Asoc.Prof. M.Kiope: Tikumiskā audzināšana ir cilvēka morālā spēka attīstīšana
Tikumu izkopšana, vingrināšana (no gr.val. askēin) ir vienmēr bijusi Eiropas kultūras nozīmīga sastāvdaļa kopš sengrieķu filozofijas laikiem. Bez tikumu izkopšanas cilvēkam nav morālā spēka sasniegt labumus (vērtības). Lai baudītu, piemēram, draudzības labumu, ir jābūt uzticīgam, drosmīgam, godīgam utt. – tie visi ir tikumi. Tikumiskā audzināšana tātad ir cilvēka morālā spēka attīstīšana (mēs jau laikam spējam saprast vairs tikai fizisko, kad uzpumpē muskuļus?). Kad š.g. 30.novembrī Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) notika sanāksme par tēmu, “Vai var formalizēt vērtībizglītību?”, ierēdņi centās uzvedināt uz domas, ka formalizēt nevar. Un, būtu jāsecina, tātad ir jāsabotē šis pasākums. Prof. S.Lasmane norādīja, ka organizāciju teorijas gan skaidri saka, jebkurā kopībā, sabiedrībā, kolektīvā utt. ir vajadzīga zināma formalizācija, lai kopiena vispār turētos kopā. Man radās iespaids, ka ierēdņi, paši nesaprotot, kas ir tikumu audzināšana eiropeiskā nozīmē, cer uz to, ka šis darbiņš nebūs jādara. Starp citu, arī prof. I.Šuvajevs parādīja, kāda ir bijusi tikumu domāšanas attīstība Eiropas vēsturē, un piekrītu viņam, ka jautājums nav par kataloģizāciju jeb “vērtību grozu”. Tas ir, visiem parasti ļoti patīk strīdēties par to, kādas vērtības vai tikumus nosauksim, kādas ne. No filozofijas skatpunkta tas ir otršķirīgi. Ir vajadzīga konceptualizācija, kas ir tikumi un vērtības (tas priekšlikumā ir paveikts), un tā tikumu ētikas gadījumā ir ļoti klasiska. Tas pat nav jautājums, vai filozofi, lai kāds būtu viņu pasaules uzskats, spētu vienoties. Jautājums ir pavisam cits: IZM ierēdņi ignorēja LU Vēstures filozofijas fakultātes priekšlikumu, ko bija vīzējis rektors I.Muižnieks, ka šā jautājuma izspriešana būtu jāuztic filozofiem fakultātē un LU Filozofijas un socioloģijas institūts (es piebilstu, ka arī RARZI (1) ir starptautiskas klases morāles teoloģijas un filozofijas, antropoloģijas utt. speciālisti), jo ētika, tai... Lasīt tālāk
Asociācijas Ģimene priekšlikumi tikumiskās un valstiskās audzināšanas vadlīniju projektam
2015.gada 18.jūnijā Saeima trešajā lasījumā ar balsu vairākumu nobalsoja par grozījumiem Izglītības likumā. Atbilstoši pieņemtajiem grozījumiem, Izglītības un Zinātnes Ministrijai ir uzdots kopā ar NVO, vecāku pārstāvjiem un attiecīgo jomu ekspertiem izstrādāt tikumiskās un valstiskās audzināšanas vadlīnijas. Izejot no publiskajā telpā pieejamās informācijas ir izveidotas divas darba grupas, un pēc publiski pieejamās informācijas ir zināms, ka viens no projekta izstrādātājiem ir prof. Igors Šuvajevs, kas ir arī zināms kā biedrības “Papardes zieds” padomes loceklis. Mūsu biedrība kopā ar citām nevalstiskajām organizācijām veido otro darba grupu un 22.oktobrī tika aicināta uz sagatavoto projekta prezentāciju Izglītības Ministrijā. Priecēja, ka pasākumā bija pulcējies ļoti liels klātesošo interesentu skaits, kas apstiprina Izglītības likuma izmaiņu nepieciešamību. Biedrība “Asociācija ģimene” kopā ar vairākām citām NVO , piesaistot LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieci Dr. M.Kiopi, Dr. I.Trups – Kalni un citus ekspertus un