Diskusijas vadītāja, žurnāliste, biedrības “Esmu dzīvs” vadītāja Laura Doveika, atklājot Ģimenes dienas diskusiju vakaru “PASTĀVĒT”, kas norisinājās 2026. gada 15. maijā, uzsvēra, ka šī saruna ir par spēju pastāvēt sarežģītā un nemierīgā laikā — laikā, kad pasaulē valda nedrošība, satricinājumi un pārmaiņas. Viņa atgādināja, ka kristīgā ticība dod pamatu un drošību arī šādos apstākļos, jo Dievs jau iepriekš ir brīdinājis par grūtiem laikiem un devis cilvēkiem stiprinājumu, kā tajos dzīvot ar cerību un drosmi.

Laura Doveika dalījās ar Bībeles fragmentu no 2. Laiku grāmatas 20. nodaļas par ķēniņu Jošafatu, kurš lielu pārspēku priekšā saņēma Dieva iedrošinājumu nebaidīties, jo “tas karš nepieder jums, bet Dievam”. Šī rakstu vieta kļuva par simbolisku ievadu vakara centrālajai tēmai — kā saglabāt stāju, ticību un cerību mūsdienu pasaulē.

Vakara gaitā klausītāji tika aicināti ne tikai klausīties trīs viesu priekšlasījumos, bet arī aktīvi iesaistīties diskusijā, uzdodot jautājumus un kopīgi meklējot atbildes uz būtiskiem jautājumiem par ģimeni, sabiedrību, ticību un nākotni.

Aicinām skatīties pilnu diskusijas ierakstu vietnē Youtube:

Vijas Beinertes priekšlasījuma kopsavilkums

Ģimenes dienas diskusijā “PASTĀVĒT” kinorežisore, esejiste, 4 filmu un 7 grāmatu (tostarp grāmatas “Mans konservatīvais kompass”) autore Vija Beinerte savā priekšlasījumā “Rekonstrukcija pret dekonstrukciju jeb Kristus vēsts nāves kulta laikmetā” pievērsās izaicinājumiem, ar ko patlaban saskaras Rietumu civilizācija, ģimenes nozīmei un ideoloģiskajām cīņām mūsdienu pasaulē.

Priekšlasījuma centrālais fokuss bija patiesības un dzīvības cīņa pret meliem un nāves kultu. Vija Beinerte pauda pārliecību, ka Rietumu civilizācija ir veidojusies kā ceļš uz mūžīgo dzīvību, pamatojoties uz tām vērtībām, kas atklātas un apliecināts Vecajā un Jaunajā derībā, kurpretim Rietumu civilizācijas ienaidnieki – komunisti, islāmisti un kreisie liberāļi – katrs savā veidā pārstāv nāves kultu.

Pamatojot tēzi par nāves kultu, Vija Beinerte atgādināja, ka putinisti pielūdz mironi galvaspilsētas sirdī, “iesvēti” ieročus, sēj melus un iznīcību, sakās kalpojam Kristum, bet patiesībā kalpo tam, kas Kristu tuksnesī kārdināja; islāmisti bērnos kopš mazotnes iepotē pārliecību, ka tie, kas nav musulmaņi, nav cilvēki, tāpēc ir vai nu konvertējami vai nogalināmi; bet kreisie liberāļi politkorektuma aizsegā soli pa solim iznīcina vārda brīvību, aizstāv mākslīgos abortus, nepilngadīgu jauniešu ķīmisku un operatīvu kastrāciju un senioru eitanāziju.

Runātāja uzsvēra, ka tā nav līdzvērtīgu pretinieku cīņa uz dzīvību un nāvi, bet gan nāves cīņa pret dzīvību, jo tie spēki, kas grib iznīcināt Rietumu civilizāciju, nav cita kultūra vai cita civilizācija un nekad par tādiem nekļūs, jo ir garīgi neauglīgi.

