Dzimumaudzināšana
Kādēļ par to jārunā? „Eiropas seksuālās izglītības standarta paraugā” kā centrālā ass par cilvēka dzimumu ir izvirzīta seksualitāte, kura ietver dzimumu gendera (dzimtes) identitāti un lomas, seksuālo orientāciju, dzimuma instinktu, baudu, tuvību un reprodukciju. Šajā definīcijā ir samudžināti dažādi jēdzieni gan cilvēka bioloģiskās dabas izraisītie, gan sociāli izveidotie, galu galā visu novirzot uz seksuālās baudas gūšanu un tikai kā pašu pēdējo minot reproduktīvo funkciju.
Sajukums izpratnē par dzimumu. Pēdējā laikā ļoti aktīvas ir kļuvušas dažādas sabiedriskās organizācijas, kurām atbalstu sniedz arī valstiskās struktūras, kuras par dzimumu diskriminācijas galveno cēloni pasludina līdzšinējos uzskatus par dzimumiem un dzimumattiecībām un aicina „mainīt pastāvošās varas attiecības starp sievietēm un vīriešiem un kopumā sabiedrībā esošos dzimumu stereotipus”. Šie maināmie stereotipi esot: dzimums ir iedzimts un neizmaināms, heteroseksuālā orientācija ir norma, meiteņu audzināšana par meitenēm un zēnu – par zēniem ir nepareiza. Pareizajai izpratnei būtu jābūt, ka „dzimumus galvenokārt veido sabiedrības normas un uzskati…Sievišķo un vīrisķo nosaka kultūra.” (Hanstrēma, 2011, 27.lpp.) Gan homoseksualitāte, gan biseksualitāte un citas seksualitātes ir norma. Jaunie zēnu un meiteņu attīstības modeļi ir zēnu feminizācija (sievišķošana) un meiteņu maskulinizācija (vīrišķošana). Fiziski un psihiski dažāda dzimuma cilvēki neatšķiras vai atšķiras nedaudz, tādēļ arī profesiju izvēlē tas nav jāņem vērā. Tātad pilnīgi pretēji priešstati un izpratne par dzimumu, un arī agrāk pastāvošo atziņu noliegšana. Dzimumu atšķirību piesaukšana pielīdzināta dzimumu diskriminācijai. Lai noskaidrotu, cik pamatoti ir šie „revolucionārie” piedāvājumi, apskatīsim kā tie atbilst zinātniskajām atziņām par dzimuma veidošanos un tā nozīmi indivīda dzīvē un sabiedrības pastāvēšanā.
Taču jebkuras dzīvas būtnes un dzīvības pastāvēšanas nepārtrauktības nodrošināšanas nepieciešamā sastāvdaļa ir reprodukcija jeb vairošanās. Tā ir viena no dzīvo organismu pamatvajadzībām kā barība, kā ūdens, tāpat pēcteču radīšana (reprodukcija). Indivīda vairošanās ir sugas saglabāšanās instinkta sastāvdaļa. Kā ļoti svarīgai funkcijai, tai ir dažādi šo procesu nodrošinoši skubinātāji un apbalvojumi. Kad ir sasniegta dzimumgatavība, veselā organismā rodas dzimumtieksme jeb seksuālā tieksme, līdzīgi kā izsalkums liek uzņemt barību un emocionālas iemīlēšanās jūtas liek meklēt pretējā dzimuma partneri, lai šo vajadzību apmierinātu, saņemot apbalvojumu baudas sajūtu, kas ir arī līdzīgi citu vajadzību apmierināšanas apbalvojums, bet ko var arī atraut no pamatfunkcijas, piemēram, ēst tikai baudīšanas labsajūtai ne organisma nodrošināšanai ar barību. Vēl jau sugas saglabāšanas instinktā ietilpst arī gādības par pēctečiem dziļi emocionālās īpaši bērna radītājai.
