vadīja pārrunu grupas. Andis vienmēr ir bijis līderis. Kā jūs pa īstam iepazināties toreiz vairāk nekā pirms tiem 24 gadiem? Andis: Mēs bijām abi draudzē vienā ģimenes grupā. Tās toreiz bija Bībeles pārrunu grupas, tas bija kaut kas līdzīgs mājas draudzēm. Lilita toreiz bija ar mums. Es pievērsu uzmanību Lilitai brīdī, kad reiz uz vienu sapulci nebija atnākušas māsas. Bija maz cilvēku, es biju sarūgtināts. Es Lilitai prasu, kur ir pārējās māsas? Un Lilita man teica: piedod. Man bija tā “opā”, jo viņa taču nav vainīga, ka citi nav atnākuši, es sapratu, cik viņa ir pazemīga. Es laikam biju noguris no lepnām sievietēm, tas man likās tik ļoti vērtīgi, kas es... Lasīt tālāk
Izeja ir sarunās, jo, sēžot burkā, etiķeti neieraudzīsi
Šoreiz saruna par to, ka jebkuru krīzi var pārvarēt, ja attiecību kontā ir gadiem veidots uzkrājums. Blūmu ģimene ir vienisprātis – viņi viens otram ir tik mīļi, ka sapratuši, savas problēmas ir jārisina, lieti viņiem palīdzējušas pāru terapijas. Krista, kas fotografē, skaisti glezno un ir mamma diviem brīnišķīgiem bērniem, jau 12 gadus ir sieva Vilmāram. Kad Vilmārs kādā foto sesijā Kristu satika, viņam uzreiz bija skaidrs – “viņa būs mana sieva”! Tā arī notika. Šodien Blūmu laulātais pāris dzīvo pašu celtā un iekārtotā mājā, kurā atrodas vieta gan lai čubinātos, gan risinātu psiholoģiski dziļas sarunas, lai restaurētu kādā brīdī savā vaļā palaistās attiecības. Vilmārs no grafiskā dizainera savu ampluā nomainījis uz veiksmīgu tetovēšanas meistara amatu, savukārt talantīgā Krista smejas, ka viņai nav iebildumu būt par filantropa sievu. Arī radošie meklējumi un viena otra atbalstīšana ir ienesusi dinamiku laulībā, par kuru abi ir gatavi dalīties. Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi. Rihards: Es tevi, Vilmār, esmu vienmēr pazinis kā grafisko dizaineri, tagad tavs ampluā ir mainīts, par to arī būs interesanti parunāt, kā tas ietekmējis jūsu attiecību dinamiku, bet kā jūs toreiz (pirms 12 gadiem) izdomājāt vispār precēties? Vilmārs: Labs jautājums. Bija tā, pirms Kristas es nebiju cilvēks ar vērtībām, biju meitu ģēģeris, kā tautā sauc. Ap 25 gadiem cilvēkam izveidojas prefrontālais korteks un pētījumi saka, ka tas ir tas, kas atbild par ilgtermiņa domāšanu un sekām. Cilvēki tad sāk saprast, ka nevajag ar BMX, piemēram, skriet sienā. Ap to laiku arī man sāka likties, ka nav ok tas dzīves veids, kādu es dzīvoju. Tad es vienā foto sesijā iepazinos ar Kristu. Man viņa uzreiz likās ļoti interesanta persona, bet viņa tajā laikā... Lasīt tālāk
Ja laulībā ir krīze, tu apstādini visu pārējo un to atrisini
Saldus Sv.Gregora Izglītības centra direktors Raimonds ar Andu laulībā ir kopā jau 19 gadus, viņu vecākajam dēlam tūlīt apritēs pilngadība, savukārt meitiņai tūlīt būs 10 gadi. Mežiņu pāris sarunā atklāti stāsta par to, cik viegli var trīs mēnešus teju veltīt darbam un izaugsmei, nepamanot, ka esi atstājis novārtā otru un savu laulību. Tam notiekot nākas piedzīvot smagu mācību, kurā nākas atkal atgriezties pie sava laulības solījuma. Tajā ir lēmums un izvēle, ne tikai sajūtas. Raimonds un Anda ir pārliecināti, ja laulībā piedzīvota tiek kāda krīze, tad jāapstādina ir viss pārējais un tā ir jāatrisina. Izmainīts darba grafiks, apzināts lēmums meklēt, kā parādīt otram mīlestību un apzināts atdalīts laiks randiņiem – praktiskie soļi, kas abiem ir atgriezuši dzirksti un pārliecību, ka apprecēt otru bija pareizs lēmums! Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi. Viktorija: Anda, Tu Raimondu satiki studiju sākumā, jūs apprecējāties un visai drīz jums piedzima arī pirmdzimtais. Ko jums abiem kā tikko jaunlaulātajiem bērniņa ienākšana izmainīja jūsu attiecībās?Anda: Jā, tas bija 2003. gads, kad iepazināmies, gadu mēs draudzējāmies un tad apprecējāmies. Pēc mēneša mums pieteicās mūsu puika Olivers un man liekas, ka tas bija kas tāds, kam tevi neviens nesagatavo. Lai arī komunikācijas studiju lekcijas bija labas, arī tajās nesagatavoja, ko tas mainīs komunikācijā ar vīru, ko ta smainīs manā dzīvē. Kamēr vēl gaidāt, esat divatā, bet tad, kad piedzimst, iesākas citādāks posms, kam neesi sagatavojies. Mums likās, ka iesākumā viss tā lēnām attīstīsies, sapratīsi, kā tas ir būt divatā laulība un izbaudīt vienam otru un pavadīt daudz laika kopā, bet tad ienāk mazais. Un tu sāc lietas mācīties no jauna.Raimonds: Bija viens moments, kurā es sapratu, ka kaut kas... Lasīt tālāk
Triumfēsim, ja būsim par bērnu tiesību aizsardzību it visā
Piedāvājam jums, lasītāji, nelielu ieskatu video sarunā, kas notika grāmatas “Bērni vispirms” latviešu valodas izdevuma atklāšanas pasākumā Rīgā, vēsturiskajā Mencendorfa namā. Aicinājām uz pāris jautājumiem grāmatas autori, Amerikas bērnu tiesību globālās kustības “Them before us” vadītāju Keitiju Faustu. Savus jautājumus Keitijai uzdod grāmatas tulkotāja un izdošanas idejas autore Alīna Ozoliņa un portāla “Telos” galvenā redaktore Agnese Irbe. Alīna Ozoliņa: Mans pirmais jautājums Tev, Keitij, būs par definīcijām. Proti, par tiesībām, kas ir minētas uz grāmatas vāka – bērnu tiesībām uz tēvu un māti. Mūsdienās, kad cilvēktiesību saraksts kļūst garāks un garāks, sabiedrība kļūst arvien skeptiskāka pret jaunām cilvēktiesībām, par kurām viņi iepriekš nav dzirdējuši. Tātad tiem, kas grāmatu nav lasījuši, vai jūs varētu paskaidrot, uz ko balstās šīs bērnu tiesības? Es nezinu, kā ir Latvijā, bet Amerikā visu, ko pieaugušie ļoti, ļoti vēlas, viņi nosauks par tiesībām. Amerikāņiem šķiet, ka pieaugušajiem ir tiesības uz mājokli, uz izglītību, tiesības saņemt valsts apmaksātu maģistra grādu, tiesības uz kontracepciju. Es saprotu skepsi, kas saistīta ar bērnu tiesību atzīšanu ģimenes kontekstā. Tāpēc grāmatā mēs mēģinājām aprakstīt, kas tieši ir šīs tiesības, lai jūs zinātu, kādos gadījumos pasludinātās tiesības var patiesi atzīt par tiesībām. Mēs strādājam, pamatojoties uz dabisko tiesību sistēmu. Tāpēc grāmatā ir 3 kritēriji pēc kuriem atpazīt, ka kādas tiesības tiešām atbilst dabiskajām tiesībām. Pirmais no tiem ir tāds, ka dabiskās tiesības pastāvēja pirms valsts. Jūs varat paņemt, piemēram, tiesības uz dzīvību vai tiesības sevi aizstāvēt, un jūs redzēsiet, ka šīs tiesības pastāvēja pirms jebkuras valsts izveides. Grāmatā mēs aizstāvam bērnu tiesības uz māti un tēvu, un šīs attiecības arī pastāvēja pirms valsts. Otrs kritērijs ir – vai kādam (no malas) tās... Lasīt tālāk
