Viņi teica, ka nekas nemainīsies: NAIDA RUNA

Viņi teica, ka nekas nemainīsies: NAIDA RUNA

Naida runa. Populārs vārdu salikums, kas tiek lietots arvien biežāk. No sākotnēji labā nodoma, kas paredzēja aizstāvēt cilvēkus pret cieņu aizskarošiem komentāriem vai uzvedību, tas ir pārvērties par manipulācijas un cenzūras ieroci lielākoties galēji liberāli noskaņoto cilvēku rokās. Arvien biežāk parādās izteikumi, ka mūsdienās visneaizsargātākā cilvēku kategorija ir balstas ādas krāsas vīrietis ar kristīgu pasaules redzējumu, jo viņš ietilpst vismazāk aizsargāto kategoriju sarakstos. Lai apkarotu naida runu, tiek izdoti dažāda līmeņa dokumenti – sākot ar ANO stratēģiju un rīcības plāniem, beidzot ar nacionālajiem dokumentiem. Atverot ANO stratēģiju un rīcības plānunaida runas ierobežošanai (pieņemts 2020.gada augustā), dokumenta saitē var redzēt, ka dokuments ir ietverts sadaļā “genocīda prevencija” (genocideprevention). Tātad ANO naida runu pielidzina genocīdam.

ANO piedāvā šādu naida runas definīciju: “Jebkāda veida mutvārdu, rakstveida vai uzvedības komunikācija, kas uzbrūk vai lieto nievājošu vai diskriminējošu izteiksmi, kas attiecināma uz personu vai personu grupu, balstoties uz viņu identitāti jeb citiem vārdiem sakot, balstoties uz viņu reliģisko, etnisko, nacionālo, rases, ādas krāsas, izcelsmes, dzimuma (gender) vai citu identitātes faktoru.” (“any kind of communication in speech, writing or behaviour, that attacks or uses pejorative or discriminatory language with reference to a person or a group on the basis of who they are, in other words, based on their religion, ethnicity, nationality, race, colour, descent, gender or other identity factor”.)

Kā redzams, mūsdienās ir ļoti plašs klāsts ar iespējām būt aizvainotam un vērsties tiesībsargājošajās iestādēs, lai pierādītu savu aizvainojuma pakāpi.

Līdz šim visskaļākie cīnītāji pret naida runu, ko pierādījuši 2020.gada notikumi, ir organizācijas, kas iestājas pret rasismu (piemēram, blacklivesmatter kustība ASV) un par LGBT (lezbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu) tiesībām. Turklāt organizācijas, kas cīnās, piemēram, par LGBT tiesībām, bieži vien cieši sadarbojas ar feministiskajām organizācijām un iestājas par sieviešu tiesībām, nemaz nejautājot pašām sievietēm, ko viņas par to domā un vai viņas vēlas, lai radikāli feministiskās organizcijas pārstāv visu sieviešu viedokli.

Ir valstis, piemēram, Kanāda, kas tik ļoti rūpējas par naida runas apkarošanu, ka sāk diskriminēt citas sabiedrības grupas. 2020.gada decembrī Kanādas premjerministrs paziņoja par valsts atbalsta programmas melnādainajiem mājokļu īpašniekiem. 2019.gadā Kanādas Kvebekas province publiskajā pārvaldē strādājošajiem (t.sk., skolotājiem, policistiem, tiesniešiem u.c.) aizliedza nēsāt jebkādus reliģiskus simbolus. Līdz ar to ierobežojot daudzu tūkstošu Kvebekas provinces iedzīvotāju tiesības brīvi paust savu pārliecību un ticību.

Lai apkarotu naida runu, sociālajos tīklos ir ieviesta ziņošanas funkcija, lai varētu apklusināt tos, kuri izsakās par nacionālajiem, seksualitātes, dzimuma, rases vai citiem sensitīvajiem tematiem. Uzreiz jāsaka, ka zākāšana un cilvēku pazemošana nav atbalstāma nekādā gadījumā, taču līdzšinējā pieredze rāda, ka tiek ierobežotas cilvēku tiesības izteikt savu viedokli, un pat vēl vairāk – uzrakstīt citātu no Bībeles, kas pasaka, ka homoseksualitāte ir grēks.

