Rīt, 1.martā, norisināsies attālinātā Saeimas Juridiskās komisijas sēde, kuras darba kārtībā ir iekļauts punkts: Likumprojekta “Civilās savienības likums” izskatīšana pirms iesniegšanas Saeimā.
Konservatīvi domājošie juristi aicina iepazīties ar dažiem argumentiem, kāpēc likumprojekts nav atbalstāms.
1. Steiga ar Civilo savienību likuma projekta (CSL) virzīšanu ir nepamatota.
Satversmes tiesas (ST) 2020.gada 12.novembra spriedums (lietā Nr.2019-33-01) nosaka, ka darba likuma 155.panta pirmā daļa (ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu), ir neatbilstošs Satversmei un spēkā neesošs no 2022.gada 1.jūnija.
Tātad saskaņā ar ST Spriedumu tikai attiecībā uz konkrēto Darba likuma normu ir noteikts termiņš, kurā tā zaudēs spēku, t.i. no 2022.gada 1.jūnija.
Jau šobrīd ir izstrādāti un apspriesti konkrētā Darba likuma panta grozījumi, kas novērsīs ST konstatētās neatbilstības un ar kuriem ST spriedums tiks izpildīts.
Tieslietu ministrija (TM) tās steigu pamato ar it kā ST Spriedumā noteikto pienākumu Saeimai ieviest tiesisko regulējumu viena dzimuma pāriem. Šāds TM arguments nav īsti korekts. Sprieduma motīvu daļā ST cita starpā ir konstatējusi, ka “likumdevējs nav noteicis viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesisko regulējumu un nav paredzējis viendzimuma partneru ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumus sakarā ar bērna piedzimšanu”. Šis ir tiesas secinājums, uz kura pamata tai skaitā tiesa izdara atzinumu par to, ka attiecīgā Darba likuma norma ir pretrunā Satversmei un nav spēkā.
Satversmes tiesai nav tādu likumā paredzētu funkciju un tiesību uzdot likumdevējam pieņemt noteiktus likumus (Satversmes tiesas kompetence lietu izskatīšanā uzskaitīta Satversmes tiesas likuma 16.pantā, kas aprobežojas ar tiesību aktu un starptautisku līgumu atbilstības Satversmei izvērtēšanu). Tieslietu ministrijas darba grupā esošo kristīgi-konservatīvā spārna juristu vidū valda vienprātība, ka Saeima var “pretoties” Spriedumā esošajai tiesas kļūdainajai argumentācijai, ieviešot spriedumu iespējami “šauri”, proti, izdarot grozījumus tikai tajā tiesību normā, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu Satversmei (tātad, runai ir tikai par Darba likums 155.pantu).
Juristu starpā ir dažādi viedokļi par to, vai ST Sprieduma motīvu daļa arī ir ar likuma spēku (kāds viennozīmīgi ir Sprieduma rezolutīvajai daļai). Tiesību doktore Baiba Rudevska šajā sakarā ir veikusi izpēti, kā šādi jautājumi tiek regulēti Vācijas konstitucionālajās tiesībās un nonākusi pie secinājuma, ka nevar apgalvot, ka visi Satversmes tiesas spriedumā iekļautie argumenti un secinājumi ir ar likuma spēku.
Kristīgi-konservatīvā spārna juristi, kas piedalījās Tieslietu ministrijas darba grupā, ir vienisprātis, ka ST Spriedumā obligāti izpildāma un saistoša ir tikai Sprieduma rezolutīvā jeb nolēmuma daļa, kas konkrēti nosaka, kāda norma, kādam Satversmes pantam neatbilst un kādā termiņā tā zaudē spēku.
Attiecībā uz Sprieduma motivējošo daļu tajā izteiktie argumenti var tikt pakļauti argumentētai kritikai (Sprieduma autoritāti mazina arī ST tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas, kurās viņš pēc būtības norāda, ka ST ir ietiekusies likumdevēja kompetences jomā un izgājusi ārpus savas kompetences, kā arī tiesneses S. Osipovas atsevišķās domas).
Likumdevējam (Saeimai), ja tā nepiekrīt ST spriedumam vai uzskata, ka ST ir pārkāpusi savas kompetences robežas un iegājusi likumdevēja darbības laukā, ir iespējas “koriģēt” ST rīcību konkrētā Sprieduma ieviešanas fāzē.