Jūs teiksiet, ka tas tā ir dzīvniekiem. Te nu jāuzsver, ka cilvēkam šīs bioloģiskās pamatfunkcijas saglabājas. Tikai cilvēks, atšķirībā no dzīvniekiem ir bioloģiski psiholoģiski sociāla būtne, kura uz sava bioloģiskā pamata būvē savu izdomātu un savu vēlmju apmierināšanai izveidotu virsbūvi. Tātad ja runājam par seksuālo audzināšanu, mēs visu virzam uz seksuālās baudas gūšanu, atstājot novārtā to, kādēļ šī seksuāla bauda ir cilvēkam piešķirta.
Forsējot seksa kā centrālo dzīves vērtību, atmetam visu plašo sugas turpināšanas vajadzības izpausmju spektru.
Acīmredzot latviešu valodas terminoloģijā vārdi sekss nesakrīt ar angļu sekss, kas ir dzimums. Latviešu valodā tas nozīmē dzimumaktu. Ja nu mēs šo seksa vārdu liekam visa saistītā ar dzimumu vietā, tad rodas liels sajukums. Taču arī angļu tekstā seksualizācijas audzināšanas viens no uzdevumiem līdz 4 gadus veciem bērniem ir „prieka un apmierinājuma sajūta, kas rodas, pieskaroties savam ķermenim, masturbāciju agrīnā vecumā”.
Ja nu var atzīt, ka tiešām bērnam rodas labsajūta no ķermeņa vietu aizskaršanas un glāstīšanas vietās, kur ir jutīgi receptori, tad to saukt par seksuālu baudu diezin vai ir pamats. Bērnam pēc piedzimšanas dzimumorgānu sistēma ir miera stāvoklī ar zemu hormonālās aktivitātes līmeni. Un tas ir ģenētiski noteikts un nav īpaši stimulējams. Ir iedzimtības defekts ar agrīnu dzimumnobriešanu jau ap sešiem gadiem – Vernera sindroms – bet attiecīgi cilvēki ar šo sindromu sasniedz briedumu padsmit gados un mirst kā veci cilvēki pēc 20 gadiem.
Dzimumaudzināšana un ģimene. Līdzīgi kā jebkuru cilvēka uzvedības īpašību attīstīšanās arī dzimuma uzvedības īpašību attīstīšanās (saka arī atraisīšana) ir iedzimto (ģenētisko) potenču realizēšanās noteiktos vides apstākļos, kas ir gan dabas vide, gan sociālā vide, gan audzināšana. Audzināšana, savukārt ir gan neapzināta, kas iedarbojas uz viņu augšanas vidē – ģimenē, bērnu dārzā, rotaļu laukumā, skolā, gan apzināta ko veic vecāki, audzinātāji, skolotāji u.c. Dzimums kā viena no būtiskākajām cilvēka (arī citu dzīvo būtņu) organisma struktūrām un funkcijām veidojas jau agrīnā embrioģenēzē un ir nozīmīgs visu cilvēka dzīves laiku. Dzimuma izpausmes cilvēka organismā ir vairākos līmeņos: fiziskajā kā raksturīgā sievietes vai vīrieša ķermeņa uzbūve un dzimumorgānu sistēma, funkcionālajā, kas izpaužas hormonu un fermentu aktivitātēs, un centrālās nervu sistēmas (CNS) darbībā. CNS un hormonālās sistēmas reglējošo ietekmi uz dzimumorgānu sistēmas attīstību un aktivitāti sauc par reproduktīvās (vairošanās) sistēmas neiroendokrīno regulāciju.