Analizējot komunisma un kreisā liberālisma kopīgās saknes, Vija Beinerte atsaucās uz Kārļa Marksa “Komunistiskās partijas manifestā” proponētajām idejām par privātīpašuma atcelšanu, ģimenes likvidēšanu, robežu un nacionālu valstu izzušanu, jo proletariātam nav tēvzemes. Lai gan Markss varas uzurpēšanai plānoja izmantot ekonomiskās sviras, bet viņa sekotāji sociālās un kultūras sviras, taču manipulāciju mehānisms – sašķelt sabiedrību, sadalot cilvēkus “upuros” un “varmākās”, – ir tas pats. Ekonomiskais marksisms, radikālais feminisms, kvīru teorija, kritiskā rasu teorija, postkoloniālisma teorija, voukisms – tie visi ir uz Marksa ideju celma sazēluši potzari.

Īpašu uzmanību Vija Beinerte pievērsta ģimenei kā Rietumu civilizācijas pamatam, uzsverot, ka ģimene ne tikai rada dzīvību, bet arī glabā, uztur un nodod nākamām paaudzēm tās morāliskās un reliģiskās vērtības, kas nosaka cilvēka stāju un rīcības motīvus gan ikdienā, gan krīzes situācijās. Tieši tādēļ visi totalitārie režīmi cenšas sagraut ģimenes institūtu, lai varētu netraucēti pakļaut bērnus indoktrinācijai.

Runātāja norādīja arī uz to, ka agrāk pretstāve risinājās starp “ļaunuma impēriju” PSRS un brīvajiem Rietumiem, bet tagad tā notiek ne vien starp valstīm, bet arī to iekšienē. Turklāt garīgās cīņas – kā tas ir paredzēts Jāņa Atklāsmes grāmatā – ir ienākušas arī baznīcas teritorijā un risinās ne tikai starp baznīcu un pasauli, bet arī baznīcas iekšienē, par ko liecina LGBT sešu krāsu karogi daudzās kristiešu baznīcās. Tāpēc ir tik svarīgi uzņemt Kristus vārdu sava apziņā, gribā un rīcībā.

Atbildot uz jautājumu par personisko pieredzi kā “pastāvēt”, Vija Beinerte atzina, ka tam, kas mīl Dievu, viss nāk par labu. Tāpēc “dari, kas jādara, un lai notiek, kam jānotiek”, jo atzīt patiesību nozīmē to piepildīt rīcībā, bet runāt, kad sirdsapziņa neļauj klusēt, – tā arī ir rīcība.

Savukārt, atbildot uz jautājumu, kādēļ tieši ģimene kļūst par ideoloģisko uzbrukumu mērķi, runātāja uzsvēra, ka ģimene ir ne vien civilizācijas sākums, bet arī tās pēdējais bastions. Tāpēc tik svarīgi ir bērnam kopš mazām dienām mācīt šķirt labu no ļauna un patiesu no nepatiesa – tā, lai bērns gribētu darīt labu un atzītu un vēlāk arī apliecinātu patiesu.

Agneses Irbes priekšlasījuma un atbilžu kopsavilkums

Ģimenes dienas diskusijā “PASTĀVĒT” klasiskā filoloģe, konservatīvās domas žurnāla “Telos” galvenā redaktore un grāmatas “Principiāla dzīvības aizsardzības ētika” autore Agnese Irbe sniedza pārskatu par ģimenes, laulības un dzīvības aizsardzības jautājumu iekšpolitisko attīstību Latvijā pēdējo gadu laikā.

Viņa uzsvēra, ka Latvijā kopš 2020. gada ir izveidojusies sociāli konservatīva kustība, kas nav ļoti daudzskaitlīga, tomēr ir aktīva, savstarpēji saistīta un spējīga sadarboties gan ar juristiem, gan sabiedriskām organizācijām, gan institūcijām.

Par būtisku pagrieziena punktu Agnese Irbe nosauca 2020. gada 12. novembra Satversmes tiesas spriedumu, kas, viņas skatījumā, mēģināja pārdefinēt ģimenes jēdzienu Satversmes 110. panta izpratnē. Viņa uzsvēra, ka šis spriedums nebija tikai par viendzimuma attiecībām, bet arī par bērniem un vecāku jēdziena izpratni, jo tajā bērna mātes partnere tika pielīdzināta vienam no jaundzimušā bērna vecākiem.