Tāpat TM CSL pieņemšanas steidzamību pamato ar Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – AT) 2021.gada 10.decembra spriedumu lietā Nr. SKA-[B]/2021, kurā tiesa noteikusi: “Līdz brīdim, kad likumdevējs būs izveidojis atbilstošu tiesisko regulējumu, šāds spriedums, ar kuru ir konstatēts, ka konkrētu personu attiecības ir atzīstamas par ģimenes attiecībām Satversmes 110.panta izpratnē, arī aizstās valsts īstenotu šo attiecību reģistrāciju”. Šeit gan juristi norāda uz to, ka: pirmkārt, minētais AT spriedums neizlemj lietu pēc būtības; tas ir atcēlis Administratīvās apgabaltiesas spriedumu un nosūtījis lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai (sk. sprieduma rezolutīvo daļu). Tātad, lietu pēc būtības vēl tikai skatīs Administratīvā apgabaltiesa. Otrkārt, AT Administratīvo lietu departamenta spriedums iesliecas privāttiesību jomā, kas tādējādi vairs neietilpst administratīvo tiesu jurisdikcijā; jautājumi par juridisko faktu atzīšanu vai konstatēšanu privāttiesību jomā ir piekritīgi vispārējās jurisdikcijas tiesām civilprocesa kārtībā. Administratīvā procesa likums, un arī ST spriedums, kā arī pati Satversme nepiešķir administratīvajām tiesām jurisdikciju skatīt jautājumus, kas skar privāttiesiska rakstura jautājumus.
2. CSL regulējums ir laulības “vieglā” versija jeb surogāts, kas ilgtermiņā apdraud Satversmes 110.pantā nostiprināto laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti.
Veicot Civillikuma normu, kas regulē laulības institūtu, kā arī Notariāta likuma normu (par laulības šķiršanu pie notāra) salīdzinājumu ar CSL projekta normām, ir pārsteidzoši daudz līdzību ar laulības regulējumu ļoti būtiskos laulāto attiecības regulējošos jautājumos.
Pēc būtības CSL ir sava veida laulības “vieglā” vai “pagaidu versija” viendzimuma pāriem, kuru, zinot citu valstu pieredzi ar viena dzimumu partnerattiecību regulējuma ieviešanu, agri vai vēlu mēģinās pielīdzināt un transformēt par institūtu, kas identisks laulībai starp pretēja dzimuma personām. Sekojošos būtiskos laulību regulējošos jautājumos CSL regulējums ir praktiski identisks ar Civillikuma un Notariāta likuma normām attiecībā uz laulību:
CSL 7.pants (“Apstākļi, kas izslēdz civilās savienības noslēgšanu”) pēc būtības atbilst Civillikuma 35.pantam, 37. un 38.pantiem ar izņēmumu, ka laulību atšķirībā no civilās savienības nevar noslēgt viena dzimuma personas.
CSL 10.pants (Civilās savienības izbeigšana pie notāra) tāpat kā laulības šķiršanas pie notāra gadījumā (Notariāta likuma 325.pants) paredz, ka tas iespējams tikai vienlaicīgi ar vienošanos par pušu kopīgās mantas sadali un pušu kopīgo nepilngadīgo bērnu aizgādību, saskarsmes tiesību izmantošanu un uzturlīdzekļiem.
CSL 13.pants (“Kopīgā mājsaimniecība”) sevī apvieno Civillikuma 84.pantu un 85.pantu. Atšķirībā no Civillikuma 84.panta (kas nosaka laulāto savstarpējos pienākumus), CSL 13.pantā atmests laulāto pienākums būt savstarpēji uzticīgiem, kā arī pienākums kopā dzīvot. Civillikuma 85.pants ir praktiski identisks ar CSL 13.panta otro daļu.
CSL 14.pants (“Civilās savienības pušu darījumi kopīgas mājsaimniecības ietvaros”) ir praktiski identisks ar Civillikuma 87.panta pirmās daļas (par laulāto tiesībām atvietot vienam otru) regulējumu.
CSL 15.pants (“Civilās savienības pušu tiesības rīkoties ar savu mantu”) ir Civillikuma 88.panta (par laulāto tiesībām rīkoties ar savu mantu nāves gadījumam) nedaudz pārveidota versija.
CSL 16.pants (“Atsevišķā manta”) atbilst Civillikuma 89.panta pirmajai daļai (par laulāto atsevišķu mantu).
CSL 17.pants (“Kopīgā manta”) atbilst Civillikuma 89.panta otrās daļas regulējumam (par laulāto kopīgas mantas rašanās priekšnosacījumiem).
CSL 18.pants (“Rīcība ar kopīgo mantu”) atbilst Civillikuma 90.panta otrajai un trešajai daļai (par laulāto rīcību ar kopīgo mantu).
CSL 19.pants (“Mājsaimniecības izdevumu segšana”) atbilst Civillikuma 95.panta pirmās un otrās daļas regulējumam (par laulāto pienākumu segt kopīgos mājsaimniecības izdevumus).
CSL 20.pants (“Atbildība par pušu saistībām) atbilst Civillikuma 96.pantam (par laulāto kopīgi uzņemtajām saistībām) un 98.pantam (par saistībām no neatļautas darbības).
Pēc būtības CSL ir tas pats partnerattiecību reģistrācijas likumprojekts vai Kopdzīves likuma projekts (kā tas ir nosaukts 2015.gada manabalss.lv iniciatīvas gadījumā), un Dzīvesbiedru likumprojekts (kuru 2019.gadā Saeimā iesniedza partiju A/Par un JV deputāti), un kurus Saeima jau vairākkārt ir noraidījusi.
