Savulaik draugu izteiktā prognoze – “absolūti nesaderīgs pāris” nepiepildījās. Nu jau 14 gadus Arvils un Agnese Baumaņi ir kopā un lieliski atrod arī viduspunktu abu profesionālajā ikdienā, kur viņš ir jurists, bet viņa – pasākumu organizatore. Darbojoties lielo pasākumu vadīšanas industrijā darba diena ir gana dinamiska un spēkus paņemoša. Lielā aizņemtība reiz abu attiecības pagrieza virzienā, kur abi saskārās ar savu lielāko krīzi – vīra sānsoli. Un tikai laulības dotais solījums un abos mītošā pārliecība, ka viss ir atrisināms un nav jāšķiras, ja tiek piedzīvotas kādas grūtības, abus satuvināja vēl spēcīgāk. Šobrīd viņu attiecībās Agnese pēc saspringtas un emocionālas dienas var brīvi pie Arvila pieiet un palūgt: “paslēp mani no visiem”.
Tas būs arī stāsts par to, kā pretpoli pievelkas, kā esot klusajam un kautrīgajam puisim no Rojas izdevās pievērst uzmanību spilgtajai un ātrajai Rīgas meitenei un galvenais – vai ir iespējams atjaunot uzticību pēc nodevības laulībā. Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi.
Viktorija: Pirms 14 gadiem jūs viens otram teicāt “Jā!”, tomēr bija kādi draugi, kas apgalvoja, ka neesat viens otram piemēroti, kādēļ viņi toreiz tā teica?
Arvils: Es biju atbraucis no Rojas un man bija pilnīgi citādāka pieredze un cits skatījums uz dzīvi. Mēs ar Agnesi ļoti atšķīrāmies. Tas arī laikam bija tas, ko citi cilvēki pamanīja. Agnese bija spilgta personība.
Agnese: Man bija kādi 23 gadi, es biju ārkārtīgi ambicioza, man bija savs uzņēmums. Ja es ierados, visi to pamanīja, es biju arī visai asa un tādēļ visiem bija jautājums: Ko Arvils ar viņu darīs un kā viņš tiks galā ar viņu? Vispār es viņu pirmā pamanīju! (smejas) Viņš bija vienīgais puisis, kurš meitenēm atvēra durvis. Un mans tētis vienmēr ir bijis, kurš vienmēr atver sievietei durvis, viņš vienmēr rūpējās par manu mammu un es tādā vidē biju izaugusi, tādēļ likās, ka vīrietim tādam ir jābūt. Arvilā es ieraudzīju to galantumu un žilbinošo smaidu. Mēs vienā pasākumā kopā dejojām un tā arī aizdejojāmies…
Viktorija: Tur, kur draugi teica “nē”, tur jums bija viens liels “jā”…
Arvils: Protams, pa gadiem mēs viens otram pielāgojamies. Pats draudzības sākums nebija viegls, tas bija pat ļoti dinamisks. Braucām kopā uz dažādiem pasākumiem, kopā kalpojām draudzē. Tad, kad apprecējāmies, bija dažādi izaicinājumi, jo atklājās, piemēram, raksturu nesaderības, ambīcijas. Es arī biju ar citādāku izpratni par to, kas ir ģimene un laulība.
Rihards: Kas tavā izpratnē par ģimeni bija tik atšķirīgs?
Arvils: Man ir māsa un brālis, mēs visi uzaugām bez tēva. Līdz ar to man nebija pilnvērtīga izpratne un piemēra, kas man būtu devis pārliecību par to, kas es esmu un kas man jādara kā vīrietim. Jauniešu gados, protams, es gribēju sievu atrast un gribēju, lai man būtu viens cilvēks, ko mīlēt. Bet ko nozīmē mīlēt? Tas ir iemācīties piedot, izprast otru , kopīgi veidot ģimeni un savas attiecības. Tas ir interesants process, kurā ir daudz skaistu un arī grūtu brīžu.
Rihards: Tu, Arvil, saki, ka ienāci bez tādas pozitīvās pieredzes par attiecībām, bet tajā pašā laikā, durvis mācēji atvērt. Un tieši to Agnese bija pamanījusi. Ko, savukārt, tu saskatīji Agnesē sākumā?
