Biedrība “Asociācija “Ģimene”” ir izvērtējusi Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādāto Ministru kabineta noteikumu projektu “Kritēriji un kārtība izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē” (26-TA-1986).
Biedrības ieskatā, vērtējot jebkuru regulējumu, kas skar bērna izglītības ieguves formas izvēli, par izejas punktu ir jāņem vecāku primārā atbildība par bērna audzināšanu, attīstību un izglītošanu.
ANO Bērnu tiesību konvencijas 18. pants noteic, ka vecākiem vai likumiskajiem aizbildņiem ir primārā atbildība par bērna audzināšanu un attīstību, savukārt valstij ir pienākums sniegt vecākiem atbilstošu palīdzību šo pienākumu īstenošanā.
Arī Latvijas Civillikuma 177. pants aizgādību definē vienlaikus kā vecāku tiesības un pienākumu rūpēties par bērnu. Bērna aprūpe aptver arī bērna izglītošanu un audzināšanu, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses.
Tādējādi vecāki nav tikai valsts noteikta izglītības procesa tehniski izpildītāji. Vecāki uzņemas juridisku un morālu atbildību par bērna attīstību un ir tās personas, kuras ikdienā vislabāk pārzina sava bērna individualitāti, veselību, spējas, emocionālo stāvokli, mācīšanās īpatnības un ģimenes dzīves apstākļus.
Tieši tādēļ valsts regulējumam izglītības jomā būtu skaidri jānošķir, no vienas puses, valsts leģitīmā interese nodrošināt bērnam izglītību un aizsargāt bērnu reāla apdraudējuma gadījumā un, no otras puses, vecāku autonomija izvēlēties savam bērnam un ģimenei piemērotāko izglītības risinājumu.
1. Izvēles īstenošana tiek padarīta atkarīga no iepriekšējas administratīvas pārbaudes
Biedrība jau iepriekš ir norādījusi uz bažām par Izglītības likumā izveidoto sistēmu, kurā vispārējās pamatizglītības pirmā posma izglītības apguve ģimenē vai tālmācībā ir iespējama tikai pēc pašvaldības pozitīva izvērtējuma.
Apzināmies, ka pats pašvaldības izvērtējuma princips, “īpašo apstākļu” prasība un izvērtējuma viena mācību gada termiņš jau ir noteikts Izglītības likumā un Ministru kabinets ar šiem noteikumiem šo likumdevēja izvēli nevar atcelt.
Tomēr Ministru kabineta kompetencē ir noteikt, cik plaša, intensīva un ģimenes privātajā autonomijā iejaucoša būs šā izvērtējuma procedūra.
Noteikumu projekta 2. punkts paredz, ka vecākam ir ne vien jānorāda īpašie apstākļi, bet arī jāpamato, kā izvēlētā izglītības forma atbilst bērna tiesībām uz izglītību, attīstību un labbūtību, jāapraksta mācību procesa organizēšana un jāsniedz vairāki apliecinājumi.
Līdz ar to vecāku izvēle praksē sākas nevis ar prezumpciju, ka vecāks, īstenojot savu aizgādības pienākumu, rīkojas sava bērna interesēs, bet gan ar pienākumu administratīvā procesā pamatot, kādēļ viņa izvēlētais likumā paredzētais izglītības modelis konkrētajam bērnam ir pieļaujams.
Īpaši būtiski ir tas, ka klātienes izglītības izvēles gadījumā vecākam nav jāpamato pašvaldībai, kādēļ tieši klātiene atbilst konkrētā bērna labākajām interesēm. Šāds pozitīvas pamatošanas pienākums rodas tieši ģimenēm, kuras izvēlas izglītību ģimenē vai tālmācībā.
Tas rada būtisku jautājumu par to, vai praksē neveidojas prezumpcija par klātienes izglītību kā vēlamo jeb “normālo” modeli, savukārt citas likumā atļautas izglītības formas kļūst par administratīvi pamatojamiem izņēmumiem.
2. Vecāku primārās atbildības princips nedrīkst tikt aizstāts ar vispārēju neuzticēšanās prezumpciju
Noteikumu projektā pašvaldībai tiek paredzētas ļoti plašas iespējas pārbaudīt ģimenes izvēli.
Pašvaldība var vērtēt ne vien vecāka iesniegumā sniegto informāciju, bet arī citu tās rīcībā esošu informāciju par bērna mācību sekmēm, uzvedību un sociālo iekļaušanos, kā arī iepriekšējo pieredzi izglītības procesā.
