Šis būs stāsts par kādas laulības piedzīvotajiem zemākajiem punktiem, kuros tomēr notika brīnums. Uz sarunu aicinājām politologu Andi Kudoru, kurš ar savu sievu Lilitu laulībā ir jau 24 gadus. Viņi atceras, ka laulību uzsāka tik pareizi, cik vien varēja būt, gluži “kā pēc grāmatas” … Tomēr pēc sastapšanās ar pirmajiem nopietnajiem sarežģījumiem laulībā ienāca sarūgtinājums. Tas noveda pie tā, ka lielākā daļa no laulības gadiem pavadīti postošā azartspēļu un alkohola atkarībā. Kā laulātais pāris spēja rast izeju no ilgās krīzes brīdī, kad abas puses saprata – sliktāk vairs nevar būt? Kas noveda pie lēmuma atstāt otru brīdī, kad viņam bija vissmagāk – bezspēcība vai cerība? Un kādēļ Lilita pieņēma lēmumu sagaidīt Andi atgriežamies? Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi.
Rihards: Lilita ir personāllietu speciāliste, Andi mēs, savukārt, pazīstam kā politologu un spēcīgu konservatīvās domas virzītāju. Lilita, vai tā ir vienmēr bijis, ka Andis ir tas lielais runas vīrs?
Lilita: Jā, iepazināmies Rīgā vienā draudzē, kur viņš sākumā tulkoja un tad jau vadīja pārrunu grupas. Andis vienmēr ir bijis līderis.
Kā jūs pa īstam iepazināties toreiz vairāk nekā pirms tiem 24 gadiem?
Andis: Mēs bijām abi draudzē vienā ģimenes grupā. Tās toreiz bija Bībeles pārrunu grupas, tas bija kaut kas līdzīgs mājas draudzēm. Lilita toreiz bija ar mums. Es pievērsu uzmanību Lilitai brīdī, kad reiz uz vienu sapulci nebija atnākušas māsas. Bija maz cilvēku, es biju sarūgtināts. Es Lilitai prasu, kur ir pārējās māsas? Un Lilita man teica: piedod. Man bija tā “opā”, jo viņa taču nav vainīga, ka citi nav atnākuši, es sapratu, cik viņa ir pazemīga. Es laikam biju noguris no lepnām sievietēm, tas man likās tik ļoti vērtīgi, kas es šķiet pievērsos Lilitai kā potenciāl savai sievai.
Viktorija: Lilita, ar ko tevi Andis pārliecināja? Viņš tevī ieraudzīja pazemību, bet ko tu viņā un kad ko ieraudzīji?
Lilita: Mēs sākām draudzēties Tallinā. Mēs jau bijām pāris gadus draudzē un tad Andi un mani uzaicināja stažēties uz Tallinu un mācīties kā vadīt draudzi. Tur arī Andis piedāvāja draudzēties.
Andis: Mums bija stingri standarti – nekāda seksa pirms laulības. Draudzēšanās mums nozīmēja kaut kas līdzīgs bildinājumam un tad viens ar otru pavadīja vairāk laika kopā, lai iepazītos. Mēs ticam, ka tas ir pareizais standarts.
Viktorija: Neskatoties uz to, ka šodien, ja par to kāds runā, to mēdz nosaukt par visai vecmodīgu pieeju un skatījumu…
Andis: Pat kristiešiem nav par šo visiem pārliecība diemžēl, kur nu vēl pasaulē (neticīgajiem – aut.) . Atceros, ka laikā, kad strādāju Ārlietu ministrijā vēl pirms es pilna laika sāku strādāt draudzē, es kolēģei toreiz pateicu, ka seksam ir jābūt tikai laulībā. Viņa uz mani skatījās kā uz citplanētieti. Vēl pirms 100 gadiem kāds to pateiktu, visiem tas būtu ikdienišķi, pirms 150 gadiem – vispār tas būtu standarts. Pēdējās desmitgadēs kopš seksuālās revolūcijas visiem liekas, ka vienmēr tā ir bijis, kā tagad.
