Kas palīdz diviem cilvēkiem, kuri solījuši mūžīgu uzticību, to arī saglabāt brīžos, kad attiecības piedzīvo satricinājumus? Mēs turpinām sarunas par laulību, pāru piedzīvotajām krīzēm tajā, bet galvenais – ieklausāmies atbildēs, kā krīzes pārvarēt un kā laulību darīt stiprāku. Jūsu uzmanībai trešā saruna un tā šoreiz ar Dzintaru un Ievu Osemļjakiem. Savā 20 un ar pusi gadus ilgajā laulībā viņi atradušies brīdī, kad šķiet pazaudēts ir viss. Viņi paši saka – pēc sūri grūti nopelnītās un iegādātās savas mājas zaudēšanas, viņi izdzīvojuši īstu pazemības skolu. Kā iemācīties problēmās skatīties vairāk uz risinājumu, nevis problēmu, ko tajā iesākt ar savu raksturu un pagātnes bagāžu un – kā iemācīties viens otram piedot? Sarunu vada Rihards un Viktorija Kostigovi.
Rihards: Prieks būt pie jums šajā sarunā par laulību. Mums tie ir 14 ar pusi gadi, jums – 20 ar pusi! Tajā ir vērtība, ja tam seko līdzi un to svin. Dzintar, tu apprecējies, kad tev bija jau 38 gadi, jums abiem raksturi jau bija izveidojušies. Tas ir citādāk, nekā saiet kopā 18 gados un tad pieslīpēties. Jūsu laulībā arī ceļš finansiālajā jomā nav bijis viegls, ir bijis milzu parāds, grūtības, bizness un emocionāli izaicinājumi. Kā un kāpēc jūs šos gadus esat palikuši tomēr kopā? Kāds teiktu, vieglāk taču ir izšķirties …
Dzintars: Jā, 20,5 gadi ir bijis ceļš, kas nav bijis viegls ne vienam ne otram, bet mēs to kopā ejam, un kopā ejot ir daudz vieglāk. Mēs mēģinām iemācīties iet pretī, ieklausīties viens otrā, citreiz ir tā, ka uzliec spītīgu masku un negribi noņemt to, jo tas tev ir izdevīgāk. Kam tad iedziļināties otra problēmā vai situācijā? Tomēr, pirmais svarīgākais ir iemācīties grūtībās atrast kopīgo un tomēr iedziļināties otrā. Ja mana sieva neiedziļinātos manā sāpē, mēs tik viegli neizietu visam cauri. Kad divi ir kopā, tad brīdī, kad viens krīt, otrs viņu var pavilkt uz augšu un otrādi. Kad esi viens, nav kas palīdz pārvarēt dzīves kāzusus un kreņķus.
Ieva: Man liekas, ka visi šie gadi ģimenē, laulībā un mūsu attiecībās mums ir kā pazemības skola. Tomēr, tā ir mūsu izvēle. Ja izvēlējāmies divdesmit gadus atpakaļ būt kopā, tad tie krampīši, kas toreiz nostrādāja, ir tie, kas mūs atvelk krīžu brīžos atpakaļ. Mēs esam ticīgi cilvēki, un laulājoties devām solījumu arī Dieva priekšā.
Es saku tā – ja es tad izvēlējos mūs, tad es katru reizi krīžu brīžos sev atgādinu, ka es atkal izvēlos mūs. Tad, kad ir grūti un sāpīgi, es atceros, ka es toreiz izvēlējos mūs. Tad, kad tas maksā cenu, tā vairs nav klišeja, bet zinu, ka to novērtē debesis, arī mēs paši, un ceru, ka arī bērni. (Ieva Osemļjaka)
Mēs izvēlamies palikt kopā, nevis pašķirties, lai arī, iespējams, ka kādam tieši tas ir risinājums. Ir dažādas situācijas…
Runājot par jūsu bērniem, bija liels prieks viņus šodien – sestdienā šeit satikt. Jūs kā ģimene esat un pavadāt brīvdienu visi kopā. Ieva, kā ir ar to izvēli, kas ir apzināts lēmums, vai tad ir jāliek malā visas emocijas, kas iespējams kliedz ko citu?
