Iedvesmojošs pāris – Ingus un Liene Bukši, kuri ir pārliecināti, ka meklēt palīdzību savā laulībā – tā nav vājuma pazīme. Savā profesionālajā ikdienā – programmētājs un mārketinga speciāliste, savā privātajā dzīvē – drosmīgs pāris, kas teju 22 laulības gados ir gan atvēruši sirdi diviem adoptētiem bērniem, gan pārsteiguši ik pa septiņiem gadiem savus draugus, pierādot, ka pie laulību konsultanta iet, nevis tāpēc, ka grib šķirties, bet gan – ka vēlas neizšķirties un iemācīties vēl labāk komunicēt ar otru. Kamēr citiem pāriem finanses ir klupšanas akmens, Bukšu pāris brīdī, kad “viss nobruka”, sāka kopīgi mācīties, kā pārvaldīt nopelnīto, kā gudri rīkoties ar finansēm, tā sasniedzot arī pašu attiecībās jaunas virsotnes. Šajā sarunā uzzināsim, kāpēc septiņu eiro dēļ Ingus Lienei teica, ka atkal laiks ir zvanīt psihoterapeitam, ko Liene izdarīja reiz tādu, ko vīrs atceras un saka, ka patiesi lepojas ar savu sievu un kā tikt galā, ja ”komunikācijas trubas” aizsērējušas? Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi.
Video versijā noskatieties arī, ko uz Bukšu pāra īpašo jautājumu “Vai un kā uzturs ietekmē laulību un ko iesākt, ja galvenais gatavotājs/-a ir noguris?”atbild eksperte – uztura speciāliste Gita Ignace (57 min).
Rihards: Jūs teicāt, ka savā nu jau 21 gadu ilgajā laulībā (tūlīt būs 22 gadi), esat piedzīvojuši krīzes ik pa septiņiem gadiem. Lūdzu ieskicējiet, kas bija tajā pirmajā septiņgadē, kad ceļš aizveda pat līdz pāru terapeitam?
Liene: Tas galvenais iemesls bija, ka pēkšņi sapratām, ka nevaram parunāt viens ar otru. Mēģinājām runāt, tas ļoti ātri nonāca pie kliegšanas un nespējām vairs saprasties. Tad vīrs teica, ka mums ir vajadzīgs kāds, kas palīdz “iztīrīt komunikācijas trubas”. Aizgājām pie brīnišķīga terapeita – Gata Līduma.
Ingus: Un viņš mums uzskaitīja visu, ko bijām izdarījuši – bijām nopirkuši māju, paņēmuši suni, adoptējuši pirmo bērnu, kaķis bija jauns un tas bija vesels komplekts. Terapeits teica: “Lieliski, jūs esat izdarījuši visu, kas nepieciešams, lai iznīcinātu savu laulību. Ja pārdzīvosiet šo, tad viss būs kārtībā.” Toreiz viņa teiktais jau noņēma kādus 80% no tās spriedzes, sapratām, ka viss ir normāli un ka neesam dīvaini.
Liene: Tā bija pirmā mūsu kopīgā iemācītā lieta – meklēt palīdzību.
Viktorija: Vai sajūta, ka vajag palīdzību, atnāca jums abiem dabiski un reizē?
Ingus: Es laikam pat biju tas, kas vairāk iestājās par šo, lai meklētu palīdzību. Tad, kad mēs precējāmies mums bija noruna – šķiršanās nav opcija un vai nu mēs koeksistējam, ja neatrisinām problēmas vai ejam un tās risinām. Pēc tiem pirmajiem septiņiem gadiem sapratām, ka nu tas mirklis ir, kad šķiršanās nav opcija, koeksistēt negribam, tad ejam un meklējam risinājumu. Pats interesantākais bija tad, kad mūsu draugi padzirdēja, ka ejam pie pāra konsultanta. Viņi uzreiz mums prasīja, vai tiešām viss ir tik slikti un vai mēs šķirsimies? Tā ideja viņiem bija, ja nu ejam pie pāra konsultanta, tad visi striķi nu ir trūkuši…
Liene: Un mums nācās skaidrot, ka nē, mēs ejam tieši, lai nešķirtos (smejas).
Ingus: Grūtākais bija ieskaidrot, ka mēs tieši ejam, kamēr viss vēl nav aizgājis līdz šķiršanās. Tas bija visai komiski. Mēs vienkārši sapratām, ka nu ir kāds laiks pagājis, kurā vairs nespējam komunicēt bez pārmetumiem. Bija skaidrs, ka ir kaut kas šķērsām. Mums paveicās, ka tikām pie Līduma.
