Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika

Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika

Baiba Rudevska, Dr.iur.

2014. gada nogalē Latvijas juristu, politiķu un sabiedrisko darbinieku aprindās arvien biežāk sāka skanēt viendzimuma attiecību tēma. Jau jūlija beigās šis jautājums tika apspriests ikgadējā konstitucionālās politikas seminārā Bīriņos.[1]
Novembrī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nāca klajā ar publiskiem atklājumiem par attiecīgo savas privātās dzīves aspektu.[2] Drīzumā pēc viņa to pašu izdarīja Lielbritānijas vēstnieks Latvijā.[3]
Paralēli tam tieši Lāčplēša dienā, 11. novembrī, Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība „Mozaīka” nosūtīja tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam atklātu vēstuli par viendzimuma pāru praktiskajām problēmām un nepieciešamību tās tiesiski sakārtot.[4]
12. decembrī ministrs atbildēja „Mozaīkai”, paziņodams, ka „tādu grozījumu veikšana, kas maina laulības un ģimenes jēdzienu izpratni vai ievieš šobrīd likumā neregulētus dažādus personu savienību veidus, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 110. panta būtībai un apdraud sabiedrības un valsts pastāvēšanas pamatvērtības”.[5]
18. decembrī „Neatkarīgā Rīta Avīze” publicēja interviju ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurā viņš atteicās jūsmot par 2015. gadā Rīgā planoto „geju praidu” un par homoseksuālo dzīvesveidu sacīja sekojošus vārdus: „Katrs cilvēks pats izvēlas savu dzīves ceļu, un katram arī jāatbild par savu izvēli. Bet šī izvēle nav jāuzspiež pārējiem, un katrā gadījumā tā nav publiski jāreklamē. Šāds ceļš ved uz nekurieni.”[6] Jau minētā „Mozaīka” nekavējoties pauda savu vilšanos par tik „ķecerīgiem” vārdiem, aicinot visas pasaules LGBT aktīvistus rakstīt Valsts prezidentam un „atgādināt viņam par iekļaušanas un universālo cilvēktiesību vērtību.”[7]

Šajos apstākļos arī autore vēlētos dot savu artavu šai tiesībpolitiskajai diskusijai. „Jurista Vārda” lasītāji līdz šim ir pazinuši autori kā starptautisko privāttiesību, intertemporālo tiesību un civilprocesa speciālisti, kuras publikācijas ir skārušas vairāk vai mazāk tehniskas tiesību piemērošanas problēmas. Tomēr šoreiz viņa pēc īsām pārdomām nolēma uz laiku mainīt savu lomu un pievērsties plašākas tiesībpolitiskas problēmas apspriešanai.
Par viendzimuma pāru problemātiku „Jurista Vārda” slejās līdz šim ir rakstīts samērā maz[8], tādēļ autore pacentīsies izvērstā veidā izklāstīt savu nostāju šajā jautājumā, cerot ar to veicināt konstruktīvu diskusiju kolēģu starpā.

Šajā rakstā autore nekavēsies pie dažāda dzimuma neprecētu pāru kopdzīves regulējuma. 2013. gada 7. novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā Vallianatos un citi pret Grieķiju, kurā skaidri deklarēja, ka: (a) Eiropas Cilvēktiesību konvencija neuzliek valstīm pienākumu ieviest neprecētu pāru kopdzīves regulējumu, taču (b) ja valsts tomēr nolemj to ieviest, tad tā nav tiesīga noteikt to tikai attiecībā uz dažādu dzimumu pāriem;
šādas „reģistrētas partnerattiecības” ir jānosaka arī viendzimuma pāriem; pretējā gadījumā ir konstatējams konvencijas 14. panta pārkāpums kopsakarā ar 8. pantu (diskriminācija, īstenojot tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību).[9]
Līdz ar to vairs nav jēgas atsevišķi runāt par dažāda dzimuma pāru „partnerattiecību” reģistrēšanu: ja Latvija ieviesīs šādu institūtu, tai būs gribot negribot jāattiecina tas arī uz viendzimuma pāriem, – citādi mūsu valsts tiks drīz vien notiesāta Strasburgas tiesā.

Protams, blakus bezierunu paklausībai ir arī cits, godpilnāks ceļš: konstruktīva pretošanās, lai pasargātu savas valsts konstitucionālos pamatus un vērtības.
Piemēram, 2009. gada novembrī lietā Lautsi pret Itāliju ECT Otrā sekcija noveda ideoloģisko tiesas aktīvismu (angļu val. judicial activism) līdz galējam absurdam. Tā vienbalsīgi pasludināja, ka krucifiksu atrašanās Itālijas valsts un pašvaldību skolu klasēs pati par sevi pārkāpjot „konfesionālās neitralitātes” principu (kurš Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un tās protokolos nekur nav atrodams), un tātad – reliģijas brīvību un neticīgu vecāku tiesības uz viņu reliģiskās vai filozofiskās pārliecības ievērošanu viņu bērnu izglītības procesā.[10]
Ko darīja itāļi? Vai nopūtās, pasēroja un paklausīgi noņēma krucifiksus no klašu sienām, kā daži to bija pareģojuši?[11] Nekā nebija! Itālijā šis spriedums izraisīja milzīgu sašutuma vētru: absolūtais itāļu vairākums (ticīgie un neticīgie, kreisie un labējie) atteicās akceptēt tik nekaunīgu ideoloģisku iejaukšanos savas valsts vēsturiskajā un politiskajā identitātē. Vairāki valdības locekļi nāca klajā ar ļoti asiem, pret ECT vērstiem paziņojumiem, liekot noprast, ka šis spriedums netikšot izpildīts.
Vēl jo vairāk – spriedums sacēla pamatīgu skandālu arī ārpus Itālijas. Veselas desmit Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstis iestājās lietā kā trešās puses, atbalstot Itāliju; vēl desmit citas valstis pauda Itālijai politisku atbalstu. Un… ECT vienkārši nobijās un aši „ieslēdza atpakaļgaitu”. 2011. gada 18. martā ECT Lielā palāta pasludināja spriedumu par labu Itālijai, noraidot pieteicēju sūdzību.[12]

Taču Latvija nav Itālija, un latvieši nav itāļi. Autore netic, ka mūsdienu valdošajām aprindām pietiks drosmes līdzīgā veidā stāties pretī starptautiskas tiesas autoritātei; galu galā ne jau itāļiem, bet latviešiem ir sakāmvārds: „Neej ar stipro lauzties un ar bagāto tiesāties”.
Tāpēc, ja likumdevējs nevēlas ieviest mūsu valsts tiesību sistēmā „viendzimuma partnerattiecību” institūtu, tam nav nekādas citas izvēles, kā atteikties ieviest „reģistrētās partnerattiecības” arī attiecībā uz pretēja dzimuma pāriem (kuriem tas būtu pavisam lieki, jo viņi taču var vienkārši noslēgt laulību saskaņā ar attiecīgajām Civillikuma normām).
Ja nav vēlēšanās iesaistīties riskantā cīņā ar Trojas zirgu, tam nemaz nav jāatver vārti, – lai cik skaļi dažādas balsis no ārienes un no iekšienes uz to neaicinātu.

Šis raksts sastāv no trim daļām. Pirmajā daļā autore parādīs, kā un kādēļ homoseksuālisma sakarā ikdienā lietotā terminoloģija galvenokārt ir maldinoša un balstās uz aplamiem pieņēmumiem.
Otrajā daļā viņa aplūkos jautājumu par „viendzimuma laulībām”.
Visbeidzot, trešajā daļā viņa pievērsīsies jautājumam, vai Latvijā būtu jāievieš viedzimuma pāru „reģistrēto partnerattiecību” institūts un kādai vispār būtu jābūt valsts attieksmei pret homoseksuālo dzīvesveidu. Aplūkojot un analizējot visus šos jautājumus, autore centīsies nevis balstīties uz tukšām emocijām, bet lietot tikai racionālus apsvērumus, – kā tas īstenībā būtu jādara ikvienam sevi cienošam juristam.

I. Terminoloģiskā „putra“ un ideoloģiskās prezumpcijas

1.1. Kas ir „gejs“, „lesbiete vai LGBT

Juristam it kā būtu jāatzīst par pašsaprotamu, ka normatīvajos aktos un tiesu nolēmumos lietotajiem terminiem ir jābūt apveltītiem ar pietiekami skaidru jēgu un tvērumu. To prasa elementārās tiesiskās noteiktības princips, jo no šo jēdzienu piemērošanas taču ir atkarīgi cilvēku likteņi. Vispārīgi skatoties, viens no klasiskajiem spriešanas un diskusijas vešanas pamatnoteikumiem ir prasība vispirms vienoties par to jēdzienu definīcijām, kuriem šajā diskusijā būs atslēgvārdu loma. Atgādināsim, ka viens no iemesliem, kādēļ Sokrātu piespieda iedzert indi, bija viņa pastāvīgā uzmākšanās oponentiem, spiežot viņus definēt jēdzienus…

Diemžēl, runājot par viendzimuma attiecību jomu, no šīs saprātīgās prasības nez kāpēc tiek pieļauta atkāpe. Likumos un citos normatīvajos aktos parādās jēdziens „seksuālā orientācija“, bet tiesībpolitiskajā diskursā pastāvīgi skan vārdi „seksuālā minoritāte“, „gejs“, „lesbiete“ un „LGBT“ (saīsinājums no angļu Lesbian, Gay, Bisexual and Transgender). Taču neviens no šiem jēdzieniem netiek skaidri un viennozīmīgi definēts nedz starptautiskajās tiesībās, nedz kur citur. Lasot dažādus avotus, var nonākt pie slēdziena, ka šie jēdzieni var tikt definēti trijos dažādos veidos, turklāt attiecīgās trīs kategorijas bieži vien nesakrīt vienā personā. Un proti, „gejs“ (vai „lesbiete“) var tikt saprasts kā:

(a) „cilvēks, kurš jūt dzimumtieksmi pret sava dzimuma personām“;

(b) „cilvēks, kurš stājas dzimumsakaros ar sava dzimuma personām, t.i., pastāvīgi vai gadījuma pēc piekopj homoseksuālu uzvedību“;

(c) „cilvēks, kurš sludina un atbalsta noteiktu sabiedriski politisku ideoloģiju, – t.s. LGBT ideoloģiju – kas māca, cita starpā, ka homoseksuāls dzīvesveids ir morāli līdzvērtīgs heteroseksuālajam un ir pielīdzināms laulībai“.

Sāksim ar to, ka ne visi „a“ ir „b“. Ir cilvēki, kuri iekšēji jūt iekāri pret sava dzimuma personām, taču atzīst šīs tieksmes kaitīgumu, pretojas tai un homoseksuālu uzvedību nepiekopj. Ir cilvēki, kuri sākotnēji piekopj homoseksuālu dzīvesveidu, taču vēlāk to atmet un sāk atklāti liecināt pārējiem par savu pieredzi (tādējādi izpelnoties „c“ grupas pārstāvju naidu un kļūstot par viņu verbālo uzbrukumu upuriem).[13]

Tāpat daudzi „b“ nav „a“. Cietumos, bruņotajos spēkos, slēgtās internātskolās u.tml. vienmēr ir bijis izplatīts šāds fenomens: uz ilgāku laiku nonākot šaurā un slēgtā sava dzimuma personu lokā, daži cilvēki izvēlas pagaidu kārtā apmierināt dzimumtieksmi ar tā paša dzimuma personām. Tomēr šeit nevar konstatēt nekādu reāli noturīgu noslieci, jo pēc atbrīvošanās no cietuma vai pēc demobilizācijas šo cilvēku varākums homoseksuālos sakaros vairs nekad nestājas un nodibina normālas ģimenes ar pretējā dzimuma pārstāvjiem. Tas pats sakāms par vēsturē zināmajām pederastijas[14] tradīcijām, piemēram, spartiešu karavīru (hoplītu)[15] un japāņu samuraju[16] starpā. Šīs tradīcijas bija kulturāli nosacītas, un pēc „izklaidēšanās“ ar jaunāko kolēģi hoplīts vai samurajs mierīgi atgriezās mājās pie sievas un bērniem.

Iesim tālāk: nebūt ne visi „b“ ir „c“. Visi tie autorei personīgi pazīstamie cilvēki, kuri ir izvēlējušies piekopt homoseksuālu dzīvesveidu, nekādas īpašas tiesības sev nevēlas un nekādos „geju praidos“ nepiedalās. Viņu vienīgā vēlme ir, lai sabiedrība liktu viņus mierā un ļautu viņiem viņu privātajā sfērā dzīvot tā, kā viņi grib.

Un, visbeidzot, ne visi „c“ ir „a“ un/vai „b“. Ja lasītājs uzmanīgi pavēros kaut vai pēdējo mēnešu politiskās debates Latvijā, viņš konstatēs to acīmredzamo faktu, ka lielākā daļa no latviešu „seksuālo minoritāšu tiesību“ atbalstītājiem jeb LGBT ideologiem ir ģimenes cilvēki ar bērniem, kuri paši homoseksuālu dzīvesveidu nepiekopj.

Tātad rezumēsim: jēdzieni „gejs“, „lesbiete“, „LGBT persona“, „seksuālā orientācija“ u.tml. ir ārkārtīgi izplūduši un neskaidri, jo tie var apzīmēt trīs pilnīgi dažādas realitātes: (a) noteiktu tieksmi jeb noslieci, (b) noteiktu uzvedību jeb dzīvesveidu, (c) noteiktu sabiedriski politisku ideoloģiju. Nekad nav pilnīgi skaidrs, kurā nozīmē noteiktajā brīdī šie jēdzieni tiek lietoti. Piemēram, saskaņā ar Darba likuma 7. panta otro daļu, „[š]ā panta pirmajā daļā paredzētās tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas – neatkarīgi no personas [..] seksuālās orientācijas [..].“ Savukārt tā paša likuma 29. panta devītā daļa nosaka atšķirīgas attieksmes aizliegumu darba tiesiskajās attiecībās, cita starpā, personas „seksuālās orientācijas“ dēļ. Taču ko īsti tas nozīmē? Vai šīs normas ir piemērojamas, ja, teiksim, vīrieti atsakās pieņemt darbā par skolotāju: (a) tāpēc un tikai tāpēc, ka viņš reiz ir čukstus atzinies bijušajam kolēģim, ka viņam patīkot puiši? (b) tāpēc, ka viņš pagātnē ir manīts uzmācamies jauniem puišiem vai tāpēc, ka viņš atklāti dzīvo ar otru vīrieti? (c) tāpēc, ka viņš ir redzēts piedalāmies „geju praidā“ un vicinām varavīksnes krāsu karogu? No tiesiskā viedokļa katra no šīm trim situācijām ir apspriežama dažādi, ar atšķirīgiem argumentiem un dažādu samērīguma analīzi.

Pēc autores domām, šī terminoloģiskā neskaidrība ir tīša un apzināta. Tā atbilst t.s. „salami taktikai“ – pēc analoģijas ar salami desu, kuru pakāpeniski sagriež plānās šķēlītēs. Šo taktiku bieži izmanto dažādi politiski spēki gadījumos, kad ātra un revolucionāra pāreja uz jaunu lietu kārtību draudētu izraisīt sabiedrībā sašutumu un protestus. Tāpēc pārmaiņas tiek veiktas pakāpeniski, maziem solīšiem, turklāt apzināti lietojot divdomīgus jēdzienus. Vispirms cilvēkus pārliecina, ka konkrētais divdomīgais jēdziens būtībā neesot nekas šausmīgs, jo tas esot saprotams tikai tā visšaurākajā un visnekaitīgākajā nozīmē. Vēlāk, kad sabiedrība pie tā jau ir pieradusi, tiek sperts nākamais solis un jēdziena nozīme tiek paplašināta. Tieši tāpat ir arī šajā rakstā aplūkotajā jomā. Sākumā sabiedrība tiek pārliecināta, ka, pieņemot likumu par „diskrimināciju un naida celšanu sakarā ar personas seksuālo orientāciju“, esot domāta tikai un vienīgi „a“ nozīme: vai tad nav taisnīgi neļaut darīt pāri otram cilvēkam tikai tādēļ, ka viņš izjūt kaut kādas tieksmes, par kurām viņš pats varbūt nemaz nav atbildīgs?! Taču dažus gadus vēlāk izrādās, ka aiz minētajiem vārdiem īstenībā slēpās vēl kaut kas cits, un ar „diskrimināciju un naida celšanu“ sāk saprast vispirms jebkādu homoseksuālā dzīvesveida kritiku, bet pēc tam – arī jebkādu LGBT ideoloģijas kritiku. Šim fenomenam autore sīkāk pievērsīsies šā raksta trešajā daļā.