Ieva: Mēs esam padomju bērni un mūs kaunināja tad, kad dusmojāmies vai kad raudājām. Tās emocijas tika slāpētas. Tādi izaugām un tad, kad emocijas nāk ārā paša ģimenē, tās ir svarīgi pieņemt. Es pieņemu vīra kādu, piemēram, neapmierinātību, un Dzintaram ir svarīgi pieņemt manas raizes vai kādreiz dusmas. Pieņemot abpusējās emocijas, jāieslēdz skaidrais saprāts. Piedot var tad, kad tu saproti ar savu skaidro saprātu, kāpēc viņš kaut ko izdara. Man reāli palīdz tas, ja es saprotu, kāpēc Dzintars vai bērni, vai es kaut ko izdaru vai kā noreaģēju. Man nekad nav bijušas domas, ka vīrs kaut ko darītu aiz ļauniem nodomiem, es ticu viņa mīlestībai!
Dzintars: Paldies, ka tu tici!
Jūs savā laulībā esat piedzīvojuši smagus finansiālus sitienus. Tu, Dzintar, darbojies celtniecībā, kur apgrozās ļoti lielas naudas, tu minēji ka arī tajā laikā iziets cauri krīzēm. Vai līdzās finansiālajām problēmām bija arī emocionālās un identitātes krīzes?
Finanses ir ļoti nozīmīga mūsu dzīves sastāvdaļa. Tās ir asinis mūsu dzīves ķermenī un ja dzīvojot jūtam, ka finanses iztrūkst, jūtam, ka nav vairs labi un priecīgi, nav miera. Protams, bijis visādi. Mēs toreiz nopirkām vienīgo mājokli, pārdod visu, kas bija. Iegādājāmies māju 2007. gada sākumā, kad bija tikko sākusies krīze nekustamajos īpašumos. Tas vēlāk ļoti atspoguļojās mūsu dzīvē, kredītu maksājot. Pirmie gadi bija mierīgi, jo man kā uzņēmējam bija toreiz tas iespējams, bet tad vienā dienā banka pateica, ka mums jāsamaksā visa atlikusī summa. Tā bija banka, kurai valsts bija pēkšņi uzlikusi arestu un vairs neļāva pārslēgt jaunus līgumus ar kreditoriem. Nācās meklēt iespēju, kādā veidā risināt. Beigās zaudējām savu vienīgo īpašumu, banka to atņēma un pārdeva ūtrupē. Parāds “uzkārās” uz mums, bija jādzēš liela summa un izrādījās, ka vienīgais ceļš bija – iet maksātnespējas procesu. Ja tā nebūtu bijis, tad vēl līdz šai dienai neko nevarētu darīt un nāktos gaužām rūgti varbūt pat pamest šo valsti, kā to šodien daudzi jau ir izdarījuši, lai dzēstu parādu. Bija mirkļi, kad būvniecība deva gan prieku, gan emocionālus un finansiāli smagus brīžus, kas ietekmēja personīgi. Mēs šo problēmu risinājām kopīgi, jo kā laulātie mēs esam “viena miesa”. Sieva palīdzēja un bija burtiski grāmatvedis, kamēr es gāju risināt jautājumus pa taisno ar bankām vai aizdevējiem.
Vai nebija brīži, kad esot tajās problēmās tomēr gribējās ko pārmest viens otram un teikt – ko tu mani ievilki šajā visā putrā?
Dzintars: Zini, ja mēs skatītos viens uz otru ar vēlmi vainot, mēs netiktu no tā vaļā. Paldies Dievam par to, ka mums tiešām bija labi draugi, kas toreiz palīdzēja ar padomiem. Otrs – mēs lūdzām Dievu. Mēs neskatījāmies viens uz otru kā uz ienaidnieku, bet kā uz palīgu. Mēs šo krīzi esam veiksmīgi pārvarējuši, bet, protams, tas atstāj iespaidu un esam tagad uzmanīgāki savās izvēlēs, iegribās.