Liene: Kad svinējām 15 gadu kāzu jubileju, uztaisījām lielāku balli terasē, saaicinājām draugus un kāds toreiz prasīja, kas ir mūsu laulības noslēpums? Vīrs teica – ka pāru terapeits un Dieva žēlastība!
Piekrītu, jo kādas gan terapijas neesam gājuši – gan par laulību, gan par bērniem, jo ir bijusi vajadzīga palīdzība no malas, saprotam, ka paši ar saviem spēkiem nebūtu tikuši galā. Tā absolūti nav vājuma pazīme, esam tikai un vienīgi ieguvuši. (L.Bukša)
Rihards: Tas stereotips ir diezgan spēcīgs, jau pirms kāda laika, kad Google ierakstīju vārdus “laulību konsultācija”, pirmie ieraksti, kas parādās pirmajā lapā ir par laulības šķiršanu, opcijām un skaidrojumiem, kā to izdarīt. Tur nav stāsts par iespēju ko salabot. Mēs šodien vairāk gribam parunāt par tēmu, kas ir vienmēr arī tajā tēmu top trijniekā, par ko daudz negrib runāt – ticība, politika un nauda. Jums palīdzības meklēšana un domas par problēmu risināšanu lielā mērā saistās tieši ar naudu un finansēm.
Viktorija: Nauda, kā zinām, ir arī tajā topā, kur runā par krīzēm un neatrisinātajiem strīdiem. Strīdi par naudu un nespēja atrisināt finansiālos jautājumus attiecībās ir otrajā vietā aiz strīdiem par mājsaimniecības jautājumiem, kas noved pie dziļām krīzēm. Kā atceraties, vai jūsu attiecību sākumā, jūs kāds mācīja par to, ka finanses laulībā arī ir viens no jautājumiem, kur vajadzētu runāt un prast apieties?
Liene: Mūs neviens nemācīja un tur arī ir tā grūtība – katrs laulībā ienāk ar savu pieredzi un bagāžu, savām ģimenes tradīcijām un tad šiem diviem cilvēkiem ar pilnīgi dažādām izpratnēm un arī vērtību kritērijiem jāspēj sastādīt ģimenes budžetu. Mēs par to neko nezinājām. Pie tā nonācām tikai gadiem ejot, kad apjautām, ka atkal un atkal atduramies brīdī, kad abiem normāli pelnot, tomēr nevaram līdz algai aizvilkt…Uzdevām jautājumu, kā tas var būt, jo strādājam pēc labākās sirdsapziņas un pilnas slodzes darbus ar normālām algām, kāpēc tā notiek atkal un atkal? Teicām, ka kaut kas nav pareizi tajā. Mans vīrs, kurš ir izteikts meklētājs un pētītājs, sāka meklēt kādus avotus.
Ingus: Kad sākām dzīvot kopā, vadījāmies pēc principa, ka ir kaut kādi kopējie izdevumi, piemēram, maksājumi par dzīvokli un komunālajiem maksājumiem, tos katrs no savas algas uz pusēm sametām kopā un visu, kas paliek pāri, katrs tērēja kā grib. Tad, kad mainījās algas uz vienu vai otru pusi, mēģinājām proporcionāli skatīties. Kad uzsāku savu biznesu, sākumā bija švaki ar ienākumiem, tad es maksāju mazliet mazāk un Liene – vairāk.
Viktorija: Jūs tā kalkulējāt visu?
Ingus: Nu es esmu cipargalva un Liene ir brīvais gars…
Liene: Jā, mēs ļoti centāmies un Ingus tādas un šitādas tabuliņas rēķināja. Tomēr kaut kas nestrādāja un mums bija daudz strīdu par šiem jautājumiem, viens otram daudz ko pārmetām. naudas lietas mūsu laulībā toreiz bija liels strīdus ābols.
Ingus: Atceros, ka tad, kad treknajos gados mēs pelnījām labas naudas, tad sapratu, ka tas, kā dzīvojam, nav pareizi, ka naudu notrallinām, bet nebija padomu, ko iesākt. Bija apkārt tas mūžīgais uzskats, ka dzīvojam taču vienreiz, kad tad, ja ne tagad… Kad 2012. gadā četru mēnešu laikā mums katru otro dienu kaut kas juka un bruka un kam vajadzēja naudu visu laiku. Kaut kur jau to naudu atradām, bet pēdējais brīdis bija, kad aizmirsu karti bankomātā.