augstskolu mācībspēkus ir nosūtījusi ministrijai savu redzējumu, jēdzienu definīcijas un tikumiskās audzināšanas darba organizācijas priekšlikumus, cerot uz konstruktīvu dialogu: Vērtības – labumi, kas atrodas cilvēka iekšējā jeb ideālajā (pretstatā materiālajam) pasaulē un sakārtoti hierarhiski dinamiskā sistēmā. Vērtību sistēma var palikt deklaratīva, bet, lai tā būtu darbīga, tai jābūt vienotai ar tikumiem. Tikumi iedarbina (iedzīvina) vērtības. Audzināšana – mērķtiecīgi organizēts izglītības process tikumisko vērtību apguvei, kura rezultāts ir noteikta izglītojamā attieksme pret sevi, citiem un pasauli, kas atklājas konkrētā rīcībā/uzvedībā. Tādējādi audzināšana ir cieši saistīta ar mācībām un pašaudzināšanu. Tikums – morālais spēks, kas cilvēkam ļauj iegūt un īstenot labumus, kas dod iespēju būt patiesi laimīgam un veidot labu (krietnu) dzīvi. Skola kļūst par vidi, kur skolēni praktizē tikumus. Tikumība – personas morālās dzīves kvalitātes būtiskākais raksturojums, kas ļauj tikt pie morālajiem... Lasīt tālāk
Par dzimumaudzināšanu. Kā un kāpēc par to jārunā?
Dzimumaudzināšana Kādēļ par to jārunā? „Eiropas seksuālās izglītības standarta paraugā” kā centrālā ass par cilvēka dzimumu ir izvirzīta seksualitāte, kura ietver dzimumu gendera (dzimtes) identitāti un lomas, seksuālo orientāciju, dzimuma instinktu, baudu, tuvību un reprodukciju. Šajā definīcijā ir samudžināti dažādi jēdzieni gan cilvēka bioloģiskās dabas izraisītie, gan sociāli izveidotie, galu galā visu novirzot uz seksuālās baudas gūšanu un tikai kā pašu pēdējo minot reproduktīvo funkciju. Sajukums izpratnē par dzimumu. Pēdējā laikā ļoti aktīvas ir kļuvušas dažādas sabiedriskās organizācijas, kurām atbalstu sniedz arī valstiskās struktūras, kuras par dzimumu diskriminācijas galveno cēloni pasludina līdzšinējos uzskatus par dzimumiem un dzimumattiecībām un aicina „mainīt pastāvošās varas attiecības starp sievietēm un vīriešiem un kopumā sabiedrībā esošos dzimumu stereotipus”. Šie maināmie stereotipi esot: dzimums ir iedzimts un neizmaināms, heteroseksuālā orientācija ir norma, meiteņu audzināšana par meitenēm un zēnu – par zēniem ir nepareiza. Pareizajai izpratnei būtu jābūt, ka „dzimumus galvenokārt veido sabiedrības normas un uzskati…Sievišķo un vīrisķo nosaka kultūra.” (Hanstrēma, 2011, 27.lpp.) Gan homoseksualitāte, gan biseksualitāte un citas seksualitātes ir norma. Jaunie zēnu un meiteņu attīstības modeļi ir zēnu feminizācija (sievišķošana) un meiteņu maskulinizācija (vīrišķošana). Fiziski un psihiski dažāda dzimuma cilvēki neatšķiras vai atšķiras nedaudz, tādēļ arī profesiju izvēlē tas nav jāņem vērā. Tātad pilnīgi pretēji priešstati un izpratne par dzimumu, un arī agrāk pastāvošo atziņu noliegšana. Dzimumu atšķirību piesaukšana pielīdzināta dzimumu diskriminācijai. Lai noskaidrotu, cik pamatoti ir šie „revolucionārie” piedāvājumi, apskatīsim kā tie atbilst zinātniskajām atziņām par dzimuma veidošanos un tā nozīmi indivīda dzīvē un sabiedrības pastāvēšanā. Taču jebkuras dzīvas būtnes un dzīvības pastāvēšanas nepārtrauktības nodrošināšanas nepieciešamā sastāvdaļa ir reprodukcija jeb vairošanās. Tā ir viena no dzīvo organismu pamatvajadzībām kā barība, kā ūdens, tāpat... Lasīt tālāk
