Universālā mīlestības valūta ir LAIKS

Universālā mīlestības valūta ir LAIKS

Viktorija Slavinska-Kostigova

Kamēr cilvēki meklē sev īsto vietu tradicionālajā vai netradicionālajā pusē, un arī tad vēl domā – stāties pirmajās rindās vai klusām kur nolīst pa vidu, prieks, ka par pamatvērtībām ģimenē tiek runāts arvien biežāk.

Katram nozīmīgam periodam ir arī savs vēsturisko notikumu konteksts, kas ciešā mērā ietekmējis cilvēka uztveri, spēju pielāgoties un vērtību noturību vai tieši pretēji – to interpretāciju un pielāgošanu pa jaunam. Un tomēr – ģimenei kā pamatvērtībai vienmēr bijusi saikne ar cilvēces spēju turpināt attīstību un garantēt stabilitāti.

Nenoliedzami, šo var uzskatīt par valstij un ģimenēm grūtu laiku – ekonomiskā, demogrāfiskā, sabiedrības veselībā un arī ideoloģiskā ziņā. Un tieši tādēļ šis ir visīstākais brīdis, lai atjaunotu publiskajā telpā vērtībās orientētus stāstus un diskusijas ar divtik lielu jaudu. Primāri, protams, lai tie veicina savstarpējās visdziļākās attiecības ar mums tuvākajiem.

Jau pirms vairākiem gadiem, pildot Aizsardzības ministra pienākumus, politiķis un spēka vīrs Raimonds Bergmanis, kurš pats ir tēvs trim bērniem, vienā tēvu lomai veltītā izdevumā pauda uzskatu, ka mediji parāk maz raksta materiālus par vecāku lomu. Viņš uzsvēra – “Daudz biežāk tiek runāts par profesionālajiem sasniegumiem, tāpēc var rasties iespaids, ka liela ģimene un karjera ir grūti savienojamas lietas. Ja vīrietis pieņem lēmumu dibināt ģimeni, kādā brīdī viņam ir jāpieņem arī lēmums kļūt par tēvu. Bērni padara ģimeni pilnvērtīgu un sacementē kopā pāra attiecības.”

Lūk, šis vīra un tēva lomas jautājums šobrīd liekas īpaši izaicinošs, jo spēkā pieņemas vienlīdzības cīņas, īpašo grupu tiesību iecementēšanas mēģinājumi likuma pantos un vīrietī ieliktās vīrišķības apslāpēšana. Vīrietim un tēvam piemītošo dabisko vīrišķību kādi cenšas pārdefinēt par kopējai modernajai sabiedrībai kaitīgu priekšstatu. Nesen kādā “Facebook” ierakstā par vasarā plānotu īpašu tēvu vairākdienu pārgājienu viena komentētāja uzdeva jautājuma – vai tā izskatās pēc stereotipu nostiprināšanas nometnes? To izlasot, rodas pretjautājumus –  ja kopā sanāk vīri ar mērķi stiprināt vienam otru līdzīgi, kā dzelzs trin dzelzi, tad tas kādam izskatās, kā citai grupai kaitīgs un nevēlams pasākums?

Tēvs – ne tikai apgādnieks

Mūs katru raksturo sociālā nepieciešamība piederēt ne tikai sabiedrībai, bet arī savam šaurākam lokam, kas ir lokāls un kurā iegūstam vislielāko piederības un drošības pieredzi. Dažādās jomās nerimst šī gadsimta šķiet aktuālākā diskusija par ģimenes institūcijas nozīmīguma pārmaiņām, tradicionālās formas eksistenci un pat radikālāk – par iespējamo ģimenes priekšstata krīzi. Personiski esmu un būšu tajā pusē, kas aizstāv viedokli – rezultāti izpētei un diskusijām par ģimeni ir cieši saistāmi ar vispārējo sabiedrības attieksmi pret pamatvērtībām. Un šajā transformējošajā un tradicionālās izpratnes krustojumā, kā absolūti nepieciešamu ieraugām vīrieti un sievieti, kā atbildīgos par mūsu nākamo paaudzi.