Pati autore vismaz šajā rakstā centīsies kliedēt iepriekšminēto jēdzienu sajaukumu un skaidri nodalīt visas trīs nozīmes. Pirmo – „a“ kategoriju – viņa apzīmēs aprakstoši: kā „homoseksuālas tieksmes (jeb noslieces) izjūtošas personas“. Otro – „b“ kategoriju – ar vārdu „homoseksuāļi“. Trešo – „c“ kategoriju – ar vārdkopām „LGBT aktīvisti“ vai „LGBT ideologi“. Ja viena un tā pati persona atbilst divām vai visām trim kategorijām, autore minēs tikai to kategoriju, kas attiecīgajā situācijā ir noteicošā. Piemēram, ja LGBT aktīvists organizē „geju praidu“ Rīgas ielās, tad, apspriežot šo konkrēto rīcību, ir vienalga, vai viņš pats izjūt homoseksuālas noslieces un vai piekopj attiecīgu dzīvesveidu.

1.2. Kas ir „seksuālā orientācija“ un „homoseksuāla persona“

Mūsu valodā pastāv t.s. „uzlādētie termini“: lietojot tos, runātājs piekrīt noteiktam pasaules skatījumam ar noteiktu postulātu klāstu. Tā, piemēram, ja cilvēks nopietni piemin „ārisko garu“ vai „ārisko mākslu“, tad no tā var secināt, ka viņa skatījumā pastāv īpaša „āriešu rase“; tā ir augstāka un attīstītāka par pārējām, kurām savukārt ir atvēlēta zemāko cilvēku (Untermenschen) loma. Ja aizpagājušā gadsimta latvietis, līdzīgi „Mērnieku laiku“ tēlam Švaukstam, lietoja izteicienus „bauru valoda“, „bauru tikumi“ u.tml., – tad arī viņa domas pamatā esošie pieņēmumi bija skaidri: latvieši ir sīka un atpalikusi zemnieku tautiņa, kuras kultūra un tradīcijas nav neko vērtas; prātīgs latvietis ir tāds, kurš savu latvietību ar kaunu atmet un pieslejas augsti attīstītajai vācu kultūrai. Ja dzirdam cilvēku lietojam vārdus „buržuāzija“, „proletariāts“, „šķiriskā apziņa“, – tad varam būt pilnīgi pārliecināti arī par viņa galvā valdošajiem pieņēmumiem: pastāv šķiru cīņa un viss pārējais, kā to mācīja Markss, Engelss un Ļeņins.

Tieši tāpat ir ar vārdkopām „seksuālā orientācija“, „homoseksuāla persona“, „LGBT persona“, „homoseksuāls cilvēks“ u.tml. Ja runātājs tās lieto, tad viņš ar to apliecina savu piekrišanu noteiktam pasaules skatījumam, un šajā skatījumā cilvēka seksuālās noslieces un seksuālā uzvedība tiek uztvertas kā viņa personības neatņemama sastāvdaļa. Šajā ziņā homoseksuālismam tiek piešķirta kaut kāda īpaša, izteikti privileģēta nozīme, salīdzinot ar visām pārējām tieksmēm un uzvedībām. Neviens nerunā, teiksim, par „alkoholiskām personām“, „narkotiskiem cilvēkiem“, „nikotīniskām personām“, „azartspēlmaņu minoritāti“ u.tml., – kas būtu jāuzlūko kā īpašas sabiedrības grupas jeb minoritātes ar īpašām tiesībām. Taču homoseksuāļi gan tiek uzskatīti it kā par īpatnēju, bioloģiski nosacītu cilvēces paveidu, būtībā līdzīgu rasei. Daudzi LGBT aktīvisti šādu nostāju pauž arī atklāti, saucot LGBT ideoloģijas pretiniekus par „rasistiem“. Viņu ieskatā „seksuālā orientācija“ ir tāda pati iedzimta, bioloģiski nosacīta un nemainīga iezīme, kā ādas krāsa, galvaskausa forma u.tml.; līdz ar to prasīt homoseksuālim, lai viņš mainītu savu uzvedību, esot tikpat nežēlīgi un bezjēdzīgi, kā prasīt melnādainam cilvēkam, lai viņš mainītu ādas krāsu un kļūtu balts. Un, protams, ir likumsakarīgi, ka jebkāds homoseksuālā dzīvesveida nosodījums šajā pasaules skatījumā ir tikpat ļauns un iracionāls, cik rasu naids, – un tātad ir attiecīgi sodāms no valsts puses. Tieši šajā kontekstā arī tika ieviests un plaši popularizēts termins „homofobija“ (pēc analoģijas ar „ksenofobiju“).

Masu saziņas līdzekļi tik bieži atkārto apgalvojumu par homoseksuālo tieksmju it kā „iedzimto“ raksturu, ka daudzi cilvēki to lētticīgi pieņem. Taču īstenībā nav nekādu uz zinātniskiem pētījumiem balstītu empīrisku datu, kas ļautu izdarīt secinājumu par homoseksuālu tieksmju vai homoseksuālas uzvedības bioloģisku vai ģenētisku nosacītību. Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma tiek veikti ļoti intensīvi pētījumi nolūkā atrast kaut vienu objektīvu iezīmi, ar kuru homoseksuāļi atšķirtos no pārējiem cilvēkiem. Šo pētījumu politiskā nozīme ir milzīga: pozitīva rezultāta gadījumā taču tiktu leģitimēta liela daļa no LGBT ideoloģijas pamatā esošajiem postulātiem (un, protams, atklājējam būtu garantēta arī Nobela prēmija). Tomēr visi šie meklējumi ir cietuši neveiksmi: neraugoties uz bioloģijas un ģenētikas zinātņu straujo attīstību, nekādu objektīvu atšķirību starp homoseksuāļiem un visiem pārējiem tā arī nav izdevies atrast. Daži 1991. un 1993. gadā publicētie pētījumi, kuri uzmanīga pieļāvuma formā secināja pretējo[17], vēlāk tika apgāzti: vai nu pierādot autoru metodoloģiskās kļūdas, vai arī konstatējot iegūto rezultātu neatkārtojamību (t.i., veicot šo rezultātu zinātnisko falsifikāciju, saskaņā ar Kārļa Poppera ieviesto epistemoloģisko kritēriju).

Pirmkārt, nav konstatētas nekādas objektīvi saskatāmas atšķirības starp homoseksuāļu un pārējo cilvēku smadzenēm; nekāds „homoseksualitātes centrs“ smadzenēs nav ticis atrasts.[18] Otrkārt, dvīņu (t.sk. vienolas dvīņu) starpā veiktie pētījumi arī neļauj nepārprotami secināt ka, ja abiem dvīņiem izrādās homoseksuāla nosliece, tad pie vainas būtu iedzimtība, nevis augšana cieši kopā un ar vienādu audzināšanu. Gluži otrādi: „vides ietekme uz seksuālo orientāciju ir tikpat svarīga un, kopumā raugoties, vēl svarīgāka, nekā ģenētiskais faktors“.[19] Pavisam nesen (2010. gadā) tika publicēts pētījums, kas balstījās uz visu Zviedrijas iedzīvotāju starpā ievāktajiem datiem; arī šis darbs norāda, ka homoseksuālu noslieču rašanās dvīņos ir drīzāk izskaidrojama ar uzaugšanu kopīgā vidē, nekā ar ģenētiskajiem faktoriem.[20] Treškārt, lai cik ģenētiķi nepūlētos, viņiem tā arī nav izdevies atrast nekādu īpašu „geju gēnu“. Lai gan amerikāņu pētnieks Dīns Heimers (Dean Hamer) 1993. gadā paziņoja, ka esot atklājis šādu gēnu vīriešu ­– homoseksuāļu starpā[21], vēlākie pētījumi nespēja konstatēt pilnīgi nekādu sakaru starp šo „Heimera gēnu“ un homoseksuālu tieksmju esamību.[22]

Līdz ar to, piemēram, Amerikas Psiholoģiskā asociācija (American Psychological Association) – organizācija, kas kopumā pret homoseksualitāti izturas visnotaļ pozitīvi, – ir publicējusi šādu oficiālu nostāju: „Zinātnieku starpā nepastāv konsenss par precīziem cēloņiem, kuru dēļ personai attīstās heteroseksuāla, biseksuāla, gejiska vai lesbiska orientācija. Lai gan daudzi pētījumi ir aplūkojuši iespējamo ģenētikas, hormonu, attīstības, sociālo un kulturālo faktoru ietekmi uz seksuālo orientāciju, līdz šim nav parādījušies dati, kas ļautu zinātniekiem izdarīt secinājumu par to, ka seksuālo orientāciju nosaka konkrēts faktors vai faktori. Daudzi domā, ka daba un audzināšana abas spēlē sarežģītu lomu; lielākā daļa cilvēku gandrīz vai pavisam nejūt, ka viņi izvēlētos savu seksuālo orientāciju“.[23]

Tāpat ir aplams pieņēmums par „seksuālās orientācijas“ nemainīgumu. Kā to atzīst Amerikas Psihiatru – Geju un Lesbiešu apvienība (Association of Gay and Lesbian Psychiatrists), „Daži cilvēki tic, ka seksuālā orientācija ir iedzimta un nemainīga; tomēr seksuālā orientācija attīstās personas dzīves gaitā. Konkrētie cilvēki dažādos savas dzīves brīžos var atklāt, ka ir heteroseksuāli, geji, lesbietes vai biseksuāļi“.[24] Paši LGBT aktīvisti bieži vien cīnās par to, lai homoseksuālā kopdzīvē dzīvojošai personai būtu tiesības adoptēt sava partnera miesīgo bērnu no iepriekšējās (heteroseksuālās) laulības. Bet tas taču nozīmē, ka šis otrais partneris savu sākotnējo „seksuālo orientāciju“ ir mainījis! Tāpat ir homoseksuāļi, kuri šo savu dzīvesveidu galu galā atmet un nodibina normālu, laimīgu ģimeni ar pretējā dzimuma pārstāvi.

No tā visa var secināt, ka gan homoseksuāļi, gan homoseksuālas tieksmes izjūtošās personas  ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie; viņiem nav nekādu īpašu objektīvu iezīmju, kas liktu izturēties pret viņiem kaut kā īpaši. Šīs nodaļas beigās autore var tikai nocitēt pazīstamā amerikāņu rakstnieka, homoseksuāļa Gora Vidala (Gore Vidal) vārdus: „Nav homo- vai heteroseksuālu personu. Ir homo- vai heteroseksuāli akti.“[25]

1.3. Cilvēktiesības un „seksuālo minoritāšu tiesības“

Viens no saukļiem, kurus visbiežāk dzirdam no LGBT aktīvistiem, ir šāds: „LGBT tiesības arī ir cilvēktiesības!“ Piemēram, 2007. gada oktobrī Starptautiskās lesbiešu un geju asociācijas Eiropas nodaļa (ILGA-Europe) rīkoja Viļņā konferenci ar šādu nosaukumu[26], savukārt 2011. gada 10. decembrī (Starptautiskajā cilvēktiesību dienā) ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone (Hillary Clinton) izteica šo lozungu savā uzrunā Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO).[27]

Šā saukļa pamatā diemžēl ir viens dziļš pārpratums un no tā izrietoša loģiska kļūda. Saskaņā ar vispārpieņemto definīciju, cilvēktiesības ir universālas un izriet no cilvēka būtības: tās piemīt ikvienam cilvēkam tāpēc un tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks.[28] Jā, patiešām, atsevišķu cilvēktiesību izlietošanu dažādās situācijās var pakļaut ierobežojumiem, tomēr pašas par sevi tās nezaudē neviens – pat notiesāts kriminālnoziedznieks. Un protams, ka kaitīga, bet krimināli nesodāma dzīvesveida piekopējs savas cilvēktiesības arī nezaudē. Taču no tā loģiski neizriet, ka ar to attiecīgais dzīvesveids būtu kaut kādā veidā leģitimējams un ka šim dzīvesveidam būtu piešķiramas kaut kādas „tiesības“.

Piemēram, dzērājam ir tās pašas tiesības, kas pilnīgam atturībniekam, un likuma un tiesas priekšā viņi ir pilnīgi vienlīdzīgi (Satversmes 91. pants). Tomēr no tā neizriet, ka valstij un sabiedrībai būtu pienākums vienādi izturēties pret žūpību un pret atturību un uzskatīt šos uzvedības modeļus par līdzvērtīgiem. Alkoholiķim kā cilvēkam ir visas Satversmē un likumos noteiktās tiesības; alkoholismam nav nekādu „tiesību“. Pārmērīga alkohola lietošana sabiedrībā tiek nosodīta; likums nosaka apreibinošo dzērienu tirdzniecības ierobežojumus un vispārīgi dod priekšroku nedzeršanai pār dzeršanu, ­– bet neviens saprātīgs cilvēks nesauc šādu lietu kārtību par „alkofobiju“ un neaicina uz cīņu ar „alkoholiķu diskrimināciju“. Tā pati loģika darbojas arī pārējās jomās: smēķētājs un nesmēķētājs, azartspēlmanis un pret azartspēlēm vienaldzīgais ir līdztiesīgi, –  taču tas nenozīmē, ka smēķēšanai un nesmēķēšanai, spēlēšanai un nespēlēšanai no sabiedrības un valsts puses būtu jābauda vienāda attieksme. Heteroseksuālai prostitūtai ir tās pašas pamattiesības, kas cienījamai ģimenes mātei, – tomēr likumdevējs nebūt neizturas pret prostitūciju tāpat, kā pret laulātu ģimenes dzīvi, un neviens nenosoda šo situāciju kā „heterofobiju“ vai „prostitūtu diskrimināciju“. (Tēze, ka valstij ir jābūt „vērtību ziņā neitrālai“, ir absurda kalngals, jo ar to zūd pati valsts eksistences jēga; „vērtībneitrāls likumdevējs“ vispār nevarētu pieņemt nevienu likumu).

Tas pats ir sakāms par šajā rakstā aplūkoto jomu. Homoseksuāļiem ir tieši tās pašas Satversmē nostiprinātās pamattiesības, kas visiem pārējiem cilvēkiem, – taču tās viņiem piemīt kā cilvēkiem, nevis kā homoseksuāļiem. Runāt par kaut kādām īpašām „seksuālo minoritāšu tiesībām“ nozīmē pārkāpt cilvēktiesību universalitātes principu, radīt īpašu privileģētu personu grupu, vadoties pēc seksuālās uzvedības kritērija, un piešķirt šīs grupas piederīgajiem speciālas tiesības. Jā, valstij ir pienākums izturēties pret homoseksuāli tieši tāpat, kā pret jebkuru citu pilsoni, bez jebkādas diskriminācijas, – taču no tā nebūt neizriet, ka valstij ir pienākums atbalstīt homoseksuālu dzīvesveidu.