Tas bija kā mazais salmiņš, kas salauza kamielim muguru. Es reāli sabruku. tad, kad tinu “to filmiņu atpakaļ”, tad sapratu, ka katra no tām epizodēm, kas bija tajos četros mēnešos notikusi, nebija jau traģēdija, tās visas it kā bija normālas dzīves sastāvdaļas. (I.Bukšs)
Sapratu, ka nevar taču tā būt, ka līdz šim nav neviens atradis risinājumu, lai tādi mazi ikdienas sīkumi nenovestu pie tāda lūzuma, kāds man bija iestājies. Atcerējos, ka es Amazonē biju redzējis starp grāmatām vienu tādu smaidīgu amerikāni Deivu Remziju un viņa “Total money makeover”.
Viktorija: Tu kā latvietis biji gatavs noticēt amerikānim?
Ingus: Es patiesībā sākumā biju diezgan skeptisks, man bija skaidra tā amerikāņu filozofija, ka viss ir par soļiem, kurus veicot tev tiek solīti zelta kalni. Es palasīju sākumā ievadu un jā, ieraudzīju “Seven steps”, nodomāju, labi, šis ir atkal viens no “tiem”. Tomēr kaut kā turpināju lasīt, izlasīju, ka šī nebūs nekāda tur shēma un būs jāiegulda grūts un smags darbs vairāku gadu garumā. Tas man izklausījās jau patiesāk un ticamāk. Kad es iedziļinājos, ieraudzīju loģiku tajā visā, jo tur nebija ne runas par kādiem piramīdu biznesiem vai investīcijām un akcijām. Tur bija par to, kā elementāri sakārtot ģimenes budžetu. Grāmatu nopirku un divās dienās izlasīju, jau pirmajā pusē lasot, manī parādījās tāda kā sāpe un dusmas par to, ka neviens nekur nekad nav stāstījis. Tur ieraudzīju tik elementāras lietas, bet saliktas smuki pa plauktiņiem. Tas netiek mācīts ne skolās, ne universitātēs, nekur. Kad biju izlasījis grāmatu, sapratu, ka ja nestāstīšu tālāk par iegūto, tad būšu viens no tiem, uz kuriem pats dusmojos esot grāmatas vidū. Pirmā lieta, teicu sievai, ka šķiet esmu ko atradis…Mums tas bija teju divpadsmitais gads laulībā.
Viktorija: Kurš no jums abiem piedzīvotās finansiālās grūtības sāpīgāk uztvēra un izdzīvoja – vīrs vai sieva?
Liene: No Remzija grāmatas ir doma, ka katram cilvēkam tas riska dziedzeris ir citādāks. Viens vairāk ierauga kādās darbībās riska momentu, otrs par to tik daudz nedomā. Es esmu tas cilvēks, kurš rūpējas, lai mums te ģimenē būtu vairāk prieks un jautrība, Ingus, savukārt, rūpējas, lai mums ir nauda ģimenē. Ingus dzīvē daudz ko izmēģina un paprovē, daudz domā par pašizaugsmi, tad es uz to saku: “Jā, mīļais!” (smejas)
Viktorija: Tu dod termiņu šiem meklējumiem?
Liene: Kamēr man ko neņem nost (smejas). Tad, kad viņš teica, ka ir atradis jaunu veidu kā izeju, es teicu – ok, tad, kad viņš teica, ka savelkam jostas un kaut ko nogriežam, tad es, protams, laimīga nebiju.
Ingus: Sākumā Liene spirinājās pretī. Mums večiem normāli ir teikt “ko” mēs darīsim un mazāk “kāpēc” mēs to darīsim. Mums finanses nekad tomēr nav bijušas atsevišķas. Tajā brīdī, kad es sapratu to budžetēšanas sistēmu, gribēju jau pēc pirmajiem trim mēnešiem skriet kalnā un teikt, ka es beidzot esmu atradis! Katram no mums bija tas savs “AHA!” moments par to, ka tā sistēma strādā. Tur visa budžetēšana ir izveidota tā, ka tu paredzi visas nepatikšanas, nevis meklē līdzekļus tad, kad nepatikšanas ir jau notikušas. Tu sāc iekrāt naudu pirms tām. ja tev ir iekrāts, tev tā problēma, ja viņa notiek, jau ir mazāka nekā, ja tev nav nekā iekrāts un paredzēts. Man tāds moments bija, kad es ēdot pelmeņus sašķēlu lielo zobu trīs daļās… Pirmā doma bija par zobārstu, otrā – bāc, cik tas maksās, bet trešā bija tāda – bet paga, man jau tam ir atlikts. sapratu, ka par to naudu, kas jau bija uz to brīdi atlikta, to problēmu es atrisināšu. kad es aizgāju pie zobārsta un zināju, ka man ir sakrāti 190 lati, bet man ārsts paprasīja 50… es gāju mājās kā uzvarētājs, jo man vēl bija palikusi pāri nauda. Tas bija mans “AHA!” moments. Lienei bija līdzīgs moments, kad bija bērnu pieraksti jāveic.