Interesanti, ka nu arī latvietis arvien vairāk ir gatavs publiski runāt par to, kas, viņaprāt, ir tas īpašais vecāku lomu mijiedarbībā ar bērniem, un, kur līdzās mātes fenomenam, kas laiž pasaulē, aprūpē, dominē emocionālajā piesaistē un audzināšanā, atrodas arī pats tēvs.

Šī gada jūnijā norisinājās patiešām vērtīga konference, kurā piedalījās tikai tēvi. Diakonijas centra tiešsaistes konference “Gribu dzīvot ģimenē: tēti, tu man esi vajadzīgs! bija vērtīga pieredze pašiem runātājiem un arī klausītājiem, tostarp sievietēm, kas arīdzan varēja sev uzdot jautājumu – kas tad ir vīrieša galvenie pienākumi un, kā, ceļot māju, sitot čūsku, vēl pa vidu izaudzināt dēlu?  Nenoliedzami, daļā sabiedrības priekšstats par īstu vīru un vīrišķības pilnu tēvu slēpjas viņa spējā būt izcilam apgādniekam. Un tomēr – ko bērns izaugot vairāk atcerēsies – materiālos labumus, jaunāko divriteni vai tomēr neaizmirstams paliks kopā pārpeldētā upe, nokrāsotā sēta vai sanaglotais putnu būrītis.

Kādā dienā visai ilgi lasīju kustības “Par dabisku ģimeni” aizsākto diskusiju par to, kādas ir labākās atmiņas par kopā pavadīto laiku ar tēvu. Daudzās no piedzīvotajām nodarbēm pat nevar iedomāties, ka vārda “tēvs” vietā tā dabīgi un nepiespiesti varētu būt ierakstīts vārds “mamma”. Tūlīt paskaidrošu tuvāk. Piemēram – “Tētis man iedeva pabraukt ar savu motociklu, un pats nosēdās aizmugurē. Es to iestūrēju grāvī.”, “Manam brālim audžutēvs iedeva pabraukt ar greideri, tas jau pirmajā reisā nobrauca sētas žogu“, “Tāpat patika skatīties, kā viņš gatavoja medībām patronas… čaulīte, iesver skrotis un pulveri, ieliek filcu… aizvalcē galu…”, “Iemācīja braukt ar auto septiņu gadu vecumā, sākumā pa nopļautu labības lauku”, “Braucām ar mopēdu, sēdēju uz spilvena aizmugurē. Ar gumijas laivu pa Vadaksti. Mainījām Moskvičam sajūgu. Uztaisījām manu pirmo koka krājkasīti..”. Gribas teikt, protams, var būt izņēmumi, tomēr – īstas vīru lietas tur atklātas!

Līdzās tam šajā diskusijā neskaitāmās atbildēs atklājās, ka kopā ar tēti spilgtākās atmiņas ir arī par kopīgām pastaigām, sarunām pēc skolas, gatavotām pusdienām,  matemātikas apmācībām un stāstītajiem jokiem vai spēlētajām ģitāras dziesmām.

Nebaidies un esi tēvs

Jau pieminētajā Diakonijas centra konferencē priekšlasījumos un diskusijās visai intensīvi tika vilkta ārā esence par to, kāda tad ir tēva loma bērna dzīvē, īpaši agrīnajā vecumā un, kā sekmēt tēva praktisko iesaisti un līdzdalību. Sadzirdēju it visā, ka pēctecībai un atstātajam mantojumam ir cieša saikne ar bērnam veltīto laiku. Tas, savukārt, nozīmē – vīrietim prast sakārtot savas prioritātes, darbu un personīgo laiku un spēkus tik gudri, lai paliktu laiks, ko pavadīt ar bērniem.