Daudzi skatās Holivudas filmas par kovbojiem, nezinot, ka tie kovboji gāja īstenībā uz baznīcu. Mums jau rāda tikai to, kā viņi iet uz bordeli, piedzeras un kaujas. Daļa, protams, to darīja, bet mūsdienu popkultūra diemžēl neparāda pat vēsturi objektīvi. Agrāk tas, par ko šobrīd runājam, bija norma. (A.Kudors)
Un ja bija seksuālas attiecības ārpus laulības, tā bija “ne-norma”.
Viktorija: Jums tajā laikā bija doma, ka būtu laiks satikt savu īsto un kur diez viņš ir?
Lilita: Man vēl nebija. Es esmu jaunāka par Andi septiņus gadus. Mana dzīve toreiz bija tikai sākusies. Es biju atbraukusi uz Rīgu studēt. Pēc gada es nokļuvu draudzē. Es par attiecībām tik nopietni nedomāju, jo es biju noskaņota studēt un veidot karjeru. Attiecības galīgi neietilpa manos plānos. Tomēr, kad Andis mani uzrunāja…
Viktorija: Tad plānus varēja mainīt…
Andis: Es atkal domāju un, jā, meklēju. Laulība, kā jau es toreiz sapratu, bija man viens no dzīves svarīgākajiem mērķiem. Tā kā es pats biju izaudzis trīs bērnu ģimenē, es arī gribēju vairākus bērnus – kādus trīs, četrus… Man bija 29 gadi un Lilitai – 22, kad mēs apprecējāmies.
Rihards: Ir pagājuši kopš tā brīža 24 gadi un mēs jūs šobrīd redzam tādā jūsu spēka skaistā sezonā. Andi, tu nesen esi izdevis grāmatu “Ir laiks”, kurā tu atklāti apraksti to, kas ir piedzīvots šo gadu laikā. Šī jūsu pieredze padara jūs par ļoti unikālu laulātu pāri. Paldies Dievam, par vēljoprojām laulātu, jo piedzīvojāt smagu lietu -atkarību no azartspēlēm un alkohola. Tā ir prasījusi daudz pārdzīvojumus un upurus. Lilita, kas notika toreiz un kā šī smagā sezona sākās?
Lilita: Es noteikti es šobrīd esmu cits cilvēks, nekā toreiz aptuveni 25 gadus atpakaļ. Atskatoties ir skaidrs, ka biju ļoti nepieredzējusi un ar dažādiem priekšstatiem par dzīvi un nākotni. Es biju arī ar visai izkropļotu priekšstatu par to, kas ir ģimene un kādām ir jābūt attiecībām laulībā, jo es nācu no disfunkcionālas ģimenes. Man tēvs bija atkarīgs no alkohola. Es nāku no Latgales, kur, kā zinām, alkoholisms ir izplatīts. Protams, man pieredzes dēļ bija sajūta, ka es noteikti nevēlos, lai kas tāds būtu nākotnē arī manā ģimenē.
Es pat no tā baidījos, bet kā jau tas dzīvē notiek un kā to apraksta kādi attiecību speciālisti, ka cilvēks tomēr izvēlas pazīstamo. Nereti mēs atkārtojam to pašu, ko tik ļoti esam ienīduši savā izcelsmes ģimenē. (L.Kudora)
Atceros, cik ļoti nomākta bija mana mamma un tikai tagad es saprotu, kāpēc viņa bija tik nelaimīga. Es tik ļoti bēgu no savas ģimenes, tāpēc arī nolēmu tur nepalikt un mans mērķis bija studijas Rīgā.
Rihards: Bet ne jau tu apzināti meklēji cilvēku ar atkarībām…
Lilita: Tas bija Dieva plāns! Es tiešām nemeklēju un neplānoju. Anda atkarība toreiz nebija redzama. Mēs abi bijām aktīvi draudzē. Un darījām visu pareizi kā pēc grāmatas – attiecības uzsākām tīri, sekss bija tikai laulībā. Darījām visu, kā sapratām, kā ir pareizi. Laulājāmies draudzes un Dieva priekšā.
