Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija trešdien, 2.augustā skatīja un ar klātienes balsojumu atbalstīja vairāk nekā 13 tūkstošu pilsoņu parakstīto kolektīvo iesniegumu “Par Latvijas nepievienošanos Stambulas konvencijai”. Pret šo kolektīvo iesniegumu un par Stambulas konvencijas ratifikāciju iestājās gan deputāti no “Jaunās Vienotības” un “Progresīvajiem”, gan Labklājības un Tieslietu ministrijas pārstāvji, paužot savu nostāju diskusijās pirms balsojuma. Tomēr komisijas balsojumā ar 9 balsīm PAR (LPV, ZZS, NA, AS un “Stabilitātei”) un 2 balsīm PRET (“Progresīvie”) atbalstīja kolektīvo iesniegumu par nepievienošanos Stambulas konvencijai. Saeimas Juridiskā biroja iepriekšējo iebildumu dēļ balsojumā nepiedalījās “Jaunās Vienotības” deputāti, kuri bija pieslēgušies sēdei attālināti. Šobrīd kolektīvais iesniegums tiek nodots tālāk Ārlietu komisijai, kura to iesniegs Saeimas balsojumam kādā no turpmākajām plenārsēdēm.Kā norāda biedrības “Vecāku alianse” pārstāvis un iniciatīvas “Par Latvijas nepievienošanos Stambulas konvencijai” iesniedzējs Andris Šimfs, kopš 2016. gada, kad iniciatīva tika iesniegta manabalss.lv, nav mainījies tās uzstādījums.Uzrunājot deputātus, viņš skaidroja, ka “kā toreiz, tā arī tagad 2023.gadā uzskatu, ka Latvijai nav vajadzīga Stambulas konvencija, lai pasargātu sievietes un bērnus no vardarbības. Tāpat uzskatu, ka Latvijas sabiedrība ir jāpasargā no Stambulas konvencijā ietvertajām sociāli konstruētajām dzimumu lomām. Latvijas likumi jau šobrīd sargā no vadarbības jebkuru cilvēku neatkarīgi no dzimuma, līdz ar to ideoloģiski piesātinātas Stambulas konvencijas ratificēšana nav nepieciešama.”Kolektīvā iesnieguma autori norāda, ka, lai gan vardarbība ir nopietna un risināma problēma, “Stambulas konvencija nepiedāvā kvalitatīvi būtiskus pasākumus vardarbības novēršanai sabiedrībā papildus tiem, ko Latvijā jau nodrošina esošā likumdošana”. Toties tā papildus valstij uzliek smagu ideoloģisku apgrūtinājumu – fundamentāli pārveidot sabiedrību.A.Šimfs aicināja deputātus pievērst uzmanību, ka par šo iniciatīvu ir parakstījušies 13 649 Latvijas pilsoņi, kuri tādā veidā pauž rūpi par Latvijas nākotni un sociālo realitāti, kurā... Lasīt tālāk
Biedrība “Asociācija “Ģimene””, izskatot likumprojektu “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” (23-TA-1622) kopumā neatbalsta šī likumprojekta virzību, pamatojoties uz šādiem argumentiem: Stambulas konvencijas ratificēšana, pievienojot tai interpretatīvu deklarāciju, nemazina tās riskus. Pirmkārt, Stambulas konvencijas 78.pants izslēdz iespēju ratificēt konvenciju ar atrunām (izņemot atsevišķus specifiskus jautājumus). Starptautiskajās tiesībās pastāv iespēja pievienot konvencijai tā sauktās “interpretatīvās deklarācijas”, ar kurām valsts skaidro kā šī valsts savā teritorijā interpretēs neskaidrus, izplūdušus un pārāk vispārīgus starptautisko līgumu terminus. Tomēr šīs deklarācijas nevar mainīt vai izslēgt starptautiskā līguma (atsevišķu) noteikumu tiesiskās sekas (skat. ANO Starptautisko tiesību Komisijas 2011.gadā izstrādātās Vadlīnijas par atrunu praksi līgumiem[1]) Pretējā