Velga un Andris Gailīši jau trešo gadu dzīvo skaistā vietā Cēsu novadā. Projām no pilsētas kņadas, projām arī no aktīvajiem darba gadiem. Tajos piedzīvots tika daudz – ceļojumi, ballītes, draugi, arī teju aiziešana prom vienam no otra, lai arī aiz muguras bija pavadīti kopā jau 25 laulības gadi. Abi šodien saka, kā glābiņš nāca toreiz Laulāto kursi. Galvenais dziļās attiecību krīzes iemesls katram bija atšķirīgs. Viņam tā bija sajūta, ka nevienam vairs nav vajadzīgs. Viņai – ka vīrs viņu vairāk nemīl…
Rihards: Mums abiem nupat apritēja 15 gadi laulībā. Jūs tikko nosvinējāt rubīna kāzas. Ja es tagad būtu ieradies pie jums kā tāds, kas nodzīvojis laulībā tikai pusgadu un prasītu, kas ir tas zelta padoms, kas palīdzējis jums un kas noteikti varētu palīdzēt man?
Andris: Es domāju, ka laulībā un attiecībās vajadzētu turēt Dievu centrā un dzīvot vienprātībā. Ja nav vienprātības….ir jālūdz, lai Dievs ir centrā un var tās attiecības uzturēt.
Velga: Tā ir liela izredzētība sievai, ja abi šajā ziņā saprot viens otru. Ir zināmi pāri, kuri nav vienoti šajā jautājumā, tomēr mums ir ļoti viegli tajā. Mēs varam visu darīt kopā, arī palūgties. Bieži bērni atsūta whatsapp ziņu, lai palūdzam par viņiem vai kādu eksāmenu vai svarīgu sarunu. Mēs ejam un to darām. Un domāju, ka tas mums palīdz gan piepildīt to, ko Dievs grib, gan pašiem būt kopā. Daudzi pāri kautrējas kopā lūgt, tā ir ļoti intīma lieta, un to var darīt kopā ļoti tuvi cilvēki. Mums, piemēram, tad, kad bija mūsu krīze, mana vecākā meita teica, – “es lūgšu par jums”, es teicu, lūdzu, nē, mums viss ir izjucis, tuvības nav, bet viņa teica, ka mēs vēl redzēsim, ka dzīvosim kā divi balodīši… Un tagad mēs patiešām dzīvojam rociņās saķērušies…
Andris: … kā divi meža balodīši…
Viktorija: Jums šogad ir 41 gads laulībā, mums ir – 15. Skatāmies uz jums un vienprātībā sakām, ka mēs arī tā gribam. Kas mums kā pārim ir jādara, lai iemācītos šo jūsu uzsvērto vienprātību?
Andris: Es domāju, ka pirmais noteikti ir lūgšanas. Ja Dievs nebūs starp mums un ar mums, nekas nesanāks.
Velga: Krīzēs nevajag neko sasteigt. Jā, arī mums ir bijušas krīzes un laulības vidū bijuši ļoti grūti brīži, kad liekas, ka viss ir vienalga un viss ir jāizbeidz. Pēc pieredzes saku, ka tad galvenais ir neko nedarīt. Cilvēki bieži aiznes laulību šķiršanu pieteikumus uz tiesu vai pie notāra un viss sāk griezties, un viņi izšķiras. Lielākoties neviens jau nav tik gudrs, lai atsauktu vai samierinātos. Cilvēkiem gribas pieņemt lēmumus un ātri ko izdarīt. Viņš man tā, tātad – sveiki. Es esmu pieredzējusi, ka nevajag neko darīt, bet vajag izturēt. Ja to iztur, tad vecumdienās tiešām dabū tos labumus, ko dabū laulātie. Jaunībā jau nav nekam laiks, jo ir darbs, māja, bērni, nauda, jauniem ir ļoti grūti, bet mums tagad ir tik viegli dzīvot kopā!