Runātāja atgādināja par referenduma iniciatīvu ģimenes jēdziena aizsardzībai, kurā bija nepieciešams savākt vairāk nekā 154 tūkstošus parakstu, bet tika savākti vairāk nekā 58 tūkstoši. Viņas vērtējumā šis process notika apstākļos, kuros lielie mediji un sabiedriskie mediji iniciatīvai nepievērsa taisnīgu uzmanību vai izturējās pret to noraidoši.

Agnese Irbe analizēja arī 14. Saeimas vēlēšanu rezultātus, norādot, ka sākotnēji tika ievēlēta šķietami sociāli konservatīva Saeima, tomēr vēlāk politiskā situācija mainījās. Zaļo un zemnieku savienība iesaistījās koalīcijā ar “Jauno Vienotību” un “Progresīvajiem”, un Latvijā tika ratificēta Stambulas konvencija un pieņemts partnerības institūts.

Īpaša uzmanība tika pievērsta partnerības institūta ieviešanai Latvijā. Pēc Agneses Irbes domām, tas bija nozīmīgs juridisks pavērsiens, jo Latvijā tika ieviests jauns tiesību institūts, kas ļauj divām pilngadīgām personām neatkarīgi no dzimuma nostiprināt savas attiecības pie notāra. Arī pret šo likumu tika mēģināts savākt parakstus tautas nobalsošanai, taču nepieciešamais parakstu skaits netika sasniegts.

Līdzās zaudējumiem Agnese Irbe uzsvēra arī konservatīvās kustības sasniegumus. Pēdējo gadu laikā Latvijā ir tapušas vairākas biedrības, raidieraksti, publikācijas, konferences, izdevniecības un nozīmīgi tulkojumi par laulību, konservatīvismu, liberālisma krīzi, bērnu tiesībām un dzīvības aizsardzības ētiku. Viņas ieskatā tas liecina, ka konservatīvā kustība Latvijā ir kļuvusi redzama, organizēta un spējīga strādāt intelektuāli kvalitatīvā līmenī.

Runātāja pieskārās arī Stambulas konvencijas denonsēšanas jautājumam, Sabiedrības integrācijas fonda kritikai, abortu likuma grozījumu iniciatīvai un izglītības jautājumiem. Īpaši tika pieminēts Dr. Manuela Fernandesa darbs pie vērtībās balstītas dzimumaudzināšanas programmas, kas, viņas skatījumā, piedāvā ģimeni stiprinošu pieeju Latvijas izglītības sistēmai.

Noslēgumā Agnese Irbe uzsvēra, ka Latvijas konservatīvajai kustībai ir divi būtiski uzdevumi. Pirmais — aizstāvēt laulību, ģimeni un dabīgā likuma izpratnē balstītu sabiedrisko kārtību likumdošanā, izglītībā, kultūrā un publiskajā telpā. Otrais — būt redzamiem un dzirdamiem, neklusēt un veidot savstarpēji saistītu cilvēku kopienu, jo redzamu un aktīvu cilvēku loku ir grūtāk izstumt no publiskās telpas.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc liberālajai sabiedrības daļai izdodas pulcēt lielus protestus, Agnese Irbe norādīja, ka tas nav skaidrojams tikai ar mediju ietekmi. Viņasprāt, Stambulas konvencija liberālajā sabiedrības daļā aktivizēja dziļu emocionālu pārliecību, ka šis dokuments aizsargā vardarbībā cietušas sievietes, tādēļ mobilizācija bija īpaši spēcīga.