Latvijas tiesību sistēmā šajā ziņā nekādu problēmu nav, jo iepriekšminētā atziņa tiek pilnībā ievērota. Jau minētais Satversmes 91. pants nosaka visu cilvēku vienlīdzību likuma un tiesas priekšā un aizliedz jebkādu diskrimināciju cilvēktiesību īstenošanā. Atsevišķas tiesību normas (kā, piemēram, iepriekš minētie Darba likuma panti) tiešos vārdos aizliedz diskrimināciju uz „seksuālas orientācijas“ pamata. Neviens cits Latvijā spēkā esošs normatīvais akts neparedz atšķirīgu attieksmi pret cilvēkiem viņu seksuālo noslieču vai seksuālās uzvedības dēļ. Ja persona tomēr uzskata, ka viņas tiesības ir pārkāptas un ka viņa ir kļuvusi par diskriminācijas upuri, tad viņai ir tiesības vērsties ar attiecīgu prasību taisnīgā tiesā (Satversmes 92. pants). Autore patiešām nesaprot, ko te vēl var papildināt no pamattiesību viedokļa.

Pirms 11. Saeimas vēlēšanām kāds interneta portāls rīkoja deputātu kandidātu aptauju, uzdodot viņiem, cita starpā, šādu jautājumu: „Vai jūs atbalstīsiet vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanu seksuālajām minoritātēm, pat ja jūsu vēlētāju vairākums būs pret?“ Kandidātiem bija iespēja atbildēt tikai ar „jā“, „drīzāk jā“, „nē“, „drīzāk nē“, u.tml. Autore toreiz ar žēlumu noraudzījās, kā pat itin prātīgi politiķi uzķērās uz šo ēsmu un cik paklausīgi viņi metās atbildēt uz šo provokatīvo, pēc parauga „kad jūs beidzāt sist savu sievu“ formulēto jautājumu. Īstenībā Latvijas tiesību sistēma jau garantē vienlīdzīgas tiesības visiem cilvēkiem bez jebkādas diskriminācijas: baltādainiem un melnādainiem, latviešiem un nelatviešiem, bagātiem un nabagiem, kreiļiem un ar labo roku rakstošiem, homoseksuāļiem un heteroseksuāļiem, utt.

„Seksuālo minoritāšu tiesību“ jēdziena absurdums spilgti parādās brīdī, kad Rietumu demokrātisko valstu un starptautisko organizāciju pārstāvji sāk kritizēt islāma valstis par cilvēktiesību pārkāpumiem. Atgādināsim, ka daudzās islāma valstīs ir spēkā drakoniski likumi, kas nosaka bargus kriminālsodus par tādām darbībām kā, piemēram, alkohola lietošana, laulības pārkāpšana un homoseksuāli dzimumsakari. No Rietumu vērtību viedokļa tas ir nepieņemami (arī autore tam pilnībā piekrīt). Taču dīvainā kārtā šīs barbariskās normas tiek kritizētas ar pavisam atšķirīgiem argumentiem un atšķirīgu retoriku. Viendzimuma sakaru kriminalizēšanu šīs Rietumu valstis un organizācijas nosoda visskaļāk, gaužoties par „seksuālo minoritāšu tiesību pārkāpumiem“. Bet attiecībā uz abām pārējām darbībām – alkohola lietošanu un heteroseksuāliem ārlaulības dzimumsakariem – šāda retorika nez kāpēc netiek lietota: lai gan situācija ir būtiski līdzīga, neviens nepauž skaļu sašutumu par „dzērāju minoritātes un laulības pārkāpēju minoritātes apspiešanu“ musulmaņu zemēs. Kādēļ gan tā? Protams, ka visu triju iepriekšminēto darbību krimināla sodīšana ir nepieņemama un nosodāma, – bet ne jau sakarā ar kaut kādām mīklainām „minoritāšu tiesībām“. Tā ir nepieņemama un nosodāma vienkārši tāpēc, ka valstij nav jāielaužas cilvēku privātās dzīves jomā un nav jāpiemēro nesamērīgi smagas sankcijas par darbībām, kas nerada nekādus tiešus draudus līdzcilvēku tiesībām un interesēm.

Vispārīgi sakot, autores ieskatā visa šī LGBT ideologu retorika atspoguļo radikāli antihumānu un cilvēka cieņu pazemojošu skatījumu. Tā reducē cilvēku līdz vienam ļoti šauram viņa personības aspektam un uzlūko viņu tikai (vai galvenokārt) caur viņa dzimumtieksmju un seksuālo aktu prizmu. Autorei daudzreiz ir nācies dzirdēt no LGBT aktīvistu puses šādu pārsteidzošu argumentu: „Ja jau jūs nosodāt homoseksuālo dzīvesveidu, tad jums ir jāiemet ugunī visa Čaikovska mūzika un visi Fredija Merkurija dziesmu ieraksti!“ Autores skatījumā Čaikovskis bija ģeniāls komponists, Merkurijs bija talantīgs estrādes dziedātājs, – bet tam, ar kāda dzimuma personām viņi sagājās savā privātajā dzīvē aiz slēgtām durvīm, nav absolūti nekādas nozīmes (krieviem ir tāds izteiciens: „mēs viņus mīlam ne par to“). Savukārt LGBT ideologi viņos saskata pirmkārt un galvenokārt „gejus“, t.i., šajā kontekstā: vīriešus, kuri gulēja ar citiem vīriešiem. Autore ir pārliecināta, ka šāds skatījums ir radikāli nesavienojams ar cilvēka cieņas jēdzienu, kurš ir visu civilizēto Rietumu valstu eksistences pamatā un kurš ir atspoguļots arī Satversmes 1. panta pamatnormā. Pati autore, kurai citu personu „seksuālā orientācija“ ir dziļi vienaldzīga, vēlas uzsvērt: nē, cilvēks – tā nav tikai dzimumtieksme un dzimumdzīve; tas ir kaut kas daudz, daudz vairāk.

II. „Viendzimuma laulību“ jautājums

2.1. Satversme un starptautiskās cilvēktiesību normas

Latvijas Republikas Satversmes 110. pants stājās spēkā 1998. gada 6. novembrī. Tā pirmais teikums sākotnēji bija izteikts šādā redakcijā: „Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni,vecāku un bērna tiesības.“ 2005. gada 15. decembrī Saeima šo normu grozīja, izsakot to sekojošā redakcijā: „Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības“ (šeit un turpmāk – autores izcēlumi).

Šī jaunā redakcija pilnībā atbilst spēkā esošo starptautisko cilvēktiesību līgumu un deklarāciju normām. ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas[29] 16. pants nosaka:

„1. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši pilngadību, ir tiesības bez jebkādiem ar rasi, tautību vai reliģisko pārliecību saistītiem ierobežojumiem stāties laulībā un dibināt ģimeni. Viņiem ir vienlīdzīgas tiesības, stājoties laulībā, laulības laikā un šķirot laulību.

2. Laulību var slēgt tikai ar abu nākamo laulāto brīvu un pilnīgu piekrišanu.

3. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību.“

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām[30] 23. pants nosaka:

„1. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības baudīt sabiedrības un valsts aizsardzību.

2. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši laulības vecumu, ir tiesības stāties laulībā un tiesības nodibināt ģimeni. [..]“

Minēto pantu struktūra un saturs nepārprotami rāda, ka „ģimenes nodibināšana“ to izpratnē ir tieši saistīta ar vīrieša un sievietes laulību. Autore vēlas pievērst uzmanību visu iepriekš citēto normu redakcijai, kas acīmredzami atšķiras no pārējām cilvēktiesību normām. Ja pārējās cilvēktiesību normas ir izteiktas formā „ikvienam ir tiesības…“ vai „nevienu nedrīkst…“, tad mūsu uzmanības lokā esošās normas lieto pavisam citu valodu: „vīriešiem un sievietēm…“ Kādēļ tā? – Tādēļ, ka šīm normām ir atšķirīgs primārais subjekts. Visu pārējo pamattiesību primārais subjekts ir indivīds, savukārt tiesības stāties laulībā un nodibināt ģimeni pēc savas būtības nav individuālas: tās piemīt nevis „ikvienam“, bet – ievērojot dzimumu dabisko komplementaritāti – „vīriešiem un sievietēm“. Citiem vārdiem sakot, to primārais subjekts ir vīrieša un sievietes pāris.

Arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 12. pants nosaka: „Laulības vecumu sasniegušiem vīriešiem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts iekšējām likumu normām, kas nosaka šo tiesību izmantošanas kārtību.“ Un pat ECT, kuras pēdējo gadu judikatūrā ir vērojama nekritiska LGBT ideoloģijas postulātu pieņemšana un piemērošana, savā spriedumā lietā Schalk un Kopf pret Austriju bija spiesta atzīt, ka šo normu nekādi nevar interpretēt kā pamatu „viendzimuma laulības“ institūta uzspiešanai Konvencijas dalībvalstīm.[31]

Visbeidzot, jāpiemin ES Pamattiesību hartas 9. pants, saskaņā ar kuru „Tiesības stāties laulībā un tiesības veidot ģimeni tiek garantētas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas nosaka šo tiesību izmantošanu.“[32] Šā panta redakcija tīši nemin „vīriešus un sievietes“, lai neaizskartu tās ES dalībvalstis, kurās Hartas pieņemšanas brīdī pastāvēja „viendzimuma laulību“ institūts. Taču no šīs normas nekādi neizriet valsts pienākums ieviest šādu institūtu savā tiesību sistēmā.

Tātad vienīgais laulības veids, kas ir viennozīmīgi atzīts un nostiprināts starptautiskajās cilvēktiesību normās, ir vīrieša un sievietes laulība.

2.2. Vai laulība var būt „viendzimuma“

No iepriekšējā nodaļā teiktā izriet, ka 2005. gadā veiktajam Satversmes 110. panta grozījumam it ka būtu jābūt pašsaprotamam. Tomēr ne visi toreiz tā uzskatīja. Veseli seši deputāti balsoja pret šo grozījumu, veseli deviņi atturējās, bet laikraksta „Diena“ 2005. gada 15. decembra numurā tika publicēts Ditas Arājas raksts ar galvu reibinošu virsrakstu: „Tumsonīgo naidu izpauž Satversmē“.[33] Vai patiešām atziņa par to, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti, ir tik ārkārtēja un ekstrēma, ka to var uzskatīt par „tumsonīga naida“ izpausmi?

Sāksim ar to, ka laulības institūts nav valsts likumdevēja radīts. Laulība – kā vīrieša un sievietes stabila savienība nolūkā izveidot ģimeni – ir viena no objektīvajām iezīmēm, kas ir kopīga visam cilvēku dzimumam gan telpā, gan laikā. Laulība pastāv pilnīgi visās tautās un ciltīs bez izņēmuma, un tā ir vēsturiski pastāvējusi vienmēr, cik vien tālu pagātnē mēs spējam paraudzīties. Tā ir viena no visu Homo sapiens sugu vienojošām iezīmēm, kuras autore nosauktu par „antropoloģiskajām konstantēm“, – kopā ar valodu, darbarīku lietošanu un metafizisku (reliģisku vai mitoloģisku) ticējumu esamību. Dažādās kultūrās var būt dažādi laulības noslēgšanas veidi – no izkoptām kāzu ceremonijām un reliģiskiem rituāliem līdz vienkāršas faktiskas kopdzīves uzsākšanai, – taču „laulība“ vienmēr un visur nozīmē divu pretēju dzimumu savienību. Pat tajās kultūrās, kur homoseksuāli sakari atsevišķās situācijās tika sociāli akceptēti (autore jau minēja spartiešu hoplītus un japāņu samurajus), neviens tik un tā necentās tos pielīdzināt laulībai vai ģimenei. Kamēr šaurā Rietumu aktīvistu lokā neparādījās LGBT ideoloģija, nevienam pat prātā neienāca, ka laulība varētu būt „viendzimuma“.

Piemēram, lūk, ko seno romiešu vēsturnieks Svetonijs savā darbā „Par Cēzaru dzīvi“ raksta par Neronu: „Viņš ne tikai izmantoja brīvdzimušus zēnus un pārgulēja ar precētām sievietēm, bet arī ar spēku paņēma jaunavu – vestālieti Rubriju. [..] Viņš kastrēja zēnu Sporu un mēģināja padarīt viņu par sievieti, un apprecēja viņu ar visām attiecīgajām ceremonijām, ieskaitot pūru un līgavas plīvuru, un ar lielu svinību atveda viņu savās mājās kā sievu. Toreiz kāds asprātīgi pajokoja [..], ka cik labi gan būtu bijis visai cilvēcei, ja paša Nerona tēvam Domīcijam būtu bijusi šāda sieva. [..] Viņš arī gribēja stāties miesīgos sakaros ar paša māti, taču viņu no tā atturēja viņas ienaidnieki, baidīdamies, ka tas varētu piešķirt šai nekaunīgajai sievietei pārāk lielu ietekmi [..]. [..] [T]ad viņu apmierināja viņa brīvlaistais Dorifors, kuru viņš paņēma sev par vīru tādā pašā veidā, kā pats bija paņēmis Sporu par sievu [..].“[34]

Kā redzam, Svetonijs nebūt neapraksta Nerona „laulības“ ar Sporu un Doriforu kā kaut ko normālu un progresīvu. Gluži otrādi: viņš tās ierindo tajā pašā krasi nosodāmo izdarību kategorijā, kur ir incests ar māti, zēna sakropļošana, svešu sievu pavešana un vestālietes (dieviem veltītas jaunavas) apgānīšana.

Šeit varētu iebilst, ka daudzās pasaules kultūrās ir izsenis pastāvējusi un šur tur vēl joprojām pastāv poligāmija, t.i. vai nu daudzsievība (vairākās islāma valstīs), vai daudzvīrība jeb poliandrija (dažos Himalaju novados). Tomēr, lai cik šis ģimenes modelis nebūtu pretējs mūsu Rietumu vērtībām, tas tomēr neatkāpjas no dabiskās shēmas „vīrietis un sieviete“. Tas gluži vienkārši ļauj cilvēkam noslēgt vienlaicīgi vairākas laulības ar pretējā dzimuma personām. Ja Alī ir vienlaicīgi Aišas un Fātimas vīrs, tad Aiša tomēr nav Fātimas sieva.

Vīrieša un sievietes laulība un uz to balstītā ģimene bieži vien tiek apzīmēta ar vārdkopām tradicionālā laulība“ un tradicionālā ģimene“. Autore uzskata šādu terminoloģiju par neveiksmīgu, jo tā rada aplamu iespaidu, ka vīrieša un sievietes laulības institūta pamatā ir tradīcija. „Tradīciju“ var definēt kā „no paaudzes paaudzē nododamās paražas vai ticējumus, vai pašu šo nodošanas faktu“.[35] Taču tradīcijas mēdz būt ļoti dažādas atkarībā no valsts, tautas, reģiona un laikmeta, turklāt tās ne vienmēr ir morāli pieņemamas. Pēc autores domām, par „tradicionālām“ varētu nosaukt dažādas vietējās laulības noslēgšanas formas vai, teiksim, to pašu poligāmiju. Taču, kā mēs tikko redzējām, atziņa, ka laulība ir divu pretējo dzimumu personu savienība, nav nekādas „tradīcijas“ auglis – tā ir visam cilvēku dzimumam dabiski raksturīga iezīme. Tādēļ ir pareizāk teikt: „normālā laulība“; vienkārši „laulība“; „dabiskā ģimene“ u.tml.

Tagad atgriezīsimies pie jau minētā D. Arājas raksta, kura virsrakstā atziņa par to, ka laulība ir vīrieša un sievietes savienība, ir kvalificēta kā „tumsonīgs naids“. Jāsecina, ka D. Arāja tādējādi ir pieskaitījusi pie „naidīgajiem tumsoņām“ gandrīz visu cilvēci no pašiem pirmsākumiem līdz mūsu dienām, – izņemot saujiņu mūsdienu LGBT ideologu un viņu domubiedrus. Arī mūsu Satversmes autori – Satversmes Sapulces locekļi – kuri nevarēja pat iedomāties, ka laulība varētu būt kaut kas cits, izņemot savienību starp pretējo dzimumu personām, pēc D. Arājas loģikas bija „naidīgi tumsoņas“. Autore šo ideju tālāk nekomentēs, atstājot to uz pašas D. Arājas sirdsapziņas.

