Saldus Sv.Gregora Izglītības centra direktors Raimonds ar Andu laulībā ir kopā jau 19 gadus, viņu vecākajam dēlam tūlīt apritēs pilngadība, savukārt meitiņai tūlīt būs 10 gadi. Mežiņu pāris sarunā atklāti stāsta par to, cik viegli var trīs mēnešus teju veltīt darbam un izaugsmei, nepamanot, ka esi atstājis novārtā otru un savu laulību. Tam notiekot nākas piedzīvot smagu mācību, kurā nākas atkal atgriezties pie sava laulības solījuma. Tajā ir lēmums un izvēle, ne tikai sajūtas. Raimonds un Anda ir pārliecināti, ja laulībā piedzīvota tiek kāda krīze, tad jāapstādina ir viss pārējais un tā ir jāatrisina. Izmainīts darba grafiks, apzināts lēmums meklēt, kā parādīt otram mīlestību un apzināts atdalīts laiks randiņiem – praktiskie soļi, kas abiem ir atgriezuši dzirksti un pārliecību, ka apprecēt otru bija pareizs lēmums! Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi.
Anda: Jā, tas bija 2003. gads, kad iepazināmies, gadu mēs draudzējāmies un tad apprecējāmies. Pēc mēneša mums pieteicās mūsu puika Olivers un man liekas, ka tas bija kas tāds, kam tevi neviens nesagatavo. Lai arī komunikācijas studiju lekcijas bija labas, arī tajās nesagatavoja, ko tas mainīs komunikācijā ar vīru, ko ta smainīs manā dzīvē. Kamēr vēl gaidāt, esat divatā, bet tad, kad piedzimst, iesākas citādāks posms, kam neesi sagatavojies. Mums likās, ka iesākumā viss tā lēnām attīstīsies, sapratīsi, kā tas ir būt divatā laulība un izbaudīt vienam otru un pavadīt daudz laika kopā, bet tad ienāk mazais. Un tu sāc lietas mācīties no jauna.
Raimonds: Bija viens moments, kurā es sapratu, ka kaut kas ir mainījies. Mēs guļam un mazais blakus bija, kad vienā mirklī naktī tu pēkšņi dzirdi “bums!”. Abiem šoks, kas nu ir noticis. Mazais bija aizkritis spraugā nelielajā, kur radiators un siena. Tu pamosties un secini, ka nav tas bērns. Man liekas, ka man kā vīrietim tas toreiz ieslēdza ko līdzīgu, ka man kā vīrietim nu ir jādomā par vēl vienu cilvēku vairāk. Tu tikko esi ar vienu iepazinies, bet nu tev ir vēl viens, un tu nevari tā vienkārši gulēt un gaidīt, ka pienāks rīts.
Anda: Mums ir astoņu gadu vecuma atšķirība. Man bija 20 un Raimondam – 28. sapratu, ka tu esi beidzot sagaidījis to savu cilvēku, Dievam esi viņu izlūdzis. Mēs pat kādus divus mēnešus nolikām laiku un lūdzām, lai saprastu, vai otrs patiešām ir īstais. Simpātija, protams, bija, un taureņi lidoja vēderā un galvā…
Raimonds: Jā, un tur nu mums bija sākumā tāda neliela krīzīte draudzēšanās laikā. Sapazināmies maijā un no augusta definējām sevi kā attiecībās, un kaut kad oktobrī pēkšņi bija kaut kāds “jā” vai “nē”. pat neatceros, vai tur toreiz bija kāds neliels strīds, bet tas bija kas tāds, kam bija jātiek pāri un tad jāsaprot – ir vai nav.
Anda: Mēs nolēmām, ka divas nedēļas netiksimies un pat nesarakstīsimies, es paliku Rīgā, Raimonds – Talsos. Gribējām saprast, vai tiešām esam viens otram. Man bija ļoti grūti, jo likās, ko viņš gan tur domā un ja nu pārdomā un atradīs, kādam ķeksītim es neatbildīšu…
Raimonds: Jā, laikam tas bija man vairāk vajadzīgs saprast, ka, labi – mēs draudzējamies, bet, kas tālāk. Man bija jāsaprot, ka ir tālāk. Un, jā, nolikām pēc tam saderināšanās datumu.
Viktorija: Ir dzirdēts padoms, ka stājoties laulībā jums ir jāpazīst tas otrs cilvēks, ko grasāties apprecēt. Kā jums liekas, ir iespējams līdz galam pateikt, ka, jā, es tevi pazīstu?