gadījumā šāda deklarācija var tikt atzīta par atrunu un attiecīgi par nepieļaujamu. Saskaņā ar konvencijas 66.panta pirmo daļu uzraugošā institūcija GREVIO “uzrauga, kā Konvencijas dalībvalstis īsteno šo Konvenciju”. Tas nozīmē, ka tieši GREVIO ir piešķirtas tiesības interpretēt konvenciju un šobrīd atsevišķi tiesību zinātnieku rosina diskusiju, kurā GREVIO tiek mudināta izmantot tai ar konvenciju piešķirto kompetenci un vērtēt konvenciju ratificējušo valstu pievienoto atrunu (deklarāciju) pieļaujamību[2]. Tas nozīmē, ka jebkādu atrunu / intrpretatīvo deklarāciju pievienošana konvencijai negarantē, ka Latvija varēs izvairīties no tai nepieņemamu konvencijas noteikumu vai jēdzienu piemērošanas tādā izpratnē, kā to izprot konvencijas autori un uzraugošā institūcija GREVIO, jo šādas atrunas / deklarācijas var vēlāk tikt atzītas par nepieļaujamām, tādējādi padarot konvenciju saistošu valstij tādā apmērā un izpratnē, kā to ir iecerējuši konvencijas autori. 2. Konvencijas Preambulā teikts: “atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.” Tādējādi ne tikai tiek noliegta vīriešu... Lasīt tālāk
Stambulas konvencija ir balstīta radikālā feminisma idejās par šķiru cīņuKonvencijas Preambulā teikts: “atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.”[1] Tādējādi ne tikai tiek noliegta vīriešu loma laulībā, ģimenē un bērnu audzināšanā, bet arī tiek ieviesta visu vīriešu vainas prezumpcija. Visā konvencijas tekstā dominē uzskats par vīrieti kā varmāku un par sievieti kā upuri. Konvencija ļoti plaši runā par “dzimumu vai dzimuma lomu stereotipiem”, tos neatšifrējot. “Lai novērstu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, nepieciešamas tālejošas izmaiņas visas sabiedrības attieksmē, atteikšanās no dzimumu stereotipiem un izpratnes veidošana.[2]” … “minēto pienākumu pamatā ir projekta autoru pārliecība par to, ka pašreizējos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļus bieži vien ietekmē aizspriedumi, dzimumu stereotipi un dzimumu diskriminējošas paražas vai tradīcijas. Tāpēc Konvencijas dalībvalstīm jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai veicinātu izmaiņas domāšanā un attieksmē.[3]” Kā liecina Labklājības ministrijas skaidrojošajā vārdnīcā[4] dzimumu līdztiesības jomā, dzimumsociālās / dzimumu lomas ir tradicionāli pieņemtas lomas, kas izveidojušās socializācijas (audzināšanas, mediju, citu faktoru ietekmēs) rezultātā, bet kurām nav rodams objektīvs pamatojums, tomēr rezultātā tās ierobežo cilvēku uzvedību un arī viņu labklājību un labsajūtu. Dzimumu lomu piemēri ir vīrietis – ģimenes apgādnieks vai sieviete – mājsaimniece. Ņemot vērā, ka tieši bērna piedzimšanas un zīdaiņa periodā izteikti ir vērojama minēto dzimuma lomu realizācija, var secināt, ka Konvencija savā būtībā vēršas pret mātišķības un tēvišķības izpausmēm, kas šajā periodā ir tik nozīmīgas bērna pilnvērtīgai psihoemocionālai attīstībai, nodarot potenciālo kaitējumu bērnu psihei.Stambulas konvencija paredz sociālā dzimuma jeb gender jēdziena ieviešanup. c) “ar terminu „sociālais dzimums” (dzimte) tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība,... Lasīt tālāk