Bet vai mūsdienu apstākļos tomēr nav diskriminējoši neatzīt divu tā paša dzimuma personu kopdzīvi par „laulību“? Uz to autore atbildēs ar šādu analoģisku piemēru. Iedomāsimies pārpildītu autobusu, kurā priekšējās vietas ir rezervētas invalīdiem, pasažieriem ar maziem bērniem un grūtniecēm. Vienā no pieturām autobusā iekāpj korpulents kungs labākajos gados un pieprasa sev tiesības sēdēt vienā no šīm vietām. Kad vadītājs un citi pasažieri iebilst, jaunpienācējs sāk skaļi skandalēt, rādīt savu milzīgo alus dzērāja vēderu un sūdzēties par „dzimumu diskrimināciju“: viņa vēders taču neesot mazāks par dažas labas topošās dvīņu māmiņas vēderu! Ar kādām tiesībām viņš tiekot tik netaisnīgi diskriminēts?! Pēc dažām pieturām šis kungs izkāpj no autobusa un dodas uz valsts vai pašvaldības sociālās palīdzības iestādi, kur ar šādu pašu argumentu pieprasa sev tiesības uz grūtniecības pabalstu. Viņam taču esot tikpat liels vēders, kā sievietei stāvoklī – tātad nediskriminācijas princips liekot atzīt arī viņu par „grūtnieku“ un ļaujot arī viņam saņemt šo pabalstu!

Jebkurš saprātīgs lasītājs šo kāzusu atzīs par dziļi absurdu un ērmīgu. Taču „viendzimuma laulību“ aizstāvju loģika ir tieši tā pati! Tās pamatā ir sajaukums starp kādas lietas vai parādības realitāti un tās sabiedriski valstisko atzīšanu. Grūtniecību nav izdomājusi valsts; tā objektīvi pastāv pirms valsts un neatkarīgi no tās. Tādēļ „grūtniecības“ jēdziena noteikšana nav valsts kompetencē; valsts var tikai tiesiski atzīt šo realitāti un, novērtējot tās svarīgumu sabiedrības kopējā labuma kontekstā, aizsargāt to ar dažādiem līdzekļiem (pabalsti, atlaides, privilēģijas, utt.). Pielīdzināt grūtniecībai citas realitātes – piemēram, vīrieša alus vēderu – ir vienkārši absurdi. Arī piesaukt „diskrimināciju“ ir aplami: ar „diskrimināciju“ saprot nepamatotu un nesamērīgu dažādu attieksmi pret divām būtiski līdzīgām lietām, bet šeit ir runa par divām pilnīgi dažādām un pat ne tuvu nesalīdzināmām lietām. Protams, ideoloģiskas apmātības pārņemts likumdevējs var „nediskriminācijas“ vārdā pasludināt vīriešus – resnvēderus par „grūtniekiem“, piešķirt viņiem attiecīgus pabalstus un noteikt bargus sodus visiem, kuri uzdrošināsies apšaubīt alus vēdera un grūtniecības līdzvērtību. Taču arī tad alus vēders par grūtniecību nekad nekļūs; lai kā krietnais tēvocis nepūlētos, nekāds bērns no viņa vēdera nepiedzims.

Tas pats sakāms arī par laulības institūtu. Autore vēlreiz atkārtos: laulību nav radījusi valsts; tā ir objektīvi pastāvējusi pirms valsts un pastāv neatkarīgi no tās. Valsts var tiesiski aizsargāt šo realitāti, taču valsts kompetencē neietilpst to pārdefinēt un iekļaut „laulības“ jēdziena tvērumā vēl kaut ko citu. Pat atmetot malā jautājumu par vērtībām un pasaules uzskatiem un paliekot pie objektīvajiem faktiem vien, laulība un viendzimuma kopdzīve ir pilnīgi atšķirīgas sociālas realitātes. Struktūra „vīrs, sieva un viņu bērni dzīvo kopā“ būtiski atšķiras no struktūras „divi vīrieši vai divas sievietes dzīvo kopā“. Tās ir faktiski un objektīvi atšķirīgas struktūras, kas dažādi funkcionē un rada atšķirīgas sekas tajās iesaistītajām personām un visai sabiedrībai kopumā.

Pirmkārt, dabiskās laulības neatņemama sastāvdaļa ir seksuālās ekskluzivitātes princips: stājoties laulībā, tiek prezumēts, ka vīrs un sieva baudīs miesīgu tuvību tikai viens ar otru. Atkāpe no šā principa – lai cik bieži tā nenotiktu reālajā dzīvē – ir un paliek anomālija, par ko liecina pat tās apzīmējumi mūsu valodā: „laulības pārkāpšana“, „sievas vai vīra krāpšana“, „sānsoļi“, „laulāto neuzticība“, u.tml. Savukārt viendzimuma kopdzīvē šāda ekskluzivitāte parasti netiek prezumēta. Homoseksuālo pāru t.s. „atvērtība“ ir sen zināms fenomens, un pirms dažiem gadiem Sanfrancisko Valsts Universitātes veiktais pētījums to pārliecinoši apstiprināja.[36] (Tas arī nav nekas dīvains: autores ieskatā būtu dīvaini prasīt šāda veida kopdzīvē kaut kādu uzticību.)

Otrkārt, viena no vīrieša un sievietes laulības pamatiezīmēm ir tas, ka uz to balstītās ģimenēs dzimst un aug bērni; tātad caur šīm ģimenēm tiek nodrošināta sabiedrības un visas cilvēces pastāvīga atjaunošanās. Tieši tāpēc Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 16. panta trešā daļa un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 23. panta pirmā daļa kvalificē „ģimeni“ kā „dabisku sabiedrības pamatšūniņu“. Ja mēs ar „ģimeni“ sāksim saprast kaut ko citu, izņemot uz vīrieša un sievietes savienību balstītu ģimeni, šīs normas gluži vienkārši zaudēs savu jēgu.

LGBT ideologi parasti iebilst, ka ne visās laulībās dzimstot bērni, un „tad jau būtu jāaizliedz noslēgt laulību arī cilvēkiem, kas veselības problēmu dēļ nespēj radīt bērnu“. Šis arguments ir aplams: patiešām, ir laulāti pāri, kuriem bērnu nevar būt, – taču tā ir atkāpe no vispārējās normas; vispārējs princips ir laulības atvērtība jaunas dzīvības radīšanai (jo citādi taču cilvēku dzimums jau sen būtu iznīcis). Savukārt divi homoseksuāļi nekad nespēs radīt kopīgu bērnu.

Treškārt, vīrieša un sievietes laulība pamatojas uz dzimumu komplementaritātes jeb savstarpējās papildināšanas principu, kas darbojas gan laulāto starpā, gan viņu attiecībās ar bērniem (miesīgajiem vai adoptētajiem). Vīrietis nevar būt māte un psiholoģiski dot bērniem to, ko dod māte. Sieviete nevar būt tēvs un dot bērniem to, ko dod tēvs. Viendzimuma pārī šāda komplementaritāte nav iespējama.

Ceturtkārt, dabiskā ģimene caur pastāvīgu augšanu un atjaunošanos nodrošina paaudžu solidaritāti. Šī solidaritāte palīdz nodot no paaudzes paaudzē dažāda veida kolektīvo dzīvesziņu (ģimenisko, tautisko, nacionālo, kulturālo, reliģisko), kas savukārt veido visas sabiedrības „cementu“. Viendzimuma kopdzīve, kurā paaudžu atjaunošanās nenotiek, šādu funkciju nevar pildīt.

Tātad rezumēsim: laulība ir uz viena vīrieša un vienas sievietes savstarpēju uzticību balstīta stabila savienība, kas kalpo kā pamats stabilas, drošas un veselīgas vides radīšanai bērnu dzimšanai, augšanai un attīstībai. Šī savienība ir absolūti unikāla salīdzinājumā ar visām pārējām, un tieši tādēļ tai ir tiesības uz unikālu atbalstu un garantijām no valsts puses. Tā arī ir Satversmes 110. panta pirmā teikuma pamatjēga (ratio legis). Šeit autore vēlētos ļoti skaidri izcelt galveno atziņu, kuru daudzi juristi diemžēl neapzinās, un proti: valsts atzīst un aizsargā laulības institūtu ne jau tādēļ, ka tas ļauj cilvēkiem viņu kopdzīvē justies pēc iespējas komfortablāk, bet gan unikālā un fundamentālā labuma dēļ, kuru tas dod valstij, sabiedrībai un visai cilvēcei. Citiem vārdiem sakot, šīs atzīšanas un aizsardzības pamatā ir kopējais labums, nevis individuālu egoistisku iegribu apmierināšana.

2.3. Aplamā „mīlestības“ piesaukšana

Autorei bieži vien ir nācies dzirdēt šādu LGBT aktīvistu argumentu: „Ja divi viena dzimuma cilvēki viens otru mīl, tad kādēļ gan liegt viņiem noslēgt laulību vienam ar otru?“ Pēc autores domām, tas ir spilgts piemērs tam, kā pat cilvēki ar juridisko izglītību dažkārt atmet racionālo domāšanu un sāk apelēt pie emocijām. Īstenībā šis arguments ir dubulti aplams. Tas balstās (a) uz neizpratni par laulības institūta jēgu un tiesību jēgu vispār, un (b) uz acīmredzamu terminu sajaukumu, kas vispārīgi ir LGBT ideoloģijas pamatiezīme.

Pirmkārt, kā mēs to jau redzējām iepriekšējā nodaļā, valsts tiesiski un politiski aizsargā laulības institūtu ne jau tādēļ, ka tas tiesiski leģitimētu personīgās jūtas un pārdzīvojumus, bet gan tādēļ, ka tā ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa. Tātad, – lai cik neromantiski tas neskanētu – laulībai, objektīvi raugoties, nav nekāda sakara ar mīlestību. Laulība, kurā laulāto starpā nav, vairs nav vai pat nekad nav bijis Romeo un Džuljetas (vai Induļa un Ārijas) cienīgu jūtu, tādēļ vien nepārstāj būt par pilntiesīgu un pilnvērtīgu laulību.

Otrkārt, arī laulības institūta tiesiskais režīms vispār nekur nepiemin „mīlestības“ kritēriju. Mūsu Civillikumā ir skaidri noteikti laulības noslēgšanas un spēkā esamības nosacījumi: minimālais vecums (32.-33.p.), uz asinsradniecību un adopcijas attiecībām balstīti ierobežojumi (35.p.1.d. un 37.p.), aizliegums stāties laulībā aizbildnim ar aizbilstamo (38.p.2.d.), poligāmijas aizliegums (38.p.1.d.) un, protams, „viendzimuma laulību“ aizliegums (35.p.2.d.). Kā redzam, „mīlestības“ nosacījums šeit nekur nav atrodams. Tieši tāpat tas ir visu pārējo valstu tiesību sistēmās, un tāpat tas ir bijis vienmēr – visos laikmetos un visās kultūrās. Nekādu „mīlestību“ kā laulības noslēgšanas nosacījumu mēs neatradīsim nedz klasiskajās romiešu tiesībās[37], nedz kanoniskajās tiesībās[38], nedz kur citur.

Kādēļ tā? – Tādēļ, ka „mīlestības“ jēdziens pieder pie ētikas un psiholoģijas jomām un vispār nekādi nevar būt tiesību priekšmets. Autorei ir neērti šā kvalificētiem juristiem domātā žurnāla slejās atgādināt to ābeces līmeņa patiesību, ka tiesības reglamentē tikai cilvēku ārējo uzvedību, nevis viņu sirdīs un dvēselēs mājojošās jūtas un pārdzīvojumus. Mīlestību nav iespējams nosvērt, nomērīt un fiksēt protokolā, lai to celtu priekšā tiesai kā pierādījumu. Tiesības ar to vienkārši nenodarbojas un par to neinteresējas. Tāpēc arī Civillikums kā laulības šķiršanas pamatu nosaka objektīvi konstatējamu situāciju, kad „laulība ir izirusi“ (69.p.), t.i., kad „nepastāv laulāto kopdzīve un nav vairs sagaidāms, ka laulātie to atjaunos“ (71.p.), – nevis „kad laulātie viens otru vairs nemīl“.

Ar to varētu arī beigt, tomēr autore gribētu pateikt dažus vārdus arī par šā argumenta pamatā esošo psiholoģisko problēmu. Kā viņa jau teica, šī LGBT ideologu tēze balstās uz vienu skaidri saskatāmu jēdzienu sajaukumu: ar „mīlestību“ šeit tiek saprasts kaut kas pavisam cits, proti, dzimumattiecības. LGBT ideologi parasti iebilst, ka homoseksuālais dzīvesveids ietverot sevī ne tikai to. Taču, ja attiecībās starp viena dzimuma personām nav seksa, tad šīs attiecības pēc definīcijas nevar nosaukt par „homoseksuālām“. Īstenībā ir ārkārtīgi daudz gadījumu, kad cilvēks var mīlēt tā paša dzimuma personu, tomēr šī mīlestība nav homoseksuāla. Tēvs mīl dēlu (un otrādi); brālis mīl brāli; draugs mīl draugu; klostera mūki mīl viens otru; ķēniņš mīl savus pavalstniekus (un otrādi); ārsts mīl slimnieku (un otrādi); karavīri kaujas laukā viens otru mīl (tiktāl, ka atdod viens par otru savas dzīvības)… Svētais Augustīns savā autobiogrāfiskajā darbā „Atzīšanās“ („Confessiones“) stāsta, cik smagi viņš pārdzīvoja sava karsti mīļotā drauga pāragro nāvi, – taču būtu muļķīgi saskatīt viņu attiecībās kaut kādu seksuālu zemtekstu.[39]

Diemžēl mēs šodien dzīvojam aukstā, samaitātā un ļaunā laikmetā, kurā visa šī krāšņā cilvēcisko attiecību palete tiek mērķtiecīgi iznīcināta un noreducēta līdz seksuālajai iekārei. Autores ieskatā visa LGBT ideoloģijas propaganda ir tikai daļa no kādas globālas mūsdienu tendences, proti, visas kultūras slimīgas seksualizācijas (un daudziem šī tendence ir ļoti izdevīga, jo seksuālo iekāri var veiksmīgi komerciāli ekspluatēt). Agrāk mēdza strīdēties, vai varot pastāvēt vienkārša draudzība starp vīrieti un sievieti, bet šodien vairākums vairs īsti netic parastas sirsnīgas draudzības esamībai starp diviem vīriešiem vai divām sievietēm: tur īstenībā esot „kaut kas cits“,– un visiem, protams, ir skaidrs, kas! Vulgārais freidisms, kurš jebkurā divu personu emocionālajā tuvībā nekavējoties saskata „to“, ir novedis pie tā, ka cilvēki, kuri meklē vienkāršu dvēselisku tuvību, uzticību un cilvēcisku siltumu, vairs neredz nekādu citu iespēju to iegūt, kā tikai caur seksu. Taču sekss šo funkciju pilda gaužām slikti, jo tas ir domāts kaut kam citam.[40]

Līdz ar to autore aicinātu gan pašus homoseksuāļus, gan viņu pašpasludinātos „labvēļus“ nopietni padomāt: varbūt aiz šīs slimīgās vēlmes izlietot vīrieti kā sievietes surogātu (vai otrādi) īstenībā slēpjas nepiepildītas ilgas pēc kaut kā cita: tuvības, draudzības, brālības, sirsnības, dvēseles siltuma? Par to pašu būtu nopietni jāpadomā arī tiem, kuri izjūt aplamu nepatiku vai pat naidu pret homoseksuāļiem kā cilvēkiem un vēlas viņus aizskart vai pazemot (atcerēsimies kaut vai huligānus, kuri apmētāja 2006. gada Rīgas „geju praida“ dalībniekus ar izkārnījumiem).