Savukārt, atbildot uz jautājumu par vēlēšanām un konservatīvā vēlētāja vilšanos, viņa uzsvēra, ka, neraugoties uz pievilšanu un politiskām neveiksmēm, vēlēšanās joprojām ir jāpiedalās. Pēc viņas domām, politiskie “vēji” Rietumu pasaulē pamazām mainās konservatīvajiem labvēlīgākā virzienā, tostarp tāpēc, ka dzimtes ideoloģijas un nepilngadīgo dzimuma maiņas jautājumi daļai sabiedrības šķiet aizgājuši pārāk tālu.

Agnese Irbe secināja, ka, lai arī Latvijas konservatīvā kustība ir piedzīvojusi daudz zaudējumu, tā ir kļuvusi stiprāka, organizētāka un redzamāka. Tāpēc tai ir jāturpina darboties, jāturpinās sadarbībai un jāturpina publiski aizstāvēt ģimeni, laulību un dzīvību.

Anda Kudora priekšlasījuma un atbilžu kopsavilkums

Ģimenes dienas diskusijā “PASTĀVĒT” politologs, Kristus draudzes mācītājs un projekta “Dāvida armija” vadītājs Andis Kudors savā priekšlasījumā piedāvāja ģimenes vērtību ārpolitikas analīzi no kristīgās un ētiskās perspektīvas.

Viņš priekšlasījumu sāka ar jautājumu par mīlestības jēdziena pārpratumu mūsdienu kultūrā. Atsaucoties uz praida lozungu “love is love”, Andis Kudors norādīja, ka kristīgajā izpratnē mīlestība nav vienkārši jūtu vai pieņemšanas apliecinājums. Viņš nošķīra humānu līdzjūtību no garīgas mīlestības, uzsverot, ka patiesa mīlestība nepriecājas par netaisnību un nenozīmē grēka vai destruktīvas rīcības apstiprināšanu.

Būtiska priekšlasījuma tēma bija taisnīguma un žēlastības attiecības. Andis Kudors uzsvēra, ka kristietībā bauslība palīdz cilvēkam ieraudzīt grēku un netaisnību, savukārt žēlastība ved tālāk par sodu un taisnīgu atmaksu. Tomēr viņš brīdināja, ka žēlastību nedrīkst sajaukt ar netaisnības ignorēšanu. Viņa skatījumā mūsdienu Eiropā bieži tiek izvēlēts “miers par katru cenu”, pat ja tas nozīmē atteikšanos no taisnīguma.

Runātājs šo principu attiecināja arī uz starptautiskajām attiecībām. Viņš kritizēja Eiropas politisko vājumu un nevēlēšanos skaidri nosaukt ļaunumu vārdā — gan Krievijas agresijas, gan radikālā islāma, gan citu totalitāru vai vardarbīgu režīmu gadījumos. Viņa ieskatā taisnīgumu nevar upurēt ārēja miera vai komforta vārdā, jo mīlestība un patiesība prasa nostāties pret netaisnību.

Andis Kudors runāja arī par vīrišķības krīzi Rietumos. Viņš uzsvēra, ka sabiedrībā ir zudusi veselīga izpratne par vīrišķīgu atbildību, aizsardzību un vadību. Viņa skatījumā problēma nav vīrišķībā kā tādā, bet gan tajā, ka vardarbība, varas ļaunprātīga izmantošana un grēks ir deformējuši izpratni par vīrieti. Tāpēc risinājums nav vīrišķības iznīcināšana, bet gan tās atjaunošana kristīgā, atbildīgā un mīlošā veidā.

Priekšlasījumā tika kritizēta arī ideoloģiska vēlme nolīdzināt atšķirības starp dzimumiem, tautām un kultūrām. Andis Kudors norādīja, ka atšķirību nolīdzināšana neatrisina netaisnības problēmu. Viņa skatījumā sabiedrībai nav jāatsakās no vīrišķā un sievišķā, no tautas identitātes vai no atbildības, bet gan jāatjauno taisnīga un kristīgās vērtībās balstīta kārtība.