Tēva un tēvišķības loma mūsu sabiedrībā ir bijusi ilgstoši klusējoša un ievainota atstāta maliņā. “Daudzi nezina, kā tas ir augt pilnā ģimenē, augt ar tēvu, kas iegulda tevī un dalās ar tevi. Ir vērts runāt par tēvišķības mantojuma stiprināšanu un paplašināšanu, lai mēs piedzīvojam, kā tēvi atgriežas savā vietā un uzņemas atbildību. Tēvišķība iet kopā ar vīrišķību un tas ir viens no visbūtiskākajiem mantojumiem, ko var nodot,” tā viens no konferences vīriem LELB Diakonijas nozares vadītājs Oskars Smoļaks.

Līdzīgi kā vairākās mums svešās  kultūrās, arī starp mums latviešiem sastopam tik daudzus, kas atklāti saka – tēvs bija un nebija reizē, vai – emocionāli tēvs bija tālu no ģimenes, tēvs par galveno dzīvē izvirzīja nest mājās naudu. Un vēl – tēva nebija vispār. Un ko iesākt šodien jaunajiem tēviem, kas par tādiem kļuvuši bez savas pieredzes par pilnvērtīgu ģimeni? Brīnišķīgu atbildi varēja sadzirdēt “Riverfall” mūziķa Jāņa Upleja pieredzē. Tā ir formulējusies vairāk nekā trīs gadu laikā, kopš kļuvis par tēvu. “Kad man dēls piedzima, bija sajūta, ka ir uzplēstas visas tās rētas, kas bija saistībā ar to, ka esmu audzis bez tēva. Bija domas, ko gan es tagad darīšu, es neesmu kompetents būt tēvs, jo man nav šādas pieredzes. Bet esmu nonācis pie atklāsmes, ka manam dēlam neinteresē, vai man šī pieredze ir vai nav, viņš vienkārši grib sev tēti. Man ir jābūt, cik vien varu būt labam partnerim savai sievai, mums jāpalīdz viens otram, cik vien varam, un man ir jābūt vienkārši labam tēvam savam dēlam.”

Mācītājs Kārlis Irbe turpinot citu tēvu iesāktās pārdomas par laulības spēku atgādināja, ka vēsture lieliski apliecina – brīdī, kad laulības institūts zaudē savu nozīmi un svētumu, iet bojā pat civilizācijas. “Cilvēks nav bara dzīvnieks, viņš ir radīts, lai būtu ģimenē. Katra laulība, kurā kopā pārvar grūtības, paliek kopā un iemācās viens otru mīlēt, nes labumu visai sabiedrībai. Jau radīšanas stāstā Ādamam tika uzticētas trīs lietas – sargāt un rūpēties par dārzu, par attiecībām ar Dievu un tad tālāk to iemācīt Ievai. Viņš bija pirmais vīrietis, vīrs un tēvs, kā cilvēks. Arī mums šodien ir šīs tēvišķīgās atbildības – jāsargā ģimene un laulība no ārējā ienaidnieka (čūskas). Tas ir uzdevums radīt drošu vidi. Ja bērnam nav līdzās tēvs, viņam vēlāk būs grūti ar pārliecības un drošuma sajūtu. Protams, traģiski, bet tēvs var būt aizgājis bojā, un tā nav viņa izvēle, bet traumējošāk ir tieši tas, ja tēvs ir pievīlis un izvēlējies aiziet no ģimenes. Tomēr no tēviem bērni var iemācīties uzņemties atbildību par savu dzīvi.” Kārlis Irbe uzsver, ka labākais veids, kā to izdarīt ir būt līdzās, kopā darīt lietas un ļaut sevi vērot. Katrā no pat šķietami bezrūpīgajām nodarbēm vai pat izklaidēm notiek svarīgā mijiedarbība starp bērnu un vecāku. Un tieši caur to bērns var iemācīties savai attīstībai būtiskas lietas -atbildību, spēju mīlēt, nepadoties, būt izaugsmē.

