Dr.iur. Baiba Rudevska
Pēdējā laikā atkal virmo kaislības ap Satversmes 110.pantu un tā izpratni. Vieni juristi ir gatavi tajā “ielasīt” jebkuru sociālo realitāti, citi gatavi aizstāvēt Satversmē nospraustās konstitucionālās vērtības. Paskatīsimies nedaudz tuvāk uz Satversmes 110.pantu (ieslēdzot loģiku un atmetot emocijas).
1) Satversmes 110.panta 1.teikums skan šādi: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.”
2) Tiek skaļi kliegts: “Satversmē minētais vārds “ģimene” nozīmē JEBKURU ģimeni! Dzirdiet, Jūs, viduslaiku tumsoņas! JEBKURU! Valsts aizsargā un atbalsta JEBKURU ģimeni!”
3) Šeit rodas šaubpilns jautājums….”Vai tiešām Satversme kā konstitucionālu vērtību uzskata JEBKURU ģimeni?” Piemēram, Civillikuma 32., 33., 35., 37. un 38.pantā ir skaidri noteikts, kas ir laulības šķēršļi un tie ir: a) aizliegta laulība radiniekiem taisnā līnijā, brāļiem un māsām un pusbrāļiem un pusmāsām; b) aizliegta laulība starp viena dzimuma personām; c) aizliegta laulība starp adoptētāju un adoptēto; d) aizliegta jauna laulība personai, kas jau atrodas laulībā (tātad, poligāmija un poliandrija); e) aizliegta laulība aizbildnim ar aizbilstamo; f) aizliegta laulība pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas (izņēmuma gadījumā 16 gadu vecumu sasniegusi persona ar vecāku piekrišanu). Taču, ja šādas personas de facto dzīvo kopā “kā laulātie”, tad iznāk, ka Satversmes 110.pants viņus pasludina par konstitucionālu vērtību un aizsargā tieši tāpat kā ģimeni, kas balstīta laulībā starp vīrieti un sievieti? Citiem vārdiem sakot, iznāk, ka Satversmes 110.panta 1.teikumā vienādā rangā tiek noliktas, no vienas puses, ģimenes, kas balstītas laulībā – savienībā starp vīrieti un sievieti, un, no otras puses, Satversmes 110.pants tieši tāpat aizsargā “ģimenes”, kas nav balstītas laulībā, bet dzīvo tādā kopdzīves formā, kas ir kā šķērslis laulības noslēgšanai (viendzimuma attiecības, attiecības tuvu radinieku starpā, poligāmija, poliandrija, kopdzīve ar nepilngadīgo).
4) Noteikti Latvijā var atrast JEBKURU no šīm kopdzīves formām (ja pameklē) un tādēļ tā ir sociālā realitāte un tādēļ atzīstama par ģimeni un valstij tā jāaizsargā un jāatbalsta (tad būtu jāsvītro arī attiecīgais Krimināllikuma pants par attiecībām ar nepilngadīgajiem). Iznāk, ka minētie Civillikuma panti jāatzīst par neatbilstošiem Satversmes 110.panta 1.teikumam? Arī Civillikuma 214.pants tad ir diskriminējošs un jāatzīst par neatbilstošu Satversmes 110.panta 1.teikumam, jo nesaprotamu iemeslu dēļ nosaka, ka “Pie ģimenes šaurākā nozīmē pieder laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā”.
5) Ko tad lai darām ar ANO Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju un tās 16.pantu, kas nosaka: “VĪRIEŠIEM UN SIEVIETĒM, kas sasnieguši pilngadību, ir tiesības [..] stāties laulībā UN dibināt ģimeni. Ģimene ir DABISKA sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību”. Analoģiska tiesību norma atrodama ANO Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (23.pants) un līdzīga norma – Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (12.p.).
6) Ja jau sanāk, ka jebkādas kopdzīves formas ir sociālā realitāte un tādēļ konstitucionāli aizsargājamas kā “ģimene”, tad kādēļ krievu valodas lietošana savulaik netika atzīta par “sociālo realitāti” un Satversmes 4.pantā “ielasīta” kā vēl viena “valsts valoda”? Kādēļ krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji netika padarīti par laimīgiem? Kur ir robežā starp vienu “sociālo realitāti“ un otru “sociālo realitāti”? Satversmei būtu jāaizsargā visas “sociālās realitātes”?
7) Un kas tas vispār ir par JURIDISKU jēdzienu “sociālā realitāte”?
8) Kā šāda “sociālā realitāte” iet kopā ar sabiedrības kopējo labumu? Jo tiesību (un arī likumdevēja) uzdevums ir rūpēties par sabiedrības kopējo labumu un par taisnīguma nodrošināšanu. Likumdevēja uzdevums nav izdabāt savam vēlētāju elektorātam (vai saviem sponsoriem).
9) KOPĒJAIS LABUMS ir sabiedrības dzīves priekšnosacījumu kopums, ar kuriem cilvēkam tiek dota iespēja sasniegt savu perfektumu. To nosacījumu kopums, kas nodrošina iespēju attīstīties. Sabiedrības kopējais labums ir minēts arī Satversmes ievadā (un tas sevī ietver atbildīgu izturēšanos pret citiem un pret nākamajām paaudzēm). Laulība starp vīrieti un sievieti kopējam labumam dod kaut ko unikālu – tā rada šīs nākamās paaudzes un tās uzaudzina par atbildīgiem un kārtīgiem cilvēkiem, kuri tālāk spēj nodrošināt latviešu nācijas (un kultūras un valodas) pastāvēšanu. Šī savienība sniedz stabilu attīstības vidi bērniem.
10) TAISNĪGUMS ir dot katram to, kas viņam pienākas.