Reproduktīvās sistēmas neiroendokrīnajai regulācijai izdala 5 etapus:
- antenatālo jeb pirmsdzemdību, t.i., embrioģenēzes periodu, kurā, realizējoties ģenētiski iekodētajai informācijai par vīrišķā vai sievišķā dzimuma attīstību izveidojas olnīcas vai sēklinieki, kuri izdala vīrišķos vai sievišķos dzimumhormonus, kas nosaka topošā indivīda sievišķo vai vīrišķo dzimumorgānu attīstību un attiecīgajam dzimumam raksturīgās fiziskās (arī smadzeņu) ķermeņa uzbūves veidošanos, kas ir dzimuma identitātes veidošanās pamats;
- postnatālais – zīdaiņa periods līdz 2 gadu vecumam, kad vēl aktīvi embrioģenēzē veidojušies hormoni. Meitenēm sievišķo hormonu aktivitātes ietekmē var pat attīstīties atsevišķi folikuli;
- hormonālais miera periods meitenēm 2 – 6 gadu vecumā epifīzes inhibējošā (nomācošā) ietekmē dzimumorgāni ir neaktīvi – neveido dzimumhormonus;
- pirmspubertātes periods meitenēm – 6 – 8 gadu vecumā CNS struktūras strauji diferencējas, samazinās epifīzes kavējošā ietekme, pieaug hipofīzes un hipotalāma jutīgums. Nobriest hipotalāma – hipofīzes – gonādu ass, aktivējas olnīcas;
- pubertātes periods meitenēm 8 – 18 gadi. Aktīvi veidojas dzimumhormoni (estrogēni, androgēni), augšanas hormons, insulīns, vairogdziedzera hormons.
Zēnu dzimuma attīstībā ar attiecīgo dzimumhormonu veidošanos, ir līdzīgi etapi, tikai ar nelielu laika nobīdi tie iestājas vēlāk.
Tātad mēs redzam, ka dzimuma attīstība, līdz sasniegts reproduktīvais vecums, notiek pakāpeniski līdz ar organisma attīstību un ir noteiktu struktūru un funkciju veidošanās un realizācijas process un tā ir bioloģiskā bāze dzimuma identitātei. Dzimumaudzināšanai ir jāatbilst indivīda vecumam, attīstības līmenim, dzimuma piederībai, rēķinoties ar kultūrvidi un sociālo vidi.
Jautājums, kas tad dzimumaudzināšanā ir jāmāca, vēl aizvien nav skaidrs, tāpat kā tas, ko mēs saprotam ar vārdu dzimums. Cilvēka tāpat kā citu dzīvo būtņu viena no pamatvajadzībām ir vairošanās – reprodukcija. Dabā ir divi vairošanās tipi – bezdzimumiskā un dzimumiskā vairošanās. Cilvēku suga vairojas tikai dzimumiski, t.i., savienojoties sievietes un vīrieša dzimumšūnai sievietes dzimumsistēmā, kur sākās jaunā indivīda attīstība. Tātad dzimums ir noteiktu vīrišķo vai sievišķo dzimumorgānu sistēma un poligāmām sugām raksturīgās vīrišķās vai sievišķās sekundārās dzimumpazīmes. Sevis piederības izjūta noteiktam dzimumam ir dzimuma identitāte, kas vairumā gadījumos atbilst fiziskajam dzimumam. Dzimuma identitāte – cilvēka pašizjūtas un uzvedības kopums, sevis pieskaitīšana pie noteikta dzimuma un sevis orientēšana noteiktā dzimuma lomai. Seksuālā orientācija – tieksme stāties ar kādu dzimumkontaktos – ar pretējo dzimumu (heteroseksuāla), savu dzimumu (homoseksuāla), gan uz pretējo, gan savu (biseksuāla), ne uz vienu (aseksuāla), patoloģiskās – pedofīlija, nekrofīlija, zoofīlija u.t.t.
Latviešu literatūrā ir diezgan liels sajukums ar terminoloģiju, ko izmanto dzimuma jautājumu aprakstīšanai un analīzei. Vārds seksuāls bieži tiek likts vārda dzimums vietā, tieši pārnesot no angļu valodas sex. Latviešu valodā ar seksu saprot dzimumaktu, līdz ar to arī šobrīd aktualizētais jautājums par seksuālo audzināšanu skolā attiektos tikai uz dzimumakta audzināšanu.
Dzimumaudzināšai ir jāaptver bērna audzināšana izpratnē par savu ķermeni, zēnu un meiteņu atšķirībām gan fiziskajā uzbūvē, gan arī izpratnē par sava dzimuma specifiskajām īpašībām, par izmaiņām, kas notiek ar viņa ķermeni augšanas procesā, par mīlestību uz vecākiem, brāļiem māsām, iemīlēšanos u.c. Arī par to, ka meitenes kļūs māmiņas un auklēs bērniņus, zēniem, ka viņi kļūs tēvi un rūpēsies par bērniem un viņu māmiņu, ka bērni pieauguši apprecēsies un veidos ģimeni.