Viktorija: Viegli jau tagad ir atskatoties…
Andris: Protams, jo mēs zinām, ka kaut kad kļūdījāmies un mums krīze toreiz ļoti dziļa. Paldies Dievam, ka vecajā Ģertrūdē (Rīgas Sv.Vecā Ģetrūdes draudze – aut.) bija Laulāto kurss. Mēs abi vienprātībā aizgājām uz šo laulību kursu un tur mums parādīja mūsu kļūdas.
Rihards: Kāds jums bija toreiz stāžs?
Andris: Mums jau bija 25 gadi laulībā. Ne es, ne Velga negribējām šķirties, lai arī vienu brīdi laikam pat gribējām, bet sapratām, ka tas nebūs prāta darbs un tāpēc aizgājām uz laulības kursu.
Velga: sapratu, ka tu vienkārši vari sēdēt un gaidīt, ka vai nu būs tā šķiršanās vai kaut kas mainīsies vai arī nolemt, ka izmantosi visu, kas nāks tev priekšā. Tā mums pēkšņi piedāvāja laulāto kursu. Sākumā domājām, kāds nu kurss, jo man nemaz negribas uz viņu skatīties, bet atcerējos, ka biju nolēmusi darīt visu, kas tiks piedāvāts. Lūk, un mēs paklausījām un gājām. Un tam bija rezultāts! Tāpēc arī saku – tādā krīzes brīdī nevajag neko pārsteidzīgi darīt, bet vajag pieņemt visu, kas nāk kā iespējas un tajā piedalīties.
Andris: Mēs to kursu izgājām vienu reizi, pēc tam nākošgad otro reizi. Tad gājām trešo reizi.
Velga: Un tad mēs pieteicāmies kalpot kādas nākamās trīs reizes, kur atkal mēs dzirdējām vairākas reizes visu to pašu.
Rihards: Tātad jūs tobrīd jau bijāt kopā 25 gadus, bija krīze, kurā negribējās pat vienam uz otru skatīties, bet kaut kā izdomājāt pamēģināt aiziet uz laulāto kursu, lai vai cik tas sākumā izklausījās bezjēdzīgs un nevajadzīgs.
Andris: Tam ir jāpārkāpj pāri, bet tas bija ļoti vajadzīgs. Bija jātiek pāri kādām pirmām divām nodarbībām, bet pēc tām bija tik svētīgi un vajadzīgi. Ja laulātajiem ir kādas problēmas un viņi nezin īsti, ko darīt, jo viens dod tādu padomu, otrs tādu, tad ir iespēja aiziet uz laulāto kursu un tur ir dažādas tēmas un sarunas par tām.
Kas bija tās galvenās atziņas Laulāto kursā?
Velga: Es piemēram, tur iemācījos klausīties vīrā. Tur bija tā, ka divi runā, abiem rokās ir salvete un, kas grib runāt, paceļ salveti. Kad viņam salvete ir pacelta, tad otrs tur muti un klausās.
Andris: Nu vairāk salvete bija pie viņas… (smejas)
Velga: Bet es to iemācījos, ka tad, kad salvete bija pie viņa, tad es klusēju. Sapratu, ka man ir jāpaklusē, lai vīrs runātu…
Andris: Tas, kas daudz runā, neļauj izteikties otram, kas maz runā. Pirmajā reizē iemācījāmies par to, kas notiek, ja abi nesarunājas. No sākuma jau pāris vienmēr čivina kā putniņi, bet pēc tam laulātie vairs nesarunājas savā starpā. Tad vēl par to, ka neizsaka otram savas vēlmes, vajadzības un ka nav atklāti pret otru. Ja kaut kas nepatīk, ir uzreiz jāpasaka.
Velga: Par to nesarunāšanos, piemēram, viņš mani uzaicina uz restorānu pusdienās, un lai nav tas klusums, kamēr sēžam un gaidām, mēs norunājam, ka mēs par kaut ko runāsimies un iepriekš nolemjam, par kādu tēmu. Piemēram, atcerēsimies, kā mēs iepazināmies. Tad aizbraucam, pasūtam ēdienu un tad par to arī runājamies un izrādās, mums ir tik daudz ko atcerēties! Mēs kursos iemācījāmies, ka ir jānorunā, par ko mums būs saruna.
Rihards: Tad jūs vienojaties, par ko runāsiet jau sākotnēji, pirms aizbraucat randiņā?