Viktorija: Jūs teicāt, ka atkarība nebija redzama, vai tas nozīmē, ka tā kaut kur bija apslēpta?
Andis: Tas ir labs jautājums. Man azartspēļu atkarība bija sākusies agrā jaunībā. Tad pienāca 1995. gads, kad es nokristījos nokristījos draudzē. Pirms tam es gāju uz kazino, dzēru, attiecības ar pretējo dzimumu man bija kā slikts sports. Droši vien attiecību daudzums un vienas nakts sakari toreiz kaut kādā veidā aizpildīja manu pašapziņas trūkumu. Tajā gadā es no tā atgriezos un no sirds nolēmu, ka nu kalpošu Dievam. Es izsūdzēju grēkus un mans lēmums bija īsts un no sirds. Pēc tam es atkal pirmo reizi uz kazino aizgāju kādā 2004. gadā. Aptuveni deviņus gadus es biju skaidrā un negāju ne reizi uz kazino. Tā bija tāda kā Dieva aizsardzība, tomēr ticu, ka īsto brīvību es dabūju 2019. gadā tikai. Par to arī grāmatu uzrakstīju. Mana ticība tika testēta. Es nekad neesmu nožēlojis to, kā mēs uzsākām attiecības, jo, ja vēlreiz sāktu šodien, darītu tāpat. Tomēr bija citas grūtības – bērni mums nepieteicās. Atceros, speciāli paņēmām dzīvokli ar atbilstošu infrastruktūru apkārt un bērnudārzu, cerējām, ka būs. Cilvēks lemj, tomēr Dievs izlemj, kā es saku. Vēl dēļ citām grūtībām laulībā es sarūgtinājos.
Lilita: Mēs vienmēr esam visu izrunājuši un bijuši atklāti viens pret otru. Ne vienmēr tas bija patīkami.
Andis: Atklātība ir fundamentāli svarīga. Atceros, bijām dažus gadus laulībā, bija kādas problēmas un es domāju, ka nu visu pateikšu un tas kaut ko sabojās. Tad bija jautājums – teikt vai neteikt. Tomēr lēmums vienmēr bija – pateikt otram. Nevajag slēpties, es ticu, ka kā ir rakstīts Bībelē, ka esam savā starpā kā miesas locekļi, tāpēc otram melot nevajag. Melot otrai pusei ir kā sev melot. Es nolēmu būt kādās lietās atklāts un piedzīvoju, ka nekas nenobruka. Jā, pēc pateikšanas var būt krīze, bet vēlāk attiecības no tā kļūs dziļākas un stiprākas. Tādā veidā attiecības tiek būvētas uz īsta pamata, kas ir patiesība, nevis meli. Jā, īstermiņā var rasties domstarpības, bet ilgtermiņā tā ir bāze, lai attiecības nenogrimtu.
Rihards: Jā teikt patiesību vienmēr ir risks. Vai tu teici patiesību arī brīžos, kad zināji, ka esi bedrē? Piemēram, zini, ka tikko ir būts spēļu zālē, alga ir pazaudēta un ja tu kā vīrietis neredzi vēl izeju no problēmas, tad negribas par to runāt, jo nevari to atrisināt…
Andis: Es saprotu to domu, jā, reizēm ir tā, ka nav ko satraukt sievu, vispirms atrod risinājumu un tad izstāsti. Es reiz prasīju Dievam, kas ir tas sevišķais, ko Viņš man ir iedevis, kas ir mana dāvana. Es saņēmu atbildi, ka tā ir vaļsirdība, kas man piemīt.
Tieši tā es arī grāmatu rakstīju, jo sapratu, kā es varu palīdzēt citiem atkarībniekiem. Viņiem vajag saprast, cik zemu es esmu bijis. Ja nē, viņi nesapratīs brīnuma lielumu. Vajag saprast, cik dziļi ir būts, lai uztvertu to attālumu no bedres augšup. (A.Kudors)
Atklātība vienmēr ir izvēle, bet jāzina, ka ar vārdiem var arī ļoti iesist otram. Lietas ir jāsaka otram mīlestībā, nevajag jau tā, ka tas, kas prātā, tas uz mēles. Tomēr pie visām manām krišanām visu laiku bija nemitīga cīņa. Kādam no malas var likties, ka cilvēks ir izlaidies un vājš. Jā, cilvēks ir vājš, bez Jēzus viņš nenieka nespēj izdarīt. Lai es izglābtos, man ir jāatzīst savs vājums, lai dabūtu stiprumu.