Nebiju redzējis savu tēti tik ātri skrienam

Robežas, noteikumus un motivāciju bērni var ieraudzīt arī caur spēlēm, kas tiek vecāku vadītas. Tāda ir nesen dibinātās “Latvijas vīru biedrības” vadītāja Andara Ignaca pieredze. “Es spilgti atceros, kā bērnībā līdz pat pusaudžu vecumam mēs ar tēti regulāri dauzījāmies, cīnījāmies, likām viens otru uz lāpstiņām. Man bija tā paveicies, ka tētis ar mani lauzās un arī interesējās par mani, kad vajadzēja – iestājās. Atceros, pagalmā bija viens lielāks čalis, kas mani aiztika. Tēvs prasīja, -Kas noticis? Kad negribot pastāstīju, viņš uzvilka apavus un man teica – ejam! Čalis ātri skrēja, bet arī mans tēvs skrēja. Pirmo reizi redzēju savu tēvu tik ātri skrienam. Viņš atveda to čali un mēs normālā diskusijā izrunājāmies, pāridarītājs atvainojās. Man tas deva signālu, ka tēvs mani sadzird, un es netieku ignorēts. Nesen skatījos vienu Warenn Farell materiālu par puišu krīzēm. Izrādās, ir pētījumi, kuri pierāda, ka bērni, ar kuriem bērnībā ir bijusi šī dauzīšanās izaug ētiskāki, empātiskāki, mazāk izkrīt no skolu mācībām un mazāk iekļūst atkarībās. Šobrīd audzinot meitas, redzu, kā šī dauzīšanās palīdz arī viņām izprast spēles  noteikumus un būt motivētākām izdarīt laikā mājas darbus, lai var pēc tam rotaļāties ar tēti. Tētim tas ir lēmums, kas prasa sevis disciplinēšanu un laika ieplānošanu.”

“Latvijas vīru biedrības” vadītājs turpina uzsvērt, cik tēva klātesamība ir būtiska ilgtermiņā. Jo bērnu agrīnais vecuma posms ir laiks, kad ir vislielākā ietekme nodot mantojumu. Viņš atceras, kā pirms desmit gadiem, sēžot ofisā, uzdevis sev jautājumu “Vai esmu gatavs samainīt ilgās darba stundas pret savu ģimeni?” Tas ir novedis pie nākamā būtiskākā jautājuma – kur viņš kā tēvs atradīsies pēc gadiem savās attiecībās ar bērniem? “Kad gribam būt IT speciālisti, mēs ieguldām neskaitāmas stundas apmācībās, bet, kas ar mums notiek, kad gribam būt tēvi? Manā dzīvē pierādījies, ka ir jāplāno arī tas, kā es mācīšos būt par tēvu un, kur es to darīšu. Svarīgas ir attiecības arī ar citiem vīriem, tēviem. Kad man piedzima meitas, es sāku mērķtiecīgāk ieplānot sarunas ar savu tēti. Es viņam sāku uzdot jautājumus par dažādām pieredzēm. Vēl man ir paveicies, ka manā dzīvē ir bijuši arī citi vīri ar autoritāti.”

Viens no diskusiju zelta domu graudiem, ko noteikti aicinu apjaust: “Universālā mīlestības valūta ir LAIKS.” Tas ir instruments, lai nostiprinātu sabiedrībā izpratni par vecāku atbildību. Tas ir instruments, lai tēvi spētu neizdzēšami atstāt pēctecību savos bērnos, un tas ir instruments, kas, pareizi lietojot, saliedēs kopā ģimenes. Kā tu izmanto savu laiku?

Sekojiet līdzi Tēva dienas saturīgām, tēvišķīgām un vērtīgām sarunām, pārdomām un diskusijām “Facebook” lapā Kustība Par dabisku ģimeni vai Youtube kanālā 12. septembrī no plkst. 10-16.

Ar saviem stāstiem dalīsies biologs, raidījumu vadītājs un piecu bērnu tēvs Māris Olte, katoļu priesteris Andrejs Mediņš, dziedātājs Valdis Indrišonoks, supertētis un supervectētiņš kultūrists Māris Šveiduks, Ghetto Games dibinātājs Raimonds Elbakjans, basģitārists un četru bērnu tēvs Norberts Skraucis, hokeja leģenda Artūrs Irbe, “Latvijas vīru biedrības” dibinātāji, kopumā vairāk nekā divdesmit tēvi un vectētiņi.