Velga: Jā, jo bieži ir tā, ka mēs taču ikdienā runājamies par viskaut ko un pēkšņi esam pusdienās kopā un ko tad mēs – tikai ēdīsim un skatīsimies uz citiem?
Andris: Jā, un tad pie laba ēdiena un labas vīna glāzes varam atcerēties, kā ir gājis, kādas kļūdas esam darījuši, jo ikdienā to tā neizrunāsi, bet tajos randiņos tu vari izrunāties no sirds patikas.
Arī, ja ir sakrājies, kas runājams, tad arī jābrauc randiņā, jo tur varēs izrunāt!
Velga: Vēl es kursos iemācījos, ka ir jāpasaka otram skaidri. Tomēr, vīriešiem parasti nav ko teikt, vismaz mans vīrs mīl ieiet savā istabā un ja kaut kas sāp, tad cieš viens, ja ir kāda doma, tad domā viens. Ja man kaut kas sāp, tad es gribu, lai viņš man nāk paturēt roku.
Viktorija: Bet ko tad darīt tām sievām, kurām vīri tā nolien?
Velga: Nevajag traucēt. Lai sēž, es tajā laikā vienkārši nodarbojos ar savām lietām. Un vēl – par to pateikšanu, es pati esmu tāda, ka gaidu, lai viņš uzmin, ko man vajag. Bet viņš ir tikai cilvēks, viņš nevar uzminēt.
Iemācījos, ka ir jāpasaka skaidri un gaiši. Ja man sāp galva, tad ir jāpasaka skaidri, ka gribu, lai tu man atnes aukstu dvieli, ko uz galvas uzlikt. Citādi, tad, kad man ir šie krīzes brīži un sāp galva, viņš tik skraida un neko nedara aiz uztraukuma. Man vienkārši ir jāpasaka viņam, nevis jāguļ un jādomā, nu kā viņš var nezināt, ka man vajag?
Rihards: Vai ir svarīgi pateikt, ka neko nevajag?
Velga: Sievietei? Viņai nekad nav viss vai tā, ka neko nevajag, viņai vienmēr kaut ko vajadzēs! Man vienmēr kaut ko vajag! (smejas)
Es laulības sākumā domāju, ka mans vīrs nemāk runāt. Viņš ir vienkāršs cilvēks un man likās, ka es māku runāt un es vienmēr centos pirmā runāt visur. Tagad, savukārt, kad esam kādās nometnēs vai pasākumos, es esmu tik gudra, ka saku, lai viņš pirmais runā. Un viņš tādas gudrības pasaka, ka man mute vaļā, jo īstenībā tiem vīriem ir ko teikt.
Viktorija: Bet sievai ar jābūt tai gudrībai tā saskatīt un atļaut vīram pirmajam, jo, ja viņa pieradusi pirmā, tad viņa arī turpina dominēt un pirmā runāt vai pirmā tostu teikt…
Velga: Jā, bet tad viņa ir zaudētāja, jo neko tad nedzird… Mēs taču gudrāki varam palikt tikai tad, kad klausāmies, nevis runājam. Ja es gribu ko iegūt, tad es paklausos. Ir labi, ja vīrietim dod vārdu.
Riharda: Kas toreiz noveda līdz tam, ka negribējāt viens uz otru skatīties?
Andris: Tā bija ikdiena un man arī sākās slimības, bija infarkts. Jutos nekam nevajadzīgs, lai arī man sieva gribēja palīdzēt un atbalstīt, bet es izturējos “kā vecis” un teicu, ko tu, sieviete, maisies, es pats tikšu galā ar savām problēmām… Tā tas aizgāja visai traģiski, bet tomēr izkāpām no tās bedres. Es Velgu visu laiku atgrūdu, jo manī bija šī sajūta, ka nu nekam neesmu vairs vajadzīgs, plus vēl man bija vēzis, ko izgrieza. Paldies Dievam, ka ģimene man bija, kas tomēr toreiz atbalstīja.