Liene: Mums bērni bija adoptēti un sākumā bija vajadzīgi daudz un dažādi speciālisti – neirologi, psihiatri, psihologi un dažādi testi jāveic, mums it kā valstī ir bezmaksas medicīna, bet bērniem jau pienāktu pilngadība, kamēr sagaidītu rindu tam, ko vajag…Es vienā brīdī sapratu, ka ja ir nepieciešamība kaut ko ātri izdarīt, es varu maksas konsultāciju atļauties. sapratām, ka mūsu ienākumu līmenis jau nav mainījies. Saņēmām to pašu algu, ko pirms tam, bet pēkšņi mums bija nauda, kad to ievajadzējās!
Ingus: Mēs pirms tam, kad problēma notika, mēs to mēģinājām apdzēst tajā brīdī, kad tā uzrodas. ja notiek leilas problēmas, tad cilvēks bailēs un steigā pieņem visstulbākos spontānos lēmumus. Tu met visu, kas pa rokai, problēmas virzienā, un tu saproti, ka pie sabrukuma noved tieši tās mazās un paredzamās lietas.
Kurš tad nezina, ka būs Ziemassvētki, Jāņi vai kāda dzimšanas diena, ka būs jālabo mašīna un jāiziet tehniskā apskate. tas viss ir paredzams un saplānojams. Pat tas, kas nav paredzams ir paredzams! (I.Bukšs)
Sistēma sastāv no četriem sarakstiem. Pirmais ir ikmēneša izdevumi. Tos vairāk vai mazāk mēs visi zinām, tā ir pārtika, elektrība, tekošās lietas. Otrais saraksts ir – paredzamie zināmie izdevumi. Lielākā laika posmā – nekustamā īpašuma nodoklis, OCTAs, kanalizācija, dažādas apkopes. Tu pat zini, cik tas viss maksās. Mēs to otro sarakstu dalām uz 12 un liekam ikmēneša pozīcijām klāt. Trešais – paredzamās nepatikšanas, tie ir CSDD sodi, Ziemassvētku dāvanas (smejas), vetārsta izdevumi, veselība, nolauzti zobi un tā tālāk. Visi prasa, kā lai paredz un zina, cik atlikt? Viens ir veids, ka tu paskaties pagātnē, cik vēsturiski ir kas noticis. Vēlāk budžetēšanu pielāgo atbilstoši reālai situācijai. Cilvēki nezin pat savus pārtikas izdevumus, daudz kas notiek uz dullo… Izdomā, ka tu katru nedēļu tērēsi, piemēram, 90 eiro vai 150 eiro uz pārtiku. Skaties un pielāgojies. Ja regulāri pārtērē, tad pielāgo budžetu reālajai situācijai. Ceturtais ir ienākumu saraksts. Tie ir garantētie ienākumi. Beigās paskatieties, kas sanāk, kad izdevumus saliek pret ieņēmumiem. Tur parasti visiem ir lielākie pārsteigumi, jo bieži vien cilvēki nesaprot, kā viņi ir līdz šim dzīvojuši un no kurienes nauda visu laiku ir uzradusies. Šādi saliekot savu ikmēneša budžetu, tu saproti savu reālo situāciju tam, kā tu dzīvo un cik tu pelni. ja redzi, ka pelni krietni mazāk, nekā iztērē, sāc domāt, kur tērē par daudz un no kā vari atteikties, lai tiktu uz priekšu. ja ignorēsi to, vieglāk no tā nevienam nepaliks. ja sakārtosi, tiks noņemts stress no tā.
Video aplāde “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par video aplādes “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” saturu atbild Biedrība “Asociācija Ģimene”.
#ĢimeneiDraudzīgi #SIFAtbalstaĢimenes #LaulībaLaimigiLīdzMūžaGalam #PārvariKrīzi