Bankas pastāv simtiem gadu ilgi, bet kreditēšana pie mums ir vien kādus pēdējos 30 gadus, un, protams, mēs iekritām tajā un nācās mācīties no savām kļūdām. Ja tas būtu mācīts skolā un ģimenē agrāk, iespējams, mēs nebūtu iekļuvuši šajās neveiksmēs. Tieši tas mums toreiz pietrūka. (Dzintars Osemļjaks)
Atjaunoto Latviju izveidojām pirms šie 30 gadiem un sākām dzīvot citu dzīvi. Sākām katrs par sevi rūpēties, un kā uzņēmējs, sapratu, ka tu esi atbildīgs par visu, kas notiek ar tavām finansēm. Tā skola bija diezgan smaga. Labums, ko šajā es ieraugu, ir tāds, ka es saviem bērniem varēšu iemācīt šādi nekļūdīties. Mēs nekāpsim uz šiem grābekļiem nākotnē.
Jūs minat daudz piedošanu, vai tā ir viena no galvenajām atziņām, kas gūta šo gadu laikā un caur kuru notikumu jūs tikāt piespiesti domāt par piedošanu?
Dzintars: Bija gadījums, kad mums bija liela ģimenes krīze. Tādas, protams, pāriem notiek ik pa brīdim, bet ir reizes, kad tās tomēr pārraug pāri tam, ko drīksti atļauties darīt ar otra dvēseli, sirdi un pat veselību. Toreiz tā bija mana emocija, kuru es nevarēju novaldīt. Tā iesākās līdzīgi kā sniega pika, kas sākumā ir maza un tad veļoties no kalna izaug par lielu. Tā toreiz notika ar mūsu situāciju. Tas bija greizsirdības moments, kā rezultātā bija diezgan liels mūsu starpā konflikts, kuru nespējām paši tajā brīdī atrisināt. Nācās paskatīties no malas kādiem cilvēkiem līdzās, kas varēja palīdzēt, jo es pats savas emocijas toreiz nespēju novaldīt.
Greizsirdības moments bija pamatots?
Dzintars: Pēc tam izrādījās, tas nebija pamatots un tas bija tikai tas, ko es biju izdomājis savā galvā un uzskatījis kā pareizu.
Viktorija: Tu minēji cilvēkus līdzās, kuriem tika palīdzība prasīta …
Dzintars: Ja netiec galā pats, tad, protams, vērsies pie tiem, kas ir vistuvāk. Tu viņiem izstāsti situāciju un gaidi padomu. Mēs kādreiz ar problēmu varam netikt galā paši un tad vajag skatu no malas – citreiz tas var būt vecāku padoms, citreiz – draugu. Kā jau minējām, esam ticīgi, tāpēc, protams, vērsāmies arī pie savas draudzes mācītāja, jo kā ticīgi cilvēki mēs redzam – ja cilvēks ar visu pats tiktu galā, tad kam mums būtu Dievs vajadzīgs? Līdzās mācītāja palīdzībai, mēs vērsāmies arī pie kādiem citiem pazīstamajiem. Tomēr bija pārsteigums, ka daži mums teica, ka Dievs taču nevar mainīt cilvēku. Es tomēr ticu, ka Dievs var mainīt cilvēka raksturu un pat uzskatus! Tas notiek caur Dieva Vārdu (Bībeli) un citu pāru pieredzi, kas izgājuši kam līdzīgam cauri. Ja mēs nebūtu skatījušies uz mūsu situāciju caur ticības prizmu, mēs nekad nebūtu atpakaļ sagājuši! Mēs nespētu piedot. Caur ticību es atradu jēgu un spēku un spēju atrast savu kļūdu un lūdzu piedošanu sievai. Līdzās tam, atceros, ka mums tika ieteikts iet pie psihologiem un arī attālināties vienam no otra. Mēs pieņēmām lēmumu vispirms iet un lūgt Dievu. Mēs nolēmām arī atrast iemeslu un turpmāk tam iemeslam neļaut mūsu dzīvē būt. Ja tu sakni nocirtīsi, koks vairs tālāk neaugs, ja tikai apgriezīsi zarus, koks atkal ataugs un dzīs dzinumus. Jābūt dziļai analīzei un problēmas meklēšanai, es to darīju caur gavēni.