Viktorija: Kad bija tā pirmā diena un reize, kad laulībā piedzīvojāt šo Anda pārnākšanu no azartspēlēm.
Lilita: Es pirmo reizi atceros, Andim bija tik milzīgas paģiras. Es nekad to nebiju redzējusi pie viņa. Bijām jau precējušies kādus sešus gadus. Man tas bija milzīgs šoks. Andis izstāstīja, ka tās ir ne tikai paģiras, bet arī nospēlēts.
Andis: Es atceros, ka tu jau pirmajā reizē uztraucies un redzēji, ka tā ir problēma. Es biju tas, kas teica – nu, paslīdēja kāja. Tavs uztraukums bija pareizs.
Viktorija: Pieminētajā grāmatā Tev, Lilita, ir sava nodaļa, kurā apraksti no savas kā sievas skatupunkta. Vienā brīdī apraksti to lielo jautājumu, ko toreiz uzdevi – “Kā tas varēja ar mani notikt? Es biju apņēmusies, ka nekad nebūšu kopā ar cilvēku, kas dzer.” Kad tu saprati, ka tas azartspēlēs ir tavs vīrs, kas notika tomēr tevī un skatījumā uz jūsu abu attiecībām? Vai ienāca bailes vai arī bija liela ticība, kas viss būs labi?
Lilita: Tie posmi ir bijuši dažādi. Ir bijis liels uztraukums, liela neticība. Tad bijis posms, kad es daudz lūdzu un paļaujos.
Kopumā man vienmēr bija cerība, ka kādreiz būs savādāk. Es ticēju, ka Andis ir no Dieva un man par to nekad nav bijušas šaubas. (L.Kudora)
Tomēr tas tik ilgstoši varēja arī turpināties, jo es, protams, situāciju centos pa savam noturēt un risināt…
Andis: Te ir jārunā par līdzatkarību. Ir humānisms un garīgums. Humānisma vadīta māte iedod dēlam narkomānam naudu, lai lomkas apstādinātu, humānisma vadīta sieva atrisina finanšu problēmas azartspēļu atkarīgam vīram, izpērkot mantu. To nevajag darīt.
Viktorija: Jums bija šis humānisma moments?
Lilita: Jā, bija, jo es to biju redzējusi jau savā ģimenē, ka visa ģimene pielāgojas atkarīgajam. Tieši to es īstenoju mūsu attiecībās, es pielāgojos.
Viktorija: Vai tagad pēc visiem šiem daudzajiem gadiem jums ir atbilde, ko laulātais var vislabāk darīt, ja viņa dzīvesbiedrs ir azartspēlēs vai dziļā alkoholismā?
Andis: Tāpēc ir Lilitas nodaļa grāmatā. Ir jānosprauž robežas. Arī atkarību speciālisti saka, ka atkarībnieks nopietni sāk risināt savu atkarību tikai tad, kad viņam banka apstājas. Ja sieva ir tā, kas visu laiku palīdz un ir viena no bankām, tas veicina atkarības turpināšanos. Jā, atkarībnieks to negrib un viņš ir ļaunā vadībā, spriežot te garīgi, nevis psiholoģiski, bet viņš turpina darīt.
Atkarībnieki ir nelaimīgi, piepildīdami atkarību. Viņi pārdzīvo to, ko nodara citiem, bet vienalga turpina, tāpēc jau tā ir atkarība. Visdrošāk ir nospraust robežas, tātad vispirms – apstādināt finanses. Kad atkarībnieks piedzīvos dramatiskāko brīdi, viņš sāks meklēt palīdzību. Ja viņš būs ticīgs, tad – meklēs Dieva palīdzību. Kad Lilita nopietni nosprauda robežas, un pat nespēja dzīvot ar manim vairāk, mēs pusotru gadu dzīvojām šķirti, un tieši tā pusotra gada laikā notika lielākās brīnumainākās pārmaiņas. (A.Kudors)
Man vairāk neviena nebija, un tikai tad es sāku lūgt Dievu eksistenciāli. Man vairs nebija nevienas “bankas”.