Anda: Mēs šo teoriju noteikti izgāžam, jo kur mēs būtu aizgājuši, ja mēģinātu viens otru iepazīt. Tu esi iemīlējies, tu gribi būt kopā un iepazīt, bet mēs, kad saderinājāmies, mums bija kādi četri mēneši, lai viens otru iepazītu. Saprotu tik to, ka joprojām mēģinām viens otru iepazīt 19 gadu ilgajā laulībā, jo pārtaisījuši vēl neesam viens otru.
Rihards: Tu esi mēģinājusi?
Anda: Jā, jau 19 gadus (smejas)
Raimonds: Un es ļoti ceru, ka viņa kādreiz to beigs darīt… (smejas)
Rihards: Raimond, tevi Anda sākumā iepazina vairāk kā sportistu un projektu vadītāju, bet tu grasījies kļūt par mācītāju…
Raimonds: Un tad es kļuvu par mācītāju, tas notika principā vienā gadā. 2004. gada jūnijā beidzu akadēmiju, jūlijā mēs apprecējāmies un augustā mani jau ordinēja par mācītāju. Drīz jau mani nosūtīja uz pirmo draudzi ārpus Rīgas. Es sāku apjaust, ko man tas nozīmē un Anda, ko viņai, kad jābūt līdzās savam vīram mācītājam tur, kur nu viņu sūta.
Viktorija: Ko jūs sakāt par teicienu, ka sieva, ja viņai vīrs ir mācītājs, tad viņa ir apprecējusi ne tikai savu vīru, bet arī viņa draudzi. Tā ir taisnība?
Anda: Katra mācītāja sieva noteikti piedzīvo šo sajūtu, bet tai ir jāiziet cauri. Man toreiz bija 21 gads un mēs pārcēlāmies uz Tukumu, kur Raimonds sāka kalpot mazās draudzītēs Sēmē un Kaltenē pie jūras. Mans pirmais šoks bija vienreiz, kad biju devusies līdzi un tad pie baznīcas ieejas man viena tante reiz teica: “Labdien, cienīgkundze!” Un es saprotu, ka viņa to tā dziļi un nopietni. Es jau negribēju nekādas lomas…
Rihards: Tomēr tajā kopienā tu saproti, ka esi mācītāja kundze un tur tas ir līdzīgi kā prezidenta pirmā lēdija!
Viktorija: Raimonds tātad bija savā pirmajā darba vietā, jums jau drīz bija pirmdzimtais, bet kur jūs bijāt kā vīrs un sieva līdzās Raimonda profesionālajai izaugsmei? Kas ar tevi Anda notika?
Anda: Tad nu tā bija kā mana personīgā krīze. Raimonds jau to tā neizjuta. Bērns jau, ja tā godīgi, piedzimst sievietei pa īstam. tas pa īstam notiek ar sievieti. Vīrs var arī neizjust, ka kaut kas ir mainījies, jo viņš no rīta pieceļas un var aiziet uz darbu, tad nāk mājās, vien tā sieva tur drusku kaut ko sacepusies ar savu sīko. Un nav kā iepazīšanās laikā, jo nelido visu laiku taureņi. Tā mazā bērna būšanu pēkšņi savā laulībā, jā, bija tā grūti saprast un bija daudz kas jāmācās. Ļoti vajadzīga ir atbalsta sistēma tajā brīdī, kad liekas – dzīve ir apstājusies. Man likās, ka vīram gan ir viss labi, viņš turpina darboties, vien es netieku galā ar sevi un ar bērnu. man likās, ka mans aicinājums nav pilna laika būšana ar bērnu, gribējās vēl ko klāt savai laulībai un bērniem. Bet vēl nebiju līdz tam tikusi.
Jauna ģimene ir ļoti ievainojama. Viņa gan grib darīt visu, kā ir labāk, bet vēl var nesanākt. Zinu, ka es tajā laikā biju pat ļoti ievainojama un to, ka varu paņemt, piemēram, pauzi savās studijās, sapratu tikai pēc kāda laika. Kā arī var nākt prātā vēl domas, ka es ja neesmu tik svarīga, lai vīrs arī piebremzētu savas lietas un darbus. (A.Mežiņa)
Es nezinu, kurā sezonā kļuvu es pati, jo ilgu laiku dzīvoju līdzi tam viņa aicinājumam. Man nebija tik spēcīgs aicinājums. Es vēl savā sfērā arī nebiju pat strādājusi. Sapratām, ka no tā, kā Raimonds ies uz priekšu, no tā būs atkarīga mums ēšana un dzīvošana. Viņš visu laiku bija it kā soli priekšā it visā.