Biedrības ieskatā bērna interešu aizsardzība neapšaubāmi var prasīt valsts institūciju iesaisti gadījumos, kad pastāv konkrētas pazīmes par bērna tiesību, drošības vai izglītības apdraudējumu. Tomēr ir būtiska atšķirība starp mērķētu valsts iejaukšanos konkrēta riska gadījumā un vispārēju administratīvu pārbaudi, kas tiek piemērota ikvienai ģimenei tikai tādēļ, ka tā izvēlas no klātienes atšķirīgu likumā paredzētu izglītības formu.
ANO Bērnu tiesību konvencijas 18. pantā ietvertais modelis balstās uz vecāku primāro atbildību un valsts pienākumu vecākus atbalstīt. Tādēļ arī izglītības regulējumā būtu skaidri saglabājams princips, ka ģimene nav uzskatāma par potenciāli problemātisku tikai tādēļ, ka tā izvēlas mājmācību vai tālmācību.
3. Dzīvesvietas apmeklējuma regulējums skar ģimenes privātās autonomijas kodolu
Īpašas bažas rada noteikumu projekta 7.2. punkts. Tas paredz pašvaldības amatpersonu tiesības apmeklēt bērna deklarēto dzīvesvietu vai faktisko adresi, kurā paredzēts nodrošināt izglītības apguvi.
Projekts šo iespēju neierobežo tikai ar situācijām, kurās pašvaldības rīcībā jau ir konkrēta informācija par iespējamu bērna apdraudējumu. Dzīvesvietas apmeklējums var notikt arī tad, ja pašvaldība uzskata, ka bez tā nav iespējams izvērtēt konkrētu lēmuma pieņemšanai būtisku apstākli.
Mājoklis un ģimenes dzīve ir īpaši aizsargājama privātās autonomijas telpa. Tādēļ dzīvesvietas pārbaude pēc savas būtības ir daudz intensīvāks valsts iejaukšanās līdzeklis nekā dokumentu izvērtēšana vai saruna ar vecākiem.
Šādā situācijā nepieciešama īpaši skaidra robeža starp bērna aizsardzībai objektīvi nepieciešamu pārbaudi un mājmācības izvēles dēļ veiktu vispārēju ģimenes dzīves apstākļu kontroli.
Mājmācības izvēle pati par sevi nevar tikt uzskatīta par apstākli, kas rada aizdomas par bērna drošību vai vecāku spēju pildīt aizgādības pienākumus.
4. Speciālista atzinuma pieprasīšana nedrīkst pārvērst vecāku izvēli par ģimenes “piemērotības” pārbaudi
Projekta 7.1. punkts paredz pašvaldībai tiesības pieprasīt speciālista atzinumu, ja vecāka norādītajiem apstākļiem, pašvaldības ieskatā, nepieciešams speciālista izvērtējums vai izpēte.
Pozitīvi vērtējams tas, ka šādā gadījumā izdevumus sedz pašvaldība. Vienlaikus būtiski nodrošināt, lai šāds regulējums praksē netiktu izmantots, lai vecākiem uzliktu pienākumu medicīniski, psiholoģiski vai citādi “pierādīt” ģimenes izvēli situācijās, kurās jautājums pēc būtības ir par izglītības organizēšanas modeli.
Valsts institūciju iesaistei jābūt saistītai ar konkrētu izvērtējamo apstākli, nevis ar vispārīgu šaubu radīšanu par vecāku spēju pieņemt atbildīgus lēmumus par sava bērna izglītību.
5. Terminēta atļauja pastiprina sajūtu, ka vecāku izvēle ir administratīvi piešķirama privilēģija
Izglītības likums paredz pašvaldības izvērtējumu uz vienu mācību gadu, un MK noteikumu projekts nosaka tā pagarināšanas procedūru.
Rezultātā arī ģimenei, kurā bērns sekmīgi apgūst izglītības programmu, kurā nav konstatēts bērna tiesību apdraudējums un kurā vecāki korekti sadarbojas ar skolu, periodiski ir atkārtoti jāsaņem valsts institūcijas apstiprinājums izvēlētās izglītības formas turpināšanai.
No vecāku autonomijas skatpunkta tā ir principiāli nozīmīga pārmaiņa.
Vecāka pienākums rūpēties par bērna izglītošanu nepastāv tikai vienu mācību gadu. Tā ir ilgstoša aizgādības sastāvdaļa. Tādēļ rodas jautājums, vai administratīvās procedūras piemērošanā pietiekami respektēta iepriekš sekmīgi īstenota vecāku atbildība un jau pierādīta sadarbība ar izglītības iestādi.