Runātājs pieskārās arī seksuālās revolūcijas sekām, laulības šķiršanas pieaugumam un ģimenes sabrukuma tendencēm Rietumu pasaulē. Viņš atsaucās uz konservatīvās domas tradīciju, tostarp Edmundu Bērku, uzsverot, ka revolūcijas, kas sola taisnīgumu caur piespiedu pārdali vai vērtību devalvāciju, bieži vien atņem cilvēkam tikumu un personisko atbildību.

Noslēgumā Andis Kudors aicināja nebaidīties būt mazākumā. Viņš uzsvēra, ka patiesība bieži vien nav vairākuma pusē, atsaucoties uz Bībeles piemēriem un Kristus notiesāšanu pūļa priekšā. Viņa galvenais aicinājums bija meklēt spēku no augšienes — Svētajā Garā, jo tikai ar cilvēciskiem spēkiem vien nepietiek, lai drosmīgi pastāvētu patiesībā.

Atbildot uz jautājumu par apsūdzībām simpātijās pret Kremli, Andis Kudors norādīja, ka viņš jau kopš 2007.–2010. gada publiski brīdinājis par Krievijas “tautiešu politikas”, Krievijas mediju un maigās varas riskiem Latvijai. Viņš uzsvēra, ka šodien daudzi, kuri toreiz šos draudus neuztvēra nopietni, runā līdzīgi tam, ko viņš un viņa kolēģi teica jau pirms daudziem gadiem.

Atbildot uz jautājumu, cik konservatīva patiesībā ir Krievija, viņš norādīja, ka Krievijas publiskā pašidentifikācija kā pareizticīgai valstij neatbilst reālai kristīgai praksei. Viņš minēja, ka, lai gan liela daļa iedzīvotāju sevi sauc par pareizticīgajiem, reāla regulāra baznīcas dzīve, Bībeles lasīšana un sakramentālā prakse ir ļoti zemā līmenī. Tāpēc, viņa skatījumā, Krievijas iedzīvotājus nevar uzskatīt par patiesi kristīgu vai konservatīvu sabiedrību.

Runājot par ASV, Andis Kudors norādīja, ka ASV kristīgā dzīve daudzviet ir ievērojami aktīvāka nekā Krievijā vai Latvijā, tomēr arī Amerika nav viendabīga. Tajā līdzās spēcīgām kristīgām kopienām pastāv arī liberālas un teoloģiski problemātiskas tendences. Tāpēc viņš aicināja skatīties uz Ameriku reālistiski — neidealizējot, bet arī nenoliedzot tās kristīgās tradīcijas spēku.

Kopumā Anda Kudora priekšlasījuma centrālā doma bija aicinājums atjaunot taisnīgumu, drosmi, kristīgu mīlestību un garīgu spēku sabiedrībā, kurā patiesība bieži tiek upurēta ārēja miera, ideoloģiskas ērtības vai vairākuma spiediena vārdā.

Diskusijas kopsavilkums

Turpinājumā pasākuma dalībnieki un runātāji pievērsās jautājumiem par dzīvības aizsardzību, ģimenes vērtībām, bērnu audzināšanu, politisko iesaisti un kristiešu drosmi mūsdienu sabiedrībā.

Par abortiem un demogrāfiju

Diskusija sākās ar jautājumu par abortiem un demogrāfisko krīzi. Pamatojoties uz atklātos resursos pieejamiem datiem, Vija Beinerte secināja, ka no trim masu slepkavām otro un trešo vietu dala komunisti un islāmisti, bet pirmajā vietā ir radikālā feminisma ideoloģijas apmātas grūtnieces, kas bērniņa pieteikšanos vērtē kā nevēlamu blakni, no kuras ir jāatbrīvojas. Kopumā pasaulē 2024. gadā tika nogalināti 73 miljoni nedzimušu bērniņu, kas ir vēsturē lielākais mākslīgo abortu skaits. Salīdzinājumam: 2021. gadā – 42 miljoni.