Ieva, kāds tev bija šis posms?
Jā, mēs jau teicām, ka laulība mums abiem sākās jau kā nobriedušiem cilvēkiem, kuriem katram bija sava bagāža, savas ekspektācijas par ģimeni un par to, kā nevajadzētu būt. To piedzīvojot, protams, sākumā ir šoks un jautājums – par ko? Tad atkal manī bija šī frāze, man jāizvēlas piedot, jo es izvēlos mūs. Piedzīvoju, cik Dievs pārdabiski šajā situācijā deva spēku, mīlestību un spēku piedot, pārklājot visu. Mums par laulību nemāca ne skolās, ne sabiedriskajos medijos. Kādam var likties, ka pēc skaistajām kāzām viss turpināsies un būs vienmēr medusmēnesis, bet tā nenotiek, ir jāmaksā cena.
Laulībā tu turpini pilnveidoties. Tas ir briljants, ja ģimenes izvēlas saglabāt savu laulību, jo tas darbs konfliktos ir darbs pie mūsu sirdīm. Tā ir milzīga piedošanas skola, kur jāatrod arī sevī to, kas ir izprovocējis kaut ko. Es esmu pārliecināta, ka es nebūtu tas, kas es esmu bez sava vīra. (Ieva Osemļjaka)
Ģimene ir, pirmkārt, divu pieaugušu cilvēku – vīrietis un sieviete – lēmums būt kopā un novecot kopā, tā ir mijiedarbība arī caur sāpēm un krīzēm.
Viktorija: Ieva, tu ieminēji pagātnes bagāžu, ko ar to iesākt un vai visu ir iespējams pārrunāt pirms kāzām?
Ieva: Mēs daudzas lietas nepārrunājām, iespējams, kādas lietas atrisinātu ātrāk, ja būtu ko izrunājuši. Jā, varbūt vīram kādas lietas bija sāpīgas un mēs tās neizrunājām, tā rezultātā kaut kāda atspere kādā brīdī izlīda… Tajā bagāžā mēs redzam arī savu vecāku pieredzi un to, ka šķiet, kā lietām ir jābūt, tad es, piemēram, kaut ko apsolīju, ka tā nu gan es nedarīšu, audzinot savus bērnus. Bet tad es pamanu, re, kur “mana mamma lien ārā”. Tad, kad es noķeru “savu mammu aiz astes”, tad es varu atsacīties no tā un mēģinu darīt citādāk. mana mamma ir Sibīrijas bērns, kas nekad nav dzirdējis, ka viņu kāds mīl. Arī es un mana māsa to nedzirdējām, bet zinu, ka mūsu bērni no mums to dzird.
Tev ir verbāli svarīgi, ka pasaka, ka tevi mīl?
Ir tās mīlestības dāvanas, un, jā, es esmu mūziķe un esmu audiāliķe pa lielam, un man ir jādzird.
No kuriem dzīves negaidītākajiem pavērsieniem un kāzusiem jums ir visvērtīgākās atziņas iegūtas?
Dzintars: Tas ir ļoti dziļš un apjomīgs jautājums. Man patika, ka Ieva teica, ka viņa nebūtu bez manis kaut kas, arī es bez savas sievas nebūtu tas, kas esmu. Mēs ejam kopā situācijās, kad kaut kas notiek tāds, kas nav plānos bijis gaidīts. Protams, dzīvē notiek lietas ārpus mūsu ietekmes sfēras, tās ir finansiālas grūtības, pandēmijas, kari. Problēmas mēs varam pārvarēt tad, ja esam kopā viens ar otru un kad turam roku uz pulsa tajā, kā otrs jūtas. Grūtības var pārvarēt tikai divatā, jo mēs laulībā esam viena miesa. Jums arī varbūt ir bijis tā, ka brīdī, kad otram zvani, viņš saka – es tieši par tevi domāju … Tas ir tas fenomens, kas ir ielikts ģimenē, ka tu neesi vairs viens.