Arvils: Ieraudzīju, ka Agnese ir ļoti apņēmīga ar savu biznesu, ka viņa ir pārliecinoša, stipra sieviete.
Viktorija: Nereti mēs izsapņojam vai vismaz iedomājamies, kādu mēs to otru cilvēku gribētu, jums ir tā bijis?
Agnese: Mums par šo “es gribētu tādu cilvēku satikt” ir interesants stāsts. Kad pirms laulībām mācītājs mūs pasauca uz pārrunām. Mēs aizgājām, runājām, un es tā sēdēju un klausījos, ko Arvils atbild uz uzdoto jautājumu par to, kāda ir viņa meitene, ko viņš gribētu precēt. Un Arvils noraksturoja meiteni, kas vizuāli ir pilnīgi pretēja man. (smejas)
Es atceros, kā mācītājs skatījās uz mums un prasīja – jūs tiešām precēsities? Un tad Arvils izteica to frāzi, kas patiesībā mums ir palīdzējusi visus gadus. Viņš teica, nav īsto vai neīsto cilvēku, jo es izdaru izvēli un tā izvēle kļūst par manu īsto. Tas visus šos gadus mums ir bijis kā vadmotīvs. Mums tik daudzi cilvēki teica, ka mēs taču nesaderam kopā un cik daudz taču izteica Arvilam līdzjūtību, ka viņš mani prec… (A.Baumane)
Tu saproti, ka stāsts ir par manu lēmumu un to, vai dzīvojam tikai emociju gammā. Jā, Arvils nāca no citas vides un sākumā viņš nesaprata, ko ar mani darīt. Arvilam bija iedota “bumba”, jo es par visu varēju uzsprāgt. Man vajadzēja visur būt, visur piedalīties un skriet. Bet nekad neesmu jutusi, ka viņš mani tajā bremzē. Tomēr sākumā bija tā, ka Arvils teica, ka būs tā, jo viņš ir ģimenes galva. Tomēr viss sāka mainīties tajā brīdī, kad viņš nevis sita kulaku uz galda, bet teica – parunāsimies un meklēsim kompromisu. Un tad ir ļoti viegli aiziet aiz vīra.
Jebkurai sievietei, vienalga, cik viņa būtu spēcīga vai kāds tipāžs, viņai ir vajadzīgs tas vīrietis, aiz kā aiziet un paslēpties.
Dažreiz ir tā, ka es esmu pa dienu tik aktīvi visur iekšā un es atnāku mājās un saku: paslēp mani no visiem. Viņš mani apķer un man ir sajūta, ka esmu neredzama visai pārējai pasaulei. Laulībā tas nozīmē, ka es kļūstu ievainojama, jo es ļauju šim vienam cilvēkam ieraudzīt sevi tādu, kāda esmu. Sievietēm, kuras šim pretojas un saka, ka viņas kāds tādā veidā salauzīs, es saku, ka tās ir bailes no atklātības.
Rihards: Kas jūsu attiecībās noveda līdz “vilkšanai pa kreisi”?
Arvils: Ir kaut kādi brīži, kad esam ļoti aizņemti, visbiežāk ar darbu. Agnesei tas toreiz bija mūzikls, liels projekts. Tajā brīdī sakrita apstākļi un situācija, kurā satiku meiteni, ar kuru bija ļoti viegli komunicēt. Ar viņu bija ļoti daudz kas kopīgs, labi sapratāmies un uzturējām komunikāciju. Tajā posmā ar sievu bijām ļoti aizņemti un neveltījām pietiekami daudz laika un uzmanības viens otram. Tagad redzu, ka tas noveda pie tā, ka tajā brīdī novērsu fokusu no ģimenes, sievas un sāku pievērsties citai meitenei. Tas notika vairāku mēnešu garumā, līdz sapratu, ka negribu to nodarīt savai sievai un bērniem.
Man ir jābūt tur, kur man ir jābūt. Es taču biju reiz pieņēmis lēmumu būt vīrs savai sievai un tēvs bērniem! Tā ir vieta, par ko man ir jācīnās, pat ja tur ir grūtības un kādas problēmas. (A.Baumanis)
Rihards: Bet tajā brīdī taču ir grūti ieraudzīt, ka tā ir problēma, ne, jo pats process jau ir arī baudāms?