Vecumā līdz 6 – 8 gadiem, kad vēl dzimumsistēma ir neaktīva, nevajadzētu forsēt ar seksuālo jautājumu apskatīšanu. Bērnam jau ļoti agri rodas labsajūta no ķermeņa vietu aizskaršanas un glāstīšanas it īpaši dzimumorgānu aizskaršanas, kur ir daudz jutīgu receptoru, bet to saukt par seksuālu baudu diezin vai ir pamats. Bērnam šajā vecumā dzimumorgānu sistēma ir miera stāvoklī ar zemu hormonālās aktivitātes līmeni. Bērnu ginekologi neiesaka īpaši sekmēt bērniem šo vietu kairināšanu, it īpaši meitenēm, kuras var savainot maksti, tur ievietojot dažādus priekšmetus. Tuvojoties pubertātei bērni jāiepazīstina ar to, kādas pārvērtības notiks ar dzimumorgāniem un visu ķermeni, kas ir menstruācijas meitenēm un pollūcijas zēniem, dzimumorgānu higiēna.
Pubertātes vecumā kopā ar to, kas veselības mācībā tiek stāstīts par izvairīšanos no seksuāli transmisīvajām slimībā un grūtniecības seksuālās tuvības brīdī un izvairīšanos no seksuālās vardarbības, jāstāsta arī par to, ka mīlestība nav tikai sekss, bet dziļš emocionāls pārdzīvojums arī bez seksuālā kontakta, kā tuvināties bez brutālas uzmākšanās, respektējot pretējo dzimumu kā pārvarēt kautrību, kā atturēties no spēcīgās seksuālās iekāres, kā gatavoties ģimenes dzīvei, kad jaunietis ir sasniedzis sociālo briedumu, lai dibinātu ģimeni. Diemžēl skolas gados, veselības mācību stundās demonstrē tikai kā izvairīties no saslimšanas ar seksuāli transmisīvajām slimībām un izsargāties no grūtniecības, radot priekšstatu, ka seksuālās attiecības jau pubertātes vecumā ir ikdienišķa nodarbe, nevis skaidrojot, ka dzimumattiecībām pienāks laiks, kad būs sasniegts arī noteikts sociālais briedums. Nekas netiek stāstīts par savstarpējo attiecību veidošanas emocionālo un intelektuālo pusi – rēķināšanos ar otra vēlmēm, domām, uzskatiem u.c.
Šobrīd pārspīlētā seksa baudas izciluma sludināšana kā augstākā piepildījuma gūšanas iespēja sakāpina jau bērnu un vēlāk jauniešu interesi ne tikai tādēļ, lai tiešām cilvēks gūtu laimi un piepildījumu, bet gan lai gūtu peļņu tie, kam nav aizspriedumu kādā ceļā tā gūta. Seksuālā bauda pieder pie tiem pašiem baudas gūšanas avotiem kā ēšana, alkohola lietošana, narkotikas, kas rodas tajos pašos smadzeņu centros ar tām pašām reakcijām un pārspīlēšanas sekām tādām kā atkarību rašanās. Tāpat arī vēlme gūt aizvien lielāku baudu, pārkāpjot organisma normālas funkcionēšanas robežas un meklējot palīglīdzekļus ārpus organisma (sadomazohismis, viagra, narkotikas seksuālās baudas pastiprināšanai), apdraudot veselību un pat dzīvību. Seksualitātes un reproduktīvās funkcijas nodalīšana kā patstāvīgas, viena no otras neatkarīgas organisma funkcijas, tradicionālo sociālo struktūru un ģimenes sabrukums, sabiedrība bez tēva, dzimumu maiņas iespējas un virtuālais sekss tiek sludināts kā interneta paaudzes dzīvesveids. Mākslīgā apaugļošana un bērnu iznēsāšana tam noalgotajām sievietēm ir plaukstošs bizness, popkultūras ikonas un kinozvaigznes publiski popularizē “bērnu no mēģenes”, kuru audzina viens vecāks u.c. Šādā vidē bērni ir jāaudzina kritiski izvērtēt, kas ir kas.