Ieva: Tagad tik populāri ir dažādi semināri un aicinājumi “mīlēt sevi” un tā joprojām. Nesen ziņās lasīju, ka viena no valdības sievietēm atkal izšķiras, jo viņi esot tik atšķirīgi! Protams, mēs esam atšķirīgi! Dievs mūs tādus saliek kopā un tad veido kaut ko īpašu. Tomēr, ja izvēlos, ka mans atšķirīgums ir svarīgāks, nekā tavs, tad ir grūti.
Jūs minējāt – uztvert un sajust otra sāpi, kas ir jūsu metodes, kā to izdarīt?
Ieva: Man ir svarīgs miers mājās un ka mums visiem ir labi, tad ir jāsarūpē šie “airbagi” jeb drošības spilveni. Ja es jūtu, ka Dzintaram kaut kas – balsī vai citādi, ja jūtu, ka aha, darbā, kaut kas ir bijis, ir emocijas, tad mēģinu saprast situāciju un pielāgoties, runājot tajā brīdī par viņam svarīgo. Varbūt tajā brīdī nolikt malā vakariņas, jo tu nedrīksti tajā brīdī būt vienaldzīgs pret otra sāpēm.
Dzintars: Mums ir katra sava atbildība. Sievietei ir viņas un vīrietim ir sava.
Nevajag aizmirst, ka mēs kā vīrieši nedrīkstam uzvelt savu atbildības smagumu savām sievām. (Dzintars Osemļjaks)
Mēs nevaram pieprasīt arī sievai atdot viņas rūpi mums – rūpēties par namu, ēdienu, lai arī, jā mēs to varam darīt, bet jāatceras, ka vīrs tomēr kā tēvs un nama priesteris nes galveno atbildību pār namu. Problēmas mēs pārrunājam, bet es nedodu risināt sievai savas problēmas, jo atbildība par tām ir mana.
Jūs esat tā iemācījušies neuzlikt otram to, kas nav viņa?
Mēs to mācamies, protams, to var mācīties visu mūžu. Mēs, piemēram, atbildības mājā neesam tā atrunājuši, tas ir izveidojies dabiski.
Ienākot laulībā ar savām pieredzēm, bija kaut kas par ko sākumā negribējās runāt, kā tas ietekmēja attiecības, vai tie jautājumi, ko negribējāt pārrunāt, tomēr kādā brīdī izlīda ārā un nācās tos risināt?
Ieva: Mums vēljoprojām ir lietas, bet mēs veco dzīvi nevelkam ārā, mēs nesakām, ka tagad mums jāizrunā ir tas, kas man notika 18 gados. Mākslīgi tas nenotiek. Ja ir kāda sāpe un sakne, tad, ja ir drosme, mēs to pasakām.
Dzintars: man savos 38 gados bija diezgan daudz noticies manā dzīvē. Apzināti mēs negribam rakāties un meklēt pagātnē vis kaut ko. Mēs ejam uz priekšu. Mēs raksturus “sarīvēt” varam skatoties uz priekšu, nevis tikai uz atpakaļu. Citādi malsimies visu laiku uz vietas. Ticu, ka ir jāraugās uz priekšu, pat aizmirstot to, kas ir bijis aiz muguras. Tā ir tā piedošana metode un viņas noteikumi. Ejot uz priekšu, tu iemācies dzīvot pa jaunam un veidot attiecības pa jaunam. Daudz kas ir attiecībās jāpiedod viens otram un tā jau ir tā mīlestība. Kā citādi tu otram pierādīsi, ka viņu mīli? Tikai piedodot.
Video aplāde “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par video aplādes “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” saturu atbild biedrība “Asociācija “Ģimene””.