Arvils: Zini, kā kurā brīdī. Ir brīdis, kad viss ir forši, jautri un ir patīkami, bet pēc tam nāk tās domnas, ko es daru un kurā virzienā es eju? Mēs jau neesam vienīgie, kas ar tādām lietām saskarās. Ja sākumā nav pieņemts lēmums vai novilktas robežas, ir viegli tās pārkāpt. Un kas tad mūs kārdina? Mūsu paša kārības. Bet, ja esam stiprās attiecībās savā starpā, ja esam attiecībās ar Dievu, tad mēs spējam turēties pretī.
Agnese: Es uz šo situāciju raugos tā, ka mēs neviens neesam pasargāti. Es nevienu neattaisnoju, tajā pat laikā, kad tas notika, sapratu, ka man nav laika domāt, ko citi par to domā. Man bija divas izvēles. Viena – es varu sekot pasaules standartiem, kas rāda, ka ja tu vienreiz esi piekrāpis, tad 100% tu piekrāpsi atkal. Tāpēc ir jāiet prom, jo tas viss grauj tavu pašvērtību. Tu taču kā sieviete esi tagad pazemota… Ja gribi šādu scenāriju, aizej pie kādas draudzenes, visu izstāsti un viss notiksies. Esmu pateicīga, ka tad, kad es uzzināju, man bija konkrēti trīs sievietes, kam man bija jāpiezvana. Viņas bija garīgās līderes, kas neko nejautāja, vienkārši sāka lūgt. Nav jābaidās, ka tu salūzti, jo ir tā sajūta, ka zeme sašķīst zem kājām, jo esi atļāvis būt ievainojams. Jā, ir tā sajūta, ka tu zaudē visu. Tev ir vajadzīgs laiks, lai savāktos un pieņemtu pareizo lēmumu. Jebkurā krīzē, ieturi pauzi un nelec pēc sajūtām. Tā bija Dieva žēlastība, ka tajā brīdī konkrēti šīs trīs sievietes, kas burtiski man uztaisīja tādu kā barjeru. Man kopš tā laika ir tāds termins “24 stundu anestēzija” un tā ir no Dieva, kas patiešām darbojas?
Rihards: Ko nozīmē “24 stundu anestēzija”?
Agnese: Tas nozīmē to, ka tev iedotas bezsajūtu 24 stundas, kad tu neko nejūti. Tiek noņemtas nost sāpes. Ir skaidrs prāts. Mēs kristieši zinām, ka varam Svētajam Garam prasīt šo anestēziju. Nav pareizi tajā brīdī, kad tu neko0 nejūti un šķiet, ka esi pat piedevis skriet un to teikt. Tas būtu līdzīgi, kā jūs abi skrietu un pagrābtu drupačiņas no laimīgas laulības. Otrs – tu tajās 24 stundās ej prom pie Dieva, pieķeries Viņam. Dievs tad var parādīt, ka ja tu būsi ar Viņu, viss būs kārtībā, jūs abi iziesiet tam cauri. Šo trīs garīgo līderu lūgšanas mani iznesa cauri pirmajam šim te smagajam posmam.
Rihards: Kāds bija jūsu ceļš uz atklātību?
Agnese: Tas bija tad, kad sieva pienāk un saka, tagad mēs runāsim… Tad Arvils sāka runāt. Tas bija tik interesanti un man nav atbildes pāriem, kas nepazīst Dievu, kā var iziet no šīs situācijas Es tajā laikā pat nelūdzu par viņu, es lūdzu par sevi, meklējot dziļas un personīgas attiecības ar Dievu. Es sevī liku Vārda pamatu, kas saka, ka tiem, kas Dievu mīl, visas lietas tiks vērstas par labu. Ir jāļaujas dziedināšanas procesam un sakārto savas attiecības ar Dievu. Man tā sajūta bija tāda, ka es runāju ar Dievu un Dievs strādā ar viņu.