Starptautiskajā Ģimenes dienā nevalstiskās organizācijas, kas apvienojušās Memorandā ģimenes vērtību stiprināšanai aicina spert izšķirošos soļus demogrāfisko problēmu risināšanai Latvijā un veidot Demogrāfijas un ģimenes lietu ministriju. Apzinoties, ka pēdējo 30 gadu laikā Latvija zaudējusi turpat 1 miljonu cilvēku, šādas ministrijas darbība sekmētu koordinētāku un mērķtiecīgāku pieeju demogrāfisko problēmu risināšanai, kā arī veicinātu tādu nozaru politiku, kas atbalsta ģimenes un veicina iedzīvotāju skaita pieaugumu. NVO norāda, ka kopš 2009. gada ir bijuši dažādi mēģinājumi risināt demogrāfijas jautājumus, taču līdz šim tas ir bijis nepietiekami un nav nesis vēlamos rezultātus, tāpēc ir pienācis laiks rīkoties mērķtiecīgāk. “Pēdējo 30 gadu laikā Latvijā ir notikušas ievērojamas demogrāfiskās pārmaiņas. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas iedzīvotāju skaits bija aptuveni 2,7 miljoni, šobrīd tas ir samazinājies līdz aptuveni 1,9 miljoniem 2021. gadā. Iedzīvotāju skaita samazināšanos nosaka vairāki faktori, tostarp mērķtiecīgas un sistemātiskas demogrāfiskās politikas trūkums visos publiskās pārvaldes līmeņos,” uz tendencēm norāda biedrības “Asociācija Ģimene” vadītājs Rihards Kostigovs. NVO ir vienisprātis, ka laikā no 2002. līdz 2009. gadam, kad izpildvaras līmenī strādāja Bērnu un ģimenes lietu ministrija, tika paveikts nozīmīgs darbs demogrāfiskās situācijas uzlabošanā, kas ir būtiski ietekmēja gan dzimstības rādītāju uzlabošanos, gan sekmēja ģimenei draudzīgas vides veidošanos. 2011. gadā tika izveidota Demogrāfisko lietu padome, kurā ietilpa ministriju un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Kopš 2016. gada demogrāfisko jautājumu risināšana norisinājās sadarbības platformas ”Demogrāfisko lietu centrs” ietveros Pārresoru koordinācijas centra un Ministru prezidenta padomnieka demogrāfijas jautājumos vadībā, tomēr būtiski ir iztrūkusi politiskā griba uzlūkot demogrāfijas jautājumus kā prioritāti mūsu valstī. Kā zināms, 2022. gadā Demogrāfisko lietu centrs tika likvidēts, vienlaikus 14. Saeimā uzsāka darbību Ilgtspējīgas attīstības komisijas Demogrāfijas, ģimeņu un bērnu lietu apakškomisija. “Diemžēl demogrāfiskie jautājumi pēdējo 30 gadu... Lasīt tālāk
Piedāvājam jums, lasītāji, nelielu ieskatu video sarunā, kas notika grāmatas “Bērni vispirms” latviešu valodas izdevuma atklāšanas pasākumā Rīgā, vēsturiskajā Mencendorfa namā. Aicinājām uz pāris jautājumiem grāmatas autori, Amerikas bērnu tiesību globālās kustības “Them before us” vadītāju Keitiju Faustu. Savus jautājumus Keitijai uzdod grāmatas tulkotāja un izdošanas idejas autore Alīna Ozoliņa un portāla “Telos” galvenā redaktore Agnese Irbe. Alīna Ozoliņa: Mans pirmais jautājums Tev, Keitij, būs par definīcijām. Proti, par tiesībām, kas ir minētas uz grāmatas vāka – bērnu tiesībām uz tēvu un māti. Mūsdienās, kad cilvēktiesību saraksts kļūst garāks un garāks, sabiedrība kļūst arvien skeptiskāka pret jaunām cilvēktiesībām, par kurām viņi iepriekš nav dzirdējuši. Tātad tiem, kas grāmatu nav lasījuši, vai jūs varētu paskaidrot, uz ko