+37120034429 [email protected]

Juristes viedoklis: Vai laulība var būt viendzimuma?

Juristes viedoklis: Vai laulība var būt viendzimuma?

Iepriekšējā rakstā autore pacentās dot vispārēju skaidrojumu par to, kas ir LGBT ideoloģija un uz kādiem maldīgiem pieņēmumiem tā balstās. Tagad viņa pievērsīsies t.s. “viendzimuma laulību” jautājumam un mēģinās atbildēt uz jautājumu, vai laulība vispār var būt “viendzimuma”.

Ko nosaka Satversme un starptautiskās cilvēktiesību normas?

Latvijas Republikas Satversmes 110. pants stājās spēkā 1998. gada 6. novembrī. Tā pirmais teikums sākotnēji bija izteikts šādā redakcijā: „Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni,vecāku un bērna tiesības.“ 2005. gada 15. decembrī Saeima šo normu grozīja, izsakot to sekojošā redakcijā: „Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības“ (šeit un turpmāk – autores izcēlumi).

Šī jaunā redakcija pilnībā atbilst spēkā esošo starptautisko cilvēktiesību līgumu un deklarāciju normām. ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas[1] 16. pants nosaka:

„1. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši pilngadību, ir tiesības bez jebkādiem ar rasi, tautību vai reliģisko pārliecību saistītiem ierobežojumiem stāties laulībā un dibināt ģimeni. Viņiem ir vienlīdzīgas tiesības, stājoties laulībā, laulības laikā un šķirot laulību.

2. Laulību var slēgt tikai ar abu nākamo laulāto brīvu un pilnīgu piekrišanu.

3. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību.“

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām[2] 23. pants nosaka:

„1. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības baudīt sabiedrības un valsts aizsardzību.

2. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši laulības vecumu, ir tiesības stāties laulībā un tiesības nodibināt ģimeni. [..]“

Minēto pantu struktūra un saturs nepārprotami rāda, ka „ģimenes nodibināšana“ to izpratnē ir tieši saistīta ar vīrieša un sievietes laulību. Autore vēlas pievērst uzmanību visu iepriekš citēto normu redakcijai, kas acīmredzami atšķiras no pārējām cilvēktiesību normām. Ja pārējās cilvēktiesību normas ir izteiktas formā „ikvienam ir tiesības…“ vai „nevienu nedrīkst…“, tad mūsu uzmanības lokā esošās normas lieto pavisam citu valodu: „vīriešiem un sievietēm…“

Kādēļ tā? – Tādēļ, ka šīm normām ir atšķirīgs primārais subjekts. Visu pārējo pamattiesību primārais subjekts ir indivīds, savukārt tiesības stāties laulībā un nodibināt ģimeni pēc savas būtības nav individuālas: tās piemīt nevis „ikvienam“, bet – ievērojot dzimumu dabisko komplementaritāti – „vīriešiem un sievietēm“. Citiem vārdiem sakot, to primārais subjekts ir vīrieša un sievietes pāris.

Arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 12. pants nosaka: „Laulības vecumu sasniegušiem vīriešiem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts iekšējām likumu normām, kas nosaka šo tiesību izmantošanas kārtību.“ Un pat Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Strasburgā), kuras pēdējo gadu judikatūrā ir vērojama nekritiska LGBT ideoloģijas postulātu pieņemšana un piemērošana, savā spriedumā lietā Schalk un Kopf pret Austriju bija spiesta atzīt, ka šo normu nekādi nevar interpretēt kā pamatu „viendzimuma laulības“ institūta uzspiešanai Konvencijas dalībvalstīm.[3]

Visbeidzot, jāpiemin Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 9. pants, saskaņā ar kuru „Tiesības stāties laulībā un tiesības veidot ģimeni tiek garantētas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas nosaka šo tiesību izmantošanu.“[4] Šā panta redakcija tīši nemin „vīriešus un sievietes“, lai neaizskartu tās ES dalībvalstis, kurās Hartas pieņemšanas brīdī pastāvēja „viendzimuma laulību“ institūts. Taču no šīs normas nekādi neizriet valsts pienākums ieviest šādu institūtu savā tiesību sistēmā.

