Piedāvājam jums, lasītāji, nelielu ieskatu video sarunā, kas notika grāmatas “Bērni vispirms” latviešu valodas izdevuma atklāšanas pasākumā Rīgā, vēsturiskajā Mencendorfa namā. Aicinājām uz pāris jautājumiem grāmatas autori, Amerikas bērnu tiesību globālās kustības “Them before us” vadītāju Keitiju Faustu. Savus jautājumus Keitijai uzdod grāmatas tulkotāja un izdošanas idejas autore Alīna Ozoliņa un portāla “Telos” galvenā redaktore Agnese Irbe.
Alīna Ozoliņa: Mans pirmais jautājums Tev, Keitij, būs par definīcijām. Proti, par tiesībām, kas ir minētas uz grāmatas vāka – bērnu tiesībām uz tēvu un māti. Mūsdienās, kad cilvēktiesību saraksts kļūst garāks un garāks, sabiedrība kļūst arvien skeptiskāka pret jaunām cilvēktiesībām, par kurām viņi iepriekš nav dzirdējuši. Tātad tiem, kas grāmatu nav lasījuši, vai jūs varētu paskaidrot, uz ko balstās šīs bērnu tiesības?
Es nezinu, kā ir Latvijā, bet Amerikā visu, ko pieaugušie ļoti, ļoti vēlas, viņi nosauks par tiesībām. Amerikāņiem šķiet, ka pieaugušajiem ir tiesības uz mājokli, uz izglītību, tiesības saņemt valsts apmaksātu maģistra grādu, tiesības uz kontracepciju. Es saprotu skepsi, kas saistīta ar bērnu tiesību atzīšanu ģimenes kontekstā. Tāpēc grāmatā mēs mēģinājām aprakstīt, kas tieši ir šīs tiesības, lai jūs zinātu, kādos gadījumos pasludinātās tiesības var patiesi atzīt par tiesībām. Mēs strādājam, pamatojoties uz dabisko tiesību sistēmu.
Tāpēc grāmatā ir 3 kritēriji pēc kuriem atpazīt, ka kādas tiesības tiešām atbilst dabiskajām tiesībām.
Pirmais no tiem ir tāds, ka dabiskās tiesības pastāvēja pirms valsts. Jūs varat paņemt, piemēram, tiesības uz dzīvību vai tiesības sevi aizstāvēt, un jūs redzēsiet, ka šīs tiesības pastāvēja pirms jebkuras valsts izveides. Grāmatā mēs aizstāvam bērnu tiesības uz māti un tēvu, un šīs attiecības arī pastāvēja pirms valsts.
Otrs kritērijs ir – vai kādam (no malas) tās ir jānodrošina jums? Tātad, ja kādam ir jāieliek pamati, jāuzstāda sienas, jāuzliek jumts, jāuzstāda santehnika un jāievelk elektrība, tās noteikti nav dabiskās tiesības. Līdzīgi kā ar jūsu tiesībām uz dzīvību, kuras nevienam jums nav jānodrošina, līdzīgi ir ar jūsu tiesībām uz māti un tēvu. Ja jūs eksistējat, eksistē arī jūsu māte un tēvs.
Visbeidzot, jūs zināt, ka tās ir dabiskas tiesības, ja visi saņem šī labuma vienādu daudzumu. Ja tās sadalījums var atšķirties, piemēram, villa vai šķūnis, doktora grāds vai vidusskolas diploms, tās nav dabiskās tiesības. Bet, ja visiem vienmēr automātiski tiek piešķirts vienāds daudzums šī labuma, tad tās ir dabiskas tiesības. Mums visiem ir tieši viena dzīve, un mums visiem ir tieši divi vecāki. Tātad bērnu tiesības uz māti un tēvu ir dabiskas tiesības.
Manuprāt, viena no lielākajām grāmatas pievienotajām vērtībām ir stāsti. Tavuprāt, cik lielu daļu no “Them before us” panākumiem var attiecināt uz šiem pieredzes stāstiem un vai piekrītat, ka tie ir panākumu atslēga?