Viktorija: Un tagad pēc 19 gadiem laulībā esat atraduši atbildi šajā sevis piepildīšanā un realizācijā?
Raimonds: Man šis aicinājums bija ļoti spēcīgs un skaidrs. Es iegāju arī darbos tā kārtīgi, jo, kā jau Anda teica, no mana darba bija atkarīga arī dzīvošana. Un bija jaunības maksimālismā tas viss par daudz. Atceros spilgti, ka aptuveni pēc trīs gadiem laulībā, kad sieva man teica – zini, tu kādus trīs veselus mēnešus neesi bijis mājās tā normāli. Es prasu, kā neesmu bijis? Viņa man saka, nu paskaties kalendārā. Es sāku skatīties un šķirstīt savu kalendāru. Tiešām, skatos visas dienas pilnas un pat tikšanās 22.30 vakarā. Es trīs mēnešu laikā tādu veselu pilnu dienu nebiju bijis mājās. No rīta aizgāju, vēlu vakarā atnācu. Jaunības maksimālisms man bija līdz tam novedis. Bet mani ļoti uzrunāja tas, ko Anda teica un es gribēju tajā ieklausīties. sapratu, ka es nevaru vairs tik daudz laika veltīt savam darbam un kalpošanai.
Tādā vilcienu terminoloģijā/kategorijā tas bija “norauts stopkrāns” tā reāli. Kauca un ārdījās vagons, līdz es sapratu, ka tā nevar. Un es mainīju ko sevī. Es pirmo reizi tādā laulības kontekstā sadzirdēju, ko man Anda teica. Sapratu, ka kaut kas ir jāmaina. Man tas bija jaunības egoisma tāds pirmais aplauziens. Es pirmo reizi sapratu, ka daru kaut ko riktīgi aplami. (R.Mežiņš)
Un sāpīgs mums bija tas nākamais solis, pie kā tas noveda…
Rihards: Saprotu, ka esat piedzīvojuši posmu, kurā ieilgst tas, ka mīlestība netiek pareizā veidā adresēta, aizņemtība darījusi savu. Kas notika, kad tas viss bija ieildzis tomēr?
Anda: Pasaulē jau tas nav nekas jauns. Vīrs ir aizņemts. Es arī teorētiski esmu aizņemta ar bērnu, mājas rūpēm un citiem darbiem, bet te pēkšņi piestājās kāds, kas ar tevi parunājas ilgāk nekā tavs vīrs. Ar vīru tu veiksmīgi ved sadzīvi, noskaidro, kurš kuru aizved un neatliek laika nekam citam. Tad it kā tīri nejauši, gaidot vīru, piestājās kāds cits, ar kuru tev ir patīkami parunāties. Nākamo reizi tu jau viņu nejauši satiec kaut kur citur. Tad saproti, ka esi jau restorānā ar to cilvēku. Kad sākām saprast, ka tas sāk ar mums notikt, sapratām, ka nu vairs nav smieklīgi…
Raimonds: Man tā bija sāpīga krīze. Pirmā bija, kad neatradu plānotājā dienu, kad esmu bijis mājās, tad tagad sapratu, cik tālu tas ir aizgājis, ka manai sievai jau ir cits, kurš var veltīt vairāk laiku viņai. Sapratu, ka tas nu vairs nav labi. Mēs abi runājām. Pēc tam es runāju arī ar to otru cilvēku. Pēc tam tas viss dabīgi beidzās un mēs devāmies tālāk savā dzīves ceļā. Lai arī es biju gatavs risināt.
Anda: Un tas izauga tik nevainīgi un patiesi. Tev liekas, ka tu taču esi pelnījusi, lai tevi sadzirdētu. Kaut kas jau bija nodzisis. Bet tu vari pie tā palikt vai arī kādam ir tas process jāpārtrauc. Kādam no abiem tas ir vienkārši jānogriež. manā gadījumā tā bija skaidra saprašana, ka tas nevar tā turpināties.
Raimonds: Jā, un šeit tad parādās, cik svarīgs ir laulības solījums, ka tu esi solījis otram. Ja redzi kādu plaisu, tad tu iejaucies un nepieļauj, ka kaut kas aizietu nepareizā ceļā.