2.4. „Viendzimuma laulību“ ietekme uz laulības institūtu vispār

LGBT ideologi diskusijā bieži izvirza šādu argumentu: „Viendzimuma laulību ieviešana nekādi neaizskars citu cilvēku tiesības un intereses! Tas, ka viena dzimuma personas varēs savā starpā laulāties, nekādi neietekmēs pārējo cilvēku heteroseksuālās laulības!“ Diemžēl realitāte ir tieši pretēja: aizskars un ietekmēs gan, turklāt ārkārtīgi postoši un visas valsts mērogā.

Pirms autore sniegs atbildi uz šo argumentu, viņa izdarīs pavisam nelielu atkāpi. Vairākums LGBT aktīvistu apgalvo, ka viņu mērķis esot tikai savu interešu atzīšana, un ka viņi nekādā ziņā nevēloties graut vai mazināt laulības institūta nozīmi. Autore pieļauj, ka tas tā patiešām ir – vismaz Latvijas mērogā. Taču ne visi tā domā. Piemēram, pazīstamā krievu LGBT aktīviste Maša Gesena (Маша Гессен) kādā nesenā Austrālijas radio pārraidē vaļsirdīgi atzina pretējo. Viņa teica:

„Pat muļķim saprotams, ka homoseksuāļiem ir tiesības uz laulības savienību noslēgšanu, taču es tāpat uzskatu par ne mazāk acīmredzamu arī to, ka laulības institūtam vispār nav jāpastāv. [..] Cīņa par geju laulību parasti ietver sevī melošanu par to, ko mēs izdarīsim ar laulību, kad mēs to sasniegsim. Jo mēs melojam, apgalvojot, ka laulības institūts palikšot nemainīgs. Un tie ir meli. Laulības institūtu gaida pārmaiņas un tam ir jāmainās. Un – atkārtošu vēlreiz – tam vispār nav jāpastāv.“[41]

Autore pieļauj, ka Latvijas LGBT aktīvistu vairākums tā nedomā. Taču pēc būtības Mašai Gesenai ir pilnīga taisnība. Viendzimuma kopdzīves pielīdzināšana laulībai patiešām nozīmētu laulības institūta noārdīšanu valsts tiesību sistēmā, – tikai Gesenai tas šķiet labi un atbalstāmi, bet šā raksta autorei nē.

Kā autore jau izskaidroja, vīrieša un sievietes laulība ir unikāls institūts, un tādēļ valsts to aizsargā. Tātad „viendzimuma laulību“ ieviešana nozīmētu nevis kaut kādu „vienlīdzības“ nodrošināšanu, bet gan radikālu laulības institūta pārdefinēšanu no valsts puses. Un šī pārdefinēšana savukārt pavērtu ceļu uz laulības institūta iznīcināšanu.

Kādēļ tā? Ilustrēsim to ar vienu analoģisku piemēru. Iedomāsimies, ka sviesta un margarīna tirgū tiek pieņemts lēmums: pārtraukt margarīna ražotāju diskrimināciju un atļaut viņiem tirgot savu produkciju ar nosaukumu „sviests“. Tātad likumdevējs oficiāli atzīst par „sviestu“: (a) sviestu, (b) sviesta un margarīna maisījumus dažādās proporcijās, (c) margarīnu,(d) jebkuru bālganu vai dzeltenīgu substanci, kuru var uzziest uz maizes vai uzlikt uz pannas. Tīrā sviesta cienītājiem tiek paziņots, ka viņu tiesības ar to nekādi netiekot aizskartas: viņi taču varot turpināt mierīgi pirkt un ēst savu sviestu! Taču problēma ir tā, ka praksē jēdziens „sviests“ sāk nozīmēt visu ko, tikai ne sviestu. Ražotāji, protams, sākotnēji mēģinās kaut kā izlocīties, ieviešot, piemēram, apzīmējumu „īsts sviests“. Tomēr visa „diskriminācijas novēršanas“ jēga ir tieši tā, lai šo „īsto sviestu“ (lai kā to nosauktu) pilnībā pielīdzinātu margarīnam! Jebkurš, kurš apgalvos, ka sviests un margarīns ir principiāli dažādi produkti un pret tiem jāizturas dažādi, būs vainīgs vienlīdzības principa pārkāpšanā un attiecīgi sodāms. Reāli tas nozīmē, ka sviestam tirgū ātri vien pienāks beigas.[42]

Autore vēlas atgādināt lasītājiem to vienkāršo aritmētisko patiesību, ka, ja A = B, tad B = A. Ja valsts „nediskriminācijas“ vārdā pielīdzina alus vēderu grūtniecībai, tad no tā ar nepielūdzamu loģiku izriet, ka grūtniecībai (un jaunas cilvēka dzīvības radīšanai) šīs valsts acīs nav lielāka vērtība, kā alus vēderam un pārmērīgai alus dzeršanai. Ja valsts atzīst, ka divu homoseksuāļu kopdzīve ir tikpat cienījama, aizsargājama un atbalstāma, kā no mātes, tēva un bērniem sastāvoša ģimene, – tad no tā izriet, ka no mātes, tēva un bērniem sastāvoša ģimene šīs valsts acīs nemaz nepelna lielāku cieņu un atbalstu, kā divu homoseksuāļu kopdzīve. Vīrieša un sievietes laulības juridiska pielīdzināšana jebkurai citai kopdzīves formai (t.sk. homoseksuālai) nozīmē, ka valsts vairs neatzīst laulības institūtu par unikālu un liedz tam pienākošos unikālo atzīšanu un atbalstu. No mammas, tēta un bērniem sastāvoša stabila ģimene tiek degradēta, noliekot to vienā līmenī ar kaut ko pavisam citu.

Vēl jo vairāk: ja likumdevējs ievieš tiesību sistēmā „viendzimuma laulību“ institūtu, tad zūd jebkāds pamats noraidīt poligāmijas (daudzsievības vai daudzvīrības) tiesisko atzīšanu. LGBT ideoloģijas pretinieki jau sen brīdināja, ka tam būs agri vai vēlu jānotiek. Kā parasti, viņu oponenti tikai atmeta ar roku, vīpsnādami: „Ko jūs te stāstāt šausmu stāstus, tas taču nekad nenotiks!“ Un, kā tas parasti notiek, LGBT ideoloģijas pretiniekiem izrādījās pilnīga taisnība. 2013. gada 13. decembrī ASV federālās apgabaltiesas tiesnesis Klārks Vedupss (Clark Waddoups) atzina par antikonstitucionālu Jūtas (Utah) štatā spēkā esošo daudzsievības aizliegumu.[43] Lai gan šis nolēmums nesatur pozitīvu pavēli Jūtas štatam reģistrēt poligāmās laulības, tas varētu būt nākamais loģiskais solis.

Patiešām jajautā: ja viendzimuma kopdzīve tiek atzīta par „laulību“, tad kādēļ ne poligāmā kopdzīve? Šeit darbojas a fortiori arguments: poligāmai laulībai ir pat daudz lielākas „tiesības“ uz valstisku atzīšanu. Pirmkārt, kā autore tikko teica, tā izsenis ir pastāvējusi daudzās pasaules kultūrās (un islāma pasaulē pastāv vēl joprojām). Otrkārt, viens no laulības pamatmērķiem – bērnu radīšana – „viendzimuma laulībā“ nav iespējama, bet poligāmā – cik vien vēlas. Ja laulības jēdziena aprobežošana ar viena vīrieša un vienas sievietes stabilu kopdzīvi ir „nevienlīdzība“ un „diskriminācija“, tad tieši tas pats ir sakāms arī par poligāmijas aizliegumu. Ja jūs piekrītat LGBT aktīvistu argumentiem, tad jums būs gribot negribot jāpiekrīt arī poligāmistu argumentiem, – jo tie taču ir tie paši argumenti.

Un, līdzko mēs tiesiski atzīstam arī poligāmās laulības, „vienlīdzības“ un „nediskriminācijas“ „burvju nūjiņa“ ļauj izplest „laulības“ jēdziena robežas gandrīz bezgalīgi. Neaizmirsīsim, ka saīsinājumā „LGBT“ ir arī burts „B“ ­– „biseksuāļi“. Vai tad nav diskriminējoši liegt biseksuālim vienlaicīgi noslēgt „laulību“ ar vīrieti un ar sievieti? Un vai nav diskriminējoši, piemēram, neatzīt par „laulību“ triju vai vairāku vīriešu kopdzīvi? Lasot iepriekš minēto ASV federālā tiesneša nolēmumu poligāmijas lietā, autore ir pārliecināta, ka šādu argumentu piesaukšana Rietumu valstu tiesās un parlamentos ir tikai laika jautājums.

Protams, likumdevējs var nolemt „nediskriminācijas“ vārdā pielīdzināt visas šīs kopdzīves formas (homoseksuāls pāris; vīrietis un vairākas sievietes; sieviete un vairāki vīrieši; trīs vai vairākas viena dzimuma personas, utt.) laulībai. Kā autore jau teica, ar to valsts skaidri parādītu, ka tā vairs neatzīst dabisko laulību par unikālu un liedz tai atbilstošu aizsardzību un atbalstu. Un šeit rodas likumsakarīgs jautājums: vai patiešām šāda tiesībpolitika valstij (konkrētajā gadījumā – Latvijai) ir noderīga, izdevīga un vajadzīga? Atbilde uz šo jautājumu  savukārt ir atkarīga no tā, kādus mērķus mūsu valsts vēlas sasniegt. Ja valsts ir ieinteresēta sargāt un veicināt kopējo labumu un redzēt savu tautu spēcīgu un drošu, ar stabilām un veselīgām ģimenēm, kurās paaudžu paaudzēs dzimst bērni, kas izaug par krietniem pilsoņiem un pēc tam dibina savas, tikpat stabilas un veselīgas ģimenes, – tad šai valstij ir jādara viss, lai sargātu uz viena vīrieša un vienas sievietes laulību balstītas ģimenes unikalitāti. Savukārt, ja valsts pamatmērķis ir vienkārši apmierināt atsevišķu indivīdu, grupu un lobiju egoistiskās iegribas, vienlaicīgi samazinot cilvēku skaita pieaugumu (lai viņi pārāk nesavairotos un nepieelpotu atmosfēru ar ogļskābo gāzi), – tad šāda valsts, protams, atteiksies atzīt laulības un uz tās balstītās ģimenes unikālo nozīmi un izmantos jebkuru iespēju, lai to degradētu un pazemotu.

Pēc autores domām, no tiesiskā viedokļa Latvijas konstitucionālais likumdevējs uz šo jautājumu jau ir ļoti skaidri atbildējis, nostiprinot Satversmes 110. pantā laulības kā vīrieša un sievietes savienības unikālo raksturu un uzliekot valstij pienākumu to sargāt. Ja valsts reiz ieviestu „viendzimuma laulību“ institūtu, šai normai vienkārši zustu jebkāda jēga. Līdz ar to ir jāsecina, ka jebkāds mēģinājums ieviest Latvijā „viendzimuma laulības“ būtu pretējs Satversmei.

III. „Viendzimuma partnerattiecību“ ieviešana Latvijas tiesību sistēmā – drauds cilvēktiesībām un kopējam labumam

3.1. Laulības un „reģistrētās partnerattiecības“

Šajā brīdī dažs labs lasītājs pateiks: „Labi, es piekrītu, ka laulība var būt tikai starp vīrieti un sievieti. Bet kādēļ gan nevarētu blakus laulībai ieviest „reģistrēto partnerattiecību“ institūtu, kas būtu atvērts arī viendzimuma pāriem?“ Daži juristi, piemēram, Mārtiņš Mits[44] un Juris Lavrikovs[45], apgalvo, ka Satversmes 110. pants neliedzot ieviest Latvijas tiesību sistēmā šādu institūtu. Vai tas tā patiešām ir?

Autore vēlas atgādināt, ka jebkurš tiesību institūts ir analizējams nevis pēc tā nosaukuma, bet pēc tā satura un mērķa. Apvienības „Mozaīka“ valdes locekle Evita Goša skaidro: „Partnerattiecību reģistrācija radītu partneriem pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un rūpēties. PAL [Partnerattiecību likums – B.R.] regulētu abu partneru mantiskās attiecības, paredzētu, ka nāves gadījumā pārdzīvojušais partneris manto tāpat kā pārdzīvojušais laulātā laulātais. Reģistrējot partnerattiecības, partneri pēc savas vēlēšanās varētu izraudzīties viena partnera uzvārdu par savu kopējo uzvārdu, uz partneriem būtu attiecināmas tiesības neliecināt vienam pret otru, vienam partnerim būtu tiesības pieņemt lēmumu par otra partnera ārstniecības metodēm, ja tas ir smagi saslimis, kā arī aizliegtu vienam partnerim atrasties iepirkumu komisijā, bet otram – iesniegt konkursa piedāvājumu u.tml. Būtiskākā PAL atšķirība no laulības institūta ir tā, ka PAL neparedz tiesības ne uz bērnu aizbildnību, ne adopciju“.[46]

No E. Gošas skaidrojuma ir skaidri redzams, ka piedāvātais likumprojekts paredz attiecināt uz viendzimuma kopdzīvi gandrīz visu to tiesisko attiecību paketi, kas Latvijas tiesību sistēmā piemīt laulībai. Līdz ar to apgalvojums, ka šis institūts būšot būtiski atšķirīgs no laulības, ir vienkārši intelektuāli negodīgs: pēc satura runa ir par tās pašas laulības surogātu, tikai (pagaidām) ar citu formālu nosaukumu. Tas, ka projekts „neparedz tiesības ne uz bērnu aizbildnību, ne adopciju“, nav nekāds mierinājums, jo tas ir tikai pavisam sīks izņēmums no vispārējās tiesisko attiecību paketes. Turklāt šim izņēmumam acīmredzami ir tikai pagaidu raksturs: tas atbilst tai pašai politiskajai „salami taktikai“, kuru autore jau minēja šā raksta sākumā. Tā kā „tumsonīgā“ Latvijas sabiedrība bērnu nodošanai viendzimuma pāru rīcībā „vēl nav gatava“, šis punkts pagaidām varētu palikt „atvērts“, – taču pēc „viendzimuma partnerattiecību“ ieviešanas un iesakņošanās mūsu tiesību sistēmā nākamais solis būtu arī šā izņēmuma atcelšana. Īstenībā E. Goša pati šajā jautājumā „atklāja kārtis“, 2014. gada Bīriņu konferencē pozitīvi izteikdamās par bērnu audzināšanu viendzimuma „ģimenēs“.[47]

Arī Eiropas Savienības tiesas (turpmāk – EST) judikatūra uzliek par pienākumu sociālo garantiju jomā pielīdzināt „viendzimuma partnerattiecības“ laulībai. Laika un vietas ekonomijas labad autore citēs to pašu E. Gošas publikāciju, kur attiecīgie EST spriedumi ir ļoti labi izskaidroti:

„[..] 2008. gada 1. aprīļa spriedumā lietā Tadao Maruko v. Versorgungsanstalt der deutschen Bühnen (C-267/06) Tiesa noteica: ja dalībvalsts ir noteikusi vienādu tiesisko režīmu pretēju dzimumu laulātajiem un viena dzimuma reģistrētajiem partneriem attiecībā uz tiesībām uz pārdzīvojušā dzīvesbiedra pensiju, tad šādas pensijas nepiešķiršana pārdzīvojušajam partnerim uzskatāma par tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Savukārt 2011. gada 10. maija spriedums lietā Jürgen Römer v. Freie und Hansestadt Hamburg (C-147/08) nostiprināja Maruko lietā noteikto principu, ka visās ES dalībvalstīs, kurās laulība ir pieejama tikai pretēju dzimumu pāriem, bet viendzimuma pāriem ir pieejams reģistrēto partnerattiecību institūts, visi ar nodarbinātību saistītie maksājumi, tai skaitā pensijas, ir jānosaka pēc vienādiem noteikumiem gan viendzimuma reģistrētajiem partneriem, gan laulātajiem pretēju dzimumu pāriem. Šo noteikumu neievērošana ir uzskatāma par tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ.“[48]

Jāsecina, ka, lai kāds būtu šo „partnerattiecību“ nosaukums, no tiesisko seku viedokļa šā institūta jēga tik un tā būtu – pielīdzināt viendzimuma kopdzīvi laulībai. Tātad tā galarezultāts būtībā būtu tieši tas pas, kas „viendzimuma laulību“ ieviešanai, proti: valsts vairs neatzītu laulības institūtu par unikālu, liegtu tam pienākošos unikālo atzīšanu un atbalstu un tādējādi to degradētu. Līdz ar to M. Mitam un J. Lavrikovam nav taisnība: „viendzimuma partnerattiecību“ institūta ieviešana mūsu tiesību sistēmā būtu tādā pašā pretrunā ar Satversmes 110. pantu, kā „viendzimuma laulību“ ieviešana.