Arvils: Tie bija vairāki mēneši, un tad mēs mācījāmies viens otram atkal uzticēties. Mēs saprotam, ka tik un tā visu laiku laulībā ir jāiegulda, ir visu laiku nepieciešams kopā runāt un veltīt laiku otram, kopā lūgt.
Agnese: Viens interesants moments, ko es tikai tagad atcerējos, ka pirms tas viss nāca gaismā, kādu mēnesi mēs sajutām pamudinājumu kopā vakaros ar bērniem lūgt. Dieva vārds saka, ka viss tiks celts gaismā, aks ir apslēpts, laulāto kopīgā lūgšana ir viens no veidiem, kā mēs varam viens otru pasargāt. Tāpēc ka Dievs ceļ augšā lietas un sakārto īstajā brīdī. Man tajā laikā viens no lielākajiem atbalstiem bija draudzē māsa Lilita Vilka, kas mani mācīja, ka nav jārunā par problēmu, bet mē smāčisimies Dieva vārdu. Viņa man teica, ka man ir jāsaprot, kas es esmu ka sieviete Dievā , kas man pieder un kā Dievs uz mani skatās. Laulība ir divas spilgtas personības un es ticu, ka katrs esam ļoti spilgti. Dievs nav ieinteresēts, lai mēs kļūtu divi pelēki, bet gan lai kļūtu vēl spilgtāki. Tomēr to nevaram izdarīt, ja nezinām, kas mēs esam.
Viktorija: Tātad Tu gribi teikt, ka tajā brīdī sievietei neskatīties uz to lielo problēmu, kas var izaugt līdz dziļai krīzei, bet iemācīties citu fokusu?
Agnese: Jā, un tas fokuss nav meklēt vainīgos vai kā viss līdz tam nonāca. Patiesībā, tas ir maznozīmīgs jautājums. Stāsts ir par to, kurā brīdī es ļāvu savās domās iekļūt citai personai un atrast vietu, kur jūtos labāk, nekā esošajā. Man mērķis nav dzīvesdraugu gremdēt. Mans uzdevums ir meklēt attiecības ar Dievu. Tad arī pazūd domas, ko citi teiks un kā tad es viņu tagad tā ņemšu atpakaļ.
Rihards: Jā, tur ir lērums citu jautājumu, kaut vai kā tev neieslēdzās sievišķīgais atriebības plāns?
Agnese: Fenomenāli ir, ja tu ej kopā ar Dievu. Bija reizes, kad es lūdzu nevis par sevi vai Arvilu, bet par to sievieti. Sapratu, ka viņai sāp un ka viņa ir kaut kam noticējusi. Ar Dievu tas ceļš ir savādāks. Es to laiku nemainītu ne pret ko citu, jo man atnāca atbilde, kā iziet no krīzes? Iemīlies Dievā! Sapratu, ja mēs izgājām cauri tam, tad Dievam laulībā ir risinājums visam un visur. Ja tavs dzīvesdraugs ir tā vērts, lai tu iepazītos ar Dievu, tad tā ir atbilde pilnīgi visam. Vieglākais būtu – pagriezties un aiziet. Es arī to varēju atļauties. Varēju uzturēt sevi un viss būtu bijis kārtībā, bet atceraties – viņš taču ir mans cilvēks, un toreiz bija lēmums – kopā priekos un bēdās!
Arvils: Jā, mēs taču pie altāra devām solījumu, kopā priekos un bēdās.
Agnese: Es tā paskatos, ka tu toreiz vienkārši biji saslimis… (abi smejas)
Arvils: Jā, kāpēc būtu jāškiras, ja ir kaut kādas grūtības? Viss ir atrisināms! Jautājums, vai abi mēs to gribam. Svarīgi arī cilvēki, kas blakus, lai nedod kādus padomus, kas var izšaubīt…
Viktorija: …mēģinot jūs glābt!
Agnese: Kamēr mēs gājām cauri, par to zināja tikai daži cilvēki!
Rihards: Arvil, ja Agnesei bija trīs sievietes, kas atbalstīja, kas bija tev vai arī tiki viens ar to visu galā?