Pasaulē jau gadu desmitiem ir bijušas daudzas ļoti spēcīgas ģimeņu organizācijas. Tās vienmēr ir argumentējušas par vērtībām, atsaucoties uz Bībeli vai dabiskajām tiesībām, vai arī izmantojot ļoti labus pētījumus un statistiku. Un tomēr gandrīz visās pasaules valstīs ģimeņu organizāciju argumenti turpina zaudēt.
Piemēram, ģimenes jēdziens ir pārdefinēts, jo (pretējās nometnes) cilvēki stāsta labākus stāstus nekā mēs. Viņi cilvēciskoja stāstus par pieaugušajiem, kuri sevi identificē kā gejus vai lesbietes, vai kuri vēlas šķirties, vai kuri cīnās ar neauglību un izmisīgi vēlas savu bioloģisko bērnu. Šie stāsti izraisa mūsos empātiju pret šiem pieaugušajiem.
Tāpēc mums ir jārīkojas tā, lai mēs varētu pienācīgi iejusties bērnos, kuri cietīs, ja ģimene tiks pārdefinēta. Un to mēs varam izdarīt tikai tad, ja dalāmies bērnu, nevis pieaugušo stāstos. Pasaulei ir jāpaskatās šiem bērniem acīs un jāsaprot, kā tieši viņi ir cietuši, kad bija spiesti saraut attiecības ar māti vai tēvu. Tikai daloties ar bērnu stāstiem, kuri ir auguši šajās modernajās ģimenēs, mēs varam aizkustināt sirdis un mainīt likumus.
Agnese Irbe: Lai arī Latvija ir ļoti tālu no ASV, tomēr mūs pagājušajā gadā sasniedza viena neticama ziņa. Es vismaz neticēju, ka tas notiks, es runāju par lielo tiesas prāvu – Roe vs. Wade, kura tika atcelta. Tā bija neticama ziņa, pēc tās man šķita, ka pasaule ir mainījusies. Keitij, vai, tavuprāt, ir kāda reāla cerība, ka nākotnē tiks atcelti citi lielie Amerikas konstitucionālie likumi, piemēram, par geju un lesbiešu laulībām?
Tāpat kā lēmums legalizēt abortus, arī lēmums legalizēt geju laulības ir pretrunā ar dabiskajām tiesībām. Abos šajos tiesas gadījumos tika apspiesta bērni. Kā viens apspiež tiesības uz dzīvību, tā otrs spriedums apspiež viņu tiesības uz māti un tēvu. Taču dabiskās tiesības atspoguļo pasaules realitāti, un tās nevar slēpt mūžīgi.
Šīs tiesības ir kā pludmales bumba, kuru jūs mēģināt iestumt zem ūdens. Jūs varat to kādu brīdi turēt zem ūdens, bet agrāk vai vēlāk patiesība tomēr izleks ārā.
Cīņa par bērnu tiesībām uz dzīvību, bija veiksmīga, jo mēs mainījām sirdis un strādājām, lai mainītu likumus. Ģimenes un laulības aizstāvības kustībai ir jāseko dzīvības aizstāvju kustības paraugam. Mums ir jāstrādā, lai sabiedrībai pastāstītu patiesību par mātes un tēva nozīmi. Un mums ir jāstrādā, lai likumā paredzētu iespējas apbalvot mātes un tēvus par to, ka viņi kopīgi audzina savus bērnus.
Dzīvības aizstāvjiem izdevās panākt Roe vs. Wade atcelšanu, jo viņi ar lāzera cienīgu mērķējumu koncentrēja savus spēkus uz bērna tiesībām uz dzīvību. Ņemiet to par labu piemēru. Arī kustība par laulību un par ģimeni gūs panākumus, kad mēs ar lāzera cienīgu precizitāti koncentrēsimies uz bērna tiesībām.
Mēs, Them Before Us kustībā, sakām, ka cīņa pret abortiem ir bērnu tiesību 1.0 (pirmais) līmenis. Darbs ar laulību un ģimeni ir bērnu tiesību otrais 2.0 (otrais) līmenis. Abu šo tiesību pamatā ir dabiskās tiesības, un abas tās triumfēs, kad mēs uzsvērsim, ka tā ir cīņa par bērnu aizsardzību.
Paldies par sarunu Keitijai Faustai, paldies Alīnai Ozoliņai par šīs sarunas sagatavošanu!