Tātad vienīgais laulības veids, kas ir viennozīmīgi atzīts un nostiprināts starptautiskajās cilvēktiesību normās, ir vīrieša un sievietes laulība. Līdz ar to jebkura atsaukšanās uz “cilvēktiesībām”, lai pamatotu “viendzimuma laulību” ieviešanu, ir juridiski aplama.

Laulības institūts – valsts aizsargāts, nevis radīts

No iepriekšējā nodaļā teiktā izriet, ka 2005. gadā veiktajam Satversmes 110. panta grozījumam it kā būtu jābūt pašsaprotamam. Tomēr ne visi toreiz tā uzskatīja. Veseli seši deputāti balsoja pret šo grozījumu, veseli deviņi atturējās, bet laikraksta „Diena“ 2005. gada 15. decembra numurā tika publicēts Ditas Arājas raksts ar galvu reibinošu virsrakstu: „Tumsonīgo naidu izpauž Satversmē“.[5]Vai patiešām atziņa par to, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti, ir tik ārkārtēja un ekstrēma, ka to var uzskatīt par „tumsonīga naida“ izpausmi?

Sāksim ar to, ka laulības institūts nav valsts likumdevēja radīts. Laulība – kā vīrieša un sievietes stabila savienība nolūkā izveidot ģimeni – ir viena no objektīvajām iezīmēm, kas ir kopīga visam cilvēku dzimumam gan telpā, gan laikā. Laulība pastāv pilnīgi visās tautās un ciltīs bez izņēmuma, un tā ir vēsturiski pastāvējusi vienmēr, cik vien tālu pagātnē mēs spējam paraudzīties. Tā ir viena no visu Homo sapiens sugu vienojošām iezīmēm, kuras autore nosauktu par „antropoloģiskajām konstantēm“, – kopā ar valodu, darbarīku lietošanu un metafizisku (reliģisku vai mitoloģisku) ticējumu esamību. Dažādās kultūrās var būt dažādi laulības noslēgšanas veidi – no izkoptām kāzu ceremonijām un reliģiskiem rituāliem līdz vienkāršas faktiskas kopdzīves uzsākšanai, – taču „laulība“ vienmēr un visur nozīmē divu pretēju dzimumu savienību. Pat tajās kultūrās, kur homoseksuāli sakari atsevišķās situācijās tika sociāli akceptēti (savā iepriekšējā rakstā autore jau minēja sengrieķu hoplītus un japāņu samurajus), neviens tik un tā necentās tos pielīdzināt laulībai vai ģimenei. Kamēr šaurā Rietumu aktīvistu lokā 20. gadsimta otrajā pusē neparādījās LGBT ideoloģija, nevienam pat prātā neienāca, ka laulība varētu būt „viendzimuma“.

Piemēram, lūk, ko slavenais romiešu vēsturnieks Svetonijs savā darbā „Par Cēzaru dzīvi“ raksta par Neronu: „Viņš ne tikai izmantoja brīvdzimušus zēnus un pārgulēja ar precētām sievietēm, bet arī ar spēku paņēma jaunavu – vestālieti Rubriju. [..] Viņš padarīja zēnu Sporu par einuhu un mēģināja padarīt viņu par sievieti, un apprecēja viņu ar visām attiecīgajām ceremonijām, ieskaitot pūru un līgavas plīvuru, un ar lielu svinību atveda viņu savās mājās kā sievu. Toreiz kāds asprātīgi pajokoja [..], ka cik labi gan būtu bijis visai cilvēcei, ja paša Nerona tēvam Domīcijam būtu bijusi šāda sieva. [..] Viņš arī gribēja stāties miesīgos sakaros ar paša māti, taču viņu no tā atturēja viņas ienaidnieki, baidīdamies, ka tas varētu piešķirt šai nekaunīgajai sievietei pārāk lielu ietekmi [..]. [..] [T]ad viņu apmierināja viņa brīvlaistais Dorifors, kuru viņš paņēma sev par vīru tādā pašā veidā, kā pats bija paņēmis Sporu par sievu [..].“[6]

Autore ir izņēmusi no šā citāta dažus teikumus par Nerona izdarībām, kas viņas ieskatā ir pārāk pretīgi, lai tos šeit atkārtotu. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka Svetonijs nebūt neapraksta Nerona „laulības“ ar Sporu un Doriforu kā kaut ko normālu un progresīvu. Gluži otrādi: viņš tās ierindo tajā pašā krasi nosodāmo izdarību kategorijā, kur ir incests ar māti, zēna sakropļošana, svešu sievu pavešana un vestālietes (dieviem veltītas jaunavas) apgānīšana. Starp citu, vai nevar saskatīt tiešu līdzību starp Nerona laiku izdarībām un daudzām tām lietām, kas pašlaik notiek Rietumu pasaulē?