Arvils: Man bija apņemšanās. Nebija viegli mainīt to, kas ilgāku laika posmu bija iekustināts. Mēs kopā arī lūdzām, apkārt par to nerunājām daudz. Mēs to situāciju abi divi diezgan labi sapratām.
Agnese: Tā visa pamatā ir arī tīrs egoisms, ne tikai viņa, arī mans.
Viktorija: Kur tavs egoisms tajā visā?
Rihards: Jā, klausoties jūsos, liekas, ka esat kā pārcilvēki. Kur tajā visā bija emocijas? Kāds šķīvis nelidoja?
Arvils: Tas, ka ir katram emocijas, ir tikai loģiski. Protams, bija vilšanās, jo bija grauta uzticība. Bija jautājums, kā lai tagad man uzticas. Protams, bija dusmas, šķivji lidojuši nav, bet bija emocijas, neizpratne, kāpēc. Svarīgi tajā brīdī nerakt dzļumā un nesākt sevi žēlot. Man šķiet, ka tieši tas nekā pie laba nenoved. Mums bija vēlme cīnīties par laulību.
Agnese: Protams, bija dvēsele aizskarta. Tā bezspēcība bija tā, kas grauj kopā. Kā dabūt fokusu prom no problēmas. Man viens no visu laiku mīļākajiem Bībeles varoņiem ir Dāvids un tas, kā viņš uzvarēja Goliātu. Vesela armija tricēja un neko nevarēja izdarīt, pat ķēniņš baidījās. Un tad bija Dāvids, kurš bija pavadījis savu laiku ar Dievu un viņš zināja pārliecībā, kāds ir Viņa Dievs un kas ir viņš pats. Vēl viņš izdzirdēja, ka Goliārts apsmej viņa Dievu un viņš aizgāja un nogalināja viņu. Sievas lūgšanai ir ārkārtīgi liels spēks. (34:51) Sapratu, ka man ir tikai jāuzticas Dievam un Dievs pats tiks galā ar manu vīru. Ko darīt nekristietim? Visgudrākā lieta – atrodi mācītāju, atrod draudzi, nestāsti draudzenēm un negrauj otra reputāciju līdzcilvēku acīs.
Viktorija: Tu par to tobrīd domāji?
Agnese: Protams, man bija svarīgi negraut viņa reputāciju. Es iziešu cauri tam, bet vai līdzcilvēki tiks galā ar to, ko būtu dzirdējuši par šo situāciju?
Viktorija: Vai pēc tam ir bijušas bailes, ka kaut kas var atkal noiet šķērsām?
Agnese: Man vēl joprojām tās ir. Tas ir tas, ko augsti vērtēju Arvilā, ir bijuši brīži, kad tā sajūta atgriežas un kaut kas tā kā uzzibsnī manī kā svaigs un dzīvs. It kā esi atpakaļ atsviests. Es Arvilam teicu, ka man tādi brīži ir, piemēram, pie lielākām emocionālām slodzēm. Tad es aizeju pie Arvila un viņš, kad es to viņam pasaku, ieguldās tādā lielākā rūpē par mani.
Laulība ir viena no apdraudējamākām lietām. Mums kādreiz var likties, ka laulību kaut kas apdraud no ārpuses, bet laulība ir tā mazā šūniņa, kas ir jāsargā no iekšienes.
Esmu teikusi jaunajiem pāriem, kam taisu kāzas, lai viņi ieliek savos zvērestos to, ka tad, kad pietrūks spēka, tad aicināšu Dievu iekšā un saukšu uz Viņu. Dievs ir izveidojis laulību, Viņš ir jūs salicis kopā. Ja tu gribēsi, jūs abi kļūsiet viens otram par piemērotākajiem. No bērna tu tācu arī neatsakies, kad viņš kaut ko sastrādājis. Mēs aizmirstam bieži savu laulību baudīt.
Arvils: Jā, svarīgs ir tas laiks, kad esam divatā un veltam laiku tikai viens otram.
Video aplāde “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par video aplādes “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” saturu atbild Biedrība “Asociācija Ģimene”.
#ĢimeneiDraudzīgi #SIFAtbalstaĢimenes #LaulībaLaimigiLīdzMūžaGalam #PārvariKrīzi
