Ja laulībā ir krīze, tu apstādini visu pārējo un to atrisini
Saldus Sv.Gregora Izglītības centra direktors Raimonds ar Andu laulībā ir kopā jau 19 gadus, viņu vecākajam dēlam tūlīt apritēs pilngadība, savukārt meitiņai tūlīt būs 10 gadi. Mežiņu pāris sarunā atklāti stāsta par to, cik viegli var trīs mēnešus teju veltīt darbam un izaugsmei, nepamanot, ka esi atstājis novārtā otru un savu laulību. Tam notiekot nākas piedzīvot smagu mācību, kurā nākas atkal atgriezties pie sava laulības solījuma. Tajā ir lēmums un izvēle, ne tikai sajūtas. Raimonds un Anda ir pārliecināti, ja laulībā piedzīvota tiek kāda krīze, tad jāapstādina ir viss pārējais un tā ir jāatrisina. Izmainīts darba grafiks, apzināts lēmums meklēt, kā parādīt otram mīlestību un apzināts atdalīts laiks randiņiem – praktiskie soļi, kas abiem ir atgriezuši dzirksti un pārliecību, ka apprecēt otru bija pareizs lēmums! Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi. Viktorija: Anda, Tu Raimondu satiki studiju sākumā, jūs apprecējāties un visai drīz jums piedzima arī pirmdzimtais. Ko jums abiem kā tikko jaunlaulātajiem bērniņa ienākšana izmainīja jūsu attiecībās?Anda: Jā, tas bija 2003. gads, kad iepazināmies, gadu mēs draudzējāmies un tad apprecējāmies. Pēc mēneša mums pieteicās mūsu puika Olivers un man liekas, ka tas bija kas tāds, kam tevi neviens nesagatavo. Lai arī komunikācijas studiju lekcijas bija labas, arī tajās nesagatavoja, ko tas mainīs komunikācijā ar vīru, ko ta smainīs manā dzīvē. Kamēr vēl gaidāt, esat divatā, bet tad, kad piedzimst, iesākas citādāks posms, kam neesi sagatavojies. Mums likās, ka iesākumā viss tā lēnām attīstīsies, sapratīsi, kā tas ir būt divatā laulība un izbaudīt vienam otru un pavadīt daudz laika kopā, bet tad ienāk mazais. Un tu sāc lietas mācīties no jauna.Raimonds: Bija viens moments, kurā es sapratu, ka kaut kas... Lasīt tālāk
Triumfēsim, ja būsim par bērnu tiesību aizsardzību it visā
Piedāvājam jums, lasītāji, nelielu ieskatu video sarunā, kas notika grāmatas “Bērni vispirms” latviešu valodas izdevuma atklāšanas pasākumā Rīgā, vēsturiskajā Mencendorfa namā. Aicinājām uz pāris jautājumiem grāmatas autori, Amerikas bērnu tiesību globālās kustības “Them before us” vadītāju Keitiju Faustu. Savus jautājumus Keitijai uzdod grāmatas tulkotāja un izdošanas idejas autore Alīna Ozoliņa un portāla “Telos” galvenā redaktore Agnese Irbe. Alīna Ozoliņa: Mans pirmais jautājums Tev, Keitij, būs par definīcijām. Proti, par tiesībām, kas ir minētas uz grāmatas vāka – bērnu tiesībām uz tēvu un māti. Mūsdienās, kad cilvēktiesību saraksts kļūst garāks un garāks, sabiedrība kļūst arvien skeptiskāka pret jaunām cilvēktiesībām, par kurām viņi iepriekš nav dzirdējuši. Tātad tiem, kas grāmatu nav lasījuši, vai jūs varētu paskaidrot, uz ko balstās šīs bērnu tiesības? Es nezinu, kā ir Latvijā, bet Amerikā visu, ko pieaugušie ļoti, ļoti vēlas, viņi nosauks par tiesībām. Amerikāņiem šķiet, ka pieaugušajiem ir tiesības uz mājokli, uz izglītību, tiesības