6. Mājmācības regulējumā atbalsts un kontrole ir savstarpēji jāsabalansē
Biedrība pozitīvi vērtē tos noteikumu projekta elementus, kuri paredz konkrētu izglītības iestādes atbalstu ģimenei: pieeju mācību materiāliem, pedagogu konsultācijas, speciālā pedagoga, psihologa vai cita atbalsta personāla pieejamību un saprotamu atgriezenisko saiti. Šāds regulējums atbilst principam, ka valsts uzdevums ir palīdzēt vecākiem kvalitatīvi īstenot viņu pienākumus.
Vienlaikus šis atbalsta modelis nedrīkst pārvērsties situācijā, kurā katra atkāpe no formāli noteiktās sadarbības kārtības automātiski rada risku zaudēt iespēju turpināt izglītības apguvi ģimenē.
Mājmācības būtība ir tieši vecāku vadošā loma bērna izglītības procesā. Tādēļ izglītības iestādes sadarbībai ar ģimeni primāri būtu jāpalīdz vecākiem šo pienākumu kvalitatīvi īstenot, nevis faktiski pārņemt ģimenē notiekošā mācību procesa vadību.
7. Tālmācības regulējumā nepieciešams saglabāt pašas tālmācības būtību
Noteikumu projekts paredz automātisku izglītojamā aktivitāšu uzskaiti elektroniskajā vidē — tostarp pieteikšanos, darbu nodošanu, dalību tiešsaistē un komunikāciju ar pedagogu reāllaikā — kā arī vismaz 30 procentu tiešā kontakta prasību.
Biedrība neapstrīd valsts tiesības noteikt izglītības kvalitātes prasības un nodrošināt, ka bērns faktiski iegūst izglītību.
Tomēr tālmācība pēc savas būtības ir izglītības forma, kurā būtiska loma ir individuālam darba ritmam, patstāvībai un iespējai organizēt mācību procesu atbilstoši konkrētā bērna vajadzībām un ģimenes situācijai.
Jo detalizētāk valsts normatīvi nosaka bērna ikdienas digitālās aktivitātes un kontaktu regularitāti, jo būtiskāk ir pamatot, ka šīs prasības kalpo izglītības kvalitātei, nevis faktiski pārveido tālmācību par standartizētu klātienes mācību procesa digitālu imitāciju.
8. Īpašas bažas rada tas, ka anotācijā nav veikts alternatīvu un samērīguma izvērtējums
Biedrība uzskata par īpaši būtisku apstākli to, ka projekta anotācijā uz jautājumu “Vai ir izvērtēti alternatīvie risinājumi?” ir norādīts “Nē”.
Arī uz jautājumu “Vai ir izvērtēts prasību un izmaksu samērīgums pret ieguvumiem?” anotācijā norādīts “Nē”.
Tas ir būtiski tieši tādēļ, ka projekts skar ģimenes autonomiju un paredz virkni administratīvas kontroles instrumentu — informācijas iegūšanu, speciālistu iesaisti, dzīvesvietas apmeklēšanu, regulāru pārskatīšanu un digitālo aktivitāšu uzskaiti.
Ja valsts izvēlas līdzekļus, kas ierobežo personu autonomiju, ir būtiski skaidri pamatot ne vien regulējuma mērķi, bet arī to, kādēļ konkrētais līdzeklis ir nepieciešams un kādēļ tādu pašu mērķi nav iespējams sasniegt ar ģimenes autonomiju mazāk ierobežojošu risinājumu.
9. Vecāku autonomija nav pretnostatāma bērna labākajām interesēm
Biedrība nepiekrīt pieejai, kurā vecāku autonomija un bērna labākās intereses tiek uztvertas kā savstarpēji konkurējoši principi.
Vecāku primārā atbildība pastāv tieši tādēļ, lai nodrošinātu bērna attīstību un labākās intereses.
Protams, vecāku tiesības nav absolūtas. Valstij ir gan tiesības, gan pienākums iejaukties gadījumos, kad ir objektīvs pamats uzskatīt, ka bērna tiesības, izglītība, veselība vai drošība tiek apdraudēta.
Taču no tā neizriet, ka ikvienas ģimenes lēmums par likumā atļautu alternatīvu izglītības formu jau sākotnēji būtu aplūkojams ar tādu pašu kontroles intensitāti kā situācija, kurā pastāv konkrētas bērna apdraudējuma pazīmes.
Bērna labāko interešu princips nedrīkst kļūt par nenoteiktu universālu pamatojumu valsts institūciju iesaistei jebkurā ģimenes pieņemtā lēmumā.
Biedrības “Asociācija “Ģimene”” iepriekš paustās bažas par vecāku autonomijas pakāpenisku sašaurināšanu jaunais regulējums nav novērsis.