Agnese Irbe norādīja, ka Latvijā sabiedrība un politiķi vēl līdz galam neapzinās demogrāfiskās katastrofas nopietnību. Viņa uzsvēra, ka summārais dzimstības koeficients Latvijā ir kritiski zems un ka viena no ātrākajām iespējām dzimstības uzlabošanai būtu būtiski samazināt abortu skaitu. Viņa akcentēja, ka valstij ir ne tikai morāla, bet arī praktiska interese aizsargāt ieņemto dzīvību. Kā piemēru viņa minēja adopcijas rindas, kurās daudzas ģimenes ir gatavas uzņemt bērnus.

Andis Kudors atzina, ka sabiedrībā šis jautājums joprojām izraisa ļoti spēcīgas emocijas un agresīvu reakciju, īpaši pret vīriešiem, kuri publiski iestājas pret abortiem. Viņš uzsvēra, ka kristīgā skatījumā aborts ir grēks un ka draudzēm par šo tēmu jārunā skaidri un nepārprotami.

Vija Beinerte dalījās ar kādas ģimenes pieredzes stāstu, kad topošie vecāki, kristieši, atteicās no ārstu ieteiktā aborta, lai gan bērniņam ultrasonogrāfijā tika noteikta nedziedināma diagnoze un prognozēts īss mūžs. Bērniņš tik tiešām piedzima nevesels un nodzīvoja vien nepilnu gadu, taču viņš bija tik gaišs un saulains, ka visi, arī bērniņa neticīgie vecvecāki, kas sākumā bija pret augļa saglabāšanu, paguva to iemīlēt. Šāda veidā bērniņa īsais zemes mūžs pārmainīja viņa vecvecāku attieksmi ne vien pret dzīvību, bet arī pret ticību.

Par bērnu audzināšanu un jauniešu aizsardzību

Liela daļa diskusijas bija veltīta jautājumam, kā pasargāt bērnus un jauniešus no liberālās ideoloģijas, sociālo tīklu un popkultūras ietekmes. Runātāji uzsvēra, ka bērnus pilnībā izolēt no šīs vides vairs nav iespējams, tāpēc galvenais uzdevums ir veidot stipru vērtību pamatu ģimenē.

Agnese Irbe dalījās ļoti personīgā pieredzē par savu bērnu audzināšanu. Viņa atzina, ka arī viņas bērni sastopas ar liberālu saturu, filmām un idejām, taču svarīgākais esot atklāti runāt, nevis izlikties, ka šīs tēmas nepastāv. Viņa uzsvēra skaidru robežu nozīmi ģimenē, piemēram, attiecībā uz dzimumattiecībām pirms laulības, vienlaikus saglabājot cieņpilnu dialogu ar bērniem.

Andis Kudors īpaši uzsvēra ģimenes lūgšanu, Bībeles lasīšanas un regulāras garīgās dzīves praktizēšanas nozīmi. Viņš minēja piemērus no savas pieredzes, novērojot, ka bērni visbiežāk saglabā kristīgo ticību tad, ja ģimenē ticība tiek ne tikai deklarēta, bet arī praktizēta ikdienā. Viņš runāja par “ģimenes vakariem”, kuros vecāki kopā ar bērniem lasa Bībeli un pārrunā garīgus jautājumus.

Vija Beinerte pievērsās jautājumam par to, kādēļ depresija pusaudžiem un jauniešiem ir kļuvusi par izplatītu diagnozi. Dzīve pārvēršas par haosu, ja tev nav kartes un kompasa, lai orientētos realitātē. No tā ceļas apjukums, vēlme eksperimentēt ar dzimuma maiņu un pašnāvnieciskas tieksmes. Jaunietis, kas nesaprot, ka ir radīts nevis īsajam zemes dzīves laikam, bet mūžībai, cieš no bailēm, apjukuma un nedrošības, tāpēc tik svarīga ir bērnu garīgā izglītošana.

Par kristiešu drosmi un publisku nostāju

Diskusijā tika apspriests arī jautājums, vai kristieši Latvijā kļūst drosmīgāki publiski aizstāvēt savas vērtības. Andis Kudors uzsvēra, ka draudzēm ir skaidri jārunā par grēku, atgriešanos un dzīvības jautājumiem, nebaidoties būt mazākumā. Viņš sacīja, ka kristietim jābūt gatavam apliecināt patiesību arī tad, ja sabiedrība to nepieņem.