Šeit varētu iebilst, ka daudzās pasaules kultūrās ir izsenis pastāvējusi un šur tur vēl joprojām pastāv poligāmija, t.i. vai nu daudzsievība (vairākās islāma valstīs), vai daudzvīrība jeb poliandrija (dažos Himalaju novados). Tomēr, lai cik šis ģimenes modelis nebūtu pretējs mūsu Rietumu vērtībām, tas tomēr neatkāpjas no dabiskās shēmas „vīrietis un sieviete“. Tas gluži vienkārši ļauj cilvēkam noslēgt vienlaicīgi vairākas laulības ar pretējā dzimuma personām. Ja Alī ir vienlaicīgi Aišas un Fātimas vīrs, tad Aiša tomēr nav Fātimas sieva.

Vīrieša un sievietes laulība un uz to balstītā ģimene bieži vien tiek apzīmēta ar vārdkopām tradicionālā laulība“ un tradicionālā ģimene“. Autore uzskata šādu terminoloģiju par neveiksmīgu, jo tā rada aplamu iespaidu, ka vīrieša un sievietes laulības institūta pamatā ir tradīcija. „Tradīciju“ var definēt kā „no paaudzes paaudzē nododamās paražas vai ticējumus, vai pašu šo nodošanas faktu“.[7]Taču tradīcijas mēdz būt ļoti dažādas atkarībā no valsts, tautas, reģiona un laikmeta, turklāt tās ne vienmēr ir morāli pieņemamas. Pēc autores domām, par „tradicionālām“ varētu nosaukt dažādas vietējās laulības noslēgšanas formas vai, teiksim, to pašu poligāmiju. Taču, kā mēs tikko redzējām, atziņa, ka laulība ir divu pretējo dzimumu personu savienība, nav nekādas „tradīcijas“ auglis – tā ir visam cilvēku dzimumam dabiski raksturīga iezīme. Tādēļ ir pareizāk teikt: „normālā laulība“; vienkārši „laulība“; „dabiskā ģimene“ u.tml.

Tagad atgriezīsimies pie jau minētā D. Arājas raksta, kura virsrakstā atziņa par to, ka laulība ir vīrieša un sievietes savienība, ir kvalificēta kā „tumsonīgs naids“. Jāsecina, ka D. Arāja tādējādi ir pieskaitījusi pie „naidīgajiem tumsoņām“ gandrīz visu cilvēci no pašiem pirmsākumiem līdz mūsu dienām, – izņemot saujiņu mūsdienu LGBT ideologu un viņu domubiedrus. Arī mūsu Satversmes autori – Satversmes Sapulces locekļi – kuri nevarēja pat iedomāties, ka laulība varētu būt kaut kas cits, izņemot savienību starp pretējo dzimumu personām, pēc D. Arājas loģikas bija „naidīgi tumsoņas“. Autore šo ideju tālāk nekomentēs, atstājot to uz pašas D. Arājas sirdsapziņas.

Bet vai mūsdienu apstākļos tomēr nav diskriminējoši neatzīt divu tā paša dzimuma personu kopdzīvi par „laulību“? Uz to autore atbildēs ar šādu analoģisku piemēru. Iedomāsimies pārpildītu autobusu, kurā priekšējās vietas ir rezervētas invalīdiem, pasažieriem ar maziem bērniem un grūtniecēm. Vienā no pieturām autobusā iekāpj korpulents kungs labākajos gados un pieprasa sev tiesības sēdēt vienā no šīm vietām. Kad vadītājs un citi pasažieri iebilst, jaunpienācējs sāk skaļi skandalēt, rādīt savu milzīgo alus dzērāja vēderu un sūdzēties par „dzimumu diskrimināciju“: viņa vēders taču neesot mazāks par dažas labas topošās dvīņu māmiņas vēderu! Ar kādām tiesībām viņš tiekot tik netaisnīgi diskriminēts?! Pēc dažām pieturām šis kungs izkāpj no autobusa un dodas uz valsts vai pašvaldības sociālās palīdzības iestādi, kur ar šādu pašu argumentu pieprasa sev tiesības uz grūtniecības pabalstu. Viņam taču esot tikpat liels vēders, kā sievietei stāvoklī – tātad nediskriminācijas princips liekot atzīt arī viņu par „grūtnieku“ un ļaujot arī viņam saņemt šo pabalstu!