Izglītības likums jau ir mainījis 1.–6. klašu izglītības ģimenē un tālmācības tiesisko modeli, padarot šo izglītības formu izmantošanu atkarīgu no pašvaldības individuāla izvērtējuma.
Tādēļ jo lielāka nozīme ir tam, lai Ministru kabineta līmenī šis izvērtējums netiktu paplašināts par vispārēju ģimenes piemērotības, dzīvesveida vai vecāku lēmumu kvalitātes kontroli.
Vienlaikus biedrība vērš uzmanību uz vēl vienu būtisku regulējuma problēmu — iespējamu institucionāla interešu konflikta un neitralitātes risku pašvaldības lēmumu pieņemšanā.
Pašvaldība nav tikai neitrāla bērna interešu izvērtētāja. Tā vienlaikus ir iesaistīta pašvaldības izglītības iestāžu tīkla veidošanā, uzturēšanā un finansēšanā, un tai ir praktiska interese nodrošināt pašvaldības skolu darbību un pietiekamu izglītojamo skaitu tajās. Ar jauno regulējumu tai pašai pašvaldībai tiek piešķirta arī izšķiroša loma, lemjot, vai konkrētais bērns drīkstēs izmantot izglītību ģimenē vai tālmācībā.
Tādējādi viena institūcija vienlaikus ir iesaistīta klātienes skolu tīkla organizēšanā un iegūst administratīvu ietekmi uz to, cik daudz bērnu varēs izvēlēties alternatīvas izglītības formas.
Pat ja pašvaldība katrā individuālajā lietā rīkojas godprātīgi, pati šāda funkciju koncentrācija rada pamatotu jautājumu par lēmuma pieņēmēja institucionālo neitralitāti. Pašvaldības ekonomiskās, finanšu vai skolu tīkla organizācijas intereses nedrīkst ietekmēt vērtējumu par to, kura izglītības forma atbilst konkrēta bērna interesēm.
Īpaši būtiski tas ir situācijās, kad izglītojamā pāriešana uz privātas izglītības iestādes īstenotu tālmācību vai izglītību ģimenē var nozīmēt izglītojamo skaita samazināšanos pašvaldības dibinātā skolā. Šādos apstākļos ir nepieciešamas skaidras procesuālas garantijas, kas izslēdz iespēju pašvaldības skolu tīkla, finansējuma vai administratīvās intereses izmantot kā tiešu vai netiešu kritēriju bērna izglītības formas izvērtēšanā.
Biedrības ieskatā būtu nepieciešams skaidri noteikt, ka pašvaldības izvērtējums drīkst balstīties tikai uz konkrētā bērna individuālo situāciju, tiesībām uz izglītību, attīstību, labbūtību un drošību. Pašvaldības intereses saglabāt konkrētu izglītojamo skaitu savās izglītības iestādēs, optimizēt skolu tīklu vai nodrošināt pašvaldības izglītības iestāžu noslodzi nedrīkst būt ne tiešs, ne netiešs pamats atteikumam.
Valstij ir leģitīma interese nodrošināt izglītības kvalitāti un aizsargāt bērna tiesības. Vienlaikus bērna tiesību aizsardzības sistēmai jārespektē fakts, ka primārā atbildība par bērna audzināšanu un attīstību ir vecākiem.
Tādēļ, piemērojot un precizējot projektu, īpaši būtiski ir skaidri nodalīt:
- valsts noteiktās minimālās izglītības kvalitātes prasības no ģimenes tiesībām izvēlēties veidu, kā tās sasniegt;
- konkrēta bērna aizsardzībai nepieciešamu valsts iejaukšanos no vispārējas ģimeņu kontroles;
- valsts pienākumu sniegt atbalstu no valsts vēlmes pārņemt vecāku vietā lēmumu par bērnam piemērotāko izglītības organizācijas modeli;
- bērna labāko interešu individuālu izvērtējumu no pašvaldības institucionālajām interesēm, kas saistītas ar tās dibināto skolu tīkla uzturēšanu, finansēšanu un izglītojamo skaitu.
Biedrības ieskatā bērna tiesībām atbilstoša izglītības politika ir balstāma nevis institucionālā neuzticībā ģimenei, bet vecāku atbildības atzīšanā, ģimenes autonomijas respektēšanā, izglītības kvalitātes objektīvā novērtēšanā un valsts atbalstā gadījumos, kad ģimenei tas nepieciešams.
Bērna labāko interešu izvērtējums nedrīkst kļūt par instrumentu pašvaldības izglītības sistēmas institucionālo interešu aizsardzībai. Tā centrā ir jābūt konkrētajam bērnam un viņa ģimenei, nevis pašvaldības skolu tīkla noslodzei.