Tomēr viendzimuma „reģistrēto partnerattiecību“ institūta ieviešanai būtu vēl arī citas negatīvas sekas. Pirmkārt, ar to valsts piešķirtu tiesisku leģitimitāti visnotaļ bīstamam uzvedības modelim. Otrkārt, šī leģitimācija dotu nopietnu triecienu citu cilvēku – un vispirms jau LGBT ideoloģijas oponentu – pamattiesībām un pamatbrīvībām. Šīs divas sekas autore aplūkos divās nākamajās nodaļās, ar kurām šo rakstu arī beigs.

3.2. Homoseksuālais dzīvesveids un veselības jautājumi

Apspriežot homoseksuālisma problemātiku, latviešu autori parasti palaiž garām vienu ārkārtīgi svarīgu faktu: pat ja homoseksuālā uzvedība šodien vairs netiek oficiāli atzīta par „slimību“ vai „patoloģiju“, homoseksuālais dzīvesveids tik un tā ir katastrofiski bīstams to cilvēku veselībai (un dažkārt pat dzīvībai), kuri to piekopj. Tas nav kaut kāds vienkāršs „ļauno un tumsonīgo homofobu“ pieņēmums, – tie ir autoritatīvos avotos publicēti un attiecīgi pārbaudāmi medicīniski dati. Aplūkosim dažus no mums pieejamajiem datiem.

Slimību kontroles un novēršanas centri (Centers for Disease Control and Prevention jeb CDC) ir ASV federālo valsts iestāžu kopums, kas atrodas Atlantā (Džordžijas štatā) un, cita starpā, nodarbojas ar infekcijas slimību izplatības novērošanu. Pēc pēdējiem CDC datiem, kas ir publicēti 2014. gada novembrī, vīriešu dzimuma homoseksuāļu ir mazāk par 4% no visiem ASV vīriešiem, – taču viņi ir veseli 59% no visiem ar HIV vīrusu inficētajiem, un veseli 66% no visiem pēdējā gada laikā reģistrētajiem jaunajiem inficēšanās gadījumiem. CDC pētnieki ir aprēķinājuši, ka varbūtība, ka homoseksuālis inficēsies ar HIV vīrusu, ir 44 reizes lielāka, nekā pārējiem vīriešiem.[49] Autore īpaši pasvītro: nevis par 44%, bet 44 reizes! Autores skatījumā šie skaitļi ir tik acīmredzami šausminoši, ka viņa tos nekomentēs. Paši CDC savā faktu lapā secina: „Visu rasu vīrieši – geji un biseksuāļi – kuri CDC novērošanas sistēmās tiek dēvēti par ‚vīriešiem, kuri stājas dzimumsakaros ar vīriešiem‘ (MSM) – turpina būt HIV vīrusa vissmagāk skartā riska grupa. Jaunākie CDC dati rāda, ka laikā no 2008. līdz 2010. gadam jauno inficēšanās gadījumu skaits MSM starpā ir pieaudzis par 12%, un pat vēl vairāk starp gados jaunākajiem MSM“.[50]

Citās valstīs situācija ir līdzīga.[51] Krievijā 2011. gadā diagnosticēto HIV gadījumu skaits vīriešu dzimuma homoseksuāļu starpā bija 15,2 reizes lielāks par vidējo skaitli visas valsts mērogā (3826,5 gadījumi no 100 000).[52] Šā iemesla dēļ daudzās valstīs homoseksuāļiem nav atļauts būt par asins donoriem.

Gan CDC, gan cita statistika rāda, ka homoseksuālā dzīvesveida piekopēji daudz biežāk par pārējiem inficējas ar seksuāli transmisīvajām slimībām[53], tādām kā sifiliss un gonoreja[54], kā arī A un B vīrushepatīts.[55]

LGBT aktīvisti parasti iebilst, ka šo problēmu varot novērst, „apmācot cilvēkus pareizi lietot prezervatīvus“. Taču AIDS epidēmija ilgst jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Tas ir veselas paaudzes garums: epidēmijas sākumā piedzimušie ir pieauguši, apprecējušies un tagad paši laiž skolās savus bērnus. Visu šo laiku homoseksuāļi tiek aktīvi aicināti lietot prezervatīvus, – un tomēr HIV/AIDS un citu iepriekš minēto seksuāli transmisīvo slimību sērga viņu vidū turpina plosīties un prasa aizvien jaunus upurus. Tātad, ja jau prezervatīvi trīsdesmit gadu laikā šo problēmu nav atrisinājuši, tad nav pamata domāt, ka tie jebkad to atrisinās. (Nav jābūt ārstam, lai saprastu, ka viens no noteicošajiem faktoriem šajā ziņā ir homoseksuālajai kopdzīvei organiski piemītošā „atvērtība“, kuru autore jau minēja raksta otrajā daļā.)

Tikpat drūma ir korelācija starp homoseksuālo uzvedību un ļaundabīgajiem audzējiem. Šajā ziņā autore var tikai atgādināt veco sakāmvārdu: „Dievs piedod vienmēr, cilvēki – dažreiz, daba – nekad“. Autorei ir ļoti neērti atgādināt to vispārzināmo patiesību, ka cilvēka organisms anatomiski nav piemērots viendzimuma dzimumsakariem. Par šīs patiesības neievērošanu bieži vien nākas maksāt pārāk dārgu un traģisku cenu: pēc to pašu CDC datiem, homoseksuāls dzīvesveids vīriešu starpā ir saistīts ar paaugstinātu tūpļa un taisnās zarnas vēža risku.[56]

Protams, lasot šīs rindiņas, LGBT aktīvisti var skaļi sūdzēties par „homofobiju“ un „neiecietību“ u.tml. Diemžēl uz HIV vīrusu, uz citu bīstamu slimību baciļiem un uz vēža šūnām šie saucieni nekādi neiedarbojas.

Visbeidzot, homoseksuāls dzīvesveids ir bieži vien saistīts ar nopietniem garīgās veselības traucējumiem: pašnāvības, depresija, baiļu sindroms, utt.[57] LGBT ideologi to parasti nenoliedz, taču viņi mēdz atbildēt, ka šo problēmu cēlonis esot nevis homoseksuālais dzīvesveids pats par sevi, bet gan sabiedrības nosodošā attieksme pret homoseksuāļiem. Tomēr autores rīcībā esošie dati atspoguļo Lielbritānijā un Nīderlandē veiktos pētījumus[58], un šīs valstis pēdējos divdesmit gadus LGBT ideoloģijas ziņā ir bijušas avangardā. Jebkāda publiski pausta nosodoša attieksme pret homoseksuālu uzvedību šajās valstīs tiek konsekventi sodīta un apkarota, – taču garīgās veselības problēmas tas nekādi nav atrisinājis.

Tagad autore uzdos visiem lasītājiem divus likumsakarīgus jautājumus. Pirmkārt, vai tās nevalstiskās organizācijas, kas savos nosaukumos sauc sevi par homoseksuāļu „draugiem“, patiešām ir homoseksuāļiem objektīvi draudzīgas un vēl viņiem labu? Ja kāda organizācija nosauktu sevi par „alkoholiķu draugiem“ un vienlaicīgi propagandētu alkoholiķiem dzeršanas „nekaitīgumu“ un aicinātu viņus turpināt dzert, tad viņi par tik rupju cinismu izpelnītos visasāko sabiedrības nosodījumu. Vai tad gadījumā ar homoseksuālo dzīvesveidu atbalstošām organizācijām nav jābūt tādai pašai reakcijai?

Otrkārt, vai tik kaitīgam un bīstamam dzīvesveidam patiešām būtu jāsaņem valsts atbalsts un tiesiska „svētība“ no likumdevēja puses? Pašai autorei atbilde šķiet acīmredzama: valsts, kas patiesi rūpējas par kopējo labumu (nevis par mirkļa izdabāšanu dažādu lobiju iegribām), nekad to nedarīs. Atgādināsim, ka pavisam nesen Saeima pieņēma vairākus grozījumus likumā „Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”[59], nolūkā mazināt cita kaitīga un kancerogēna uzvedības modeļa – smēķēšanas – nodarīto ļaunumu. Vai nebūtu absurdi vienlaicīgi apkarot vienu kaitīgu dzīvesveidu un veicināt citu, vismaz tikpat bīstamu (ja ne bīstamāku)?

Šeit rodas nākamais likumsakarīgais jautājums: ja jau homoseksuālais dzīvesveids ir tik kaitīgs, tad varbūt valstij tas pats par sevi būtu jāierobežo? Varbūt bijušās Latvijas PSR (vēlāk – Latvijas Republikas) Kriminālkodeksa 124. pants, kas noteica kriminālatbildību par „pederastiju“ (ar to saprotot jebkādos apstākļos notikušus dzimumsakarus starp diviem vīriešiem) ir ticis aplami izslēgts? Vai šāda norma nebūtu jāatjauno?

Autores viedoklis šajā jautājumā ir viennozīmīgs: nē, nekādā gadījumā! Jebkādi labprātīgi dzimumsakari starp divām pilngadīgām un rīcībspējīgām personām pieder pie viņu privātās dzīves jomas, kas brīvai demokrātiskai valstij ir jārespektē. Tas gluži vienkārši ir samērīguma jautājums: jā, patiešām, homoseksuāla kontakta dalībnieki ar lielu varbūtības pakāpi pakļauj viens otru lielam riskam, – taču, ielaužoties viņu visintīmākajā sfērā, tiktu nodarīts daudz lielāks ļaunums un pavērts ceļš uz visneiedomājamākajām ļaunprātībām. Šeit darbojas tā pati loģika, kas attiecībā uz citām kaitīgām nodarbēm: valsts var paust savu negatīvo attieksmi pret tām un cīnīties ar tām publiskajā jomā, taču privātā joma nav jāaizskar, – citādi šī valsts būs atzīstama par totalitāru. Piemēram, ir pamatota alkoholisko dzērienu tirdzniecības un reklāmas ierobežošana un barga sodīšana par nepilngadīgo apdzirdīšanu, – taču nedrīkst sodīt cilvēku par piedzeršanos savās mājās vai viesos (kā to dara atsevišķas musulmaņu valstis ar šariāta tiesību sistēmu). Tāpat, pēc autores domām, ir pilnīgi pamatota valsts nostāja, atsakoties piešķirt homoseksuālajam dzīvesveidam jebkādu tiesisku leģitimitāti, un ir pilnīgi atbalstāmi valsts pasākumi nolūkā ierobežot šāda dzīvesveida propagandu nepilngadīgajiem. Taču tam, ko divi rīcībspējīgi cilvēki labprātīgi dara aiz slēgtām durvīm, principā ir jāpaliek ārpus valsts kontroles robežām.

3.3. Citu cilvēku pamattiesību ierobežošana

Draudi cilvēku veselībai nav vienīgais kaitējums, kuru LGBT ideoloģijas leģitimēšana nodara sabiedrībai. Pieredze rāda, ka absolūti visās valstīs, kurās LGBT ideoloģijas elementi kļūst par tiesību sistēmas sastāvdaļu, līdz ar to krasi pazeminās brīvības un demokrātijas līmenis sabiedrībā un tiek ierobežotas citu cilvēku klasiskās pamatbrīvības (vārda, reliģijas, sirdsapziņas brīvība u.c.).

Lieta tā, ka LGBT ideoloģija būtībā ir dziļi absurda un tādēļ grūti aizstāvama. Ja tās aizstāvji būtu patiešām pārliecināti par savu argumentu pareizību – tāpat kā, piemēram, šā raksta autore ir pārliecināta par savu viedokļu pareizību, – viņi neuztrauktos par to, ka kāds var viņiem nepiekrist un paust arī pretēju viedokli. Taču LGBT ideoloģijas īpatnība ir tā, ka to, kā kāršu namiņu, var jebkurā brīdī sagraut viens vienīgs skaļš sauciens: „Karalis ir kails!“ (kā H.K. Andersena pasakā „Karaļa jaunais tērps“). Lai novērstu šādu iespēju, LGBT aktīvistiem nav citas iespējas, kā censties ietekmēt valsts politiku, lai varētu uzspiest savas tēzes ar varu. Turklāt tas notiek divās „frontēs“: (a) ierobežojot citu cilvēku brīvību ar vārdiem vai darbiem nepiekrist LGBT ideoloģijai, un (b) caur skolu programmām attiecīgi skalojot smadzenes bērniem vai pusaudžiem, turklāt nerēķinoties ar vecāku vai aizbildņu gribu. Protams, šī politika tiek oficiāli motivēta ar „nediskriminācijas“, „vienlīdzības“, „dažādības“ un „tolerances“ saukļiem.

Tas viss pārsteidzoši atgādina padomju totalitāro režīmu, un šī līdzība nebūt nav nejauša: īstenībā LGBT ideoloģija pēc savas dabas nemaz nevar nebūt totalitāra. Tas, protams, nenozīmē, ka šīs ideoloģijas proponenti būtu reāli mācījušies no padomju komunistiem; gluži vienkārši visas totalitārās kustības un organizācijas ir līdzīgas.

Vēsture rāda, ka jebkuras totalitāras kustības taktika ietver sevī oponenta demonizāciju. Arī LGBT aktīvistu kustības šajā ziņā nav izņēmums. Lasot šīs ideoloģijas proponentu rakstus, uzreiz duras acīs atslēgvārds „naids“ (angļu val. hate) teju vai katrā teikumā. Protams, ka naida kurināšana pret homoseksuāļiem ir nepieņemama un sodāma, – tāpat kā naida kurināšana pret jebkuru citu sabiedrības grupu. Taču LGBT ideologi ar vārdu „naids“ saprot jebkādu citu attieksmi pret homoseksuālismu, izņemot sajūsmu. Ikviena demonstrācija dabiskās laulības un ģimenes atbalstam ir „naida maršs“ (hate march). Jebkurš izteikums, kas kritizē homoseksuālo dzīvesveidu vai LGBT ideoloģiju – arī šis raksts – ir „naida runa“ (hate speech). Jebkura cilvēku grupa, kas šai ideoloģijai nepiekrīt – piemēram, jebkura no Latvijas tradicionālajām baznīcām, – ir „naida grupa“ (hate group). Ikviens LGBT aktīvistu oponents ir „nīdējs“ (hater), „tumsoņa/fanātiķis“ (bigot) jeb – šis jau pazīstamais vārds! – „homofobs“. Un, protams, ideja par to, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, ir „tumsonīgs naids“ (sk. jau minēto D. Arājas rakstu).