Paldies par sarunu! Pilnu sarunas versiju skatieties video!
Video aplāde “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par video aplādes “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” saturu atbild biedrība “Asociācija “Ģimene””.
Rihards: Lilita ir personāllietu speciāliste, Andi mēs, savukārt, pazīstam kā politologu un spēcīgu konservatīvās domas virzītāju. Lilita, vai tā ir vienmēr bijis, ka Andis ir tas lielais runas vīrs?
Lilita: Jā, iepazināmies Rīgā vienā draudzē, kur viņš sākumā tulkoja un tad jau vadīja pārrunu grupas. Andis vienmēr ir bijis līderis.
Kā jūs pa īstam iepazināties toreiz vairāk nekā pirms tiem 24 gadiem?
Andis: Mēs bijām abi draudzē vienā ģimenes grupā. Tās toreiz bija Bībeles pārrunu grupas, tas bija kaut kas līdzīgs mājas draudzēm. Lilita toreiz bija ar mums. Es pievērsu uzmanību Lilitai brīdī, kad reiz uz vienu sapulci nebija atnākušas māsas. Bija maz cilvēku, es biju sarūgtināts. Es Lilitai prasu, kur ir pārējās māsas? Un Lilita man teica: piedod. Man bija tā “opā”, jo viņa taču nav vainīga, ka citi nav atnākuši, es sapratu, cik viņa ir pazemīga. Es laikam biju noguris no lepnām sievietēm, tas man likās tik ļoti vērtīgi, kas es šķiet pievērsos Lilitai kā potenciāl savai sievai.
Viktorija: Lilita, ar ko tevi Andis pārliecināja? Viņš tevī ieraudzīja pazemību, bet ko tu viņā un kad ko ieraudzīji?
Lilita: Mēs sākām draudzēties Tallinā. Mēs jau bijām pāris gadus draudzē un tad Andi un mani uzaicināja stažēties uz Tallinu un mācīties kā vadīt draudzi. Tur arī Andis piedāvāja draudzēties.
Andis: Mums bija stingri standarti – nekāda seksa pirms laulības. Draudzēšanās mums nozīmēja kaut kas līdzīgs bildinājumam un tad viens ar otru pavadīja vairāk laika kopā, lai iepazītos. Mēs ticam, ka tas ir pareizais standarts.
Viktorija: Neskatoties uz to, ka šodien, ja par to kāds runā, to mēdz nosaukt par visai vecmodīgu pieeju un skatījumu…
Andis: Pat kristiešiem nav par šo visiem pārliecība diemžēl, kur nu vēl pasaulē (neticīgajiem – aut.) . Atceros, ka laikā, kad strādāju Ārlietu ministrijā vēl pirms es pilna laika sāku strādāt draudzē, es kolēģei toreiz pateicu, ka seksam ir jābūt tikai laulībā. Viņa uz mani skatījās kā uz citplanētieti. Vēl pirms 100 gadiem kāds to pateiktu, visiem tas būtu ikdienišķi, pirms 150 gadiem – vispār tas būtu standarts. Pēdējās desmitgadēs kopš seksuālās revolūcijas visiem liekas, ka vienmēr tā ir bijis, kā tagad.
Daudzi skatās Holivudas filmas par kovbojiem, nezinot, ka tie kovboji gāja īstenībā uz baznīcu. Mums jau rāda tikai to, kā viņi iet uz bordeli, piedzeras un kaujas. Daļa, protams, to darīja, bet mūsdienu popkultūra diemžēl neparāda pat vēsturi objektīvi. Agrāk tas, par ko šobrīd runājam, bija norma. (A.Kudors)
Un ja bija seksuālas attiecības ārpus laulības, tā bija “ne-norma”.