Daudzās tā saucamajās progresīvajās valstīs mācītāji nedrīkst brīvi sludināt to, kas teikts Bībelē. Piemēram, Vācijā mācītājs Olafs Lacels 2020.gada rudenī tika sodīts ar 8100 eiro sodu par to, ka kādā seminārā laulātajiem 2019.gada novembrī pateica, ka “Visapkārt staigā Kristofera ielas dienas (Berlīnes praida) noziedznieki. Visi šie gender mēsli ir uzbrukums Dieva radīšanas kārtībai un tie ir demoniski un sātaniski.”

Ir daudz un dažādi piemēri, kā LGBT jeb gender ideoloģijas pārstāvji ne tikai ierobežo kristiešu tiesības brīvi paust savu ticību, bet arī mērķtiecīgi vēršas pret kristiešu uzņēmumiem, skolotājiem, valsts iestāžu darbiniekiem u.c.  LGBT organizācijas ir labi apmaksātas un ar mērķtiecīgu virzību. Biedrības “Asociācija Ģimene” rakstā “Viņi teica, ka nekas nemainīsies – ZVIEDRIJA” jau pieminējām, ka organizācijai ILGA-Europe (the European Region of the International Lesbian, Gay, Bisexual, Trans & Intersex Association) ir noteikti kritēriji, pēc kuriem tā vērtē valsts tā saucamo draudzīgumu LGBT personām.

ILGA-Europe kritēriji iedalās vairākās kategorijās:

  1. Vienlīdzība un nediskriminācija
  2. Ģimene
  3. Naida noziegumi un naida runa
  4. Likumiska sociālā dzimuma atzīšana un ķermeņa integritāte
  5. Pilsoniskā sabiedrība
  6. Bēgļi

Attiecībā uz naida runu ir noteikti šādi kritēriji: 

Latvijā reģistrētā organizācija “Mozaīka” no 2020. gada marta līdz 2020. gada septembrim veica naida runas monitoringu sociālajos tīklos “Facebook”, “Twitter”, “Draugiem.lv” un “Youtube”. Monitoringa veicēji saņēma ziņas kopā par 304 naida runas saturošiem komentāriem, no tiem visvairāk (233) sociālajā tīklā “Facebook”. Tos iedalīja šādās kategorijās: aicinājums noslepkavot vai iznīcināt (34 komentāri). aicinājums uz vardarbību (24), aicinājums ierobežot tiesības (44), rupjības vai stereotipizācija (202).

Jāsaka, ka aicinājums noslepkavot vai iznīcināt vai aicinājums uz vardarbūbu nav atļauts ne pret vienu cilvēku. Taču var redzēt, lielākā daļa komentāru ir saistīti ar emocijām vai gender ideoloģijai neatbilstoša viedokļa paušanu.

Kā rāda līdzšinējā citu valstu pieredze, naida runas koncepts ir vērsts galvenokārt uz to, lai ierobežotu cilvēka vārda brīvību, kas ir viena no pamatbrīvībām demokrātiskajā valstī.

Jau šobrīd cilvēkiem, kuri vēlas atbalstīt dabiskas ģimenes jēdzienu, Latvijā netiek dota iespēja nobalsot par to. Kā iepriekš esam ziņojuši, portāls Manabalss.lv atteicās publicēt Jāņa Biķa iesniegto iniciatīvu par dabiskas ģimenes aizsardzības nostiprināšanu Latvijas Republikas Satversmē.

Vārda brīvības ierobežošana, kas maskējas aiz cēlā mērķa – apkarot naida runu, ar katru gadu kļūst arvien redzamāka arī Latvijā. Pie kā tas novedīs? Spriediet paši. Taču nepārprotami var teikt, ka vārda brīvības ierobežošana ir viena no demokrātijas sabrukuma pazīmēm.