Velga: Mēs jaunībā esam ļoti vareni, visu paši izdarīt, it sevišķi vīrieši. Mums bija ļoti aktīva dzīve ar jautrību un daudz draugiem. Bija ļoti interesanti, bet tiešām dzīvojām kā saka “dzīvo tā, lai nebūtu jānožēlo un izmanto visu”. Dzīvojām jautru, labu un piepildītu pasaulīgu dzīvi. Māja bija jāceļ un manta bija jākrāj, bija jābūt ārzemēs un ballēs. Arī laukos mums bija darbi, darbi, darbi…Vīrs pļāva un ara, es kaplēju un stādīju. Tad vienā reizē vīrs atbrauca no tālās pļavas ar traktoru un teica, ka spiež krūtīs un ļoti sāp. Un iedomājieties, man uz pannas bija kotletes saceptas un viņš ar visu savu infarktu iet garām pannai un ēd tik tās kotletes. Mēs abi toreiz bijām tik dūšīgi…
Andris: Nē, es biju muskuļots… (smejas visi)
Velga: Tā nu atbrauca ātrie un konstatēja infarktu un aizveda uz reanimāciju. Un ar to viss sākās. Atbraucot no slimnīcas, viņš bija ļoti untumains, Man vairs uzmanību vispār vairs nepievērsa un tikai domāja par sevi un to, kā jūtas. Tā nu es paliku nemīlēta. Es dzirdēju, ka viņš saka, ka mīl mani, bet es jutos, ka mani nemīl. Tā tas sākās. Un zināt, ar ko tas beidzās, kad vīrs nemīl sievu? Sieva paliek vienaldzīga! Ja es sākumā uzbāzos, pārmetu un pieprasīju savu, tad es tajā apstājos.
Tagad, es visiem, īpaši vīriem, kuri sūdzas, ka viņiem kaut ko sievas pārmet, saku – priecājieties, ka kaut ko pārmet, jo, ja vairāk neko nepārmet, tātad ir vienalga. Tā bija ar mani, jo man palika vienalga.
Viktorija: Bet tajā pusē arī bija tā sajūta, ka es nevienam neesmu vajadzīgs…
Andris: Jā, tagad es zinu, cik tā nav laba sajūta. Es taču biju varens, bet tagad es neko nedrīkstēju, lai arī pirms tam strādāju kā ugunsdzēsējs/glābējs. Darbā man pateica, ka nevaru vairāk tā strādāt, gāju pie priekšnieka un teicu, lai uztaisa man tā, ka varu vēl vismaz līdz pensijai strādāt. Mani uztaisīja kā vienkārši šoferi. Es tajā periodā jutos viens un nekam nevajadzīgs, man viss tika atņemts, es arī neko nedrīkstēju smagu celt vai darīt.
Velga: Jā, kad nācām no veikala, es biju tā, kas nesa divus maisus. Mēs pat gājām kaut kur apkārt, jo vīram bija kauns no cilvēkiem, kuri dīvaini mēdza skatīties – re, kā nabaga sievietei jānes maisi un viņš iet bez nekā…
Rihards: Tas riktīgi sita pa vīrišķību!
Andris: Jā, tu vienkārši vienā brīdī jūties pilnīgi nevajadzīgs.
Rihards: Andri, tagad atskatoties uz šo dzīves posmu un dzirdot no Velgas, ka priecājieties vīri, ja sievas jums ko pārmet, jo tas nozīmē, ka viņām vēl rūp. Ko jūs teiktu šīm sievām?
Andris: Es teiktu sievām, lai nezāģē saviem vīriem. Sievām jau ir tā , ka viņas jau dabūs vienmēr, ko grib, bet viņām ir tā īpašība, ka vajag tagad, uzreiz un daudz. Tomēr viss labais nāk ar gaidīšanu. Es teiktu, ka vajag veltīt vairāk laika divatā, aizbraukt kaut kur. Mums pēc krīzes sākās ļoti aktīva muižu epopeja un braucām uz viesu namiem. Mums bija randiņi un tā laimīgi atgriezāmies ikdienā.
Velga: Jā, es atzīstos, ka tolaik es viņu ļoti kontrolēju, par to, vai zāles iedzēra, vai to un to izdarīja. Protams, viņam nepatika, ka es tā auklējos, bet man vienkārši bija bail, ka būs atkal kāds infarkts. Arī šobrīd man ir bail.