balstās šīs bērnu tiesības? Es nezinu, kā ir Latvijā, bet Amerikā visu, ko pieaugušie ļoti, ļoti vēlas, viņi nosauks par tiesībām. Amerikāņiem šķiet, ka pieaugušajiem ir tiesības uz mājokli, uz izglītību, tiesības saņemt valsts apmaksātu maģistra grādu, tiesības uz kontracepciju. Es saprotu skepsi, kas saistīta ar bērnu tiesību atzīšanu ģimenes kontekstā. Tāpēc grāmatā mēs mēģinājām aprakstīt, kas tieši ir šīs tiesības, lai jūs zinātu, kādos gadījumos pasludinātās tiesības var patiesi atzīt par tiesībām. Mēs strādājam, pamatojoties uz dabisko tiesību sistēmu. Tāpēc grāmatā ir 3 kritēriji pēc kuriem atpazīt, ka kādas tiesības tiešām atbilst dabiskajām tiesībām. Pirmais no tiem ir tāds, ka dabiskās tiesības pastāvēja pirms valsts. Jūs varat paņemt, piemēram, tiesības uz dzīvību vai tiesības sevi aizstāvēt, un jūs redzēsiet, ka šīs tiesības pastāvēja pirms jebkuras valsts izveides. Grāmatā mēs aizstāvam bērnu tiesības uz māti un tēvu, un šīs attiecības arī pastāvēja pirms valsts. Otrs kritērijs ir – vai kādam (no malas) tās... Lasīt tālāk
Ar skaistiem izdošanas svētkiem Rīgā, vēsturiskajā Mencendorfa namā, pie lasītājiem savu ceļu ir radusi unikāla grāmata par bērnu tiesībām – “Bērni vispirms: kāpēc mums ir vajadzīga globāla bērnu tiesību aizstāvības kustība”. Šajā grāmatā amerikāņu autores Keitija Fausta un Steisija Meninga apkopojušas vēl iepriekš nedzirdētus bērnības pieredzes stāstus par augšanu netradicionālajās ģimenēs. Ko bērnam nozīmē uzaugt šķirtā bioloģisko vecāku ģimenē, poligāmā ģimenē, viendzimuma pāra savienībā, vecāku nereģistrētā kopdzīvē vai ar māti, kura apzināti izvēlējās audzināt bērnu viena? Grāmatā, ieklausoties stāstos un analizējot zinātniskos pētījumus, tiek meklētas atbildes arī uz jautājumiem, kā bērnus ietekmē viņu ieņemšana mākslīgās apaugļošanas un/vai surogasijas ceļā, vai tiekot adoptētam kā donoru embrijam? Grāmatu izdevusi biedrība “Asociācija “Ģimene””, bet ideja par šādas lasāmvielas nepieciešamību latviešu valodā pieder grāmatas tulkotājai Alīnai Ozoliņai. Viņasprāt, pārmaiņu vēsmas, kas ietekmē ģimenes citviet pasaulē, ir sasniegušas arī Latviju. Viņa saskata grāmatā “potenciālu mainīt cilvēku skatījumu uz ģimenes jautājumiem”, vērtējot tos bērnu tiesību un labbūtības gaismā. Viņa norāda, ka “zinātniskie pētījumi paši par sevi reti spēj ietekmēt sabiedrības viedokli, jo tie neaizkustina cilvēku emocionālo pusi. Sabiedrības uzskatus maina tieši personīgie stāsti, ja tos lieto kā ilustrāciju zinātnieku pierādītajām atziņām”. Šai atziņai piekrita arī sengrieķu valodas filoloģe, portāla “Telos” galvenā redaktore Agnese Irbe, atklāšanas svētkos uzsverot personīgo stāstu nozīmi: “Mums neiet viegli ar sistemātisku domāšanu, bet mēs esam ļoti uzņēmīgi pret emocionāliem un individuāliem pieredzes stāstiem. Šajā grāmatā ievietoti daudzi, ļoti spēcīgi un uzrunājoši stāsti. Mēs ikdienā dzirdam daudz, piemēram, geju pāru stāstus par to, ka viņi nav saprasti un uzklausīti, bet šī grāmata mūs aicina ieklausīties spēcīgās emocijās, kuras pauž bērni. Tie ir bērni, kas ir auguši bez mātes vai tēva vai tikuši pamesti,... Lasīt tālāk