Tas, ka LGBT ideoloģijas pretinieks savu kritiku varbūt izsaka ļoti nosvērtā un pieklājīgā formā, neko nemaina. Viens no iepriekš minētās oponenta demonizācijas aspektiem ir homoseksuālās uzvedības un LGBT ideoloģijas kritikas morāla vienādošana ar reālu vardarbību. Tipisku šā taktiskā paņēmiena piemēru var redzēt Olivera Everta rakstā, kuru pāris dienas pirms 2014. gada Ziemassvētkiem publicēja portāls Tvnet.lv. Autors, cita starpā, raksta:

„Tas, ko 2014. gadā dara Islāma valsts džihādisti, videokameru priekšā griežot galvas rietumu pasaules kristiešiem, ir islāma reliģijas iedvesmota rīcība, kas sakņojas agresīvā naidā pret citādāko. Bet vai tad kristiešu reliģija ar neiecietību pret homoseksuāliem cilvēkiem nav tas pats? Rietumu civilizācija tomēr vairs nedzīvo viduslaiku tumsonībā, kad baznīca varēja netraucēti citādos dedzināt uz sārta, taču dabas noteiktās homoseksualitātes sludināšana par grēku un šo cilvēku tiesību ierobežošana ir tāda pati sārtu kurināšana un galvu griešana mūsdienās, taču tikai ar „samta cimdiem“. Šī tumsas un naida ideoloģija un reliģija vēl dziļi sakņojas arī Latvijā. [..]“[60]

Tieši tā, jūs visu sapratāt pareizi: O. Everta un viņa domubiedru skatījumā, ja Latvijas katoļu un luterāņu arhibīskapi no savām kancelēm pasludina tradicionālo kristīgo skatījumu uz šo jautājumu (proti: Dievs ir radījis vīrieti un sievieti laulībai; jebkādi hetero- vai homoseksuāli dzimumsakari ārpus laulības ir smags grēks; protams, šis grēks var tikt piedots, tāpat kā pārējie grēki, bet tikai tad, ja cilvēks pats atzīs to par grēku un nopietni un no visas sirds apņemsies laboties)[61], – tad viņu sprediķi ļaunuma ziņā ir tas pats, kas galvas nogriešana otram cilvēkam videokameras priekšā! Tātad negatīva viedokļa paušana par homoseksuālo dzīvesveidu tiek pielīdzināta terorismam un masu slepkavībām – t.i., vissmagākajiem noziegumiem, un ir loģiski, ka par vissmagākajiem noziegumiem tiesiskā valstī pienākas vissmagākie sodi. Autore aicinātu lasītājus neuztvert D. Arājas un O. Everta vārdus pārāk nenopietni. Īstenībā tajos var saskatīt skaidru brīdinājumu: ja jūs kritizējat homoseksuālismu vai apliecināt, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti, jūs esat pielīdzināms naida cēlājam vai slepkavam – rīkļurāvējam… ar visām no tā izrietošajām sekām.

Visas tās Rietumu valstis, kuru tiesību sistēmās ir izdevies iesakņoties LGBT ideoloģijai, pamazām nonāk pie tā, ka jebkāda homoseksuālās uzvedības kritika – un bieži vien arī pašas LGBT ideoloģijas kritika – tiek atzīta par prettiesisku un sodīta. „Viendzimuma partnerattiecību“ institūta ieviešana nekad nenāk viena pati: lai neviens neuzdrošinātos kritizēt tā pamatā esošās idejas, tiek pieņemti arī attiecīgi grozījumi krimināllikumos. Pat ja „homofobu“ neizdodas formāli notiesāt un galu galā viņš tiek attaisnots, faktiski viņš tik un tā tiek sodīts: ar patvaļīgiem arestiem, ar naudas un veselības zaudēšanu gadiem ilgās tiesu prāvās, ar uzņēmuma izputināšanu u.tml. Autore tagad ilustrēs šo atziņu ar dažiem neseniem piemēriem, katru no tiem minot ļoti īsi (ja lasītājus tas interesē, viņi paši var sameklēt internetā detalizētāku informāciju par šīm lietām).

Lielbritānija, 2014. gada decembris. Kembridžas policija arestē katoļu mūku, brāli Deimonu Džounu Kelliju (Brother Damon Jonah Kelly) par to, ka viņš izplatīja Kembridžā un blakus esošajās pilsētās skrejlapas, kurās pauda Katoļu baznīcas mācībai atbilstošu viedokli par homoseksuālām tieksmēm un homoseksuālo dzīvesveidu (starp citu, dažas skrejlapās paustās atziņas sakrita arī ar šā raksta atziņām). Vēl jo vairāk: šis „nelietīgais homofobs“ nosūtīja atklātu vēstuli LGBT aktīvistu žurnālam „Pink News“, uzņemoties atbildību par šo skrejlapu izplatīšanu. Brālim Kellijam tas nav nekas jauns: pēdējo gadu laikā viņš par identiskām darbībām ir ticis arestēts jau deviņas reizes. Šoreiz viņam būs jāstājas tiesas priekšā 2015. gada 20. janvārī.[62] Brālis Kellijs paredz, ka šoreiz būs jāiet cietumā uz ilgāku laiku, taču ir gatavs nest šo upuri.[63]

Francija, 2013. gada pavasaris. Vairākās Francijas pilsētās policija uz ielām tvarsta un arestē cilvēkus, kuriem ir mugurā T-krekls vai svīteris ar „viendzimuma laulību“ pretinieku emblēmu (rokās sadevušos mātes, tēva, dēla un meitas silueti).[64]

Lielbritānija, 2011. gads. Jūnisa un Ovens Džonsi (Eunice and Owen Johns, 62 un 65 gadus veci) ir melnādains Dērbijas pilsētas iedzīvotāju pāris, kas ilgus gadus kā audžuģimene ir pieņēmuši pie sevis pašvaldības apgādībā esošos bērnus – bāreņus. Visi tikai priecājās par šiem krietnajiem audžuvecākiem, līdz kamēr vienā jaukā dienā Dērbijas pašvaldība nolēma lauzt ar viņiem jebkādu sadarbību un bērnus viņiem vairs nedot. Kādu noziegumu šie neģēļi bija izdarījuši? Izrādījās, ka viņi ir Vasarsvētku draudzes kristieši, kuri ir negatīvi noskaņoti pret homoseksuālo dzīvesveidu. Džonsu pāris vērsās Anglijas Augstajā tiesā (High Court) kas – pilnīgi paredzami – viņu sūdzību noraidīja. Tiesa skaidros vārdos paziņoja, ka audžuvecāku iebildumi pret homoseksuālismu varēja apdraudēt audžubērnu „labklājību“, un ka „cilvēku aizsardzībai pret diskrimināciju uz seksuālās orientācijas pamata ir prioritāte pār aizsardzību pret diskrimināciju uz reliģiskās pārliecības pamata“.[65]

Kanāda, 2008. gads. No vienas personas sastāvošā Albertas provinces Cilvēktiesību kolēģija (Human Rights Panel) notiesā protestantu mācītāju Stīvenu Bezoinu (Stephen Boissoin) par to, ka viņš bija nopublicējis vietējā avīzē atklātu vēstuli, kurā apgalvoja: „kur zeļ homoseksuālisms, tur plaukst visu veidu samaitātība“. Viņš tāpat rakstīja, ka „homoseksuālo tiesību aktīvisti un tie, kas viņus aizstāv, ir tikpat amorāli, kā pedofīli, suteneri un narkotiku tirgotāji“. Kāds universitātes profesors iesniedza sūdzību pret Bezoinu par „jūtu aizskaršanu“. Cilvēktiesību kolēģija ne tikai lika Bezoinam atvainoties sūdzētājam un samaksāt viņam 5 000 dolāru „sāpju naudu“, bet arī uzlika viņam pastāvīgu beztermiņa aizliegumu turpmāk kritiski izteikties par homoseksuālismu presē, internetā, privātajos e-pastos, utt.[66] Tiesas vēlāk šo lēmumu atcēla[67], taču Bezoinam tik un tā nācās ciest ievērojamus finansiālus zaudējumus tiesāšanās izmaksu dēļ.[68]

Francija, 2006. gads. Lilles pirmās instances tiesa, iztiesājot krimināllietu pret parlamenta deputātu Kristiānu Vanestu (Christian Vanneste), atzīst viņu par vainīgu un soda ar 3 000 eiro naudassodu par to, ka, atbildot uz kāda žurnālista jautājumu, viņš bija lietojis vairākus „nepieļaujamus izteicienus“. Konkrētāk, Vanests bija atļāvies morāli vērtēt homoseksuālo uzvedību, sakot, ka „Homoseksualitāte ir sliktāka par heteroseksualitāti. Ja visi to piekoptu, tas būtu bīstami cilvēcei.“ Tiesa atklāti atzina, ka apsūdzētais bija kritizējis brīvi izvēlētu uzvedību, nevis apvainojis cilvēkus kā tādus, – taču tā neatzina šo faktu par svarīgu. Un – pats šausmīgākais – Vanests bija atļāvies nokritizēt dažu LGBT aktīvistu organizāciju politiku, raksturojot to attieksmi kā „sektantisku“. Vanests tika notiesāts arī apelācijas instancē, taču Francijas Kasācijas tiesa viņu galu galā attaisnoja.[69]

Zviedrija, 2004. gads. Tiesa piespriež Kalmāras Vasarsvētku draudzes mācītājam Oke Grīnam (Åke Green) nosacītu cietumsodu uz vienu mēnesi par „naida kurināšanu pret homoseksuāļiem“. Kāds bija viņa noziegums? Tas, ka vienā no saviem sprediķiem viņš bija pateicis šādus vārdus: „Seksuālās izvirtības ir dziļš vēža audzējs sabiedrībā.“ 2005. gada novembrī Zviedrijas Augstākā tiesa Grīnu tomēr attaisnoja, atsaucoties uz ECT judikatūru vārda brīvības lietās.[70]

Autore uzsver, ka šie piemēri nav vienkārši „neveiksmīgi izņēmumi“, bet gan ļoti tipiski fakti, kas šajās valstīs notiek regulāri. Šā raksta formāts ļāva autorei minēt tikai sešus no tiem, taču viņas „kolekcijā“ ir vairāk nekā simts šādu, pēdējo desmit gadu laikā notikušu faktu. Turklāt tie skar ne tikai vārda brīvību un reliģijas brīvību, bet arī, piemēram, privātīpašuma tiesības un uzņēmējdarbības brīvību: fermeru sodīšana par nevēlēšanos izīrēt savu fermu „viendzimuma laulību“ svinēšanai[71], konditoru sodīšana un viņu uzņēmuma finansiāla izputināšana par nevēlēšanos cept torti „viendzimuma laulībām“[72], utt.

Šeit autore gribētu jautāt visiem juristiem un politiķiem, kuri lasa šo rakstu: vai mums Latvijā arī kaut kas tāds ir vajadzīgs? Vai mums patiešām nav pieticis ar piecdesmit gadus ilgu no ārpuses vardarbīgi uzspiestu totalitāru diktatūru, lai tagad labprātīgi uzveltu sev vēl vienu? Tas, ka „daudzas citas valstis tā dara“, nav derīgs arguments: atšķirībā no mums un mūsu kaimiņiem, ne Lielbritānija, ne Kanāda, ne pat Zviedrija nav izbaudījušas uz savas ādas totalitāra režīma „jaukumus“, – un var saprast, ka šo valstu valdošajām elitēm tagad gribas „paeksperimentēt“. Šajā ziņā ir saprotams, kādēļ tieši Austrumviduseiropas reģiona valstīs ir vērojama vislielākā pretošanās LGBT ideoloģijai: to iedzīvotāju vairākumam gluži vienkārši ir pieticis ar vienu vienīgu, visā „aukstā kara“ laikmeta garumā ilgušu „sociālo eksperimentu“.

Autore atkārtos jau reiz sacīto: pieredze ir parādījusi, ka it visur, kur LGBT ideoloģija tiek tiesiski leģitimēta un nostiprināta (un viendzimuma pāru „reģistrēto partnerattiecību“ ieviešana ir pirmais šādas leģitimācijas stūrakmens), no tā smagi cieš citu cilvēku pamattiesības. Šī ideoloģija ir nesavienojama ar domu un vārda brīvību, ar reliģijas un sirdsapziņas brīvību, ar vecāku brīvību audzināt bērnus saskaņā ar saviem uzskatiem, ar uzņēmējdarbības brīvību un ar vairākām citām brīvā un demokrātiskā valstī atzītām pamattiesībām. Sabiedrība, kurā šī ideoloģija iesakņojas, ātri vien kļūst mazāk brīva un mazāk demokrātiska, – un vienlaicīgi totalitārāka un represīvāka. Pēc autores domām, tas ir pilnīgi pietiekams, lai atzītu LGBT ideoloģijas krasu nesavienojamību ar Satversmes 1. panta pamatnormu un nepieļautu tās ieplūšanu mūsu tiesību sistēmā.

Nobeiguma vietā

Klasiska nobeiguma vietā autore aicina lasītājus apdomāt un apzināties trīs svarīgas lietas.

Pirmkārt, mums Latvijā būtu jāapzinās, cik brīvā sabiedrībā mēs dzīvojam. Jebkuram lasītājam ir tiesības radikāli nepiekrist visam, ko autore šajā rakstā ir pateikusi, – taču pienācīgi novērtēsim to faktu, ka šāds raksts vispār varēja tikt iesniegts un publicēts. Latvijā homoseksuālo tematiku joprojām drīkst brīvi apspriest; LGBT ideoloģija mūsu valstī nav kļuvusi par oficiālo, un to drīkst arī atklāti kritizēt (autore nesaka “pagaidām”, jo cer, ka šis status quo saglabāsies vienmēr). Ja autore mēģinātu iesniegt publicēšanai šādu pašu rakstu, piemēram, Lielbritānijā, tad ir ļoti iespējams, ka šajā brīdī viņa tiktu rokudzelžos policijas furgonā vesta uz tuvākā policijas iecirkņa izolatoru. Arī pašreizējais tieslietu ministrs var atļauties nosūtīt apvienībai “Mozaīka” atklātu vēstuli, iestājoties pret viņu prasībām, – un nezaudēt savu ministra posteni. Novērtēsim šo Latvijā valdošo brīvību un sargāsim to!

Otrkārt, autore aicina šo rakstu lasošos politiķus un it īpaši Saeimas deputātus apdomāt, kāds tad īsti ir tiesību un likuma pamatmērķis. Vai tas ir saprotams klasiskā nozīmē, t.i., dot katram to, kas viņam pēc taisnības pienākas (suum cuique tribuere), ievērojot kopējo labumu (bonum commune) un kalpojot tam, – vai arī tā ir individuālu egoistisku iegribu apmierināšana, pakļaujoties un izdabājot tām spiediena grupām jeb lobijiem, kuriem noteiktajā brīdī ir nauda un ietekme?

Treškārt, autore aicina visus lasītājus paraudzīties uz pagājušā gadsimta vēsturi un atskārst, ka visām cilvēka dabai pretējām ideoloģijām reiz pienāk gals. 1917. gadā boļševiki nāca pie varas Krievijā un noturējās tur vairāk par septiņdesmit gadiem. Latviju viņi okupēja 1940. gadā un valdīja pusgadsimtu. Visu šo laiku mums tika atkārtots, ka komunisma uzvara visā pasaulē esot vēsturiski neizbēgama. Tad sākās baltiešu Atmoda, krita Berlīnes mūris, un drīz vien padomju komunistu režīms un viņu ideoloģija aizlidoja tur, kur tai bija īstā vietā –  vēstures mēslainē. Atcerēsimies to, kad dažādi eksperti mums stāstīs, ka LGBT ideoloģijas uzvara un “viendzimuma laulību” atzīšana esot pilnīgi neizbēgama! Nekas no tā, ko mēs darām vai taisām paši ar savām rokām, nav “neizbēgams” – arī mūsu vēsture.u


Visi rakstā paustie viedokļi ir autores personiskie viedokļi. Tie nesaista nevienu organizāciju, kurā viņa darbojas.