Andris: Un man tas ļoti nepatīk…
Velga: Jā, es saprotu, ka nepatīk, bet ko tai sievai darīt, jo viņai bail, ka atkal var būt slikti. Tāpēc, jā, uzbāzos un kontrolēju…
Viktorija: Bet tāpēc, ka mīlējāt!
Velga: Jā, tāpēc ka mīlēju un tāpēc ka bija bail pazaudēt. Tā reanimācija bija tik briesmīga, negribēju to vēlreiz piedzīvot. Bet tad ar to viņa izvairīšanos un manis atraidīšanu un dzīšanu prom, jā, es paliku pa īstam vienaldzīga. Es vairāk neko neprasīju, līdz Andris pēkšņi saprata, ka labi vairāk nav. Tad gāja pie mācītāja runāt, ko darīt. Tad viņš vienā dienā mani uzaicināja uz Dikļu pili. Man tas bija tāds šoks, jo līdz tam es biju tā, kas visu organizēja. Bet tas bija tas periods, kad es biju nolēmusi nedarīt pati neko, ļauties vien visam, kas notiek. Pirms tā brauciena es vēl pie sevis nodomāju, ka negribu nekur braukt ar viņu. Bet tā kā biju nolēmusi, ka visu darīšu, kas nāks priekšā, mēs aizbraucām. Kopā ar to šoku, ka viņš kaut ko organizē, bija arī doma, ka varbūt tiešām ir kaut kādas cerības mums… Es noticēju tam.
Es nonācu pie secinājuma, ka ir iespējams laulībai otrā dzīve! Pirmā pilnīgi noteikti mums bija beigusies ar visu lielo jautrību un beidzās ar krahu. Un tad pēc pauzes sākās tā otrā dzīve un tā bija tik forša. Viņš mani visur kur veda un aicināja. Devāmies uz laulāto kursiem, uz iesvētes mācībām, sākām pievērsties vairāk baznīcai un garīgai dzīvei.
Šodien man vīrs saka – “mīļā, Velga, paldies, ka tu mani nepameti.” Lai arī toreiz man pat prātā tāda doma nenāca pamest viņu … Tomēr salīdzinājumā bija tā, ka trešdien es viņu vēl mīlēju, skaidroju un pieprasīju, bet ceturtdien man bija viss, es vairs nemīlēju.
Viktorija: Un kad tā mīlestība atgriezās?
Velga: Tas notika pamazām. Ļoti. Ar visām tām muižiņām un pasākumiem, mācībām. Atceros, vienā reizē Andris bija noorganizējis palikšanu Apšuciemā, es tur vēl guļu gultā, kad viņš pēkšņi pienāca, nometās uz ceļa un pie gultas deva gredzenu un prasīja, vai Tu kļūsi otro reizi par manu sievu? Lai arī mēs nebijām izšķīrušies…Es, protams, teicu, jā! Mums Ģertrūdes draudzē bija vēlreiz laulības nostiprināšana ar mācītāju.
Viktorija: Vai šāds solis kā ārējā zīme kaut ko dod pašām attiecībām?
Andris: Es domāju, ka tas dod papildus stimulu. Altāra priekšā tu savu cilvēku jūti ļoti un jūti, cik ļoti viņa tev ir vajadzīga un vēl būs vajadzīga. Tas uzlika tādu treknu punktu uz “i”.
Velga: Mēs kā jauni arī tikām laulāti baznīcā un tepat Cēsīs. Mums bija tādi kristīgi vedēji un viņi noorganizēja, ka klusām mūs baznīcā salaulās. Nostiprināšana ir citādāk.
Viktorija: Vai jūsuprāt, šāda laulības nostiprināšana būtu vērtīga arī pāriem, kas nepiedzīvo tik dziļas krīzes?
Andris: Es domāju, ka es ieteiktu. Tas ir jāgrib abiem un sirdī jājūt vajadzība.