Jebkurš saprātīgs lasītājs šo kāzusu atzīs par dziļi absurdu un ērmīgu. Taču „viendzimuma laulību“ aizstāvju loģika ir tieši tā pati! Tās pamatā ir sajaukums starp kādas lietas vai parādības realitāti un tās sabiedriski valstisko atzīšanu. Grūtniecību nav izdomājusi valsts; tā objektīvi pastāv pirms valsts un neatkarīgi no tās. Tādēļ „grūtniecības“ jēdziena noteikšana nav valsts kompetencē; valsts var tikai tiesiski atzīt šo realitāti un, novērtējot tās svarīgumu sabiedrības kopējā labuma kontekstā, aizsargāt to ar dažādiem līdzekļiem (pabalsti, atlaides, privilēģijas, utt.). Pielīdzināt grūtniecībai citas realitātes – piemēram, vīrieša alus vēderu – ir vienkārši absurdi. Arī piesaukt „diskrimināciju“ ir aplami: ar „diskrimināciju“ saprot nepamatotu un nesamērīgu dažādu attieksmi pret divām būtiski līdzīgām lietām, bet šeit ir runa par divām pilnīgi dažādām un pat ne tuvu nesalīdzināmām lietām. Protams, ideoloģiskas apmātības pārņemts likumdevējs var „nediskriminācijas“ vārdā pasludināt vīriešus – resnvēderus par „grūtniekiem“, piešķirt viņiem attiecīgus pabalstus un noteikt bargus sodus visiem, kuri uzdrošināsies apšaubīt alus vēdera un grūtniecības līdzvērtību. Taču arī tad alus vēders par grūtniecību nekad nekļūs.

LGBT ideologi apgalvo, ka neatļaut divām viena un tā paša dzimuma personām savstarpēji noslēgt laulību esot “diskriminējoša un nesamērīga viņu pamattiesību ierobežošana”. Taču īstenībā šeit nav absolūti nekādas tiesību ierobežošanas: ikviens cilvēks, kurš atbilst Civillikuma 32.-38. pantu prasībām un uz kuru neattiecas šajos pantos noteiktie ierobežojumi, var brīvi noslēgt laulību ar pretējā dzimuma pārstāvi. Savukārt, ja kāds vēlas “salaulāties” ar sava dzimuma pārstāvi, tad tas nav iespējams, jo tas gluži vienkārši neatbilst pašai laulības institūta definīcijai.

Iedomāsimies profesionālu futbolistu – vārtsargu, kurš vienā jaukā dienā nolemj pamest futbolu un pārkvalificēties par basketbolistu. Tomēr pirms uzņemšanas basketbola komandā viņš pieprasa sev tiesības turpināt spēlēt vārtsarga statusā. Treneris viņam pieklājīgi paskaidro, ka tas nav iespējams, jo basketbolā nekādu vārtsargu nav un, ievērojot šīs spēles specifiku, nemaz nevar būt.

Vai minēto situāciju var uzskatīt par šā sportista tiesību aizskārumu vai diskrimināciju? Protams, ka ne: basketbols ir ar noteiktiem noteikumiem definēta spēle, kuras būtība nekādus vārtsargus neparedz (jo, ievērojot spēles noteikumus, tiem nebūtu nekādas jēgas). Vēloties būt basketbolā par vārtsargu, mūsu sportists faktiski prasa pārdefinēt paša basketbola jēgu, kā rezultātā tas vairs nebūs basketbols, bet kaut kas pavisam cits. Turklāt ar to tiktu aizskartas gan pārējo spēlētāju, gan skatītāju intereses, – jo viņi taču nāk, attiecīgi, spēlēt un vērot basketbolu, nevis kaut ko citu. Tātad atteikums pieņemt šo sportistu par vārtsargu nav nekāda “iejaukšanās” nekādu viņa tiesību īstenošanā. Tieši tāpat ir ar laulības institūtu: pati tā būtība nozīmē savienību starp vīrieti un sievieti; atkāpjoties no šā principa, mēs galarezultātā iegūsim vienalga ko, bet noteikti ne laulību.