Vija Beinerte izstāstīja, ka aizgājusi no darba medijā, kad redaktore atteicās publicēt viņas rakstu, kur tika analizēts tas, kā politkorektuma aizsegā tiek iznīcināta vārda jeb apziņas brīvība. Teksts par cenzūru tika pakļauts cenzūrai. Šī izšķiršanās kļuva par impulsu grāmatai “Mans konservatīvais kompass”, kas tapa kā atbilde uz jautājumu, kā pastāvēt kolektīvā neprāta laikā.

Agnese Irbe uzsvēra, ka konservatīvajiem cilvēkiem ir ļoti svarīgi būt redzamiem, sadarboties un neklusēt. Viņa aicināja stiprināt biedrības, kopienas un nevalstiskās organizācijas, jo pārmaiņas sabiedrībā nenotiek tikai caur politiku, bet arī caur mazām, uzticīgām cilvēku kopienām.

Par feminismu un dzimumu jautājumiem

Diskusijā tika apspriests arī feminisma jautājums. Agnese Irbe kritizēja priekšstatu, ka sieviešu tiesības un iespējas sabiedrībā būtu radušās tikai feminisma ietekmē. Viņa uzsvēra kristietības nozīmi sievietes cieņas un vērtības izpratnē Eiropas kultūrā.

Vija Beinerte piebilda, ka radikālais feminisms lielā mērā sakņojas marksistiskā domāšanā, kuras mērķis ir šķelt Vija Beinerte uzsvēra, ka civilizācija gadu simtiem ir spējusi izdzīvot un pastāvēt tādēļ, ka sievietes un vīrieši ir sadarbojušies, nevis sacentušies par to, kurš ir pārāks. Mēs esam radīti, lai viens otru papildinātu, atbalstītu, iedvesmotu un stiprinātu, nevis apkarotu.

Par homoseksualitāti un sabiedrības normām

Atbildot uz jautājumu par homoseksuālām attiecībām, Agnese Irbe pauda viedokli, ka kristīgajā skatījumā problēma nav tikai individuāla izvēle, bet tas, ka šādas attiecības tiek pasludinātas par normu un modeli.

Andis Kudors atgādināja, ka kristīgajā izpratnē grēks vienmēr rada netaisnību, savukārt Agnese Irbe runāja par ilgtermiņa sekām sabiedrībā, kur ģimenes un laulības modelis tiek aizstāts ar alternatīvām attiecību formām.

Vija Beinerte uzsvēra, ka viendzimuma pāri neapdraud sabiedrību tikmēr, kamēr šādas attiecības netiek pasludinātas par normu un propagandētas bērniem domātās grāmatās un filmās, bērnudārzos un skolās.

Diskusijas noslēgums

Noslēgumā visi trīs runātāji aicināja nebaidīties būt mazākumā, saglabāt uzticību patiesībai un turpināt darīt mazus, bet uzticīgus darbus savās ģimenēs, draudzēs un kopienās. Andis Kudors uzsvēra nepieciešamību atgriezties pie Evaņģēlija un meklēt spēku Dievā. Vija Beinerte pauda pārliecību, ka bēdas un ciešanas ceļas no tā, ka cilvēki nevis pēc Dieva kārtības dara visu savas dvēseles un gara labad, bet gan tikai miesas labad – cita cēloņa tam nav, un nav arī cita risinājuma, kā tikai atgriešanās pie Dieva noteiktās visu lietu kārtības, kas ir ietverama vienā teikumā: mīli Dievu pāri par visu un savu tuvāko kā sevi pašu. Agnese Irbe noslēgumā izteica cerību, ka Latvijā pieaugs sociāli konservatīvu cilvēku un kopienu skaits, un aicināja nepadoties, bet turpināt darbu ģimenes, dzīvības un bērnu aizsardzībā.