Viktorija: Jums tajā laikā bija doma, ka būtu laiks satikt savu īsto un kur diez viņš ir?
Lilita: Man vēl nebija. Es esmu jaunāka par Andi septiņus gadus. Mana dzīve toreiz bija tikai sākusies. Es biju atbraukusi uz Rīgu studēt. Pēc gada es nokļuvu draudzē. Es par attiecībām tik nopietni nedomāju, jo es biju noskaņota studēt un veidot karjeru. Attiecības galīgi neietilpa manos plānos. Tomēr, kad Andis mani uzrunāja…
Viktorija: Tad plānus varēja mainīt…
Andis: Es atkal domāju un, jā, meklēju. Laulība, kā jau es toreiz sapratu, bija man viens no dzīves svarīgākajiem mērķiem. Tā kā es pats biju izaudzis trīs bērnu ģimenē, es arī gribēju vairākus bērnus – kādus trīs, četrus… Man bija 29 gadi un Lilitai – 22, kad mēs apprecējāmies.
Rihards: Ir pagājuši kopš tā brīža 24 gadi un mēs jūs šobrīd redzam tādā jūsu spēka skaistā sezonā. Andi, tu nesen esi izdevis grāmatu “Ir laiks”, kurā tu atklāti apraksti to, kas ir piedzīvots šo gadu laikā. Šī jūsu pieredze padara jūs par ļoti unikālu laulātu pāri. Paldies Dievam, par vēljoprojām laulātu, jo piedzīvojāt smagu lietu -atkarību no azartspēlēm un alkohola. Tā ir prasījusi daudz pārdzīvojumus un upurus. Lilita, kas notika toreiz un kā šī smagā sezona sākās?
Lilita: Es noteikti es šobrīd esmu cits cilvēks, nekā toreiz aptuveni 25 gadus atpakaļ. Atskatoties ir skaidrs, ka biju ļoti nepieredzējusi un ar dažādiem priekšstatiem par dzīvi un nākotni. Es biju arī ar visai izkropļotu priekšstatu par to, kas ir ģimene un kādām ir jābūt attiecībām laulībā, jo es nācu no disfunkcionālas ģimenes. Man tēvs bija atkarīgs no alkohola. Es nāku no Latgales, kur, kā zinām, alkoholisms ir izplatīts. Protams, man pieredzes dēļ bija sajūta, ka es noteikti nevēlos, lai kas tāds būtu nākotnē arī manā ģimenē.
Es pat no tā baidījos, bet kā jau tas dzīvē notiek un kā to apraksta kādi attiecību speciālisti, ka cilvēks tomēr izvēlas pazīstamo. Nereti mēs atkārtojam to pašu, ko tik ļoti esam ienīduši savā izcelsmes ģimenē. (L.Kudora)
Atceros, cik ļoti nomākta bija mana mamma un tikai tagad es saprotu, kāpēc viņa bija tik nelaimīga. Es tik ļoti bēgu no savas ģimenes, tāpēc arī nolēmu tur nepalikt un mans mērķis bija studijas Rīgā.
Rihards: Bet ne jau tu apzināti meklēji cilvēku ar atkarībām…
Lilita: Tas bija Dieva plāns! Es tiešām nemeklēju un neplānoju. Anda atkarība toreiz nebija redzama. Mēs abi bijām aktīvi draudzē. Un darījām visu pareizi kā pēc grāmatas – attiecības uzsākām tīri, sekss bija tikai laulībā. Darījām visu, kā sapratām, kā ir pareizi. Laulājāmies draudzes un Dieva priekšā.
Viktorija: Jūs teicāt, ka atkarība nebija redzama, vai tas nozīmē, ka tā kaut kur bija apslēpta?