Velga: Jā, ja tā nav izlikšanās, tad jā. Ja mums būs lemts sagaidīt 50. kāzu gadadienu, tad man gribētos to atkal baznīcā nostiprināt. Bībelē ir teikts, ka Dievam patīk, ka cilvēki svin svētkus un notikumus.
Viktorija: Jūs piekrītat, ka ir lietas, kuras tiešām var iemācīties tikai esot kopā divatā, esot laulībā?
Andris: Es negribētu būt viens, man vajag to otru cilvēku sev blakus, vismaz, ir uz ko padusmoties reizēm (smejas) … bet vajag arī atpūsties vienam no otra un paspēt noilgoties. Tas laulībai nāk par labu.
Velga: Tagad, kad esam izgājuši cauri visām tām slimībām, tiešām ticu, ka laulībai var būt tā otrā dzīve! Ticiet tai! Faktiski mums šobrīd pat ir trešā dzīve, kad atnācām uz laukiem dzīvot. Darbs ir aizmirsts, bērnu audzināšana ir aizmirsusies, mēs tagad pa jaunam atkal visu iekārtojam un dzīvojam.
Rihards: Bērnu aiziešana nebija ietekmējošs faktors jūsu attiecībām vēlāk?
Velga: Viņi jau nekur neaizgāja, mēs aizgājām no viņiem. (smejas)
Andris: Un es domāju, ka viņi bija apmierināti, ka mēs aizgājām uz laukiem. Pieņēmām lēmumu, ko tad mēs maisīsimies pa kājām. Un es labi jūtos.
Velga: Es arī labi jūtos. Mūsu teorija bija tāda, ka bērni kaut kad aizies un mēs taču dzīvojam viens otram. Mēs esam svarīgākie viens otram un bērni kļūst par citiem pieaugušajiem cilvēkiem. Un šobrīd tāpat bērni mūs visu laiku uzmeklē un nav tā, ka mēs divi vecīši vientuļi un aizmirsti būtu. Visu laiku viņi mūs uzmeklē un Whatsapp bildes sūta, dēls atbrauc reizi mēnesī tēvam palīdzēt darbos. Mēs tiešām neciešam no tā, ka bērni ir aizgājuši.
Andris: Es jau citreiz smejos, ja ilgi nezvana, tad saku, laikam viņiem labi iet…
Rihards: Man viens draugs reiz uzdeva jautājumu, kuru es tagad uzdošu jums. Tad, kad mēs neizskatāmies tādi, kādi izskatījāmies pie altāra, kā saglabāt skaistumu viens otra acīs, kā palikt otra acīs skaistiem, vai tajā ir kāds noslēpums?
Andris: Skatījāmies vecās kasetes, kur svinējām savus 40 gadus, bet tagad, kas tad ir mainījies?
Drusku vairāk sirmās galvas un grumbas, cits nekas nav mainījies, sirds un valoda un domas par to otru cilvēku tādas pašas un mīlestība vēl stiprāka.
Velga: Man liekas, ka mēs to arī neredzam, jo skatāmies citām acīm. Man liekas, ka mans vīrs ir skaists. Es simts procenti zinu, ka arī viņš domā, ka es esmu skaista. Ja mēs esam kopā, mēs esam skaisti un mēs neredzam varbūt to, ko citi redz. Es, piemēram, pārstāju krāsot matus. Citi teica, ko tu tik balta, tev bija labāk, kad krāsoji matus. Es prasīju vīram, ko viņš domā, viņš pateica, ka viņam patīk balti mati, un man bija svarīgi, ka viņš mani novērtēja kā smuku.
Andris: Cik tad ilgi slēpsi tos sirmos matus un Bībelē ir teikts par sirmo galvu godināšanu.
Rihards: Paldies, ka ļāvāt ielūkoties mums savos laulības gados un lai jūsu piemērs kalpo paaudzēm, un gan jums, gan mums lai laulība ir laimīga līdz mūža galam!
Paldies par sarunu Gailīšu pārim!
Video aplāde “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par video aplādes “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” saturu atbild Biedrība “Asociācija Ģimene”.
#ĢimeneiDraudzīgi #SIFAtbalstaĢimenes #LaulībaLaimigiLīdzMūžaGalam #PārvariKrīzi