[1] Matule S., Dubava I., Litvins G. Šā gada Bīriņu aktualitātes: Satversme un informācijas tehnoloģijas. Jurista Vārds, 29.07.2014, Nr. 29 (831).

[2] Sk., piem., Chumley Ch.K. Edgars Rinkevics, Latvia minister, comes out as gay in tweet. The Washington Times, 07.11.2014. Pieejams: http://www.washingtontimes.com/news/2014… [šeit un turpmāk visas hipersaites skatītas un pārbaudītas 03.01.2015].

[3] Lielbritānijas vēstnieks Latvijā uzteicis Rinkēviču un paziņojis, ka arī viņš ir gejs. Focus.lv, 28.11.2014. Pieejams: http://www.focus.lv/latvija/sabiedriba/l….

[4] LGBT un viņu draugu apvienības „Mozaīka“ atklāta vēstule tieslietu ministram. Focus.lv, 11.11.2014. Pieejams: http://www.focus.lv/latvija/sabiedriba/l….

[5] Tieslietu ministra vēstule pieejama ministrijas mājas lapā: https://www.tm.gov.lv/lv/aktualitates/tm….

[6] Bērziņš A.: Skolotāji ir sabiedrības saprātīgākā daļa. Neatkarīgā Rīta Avīze, 18.12.2014. Pieejams: http://nra.lv/latvija/131085-andris-berz….

[7] Paziņojums pieejams: http://mozaika.lv/mozaikas-reply-to-latv….

[8] Balmaks I. Eiropas Kopienu tiesa un viendzimuma attiecības. Jurista Vārds, 10.06.2008, Nr. 22 (527); Gailīte D. Ar galvu smiltīs. Jurista Vārds, 24.05.2011, Nr. 21 (668); Goša E. Mīti un patiesība par viendzimuma pāru tiesisko regulējumu. Jurista Vārds, 31.05.2011, Nr. 22 (669); Lazukina N. Viendzimuma laulību legalizācija ir antikonstitucionāla un nav pieļaujama. Jurista Vārds, 31.05.2011, Nr. 22 (669); Dubava I. Viendzimuma attiecību aizsardzības tendences. Jurista Vārds, 25.03.2014, Nr. 12 (814).

[9] Vallianatos and Others v. Greece [GC], nos. 29381/09 and 32684/09, §§ 70-92, 7 November 2013.

[10] Konvencijas 9. pants un tās Pirmā protokola 2. pants. Sk. Lautsi v. Italy, no. 30814/06, §§ 48-58, 3 November 2009.

[11] Borrego Borrego F.J. Problems of Frivolity in the European Court of Human Rights. Grām.: Kugler G. and M. (ed.) Exiting a Dear End Road: a GPS for Christians in Public Discourse. Vienna: Kairos Publications, 2010, pp. 200-201.

[12] Lautsi and Others v. Italy [GC], no. 30814/06, §§ 57-78, 18 March 2011.

[13] Par šāda cilvēka pieredzi sk., piem., Ariño P. L’homosexualité en vérité: briser enfin le tabou. Paris: Frédéric Aimard Editeur, 2012.

[14] Vārdam “pederastija” ir divas nozīmes. Tā sākotnējā, vēl Senajā Grieķijā pieņemtā nozīme ir “seksuālas attiecības starp pieaugušu vīrieti un jaunu zēnu” (no sengrieķu pais – zēns un erastēs – mīlnieks), un šajā nozīmē tas ir iesakņojies angļu valodā. Savukārt franču valodā tas ātri vien sāka apzīmēt jebkurus homoseksuālus dzimumsakarus, un šajā nozīmē tas ieviesās arī latviešu valodā (sk., piem., bijušā LPSR Kriminālkodeksa 124. pantu). Autore šeit domā pirmo, šaurāko nozīmi, kas, viņasprāt, ir pareizāka.

[15] Cartledge, P.A. The Politics of Spartan Pederasty. In: Proceedings of the Cambridge Philological Society, 1981, Vol. 27, pp. 17-36.

[16] Sk., piem., Saikaku I., Powys Mathers E. Comrade Loves of the Samurai. North Clarendon, VT: Tuttle Publishing, 2007.

[17] LeVay S. A Difference in Hypothalamic Structure Between Heterosexual and Homosexual Men. Science, Vol. 253 (August 1991), pp. 1034-1037; Bailey J.M., Pillard R.C. A Genetic Study of Male Sexual Orientation. Archives of General Psychiatry, no. 48(12) (December 1991), pp. 1089-1096; Hamer D.H. et al. A Linkage Between DNA Markers on the X Chromosome and Male Sexual Orientation. Science, Vol. 261 (July 1993), pp. 321-327.

[18] Nimmons D. Sex and the Brain. Discover, no. 15(3) (March 1994), pp. 64-72; Byne W., Parsons B. Human Sexual Orientation: the Biologic Theories Reappraised. Archives of General Psychiatry, Vol. 50(3) (March 1993), pp. 228-239.

[19] Hershberger S.L. A Twin Registry Study of Male and Female Sexual Orientation. The Journal of Sex Research, Vol. 34, no. 2, 1997, pp. 212-222.

[20] Långström N. et al. Genetic and Environmental Effects on Same-Sex Sexual Behavior: a Population Study of Twins in Sweden. Archives of Sexual Behavior, Vol. 39 (February 2010), pp. 75-80.

[21] Hamer D.H. et al., op.cit.

[22] Rice G. et al. Male Homosexuality: Absence of Linkage to Microsatellite Markers at Xq28. Science, Vol. 284 (April 1999), pp. 665-667; Schwartz G. et al. Biodemographic and Physical Correlates of Sexual Orientation in Men. Archives of Sexual Behavior, Vol. 39 (February 2010), pp. 93-109.

[23] APA. Answers to Your Questions for a Better Understanding of Sexual Orientation & Homosexuality. Pieejams: http://www.apa.org/topics/lgbt/orientati….

[24] AGLP Gay and Lesbian Fact Sheets. Pieejams: http://www.aglp.org/pages/LGBTFactSheets….

[25] Citēts pēc: Katz J.N. The Invention of Heterosexuality. Chicago: The University of Chicago Press, 2007, p. 99.

[26] http://www.ilga-europe.org/home/about_us….

[27] http://blog.amnestyusa.org/us/clinton-to….

[28] Rudevskis J. Satversmes 89. panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa: Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 23.lpp.

[29] Pieņemta un pasludināta ar ANO Ģenerālasamblejas 1948.g. 10. decembra rezolūciju.

[30] Pieņemts 1966.g. 16. decembrī; spēkā no 1976.g. 23. marta; Latvija pievienojusies 1992.g. 24. martā.

[31] Schalk and Kopf v. Austria, no. 30141/04, §§ 54-64, 24 June 2010.

[32] Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, C-83/391, 30.3.2010.

[33] Pieejams: http://www.diena.lv/arhivs/tumsonigo-nai….

[34] Gaius Suetonius Tranquillus. De vita Caesarum. Pieejams: http://penelope.uchicago.edu/Thayer/L/Roman/Texts/Suetonius/12Caesars/Nero*.html. Autore izņēma no šā citāta dažus teikumus par Nerona izdarībām, kas viņas ieskatā ir pārāk riebīgi, lai tos atkārtotu.

[35] Sk. piem., šeit: http://www.oxforddictionaries.com/defini….

[36] Scott James. Many Successful Gay Marriages Share an Open Secret. The New York Times, 28.01.2010. Pieejams: http://www.nytimes.com/2010/01/29/us/29s…. Sk. arī paša pētījuma projekta mājas lapu: http://www.gaycouplesstudy.org.

[37] Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. Rīga: Zvaigzne, 1977, 79. un 81.lpp.

[38] Valdrini P. et autres. Droit canonique (2e éd.), Paris: Dalloz, 1999, pp. 315-338, §§ 485-517.

[39] Augustīns. Atzīšanās (no latīņu val. tulkojusi L. Hansone). Rīga: Liepnieks & Rītups, 2008, 93.-101.lpp., 4.4.7-4.9.14.

[40] Худиев С. Любовь – это другое. Православие и мир, 15.11.2013. Pieejams: http://www.pravmir.ru/lyubov-eto-drugoe.

(no 6:32 līdz 7:15).

[42] Худиев С. Вниз по скользкому склону, или скоро ли разрешат полигамию? Православие и мир, 19.12.2013. Piejams: http://www.pravmir.ru/vniz-po-skolzkomu-….

[43] United States District Court for the District of Utah. Brown et al. v. Buhman et al., 2:11-cv-0652-CW. Pieejams: http://libertasutah.org/drop/bigamy.pdf.  Sk. arī šo komentāru: Bailey S.P. Utah Polygamy Court Ruling on ‘Sister Wives’ Case Confirms Fears of Social Conservatives. Huffington Post, 17.12.2013. Pieejams: http://www.huffingtonpost.com/2013/12/17….

[44] Sk. Arāja D. Tumsonīgo naidu izpauž Satversmē, loc.cit.

[45] Lavrikovs J. Satversmes 110. pants nav šķērslis viendzimuma pāru tiesiskai atzīšanai. Delfi.lv, 22.11.2014, http://www.delfi.lv/news/comment/comment….

[46] Goša E., op.cit.

[47] Matule S., Dubava I., Litvins G., op.cit.

[48] Goša E., op.cit., 13.punkts. Sk. arī Balmaks I., op.cit.

[49] CDC Fact Sheet “HIV among Gay and Bisexual Men”, November 2014. Pieejama: http://www.cdc.gov/nchhstp/newsroom/docs….

[50] Sk. turpat.

[51] Baral S., Sifakis F., Cleghorn F., Beyrer C. Elevated Risk for HIV Infection among Men Who Have Sex With Men in Low- and Middle-Income Countries, 2000-2006: a Systematic Review. 2007 PLoS Med 4(12): e339.

[52] Информационный бюллетень “ВИЧ-инфекция”, No. 36 (2012). Pieejams :  http://www.hivrussia.ru/files/bul_36.pdf.

[53] Fluker J.L. A 10-year study of Homosexually Transmitted Infection. British Journal of Venereal Diseases, 1976, Vol. 52, pp. 155-160; Fluker J.L., Cross C. Homosexuality and Sexually Transmitted Diseases. British Journal of Hospital Medicine, 1981, Vol. 26, pp. 265-269; Handsfield H.H. Sexually Transmitted Diseases in Homosexual Men. American Journal of Public Health, 1981, no. 71, pp. 989-990. Sk. arī: Laumann E.O., Gagnon J.H., Michael R.T., Michaels S. The Social Organization of Sexuality. Chicago: The University of Chicago Press, 1994.

[54] Sexually Transmitted Diseases Surveillance 2012. Division of STD Prevention, January 2014. http://www.cdc.gov/std/stats12/surv2012.pdf. Sk. arī: Vincelette J. et al., Predicators of Chlamydial Infection and Gonorrhea Among Patients Seen by Private Practitioners. Canadian Medical Association Journal, 1995, Vol. 144, pp. 713-721; Gonorrhea Among Men Who Have Sex with Men – Selected Sexually Transmitted Diseases Clinics, 1993-1996, MMWR Weekly, September 26, 1997, Vol. 46(38), pp. 889-892.

[55] Health Professionals Should not Miss an Opportunity to Vaccinate Men Who Have Sex with Men Against Hepatitis A and Hepatitis B, Centers for Disease Control and Prevention, National Center for Infectious Diseases (March 3, 2003).

[56] HPV and Men – CDC Fact Sheet. Pieejama: http://www.cdc.gov/std/hpv/STDFact-HPV-a…. Sk. arī: Chin-Hong P.V., Palefsky J.M. Natural History and Clinical Management of Anal Human Papillomavirus Disease in Men and Women Infected with Human Immunodeficiency Virus. Clinical Infectious Diseases, 2002, Vol. 35, no. 9, pp. 1127-1134.

[57] Mental Disorders, Suicide, and Deliberate Self-Harm in Lesbian, Gay and Bisexual People: a Systematic Review (2012). National Institute for Mental Health in England. Pieejams: http://www.mindout.org.uk/wp-content/upl…; Phelan J.E., Whitehead N., Sutton P.M. What Research Shows: NARTH’s Response to the APA Claims on Homosexuality. Journal of Human Sexuality, 2009, Vol. 1, pp. 9-39; King M., McKeown E. Mental Health and Social Wellbeing of Gay Men, Lesbians, and Bisexuals in England and Wales. London: Mind, 2003; Hall J. Lesbians Recovering from Alcoholic Problems: and Ethnographic Study of Health Care Expectations. Nursing Research, 1994, Vol. 43, pp. 238-244; Sandfort Th.G.M. et al. Same-Sex Sexual Behaviour and Psychiatric Disorders: Findings from the Netherlands Mental Health Survey and Incidence Study. Achives of General Psychiatry, 2001, Vol.  58, pp. 85-91; De Graaf R., Sandfort Th.G.M., Ten Have M. Suicidality and Sexual Orientation: Differences Between Men and Women in a General Population-Based Sample from the Netherlands. Archives of Sexual Behavior, Vol. 35 (June 2006), pp. 253-262.

[58] Sk. visus iepriekšējā zemsvītras atsaucē citētos avotus.

[59] 2014. gada 30. oktobra grozījumi likumā “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”. Pieejami: http://likumi.lv/doc.php?id=270337.

[60] Everts O. Ziemassvētki bez kara un reliģijas. Tvnet.lv, 22.12.2014. Pieejams: http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/54072….

[61] Par Katoļu baznīcas nostāju šajā jautājumā sk. Katoliskās Baznīcas katehisms. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 2000, 575.lpp., §§ 2357-2359.

[62] Scottish Monk Arrested for Distributing Leaflets Promoting Sexual Morality. LifeSiteNews, 12.12.2014. Pieejams: https://www.lifesitenews.com/news/scotti….

[63] Britain: Monk Expects Jail for Defending Traditional Catholic Teachings. Examiner, 19.12.2014. Pieejams: http://www.examiner.com/article/britain-….

[64] De Mallevoüe D. Procès-verbaux en série pour le port du sweat-shirt de la Manif pour tous. Le Figaro, 09.04.2013. Pieejams: http://www.lefigaro.fr/actualite-france/….

[65] Christian foster couple lose „homosexuality views“ case. BBC, 28.02.2011. Pieejams: http://www.bbc.co.uk/news/uk-england-der….

[66] Lund v. Boissoin, 2008 AHRC 6 (CanLII). Pieejams: http://www.canlii.org/en/ab/abhrc/doc/20….

[67] Lund v. Boissoin, 2012 ABCA 300 (CanLII). Pieejams: http://www.canlii.org/en/ab/abca/doc/201….

[68] Par to – un par citām līdzīgām lietām Kanādā – sk. Levant E. Shakedown: How Our Government is Undermining Democracy in the Name of Human Rights. Toronto: McClelland & Stewart, 2009.

[69] Pirmās instances tiesas spriedums pieejams: http://www.actupparis.org/IMG/pdf/jugeme…. Apelācijas tiesas spriedums pieejams: http://www.actupparis.org/IMG/pdf/jugeme…. Kasācijas tiesas spriedums pieejams: http://legifrance.gouv.fr/affichJuriJudi….

[70] Swedish Pastor Ake Green Acquitted of Hate Speech against Homosexuals. LifeSiteNews, 29.11.2005. Pieejams: https://www.lifesitenews.com/news/swedis….

[71] Chumley C.K. Christian Farmers Fined $13K for Refusing Gay Wedding Ready for Court Battle. The Washington Times, 03.10.2014. Pieejams: http://www.washingtontimes.com/news/2014….

[72] Court Rules Bakery Illegally Discriminated Against Gay Couple. Pieejams: http://aclu-co.org/court-rules-bakery-il….