Andis: Tas ir labs jautājums. Man azartspēļu atkarība bija sākusies agrā jaunībā. Tad pienāca 1995. gads, kad es nokristījos nokristījos draudzē. Pirms tam es gāju uz kazino, dzēru, attiecības ar pretējo dzimumu man bija kā slikts sports. Droši vien attiecību daudzums un vienas nakts sakari toreiz kaut kādā veidā aizpildīja manu pašapziņas trūkumu. Tajā gadā es no tā atgriezos un no sirds nolēmu, ka nu kalpošu Dievam. Es izsūdzēju grēkus un mans lēmums bija īsts un no sirds. Pēc tam es atkal pirmo reizi uz kazino aizgāju kādā 2004. gadā. Aptuveni deviņus gadus es biju skaidrā un negāju ne reizi uz kazino. Tā bija tāda kā Dieva aizsardzība, tomēr ticu, ka īsto brīvību es dabūju 2019. gadā tikai. Par to arī grāmatu uzrakstīju. Mana ticība tika testēta. Es nekad neesmu nožēlojis to, kā mēs uzsākām attiecības, jo, ja vēlreiz sāktu šodien, darītu tāpat. Tomēr bija citas grūtības – bērni mums nepieteicās. Atceros, speciāli paņēmām dzīvokli ar atbilstošu infrastruktūru apkārt un bērnudārzu, cerējām, ka būs. Cilvēks lemj, tomēr Dievs izlemj, kā es saku. Vēl dēļ citām grūtībām laulībā es sarūgtinājos.
Lilita: Mēs vienmēr esam visu izrunājuši un bijuši atklāti viens pret otru. Ne vienmēr tas bija patīkami.
Andis: Atklātība ir fundamentāli svarīga. Atceros, bijām dažus gadus laulībā, bija kādas problēmas un es domāju, ka nu visu pateikšu un tas kaut ko sabojās. Tad bija jautājums – teikt vai neteikt. Tomēr lēmums vienmēr bija – pateikt otram. Nevajag slēpties, es ticu, ka kā ir rakstīts Bībelē, ka esam savā starpā kā miesas locekļi, tāpēc otram melot nevajag. Melot otrai pusei ir kā sev melot. Es nolēmu būt kādās lietās atklāts un piedzīvoju, ka nekas nenobruka. Jā, pēc pateikšanas var būt krīze, bet vēlāk attiecības no tā kļūs dziļākas un stiprākas. Tādā veidā attiecības tiek būvētas uz īsta pamata, kas ir patiesība, nevis meli. Jā, īstermiņā var rasties domstarpības, bet ilgtermiņā tā ir bāze, lai attiecības nenogrimtu.
Rihards: Jā teikt patiesību vienmēr ir risks. Vai tu teici patiesību arī brīžos, kad zināji, ka esi bedrē? Piemēram, zini, ka tikko ir būts spēļu zālē, alga ir pazaudēta un ja tu kā vīrietis neredzi vēl izeju no problēmas, tad negribas par to runāt, jo nevari to atrisināt…
Andis: Es saprotu to domu, jā, reizēm ir tā, ka nav ko satraukt sievu, vispirms atrod risinājumu un tad izstāsti. Es reiz prasīju Dievam, kas ir tas sevišķais, ko Viņš man ir iedevis, kas ir mana dāvana. Es saņēmu atbildi, ka tā ir vaļsirdība, kas man piemīt.
Tieši tā es arī grāmatu rakstīju, jo sapratu, kā es varu palīdzēt citiem atkarībniekiem. Viņiem vajag saprast, cik zemu es esmu bijis. Ja nē, viņi nesapratīs brīnuma lielumu. Vajag saprast, cik dziļi ir būts, lai uztvertu to attālumu no bedres augšup. (A.Kudors)
Atklātība vienmēr ir izvēle, bet jāzina, ka ar vārdiem var arī ļoti iesist otram. Lietas ir jāsaka otram mīlestībā, nevajag jau tā, ka tas, kas prātā, tas uz mēles. Tomēr pie visām manām krišanām visu laiku bija nemitīga cīņa. Kādam no malas var likties, ka cilvēks ir izlaidies un vājš. Jā, cilvēks ir vājš, bez Jēzus viņš nenieka nespēj izdarīt. Lai es izglābtos, man ir jāatzīst savs vājums, lai dabūtu stiprumu.
Viktorija: Kad bija tā pirmā diena un reize, kad laulībā piedzīvojāt šo Anda pārnākšanu no azartspēlēm.