2000.gadā precizētā Lielbritānijas izglītības likuma (Learning and Skills Act) 148.pants nosaka, ka Valsts sekretāram ir pienākums sagatavot izglītības vadlīnijas, kas nodrošina to, ka dzimumaudzināšanas stundās bērniem tiek mācīts par laulību, tās nozīmi ģimenes dzīvē un bērnu audzināšanā. Bērni ir jāpasargā no tāda mācīšanas veida un materiāliem, kuri nav piemēroti attiecīgo bērnu vecumam, kultūrai un reliģiskai pārliecībai. http://www.legislation.gov.uk/ukpga/2000/21/pdfs/ukpga_20000021_en.pdf
Platons raksta: „Demokrātiskās iekārtas pilsonis nebūdams pareizi audzināts un izglītots, pakļaujas tām vēlmēm, kas nav nepieciešamas. Baudkāre un dažādas citas iekāres ir ieņēmušas viņa dvēseles akropoli, jo tajā nav ne zināšanu, ne skaistu tikumu, ne krietnu domu. Viņā izšķērdētāja tieksmes uzveic taupību, godprātību viņš sauc par vientiesību, savaldību par gļēvumu, saprātīgus un mērenus izdevumus par neaptēstu lauciniecisku muļķību. Šāds jaunietis nododas baudu brīvībai un vaļībai. Viņš cenšas izpildīt katru vēlēšanos, kas viņā rodas. Viņa dzīvi nenosaka nepieciešamība, tajā nav kārtības” (Platons, 1982, 152).
Dažādās kultūrās un sabiedrībās ir bijusi dažāda attieksme pret dzimumaudzināšanu. Daudzās sabiedrībās, visbiežāk dažādu reliģisko dogmu ietekmē, tā ir bijusi un vēl arī tagad ir slēgtā tēma un nereti tikai apprecoties jaunieši uzzina, kas tas ir seksuālā tuvība un intuitīvi apgūst dzimumattiecību būtību. Tas gan nenozīmē, ka bērniem, jauniešiem nebūtu mācīts par to, kas ir precēto ļaužu pienākumi un atbildība, kā jāaudzina bērni u.c.
Etnogrāfi un sociālantropologi dažādām ļaužu grupām, kas dzīvojušas izolēti, kā piemēram, Dienvidjūru salu iemītnieki, apraksta dažādus jauniešu sagatavošanas ģimenes dzīvei rituālus. Piemēram, abu dzimumu jaunieši pirms apprecēšanās kādu laiku dzīvo nošķirtās grupās, kur nododas brīvai mīlestībai, vai ģimenes dzīvē pieredzējuši cilvēki apmāca jauniešus dzimumdzīvei. Piemēram, čehu ceļotājs M.Stingls novēroja, ka: „Polinēzieši neuzskata mīlestību, dzimumdzīves mākslu par kaut ko tādu, kas cilvēkam dots no dabas. Gluži otrādi. Viņi iedomājas, ka mīlas rotaļu māksla jāapgūst soli pa solim… Jaunas meitenes ar mīlas noslēpumiem parasti iepazīstina krietni vecāki vīrieši, bieži viņu tēvoči. Jaunus vīriešus – viņu vecākās, pieredzējušās tēvamāsas.” (Stingls, 1980, 200)