Autore vēlreiz atkārtos: laulību nav radījusi valsts; tā ir objektīvi pastāvējusi pirms valsts un pastāv neatkarīgi no tās. Valsts var tiesiski aizsargāt šo realitāti, taču valsts kompetencē neietilpst to pārdefinēt un iekļaut „laulības“ jēdziena tvērumā vēl kaut ko citu. Pat atmetot malā jautājumu par vērtībām un pasaules uzskatiem un paliekot pie objektīvajiem faktiem vien, laulība un viendzimuma kopdzīve ir pilnīgi atšķirīgas sociālas realitātes. Struktūra „vīrs, sieva un viņu bērni dzīvo kopā“ būtiski atšķiras no struktūras „divi vīrieši vai divas sievietes dzīvo kopā“. Tās ir faktiski un objektīvi atšķirīgas struktūras, kas dažādi funkcionē un rada atšķirīgas sekas gan tajās iesaistītajām personām, gan visai sabiedrībai kopumā.

Pirmkārt, dabiskās laulības neatņemama sastāvdaļa ir seksuālās ekskluzivitātes princips: stājoties laulībā, tiek prezumēts, ka vīrs un sieva baudīs miesīgu tuvību tikai viens ar otru. Atkāpe no šā principa – lai cik bieži tā nenotiktu reālajā dzīvē – ir un paliek anomālija, par ko liecina pat tās apzīmējumi mūsu valodā: „laulības pārkāpšana“, „sievas vai vīra krāpšana“, „sānsoļi“, „laulāto neuzticība“, u.tml. Savukārt viendzimuma kopdzīvē šāda ekskluzivitāte parasti netiek prezumēta. Homoseksuālo pāru t.s. „atvērtība“ ir sen zināms fenomens, un pirms dažiem gadiem Sanfrancisko Valsts Universitātes veiktais pētījums to pārliecinoši apstiprināja.[8] (Tas arī nav nekas dīvains: autores ieskatā būtu dīvaini prasīt šāda veida kopdzīvē kaut kādu uzticību.)

Otrkārt, viena no vīrieša un sievietes laulības pamatiezīmēm ir tas, ka uz to balstītās ģimenēs dzimst un aug bērni; tātad caur šīm ģimenēm tiek nodrošināta sabiedrības un visas cilvēces pastāvīga atjaunošanās. Tieši tāpēc Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 16. panta trešā daļa un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 23. panta pirmā daļa kvalificē „ģimeni“ kā „dabisku sabiedrības pamatšūniņu“. Ja mēs ar „ģimeni“ sāksim saprast kaut ko citu, izņemot uz vīrieša un sievietes savienību balstītu ģimeni, šīs normas gluži vienkārši zaudēs savu jēgu.

LGBT ideologi parasti iebilst, ka ne visās laulībās dzimstot bērni, un „tad jau būtu jāaizliedz noslēgt laulību arī cilvēkiem, kas veselības problēmu dēļ nespēj radīt bērnu“. Šis arguments ir aplams: patiešām, ir laulāti pāri, kuriem bērnu nevar būt, – taču tā ir atkāpe no vispārējās normas; vispārējs princips ir laulības atvērtība jaunas dzīvības radīšanai (jo citādi taču cilvēku dzimums jau sen būtu iznīcis). Savukārt divi vīrieši vai divas sievietes nekad nespēs dabīgā veidā radīt kopīgu bērnu.

Treškārt, vīrieša un sievietes laulība pamatojas uz dzimumu komplementaritātes jeb savstarpējās papildināšanas principu, kas darbojas gan laulāto starpā, gan viņu attiecībās ar bērniem (miesīgajiem vai adoptētajiem). Vīrietis nevar būt māte un psiholoģiski dot bērniem to, ko dod māte. Sieviete nevar būt tēvs un dot bērniem to, ko dod tēvs. Viendzimuma pārī šāda komplementaritāte nav iespējama.

Ceturtkārt, dabiskā ģimene caur pastāvīgu augšanu un atjaunošanos nodrošina paaudžu solidaritāti. Šī solidaritāte palīdz nodot no paaudzes paaudzē dažāda veida kolektīvo dzīvesziņu (ģimenisko, tautisko, nacionālo, kulturālo, reliģisko), kas savukārt veido visas sabiedrības „cementu“. Viendzimuma kopdzīve, kurā paaudžu atjaunošanās nenotiek, šādu funkciju nevar pildīt.