Lilita: Es pirmo reizi atceros, Andim bija tik milzīgas paģiras. Es nekad to nebiju redzējusi pie viņa. Bijām jau precējušies kādus sešus gadus. Man tas bija milzīgs šoks. Andis izstāstīja, ka tās ir ne tikai paģiras, bet arī nospēlēts.
Andis: Es atceros, ka tu jau pirmajā reizē uztraucies un redzēji, ka tā ir problēma. Es biju tas, kas teica – nu, paslīdēja kāja. Tavs uztraukums bija pareizs.
Viktorija: Pieminētajā grāmatā Tev, Lilita, ir sava nodaļa, kurā apraksti no savas kā sievas skatupunkta. Vienā brīdī apraksti to lielo jautājumu, ko toreiz uzdevi – “Kā tas varēja ar mani notikt? Es biju apņēmusies, ka nekad nebūšu kopā ar cilvēku, kas dzer.” Kad tu saprati, ka tas azartspēlēs ir tavs vīrs, kas notika tomēr tevī un skatījumā uz jūsu abu attiecībām? Vai ienāca bailes vai arī bija liela ticība, kas viss būs labi?
Lilita: Tie posmi ir bijuši dažādi. Ir bijis liels uztraukums, liela neticība. Tad bijis posms, kad es daudz lūdzu un paļaujos.
Kopumā man vienmēr bija cerība, ka kādreiz būs savādāk. Es ticēju, ka Andis ir no Dieva un man par to nekad nav bijušas šaubas. (L.Kudora)
Tomēr tas tik ilgstoši varēja arī turpināties, jo es, protams, situāciju centos pa savam noturēt un risināt…
Andis: Te ir jārunā par līdzatkarību. Ir humānisms un garīgums. Humānisma vadīta māte iedod dēlam narkomānam naudu, lai lomkas apstādinātu, humānisma vadīta sieva atrisina finanšu problēmas azartspēļu atkarīgam vīram, izpērkot mantu. To nevajag darīt.
Viktorija: Jums bija šis humānisma moments?
Lilita: Jā, bija, jo es to biju redzējusi jau savā ģimenē, ka visa ģimene pielāgojas atkarīgajam. Tieši to es īstenoju mūsu attiecībās, es pielāgojos.
Viktorija: Vai tagad pēc visiem šiem daudzajiem gadiem jums ir atbilde, ko laulātais var vislabāk darīt, ja viņa dzīvesbiedrs ir azartspēlēs vai dziļā alkoholismā?
Andis: Tāpēc ir Lilitas nodaļa grāmatā. Ir jānosprauž robežas. Arī atkarību speciālisti saka, ka atkarībnieks nopietni sāk risināt savu atkarību tikai tad, kad viņam banka apstājas. Ja sieva ir tā, kas visu laiku palīdz un ir viena no bankām, tas veicina atkarības turpināšanos. Jā, atkarībnieks to negrib un viņš ir ļaunā vadībā, spriežot te garīgi, nevis psiholoģiski, bet viņš turpina darīt.
Atkarībnieki ir nelaimīgi, piepildīdami atkarību. Viņi pārdzīvo to, ko nodara citiem, bet vienalga turpina, tāpēc jau tā ir atkarība. Visdrošāk ir nospraust robežas, tātad vispirms – apstādināt finanses. Kad atkarībnieks piedzīvos dramatiskāko brīdi, viņš sāks meklēt palīdzību. Ja viņš būs ticīgs, tad – meklēs Dieva palīdzību. Kad Lilita nopietni nosprauda robežas, un pat nespēja dzīvot ar manim vairāk, mēs pusotru gadu dzīvojām šķirti, un tieši tā pusotra gada laikā notika lielākās brīnumainākās pārmaiņas. (A.Kudors)
Man vairāk neviena nebija, un tikai tad es sāku lūgt Dievu eksistenciāli. Man vairs nebija nevienas “bankas”.
Paldies par sarunu!
Video aplāde “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par video aplādes “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” saturu atbild biedrība “Asociācija “Ģimene””.