Anda: Mums tas bija arī lēmums neļauties tām sajūtām un emocijām.
Laulība ir izvēle. Tā nav tikai sajūtas. Ja laulībā īpašās sajūtas ir pazudušas un tās tev iedod kāds cits no malas, tad tur ir jāpasaka “stop” un ka sajūtas nav tas, pēc kā tu vadies. Ja šī ir mūsu krīze, mēs apstādinām pārējo un atrisinām. (A.Mežiņa)
Raimonds: Mēs ap to laiku arī sākām vairāk randiņos iet un izbraukt divatā. Jo sapratām, ka bijām aizlaiduši to mūsu laulības dārziņu.
Viktorija: Tad, kad rodoties šiem it kā pašsaprotamajiem iemesliem, lai kāds sāktu pat skatīties citā virzienā, cik vainīgs ir viens un cik – otrs?
Raimonds: Man patīk vecais labais teiciens, ka viena pagale nedeg. Vainīgi ir abi divi. Vienam kaut kas ir jāpārtrauc, otram – atkal ir jāuzsāk, tas, ko bija pārtraucis. Piemēram, pārtraucis pievērst uzmanību savai sievai un vairāk darbam. Tad tas ir jāmaina!
Anda: Mums arī deva padomu, ka tad, kad ir darbs saistīts ar pretējo dzimumu, piedomāt vairāk, kas un cik bieži. Piemēram, kalpotājam nepalikt uz ilgām, dziļām aizlūgšanām aiz aizslēgtām durvīm ar kādu sievieti un nākamnedēļ tad atkal dziļā aizlūgšana. Garīgā vide ir patiesībā ļoti dziļi tuva. Visu laiku ir jāsargā arī sava laulība. Es arī reiz Raimondam aizrādīju, ka, jā, es saprotu, ka tā ir garīga sieviete, bet tiešām viņai atkal vajag aizlūgšanas. Es kā sieva sāku sajust, ka tas nekļūst veselīgi laulībai, jo es jūtos slikti.
Rihards: Jā, tas ir par tām veselīgajām robežām. Līdzīgi kā mašīnai signalizācija, ja tā iedarbojas tikai kaķim noskrienot garām, tur kaut kas nav riktīgi, bet ja tā darbojas brīdī, kad to kāds mēģina aizdzīt, tad vajadzētu signalizēt.
Viktorija: Gribu pajautāt, ko nozīmē otru likt pirmajā vietā, tas tik skaisti skan, bet kā jums ir gājis ar šo?
Anda: Mums te jāpiemin Laulāto kurss. Laulības pirmajos gados mēs sanācām kopā ar diviem citiem draugu pāriem un skatījāmies angļu valodā materiālus. Gājām cauri tēmām, un kad vajadzēja sākt runāt par konfliktu risināšanu, kas bija trešā tēma, tālāk netikām. Tas sakrita ar to, ka vajadzēja pārcelties uz citu pilsētu, šīs tikšanās mazliet pajuka un tad tikai pēc pāris gadiem, kad pašiem vajadzēja sākt vadīt Laulāto kursu, smējāmies, nu tad tiekam pāri šai trešajai konfliktu tēmai. Mācot citiem, mēs paši izgājām cauri nodarbībām. Tas mūs piespieda domāt par otru, kā tu saki. Mēs sākām domāt par mīlestības valodām, sapratām, ka nerunājam otra valodā. Raimondam, piemēram, ir svarīgi vārdi un dāvanas, man – darbi! Raimonds var man atnest puķes un, jā, tas mani, iepriecina, bet man to dārzu arī vajag uzrakt! (smejas) Es arī izgāžos, jo man atkal tie vārdi nav svarīgi, lai arī tas ir netipiski sievietei.
Raimonds: Es tā riktīgi savu sievu laulībā novērtēju burtiski tikai kādā piecpadsmitajā laulības gadā. Man tas nāca, ka es lasīju Svētajos rakstos, kur teikts – vīri, mīliet savas sievas un tikai tad sievas respektējiet un paklausiet. Vīri tad ir tas sākums. Es lūdzu, lai man Dievs parāda, kā tad es varu vairāk mīlēt sievu un tad man Dievs taisīja sarakstiņu! Pie kādas septītās lietas es teicu, labi, pietiek, nu jau būs pāris mēnešiem, ko risināt! (smejas)
Paldies par sarunu!
Video aplāde “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par video aplādes “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” saturu atbild biedrība “Asociācija “Ģimene””.