Modernā dzimumaudzināšana. „Eiropas seksuālās izglītības standarta paraugā”, ko iesaka Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģionam, kā centrālā ass par cilvēka dzimumu ir izvirzīta „seksualitāte, kura ietver dzimumu gendera (dzimtes) identitāti un lomas, seksuālo orientāciju, dzimuma instinktu, baudu, tuvību un reprodukciju.” Šajā seksualizācijas audzināšanas standartā viens no uzdevumiem ir līdz 4 gadus veciem bērniem mācīt „prieka un apmierinājuma sajūtu, kas rodas, pieskaroties savam ķermenim, masturbāciju agrīnā vecumā”. Svarīgi ir zināt, ka bērna masturbēšanai nav it nekādas saistības ar seksuālām vīzijām vai to, ko viņš paklusām noskatījies vecāku guļamistabā. Šajā vecumā bērniem tas nav aktuāli. Arī turpmākajā standarta aprakstā seksuālās audzināšanas centrālā ievirze ir uz seksuālās baudas gūšanu un ne tikai dzimumakts tradicionālajā veidā, bet arī „orālais un dažkārt arī anālais sekss.” Lai arī standarta ievada daļā teikts, ka „zem seksuālās izglītības arī ir jāsaprot plašāka un daudzpusīgāka joma, kā tikai „seksuālās uzvedības pamatu apmācība””, tomēr izklāstā redzam tikai minētā jautājuma sīku izvērsumu, t.i. seksuālās baudas gūšanas no dzimšanas līdz reprodukcijas vecumam un tālāk, pat nepieminot, nekā nenorādot, ka tā ir tikai reproduktīvā procesa sastāvdaļa, nevis tā aizstājēja, ka galvenais ir ģimene, tās veidošana, attiecības ģimenē, bērnu dzimšana un rūpes par viņiem, audzināšana. Nav brīnums, ka Latvijas bērnu Uzticības tālruņa jautājumos par seksu ir sakāpināta interese. „11 gadus veca meitene saka, ka visas viņas draudzenes jau esot pārgulējušas, bet viņa vēl ne. Jūtoties neiederīga un vēloties pārgulēt, jo esot bail atzīt draudzenēm, ka vēl esot jaunava.. 16 gadus vecs zēns vēloties zināt, vai pēc anālā seksa varot iestāties grūtniecība.” Bērnu uzdoti jautājumi Uzticības tālruņa speciālistiem. Calis.lv | 2. jūlijs 2015 07:14
Bērnu Uzticības tālruņa inspekcijas gada pārskatā, ka 2014. gadā, līdzīgi kā citos gados, seksuālo attiecību problēmas bija ārkārtīgi aktuāla tēma. Seksuālo un reproduktīvo jautājumu klāstā, salīdzinot 2014. gada konsultāciju skaitu ar 2013. gadu, pieaugums vērojams saistībā ar kontracepciju (70). Taču nedaudz samazinājies konsultāciju daudzums jautājumos par seksuālajām fantāzijām (513), dzimumattiecībām (282), seksuālo higiēnu (124), grūtniecības iestāšanos (102), informāciju par grūtniecības procesu (53), masturbēšanu (51), seksuālo orientāciju (41) un STS saslimšanām (septiņi). Šie jautājumi liecina par to, cik sakāpināta ir bērnu interese par seksuālajiem jautājumiem un arī, ka dzimumaudzināšana nav nodrošinājusi vispusīgas zināšanas par dzimumu un dzimumattiecībām.
Jau minējām, ka dzimumattīstības etapi ir ģenētiski noteikti un nav īpaši stimulējami. Tas ir pat bīstami. Ir zināmi vairāki ģenētiskie defekti, kas izraisa priekšlaicīgu dzimumnobriešanu. Piemēram, Vernera sindroma gadījumā bērns dzimumgatavību sasniedz jau ap sešu gadu vecumu, bet briedumu sasniedz padsmit gados un mirst kā vecs cilvēks tikko pārsniedzot 20 gadu slieksni.