Šobrīd tas tiek virzīts ar citu it kā neitrālāku nosaukumu – civilā savienība -, aizbildinoties ar pienākumu pildīt Satversmes tiesas Spriedumu. Tomēr nosaukuma maiņa nemaina likumprojekta būtību un paver ceļu viendzimuma laulību legalizēšanas mēģinājumiem tuvā nākotnē, kā to pierāda citu valstu līdzšinējā pieredze, vai arī padarot civilās savienības tiesisko regulējumu ļoti tuvu laulības institūtam (ka pēc savas juridiskās dabas tas de facto kļūs par viendzimuma laulībām, tikai zem nosaukuma “civilā savienība”). Par to arī liecina CSL anotācija, kuras 4.daļā TM ir jau skaidri pateikusi, ka “CSL ir ietverts minimālais regulējums, lai civilo sabiedrību personas vispār varētu sākt izmantot. [..] Tas nozīmē, ka pēc likumprojekta pieņemšanas būs jāturpina darbs pie būtiskām izmaiņām tiesību sistēmā faktiski visās nozarēs un pēc šī likuma pieņemšanas katrai nozares ministrijai būs nepieciešams pārskatīt savus tiesību aktus un izvērtēt nepieciešamību veikt grozījumus, lai sasniegtu sociālo un ekonomisko aizsardzību pāriem, kas noslēgs civilo savienību”.
Norāde par to, ka CSL nav paredzēta, piemēram, likumiskā mantošana starp pusēm, jo civilās savienības puses nav radinieki Civillikuma izpratnē un nav neatraidāmie mantinieki, ir diezgan maldinoša, jo TM izstrādātajā CSL anotācijā ir teikts: “Tāpat var tikt apsvērti [civilās savienības] pušu likumiskās mantošanas jautājumi, kam, ņemot vērā, ka likumiskā mantošana balstās uz mantinieku radniecību un šķirām, pamatā būtu nepieciešami grozījumi Civillikuma normās”.
Tāpat patiesībai neatbilst norāde uz to, ka CSL nav paredzēta pušu uzvārda maiņa pēc civilās savienības noslēgšanas. TM izstrādātajā anotācijā ir teikts: “Papildus jau likumprojektā iekļautajiem personisko un mantisko attiecību jautājumiem un iepriekš aprakstītajiem vēl neiekļautajiem jāpiemin arī civilo savienību noslēgušo personu uzvārdu aspekts. Proti, jāizšķiras par pušu tiesībām pēc civilās savienības noslēgšanas izraudzīties vienas puses uzvārdu par pušu kopējo uzvārdu vai vienas puses uzvārda pievienošanu otras puses uzvārdam”.
Tāpat šobrīd saskaņošanas procesā ir nodoti Grozījumi likumā “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu“. Likumprojekts paredz arī grozījumus atbilstoši Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra lēmumam lietā Nr. 2019-33-01 “Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam”.
Atzīstot jebkādā formā viena dzimuma partneru attiecību reģistrāciju, kā to piedāvā CSL, tiek apdraudēts Satversmes 110.pantā nostiprinātais laulības starp vīrieti un sievieti modelis. Valsts prezidents E. Levits (vēl būdams Eiropas Savienības tiesas tiesnesis) savulaik Latvijas radio raidījumā Krustpunktā norādījis, ka, ieviešot reģistrējamas partnerattiecības, kas pieejamas gan viena dzimuma, gan heteroseksuāliem pāriem, tas atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūrai uz diskriminācijas aizlieguma pamata de facto var novest arī pie viena dzimuma laulību atzīšanas.
3. CSL tiek virzīts, pirms ir notikušas diskusijas par to, kādas sociālās garantijas un kādas tiesiskās problēmas ir paredzēts risināt ar civilo savienību reģistrācijas ieviešanu.
Tieslietu ministrijas darba grupā no kristīgi-konservatīvā spārna juristiem bija nedalīts atbalsts idejai risināt viena dzimuma kopdzīvē dzīvojošu personu ikdienas tiesiskās situācijas un problēmas induktīvā ceļā. Proti, vispirms, identificēt konkrētās problēmas un tad tās risināt ar grozījumiem speciālajos likumos (piemēram, ar grozījumiem Pacientu tiesību aizsardzības likumā risināt jautājumus, ar ko saskaras personas, kam ir šķēršļi apmeklēt partneri ārstniecības iestādē, saņemt informāciju u.c.), vai, ja nepieciešams, izstrādājot kādu speciālo likumu. Jebkurā gadījumā, metodoloģijai būtu jābūt spriešanai indukcijas ceļā (no konkrētā uz vispārīgo), nevis otrādi. Ir jāsaprot, kādas tiesiskās vajadzības un vēlmes ir cilvēkiem attiecībā uz savu privāttiesisko attiecību sakārtošanu (un dažādiem cilvēkiem šīs vēlmes būs dažādas). TM darba grupā juristi izteica arī virkni citu priekšlikumu, taču tie vispār netika ņemti vērā.
