Ir valstis, kurās ir noteikts 7 – 11 dienu ilgs pārdomu laiks pirms grūtniecības pārtraukšanas. Mēs meklējam šo valstu argumentus, bet nekur nevaram atrast kādu zinātnisku vai uz pētījumiem balstītu šo valstu argumentu šāda lēmuma pieņemšanai. Ir valstis, piemēram, Itālija, kur ilgāka pārdomu laika noteikšana balstīta uz Augstākās tiesas spriedumu kādas sievietes (pēc aborta situācijā) lietā pret ārstiem, jo viņa uzskatīja, ka aborta veikšanā vainojami ārsti. Sapratu, ka diez vai ir jāturpina meklēt argumentus, jo šīs valstis vienkārši ir sapratušas, ka bērns un gaidāmā bērniņa māmiņa ir aizsargājami un ar savu lēmumu valsts parāda, ka tie valstij ir svarīgi – nedzimis bērns un sieviete ir vērtība, tie ir aizsargājami un jārūpējas par viņu drošību.
Mums nav jāmeklē citu valstu argumentus, jo ir pašiem savi – mūsu pašu zemē tiek nonāvēti bērni, sievietes un bērnu tēvi piedzīvo sāpes līdz bezcerībai un nervu sabrukumam, līdz attiecību izjukšanai un laulību iznīcināšanai. Zemi pārklāj milzīgas sāpes! Tie ir meli, ka 95% sieviešu (kā skaidro Ginekologu asociācijas pārstāvji) pirms aborta ir pieņēmušas lēmumu un nav jēgas viņas atturēt. Ne jau mūsu valstī šis lēmums ir argumentēts! Latvijā sieviete tiek mudināta pārdomāt, pateicoties atsevišķu līdzcilvēku iejaukšanās un to līdzjūtības dēļ – tie, kas ir gatavi aizstāvēt/pasargāt nedzimušu bērniņu un sievieti no tālākām sāpēm. Tās valstis, kuras veic preventīvos pasākumus likumā noteiktā kārtībā, nosaka, ka nedzimuša dzīvība ir aizsargājama, ka sieviete un ģimene ir vērtība. šādas valstis ir parādījušas savai tautai un citām valstīm, kas ir tās patiesās vērtības.
Ar to, ka Latvijā drīkst darboties pāris organizācijas, kas iestājas par nedzimuša bērna aizstāvību, vai ir maza saujiņa ārstu, kas atrunā sievieti no aborta, Latvija nevar teikt, ka ir darījusi visu, lai saglabātu nedzimuša bērna dzīvību un vēl jo mazāk tā ir parādījusi savai tautai, ka nedzimis bērns, bērna māte, ģimene ir vērtība un ka valsts būtu gatava cīnīties par to saglabāšanu. Ja kāds (tai skaitā vai īpaši – ārsts) pasaka sievietei: “Es tevi saprotu, tev ir ļoti smaga situācija un saprotu, ka vienīgā izeja ir aborts”, neizrāda ne mazāko līdzjūtību. Neiestājoties par nedzimušu bērniņu un neaizstāvot viņa māmiņu, nebūdami gatavi viņu atbalstīt un sniegt visu iespējamo palīdzību, mēs neizrādām līdzjūtību, bet izliekamies par labiņiem.
Vai mūsu valstī, ko Dievs mums ir atvēlējis, kur Viņš mūs ir ielicis, ir vēl kādas Dievišķās vērtības? Vai ilgi turpināsim izliet nevainīgas asinis un attaisnot savu cietsirdību ar “tur jau neko nevar darīt”. Vai turpināsim izlikties, ka nedzimis bērns nekas nav, ka embrijam nav tiesību, ka tas ir tikai šūnu pikucītis, savus argumentus paužot slēpjoties aiz iegūtajiem akadēmiskajiem grādiem, un tos, kuriem ir sirds krūtīs un asaras acīs, iestājoties par saviem līdzcilvēkiem, saukājot par aprobežotiem tumsoņiem??? Vai Latvijai ir vajadzīgi bērni??? Attopieties!
Ar cieņu,
Judīte Briede-Jureviča
Krīzes grūtniecības centra vadītāja