Pēdējā laikā bīstama tendence, kuru aktīvi propagandē dažādas sabiedriskās organizācijas, kurām atbalstu sniedz arī valstiskās struktūras, dažādu ideju sludināšana par itin kā novecojušu līdzšinējo izpratni par dzimumu un tā attīstību, kuras par dzimumdiskriminācijas galveno cēloni pasludina līdzšinējos uzskatus par dzimumiem un dzimumattiecībām un aicina „mainīt pastāvošās varas attiecības starp sievietēm un vīriešiem un kopumā sabiedrībā esošos dzimumu stereotipus”. Šie maināmie stereotipi esot pieņēmums, ka: dzimums ir iedzimts un neizmaināms, heteroseksuālā orientācija ir norma, meiteņu audzināšana par meitenēm un zēnu – par zēniem ir nepareiza. Pareizajai izpratnei esot jābūt, ka „dzimumus galvenokārt veido sabiedrības normas un uzskati.. Sievišķo un vīrišķo nosaka kultūra.” (Hanstrēma, 2011, 27.lpp.). „Daudzi uzskata, ka tradicionāli sievišķīgaisun vīrišķīgais ir iedzimts. Ir dzirdēts, ka tas esot gēnos, ka to piešķīrusi daba. Tomēr vēstures gaitā priekšstati par sievišķīgo un vīrišķīgo ir maonījušies laikā un telpā, jo dzimuma modeļi veido cilvēkus. Kopš dzimšanas sabiedrība veido dzimumu atšķirības. Visticamāk nekad nevarēsim noteikt, kas indivīdam ir bioloģiski iedzimts (Hanstrēma, 2011, 27.lpp.) Grupas audzinātāji nedrīkst raidīt signālus par heteroseksuālismu kā vienīgo normālo dzimumorientāciju. Gan homoseksualitāte, gan biseksualitāte, gan transseksualitāte un citas seksualitātes pēc metodisko norādījumu autores teiktā, ir norma. Jaunajās audzināšanas pieejās tiek aicināts jau no bērnudārza vecumā attīstīt seksualitāti, ne vīrišķo un sievišķo, bet kaut kādu nenoteiktu, maksimāli satuvinot zēnu uzvedību ar meiteņu (feminizējot) un meiteņu ar zēnu (maskulinizējot) un jebkuru sliecību, kas saistīta ar dzimumattiecībām, uzskatot par normu.
Šajā virzienā īpaši izceļas Zviedrijas dzimumlīdztiesības aktīvisti. Kādā Zviedrijas bērnudārzā, kurā “likvidētas dzimumatšķirības”, vairs nelieto vārdus “zēns” vai “meitene”, to vietā stājies “hen”- neitrālās dzimtes vārds zviedru valodā. Bērnudārzā ir aizliegtas pasakas par Īkstīti un Sniegbaltīti – acīmredzot šie tēli pārāk spilgti uzsver dzimumu atšķirības. Tā vietā bērniem lasa stāstījumu par diviem žirafu tēviņiem, kas ir ļoti nobēdājušies par to, ka tiem nevar būt bērni, līdz kamēr tie atrod pamestu krokodila olu. Gandrīz visas grāmatas te ir par viendzimuma pāriem, vientuļiem vecākiem un bāreņiem. Pedagogi domā, ka tādējādi viņi sekmīgi likvidējuši dzimumu stereotipus, novēršot dažādas pretējā dzimuma pārākuma jūtu izpausmes.
Ļoti populāri ir izstrādāt dažādas loģiskas audzināšanas sistēmas nerēķinoties ar cilvēka bioloģiskajām īpašībām, kas varētu cilvēku pārveidot sabiedrības vēlmēm vēlamā virzienā. Par loģiski izstrādātu shēmu stādīšanas augstāk par dabiskajām organisma vajadzībām, kas izpaužas emocijās, raksta amerikāņu psihiatri Tomass Lūiss, Fari Amini, Ričards Leons: “Sasaistījusi sevi ar neokorteksa funkcijām, mūsu kultūra analīzi vērtē augstāk par intuīciju un loģiku – par jūtām. Zināšanas var sagādāt bagātības, intelekts atvieglo un padara ērtāku dzīvi – sākot ar sanitāro mezglu dzīvoklī un beidzot ar internetu. Mūsdienu Amerika ievāc saprāta ražu, bet emocijas iear zemē. Tā ir dārga prakse, kas cilvēkam atņem spēju būt laimīgam un rada nepareizu priekšstatu par viņa dabu un dzīves nozīmīgumu.” (Lūiss u.c.,2003, 59).
Autors: Dr.Jēkabs Raipulis (ģenētiķis, asoc.prof.)