saņemt valsts apmaksātu maģistra grādu, tiesības uz kontracepciju. Es saprotu skepsi, kas saistīta ar bērnu tiesību atzīšanu ģimenes kontekstā. Tāpēc grāmatā mēs mēģinājām aprakstīt, kas tieši ir šīs tiesības, lai jūs zinātu, kādos gadījumos pasludinātās tiesības var patiesi atzīt par tiesībām. Mēs strādājam, pamatojoties uz dabisko tiesību sistēmu. Tāpēc grāmatā ir 3 kritēriji pēc kuriem atpazīt, ka kādas tiesības tiešām atbilst dabiskajām tiesībām. Pirmais no tiem ir tāds, ka dabiskās tiesības pastāvēja pirms valsts. Jūs varat paņemt, piemēram, tiesības uz dzīvību vai tiesības sevi aizstāvēt, un jūs redzēsiet, ka šīs tiesības pastāvēja pirms jebkuras valsts izveides. Grāmatā mēs aizstāvam bērnu tiesības uz māti un tēvu, un šīs attiecības arī pastāvēja pirms valsts. Otrs kritērijs ir – vai kādam (no malas) tās... Lasīt tālāk
Iznācis ilgi gaidītais grāmatas “Bērni vispirms” tulkojums latviešu valodā
Ar skaistiem izdošanas svētkiem Rīgā, vēsturiskajā Mencendorfa namā, pie lasītājiem savu ceļu ir radusi unikāla grāmata par bērnu tiesībām – “Bērni vispirms: kāpēc mums ir vajadzīga globāla bērnu tiesību aizstāvības kustība”. Šajā grāmatā amerikāņu autores Keitija Fausta un Steisija Meninga apkopojušas vēl iepriekš nedzirdētus bērnības pieredzes stāstus par augšanu netradicionālajās ģimenēs. Ko bērnam nozīmē uzaugt šķirtā bioloģisko vecāku ģimenē, poligāmā ģimenē, viendzimuma pāra savienībā, vecāku nereģistrētā kopdzīvē vai ar māti, kura apzināti izvēlējās audzināt bērnu viena? Grāmatā, ieklausoties stāstos un analizējot zinātniskos pētījumus, tiek meklētas atbildes arī uz jautājumiem, kā bērnus ietekmē viņu ieņemšana mākslīgās apaugļošanas un/vai surogasijas ceļā, vai tiekot adoptētam kā donoru embrijam? Grāmatu izdevusi biedrība “Asociācija “Ģimene””, bet ideja par šādas lasāmvielas nepieciešamību latviešu valodā pieder grāmatas tulkotājai Alīnai Ozoliņai. Viņasprāt, pārmaiņu vēsmas, kas ietekmē ģimenes citviet pasaulē, ir sasniegušas arī Latviju. Viņa saskata grāmatā “potenciālu mainīt cilvēku skatījumu uz ģimenes jautājumiem”, vērtējot tos bērnu tiesību un labbūtības gaismā. Viņa norāda, ka “zinātniskie pētījumi paši par sevi reti spēj ietekmēt sabiedrības viedokli, jo tie neaizkustina cilvēku emocionālo pusi. Sabiedrības uzskatus maina tieši personīgie stāsti, ja tos lieto kā ilustrāciju zinātnieku pierādītajām atziņām”. Šai atziņai piekrita arī sengrieķu valodas filoloģe, portāla “Telos” galvenā redaktore Agnese Irbe, atklāšanas svētkos uzsverot personīgo stāstu nozīmi: “Mums neiet viegli ar sistemātisku domāšanu, bet mēs esam ļoti uzņēmīgi pret emocionāliem un individuāliem pieredzes stāstiem. Šajā grāmatā ievietoti daudzi, ļoti spēcīgi un uzrunājoši stāsti. Mēs ikdienā dzirdam daudz, piemēram, geju pāru stāstus par to, ka viņi nav saprasti un uzklausīti, bet šī grāmata mūs aicina ieklausīties spēcīgās emocijās, kuras pauž bērni. Tie ir bērni, kas ir auguši bez mātes vai tēva vai tikuši pamesti,... Lasīt tālāk