Tātad rezumēsim: laulība ir uz viena vīrieša un vienas sievietes savstarpēju uzticību balstīta stabila savienība, kas kalpo kā pamats stabilas, drošas un veselīgas vides radīšanai bērnu dzimšanai, augšanai un attīstībai. Šī savienība ir absolūti unikāla salīdzinājumā ar visām pārējām, un tieši tādēļ tai ir tiesības uz unikālu atbalstu un garantijām no valsts puses. Tā arī ir Satversmes 110. panta pirmā teikuma pamatjēga (ratio legis). Šeit autore vēlētos ļoti skaidri izcelt galveno atziņu, kuru daudzi juristi diemžēl neapzinās, un proti: valsts atzīst un aizsargā laulības institūtu ne jau tādēļ, ka tas ļauj cilvēkiem viņu kopdzīvē justies pēc iespējas komfortablāk, bet gan unikālā un fundamentālā labuma dēļ, kuru tas dod valstij, sabiedrībai un visai cilvēcei. Citiem vārdiem sakot, šīs atzīšanas un aizsardzības pamatā ir kopējais labums, nevis individuālu egoistisku iegribu apmierināšana.

“Bet ja divi cilvēki viens otru mīl…?”

Autorei bieži vien ir nācies dzirdēt šādu LGBT aktīvistu argumentu: „Ja divi viena dzimuma cilvēki viens otru mīl, tad kādēļ gan liegt viņiem noslēgt laulību vienam ar otru?“ Pēc autores domām, tas ir spilgts piemērs tam, kā pat itin saprātīgi cilvēki dažkārt atmet racionālo domāšanu un sāk apelēt pie emocijām. Īstenībā šis arguments ir dubulti aplams. Tas balstās (a) uz neizpratni par laulības institūta jēgu un tiesību jēgu vispār, un (b) uz acīmredzamu terminu sajaukumu, kas vispārīgi ir LGBT ideoloģijas pamatiezīme.

Pirmkārt, kā mēs to jau redzējām iepriekšējā nodaļā, valsts tiesiski un politiski aizsargā laulības institūtu ne jau tādēļ, ka tas tiesiski leģitimētu personīgās jūtas un pārdzīvojumus, bet gan tādēļ, ka tā ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa. Tātad, – lai cik neromantiski tas neskanētu – laulībai, objektīvi raugoties, nav nekāda sakara ar mīlestību. Laulība, kurā laulāto starpā nav, vairs nav vai pat nekad nav bijis Romeo un Džuljetas (vai Induļa un Ārijas) cienīgu jūtu, tādēļ vien nepārstāj būt par pilntiesīgu un pilnvērtīgu laulību.

Otrkārt, arī laulības institūta tiesiskais režīms vispār nekur nepiemin „mīlestības“ kritēriju. Mūsu Civillikumā ir skaidri noteikti laulības noslēgšanas un spēkā esamības nosacījumi: minimālais vecums (32.-33.p.), uz asinsradniecību un adopcijas attiecībām balstīti ierobežojumi (35.p.1.d. un 37.p.), aizliegums stāties laulībā aizbildnim ar aizbilstamo (38.p.2.d.), poligāmijas aizliegums (38.p.1.d.) un, protams, „viendzimuma laulību“ aizliegums (35.p.2.d.). Kā redzam, „mīlestības“ nosacījums šeit nekur nav atrodams. Tieši tāpat tas ir visu pārējo valstu tiesību sistēmās, un tāpat tas ir bijis vienmēr – visos laikmetos un visās kultūrās. Nekādu „mīlestību“ kā laulības noslēgšanas nosacījumu mēs neatradīsim nedz klasiskajās romiešu tiesībās[9], nedz kanoniskajās tiesībās[10], nedz kur citur.

Kādēļ tā? – Tādēļ, ka „mīlestības“ jēdziens pieder pie ētikas un psiholoģijas jomām un vispār nekādi nevar būt tiesību priekšmets. Jo tiesības reglamentē tikai cilvēku ārējo uzvedību, nevis viņu sirdīs un dvēselēs mājojošās jūtas un pārdzīvojumus. Mīlestību nav iespējams nosvērt, nomērīt un fiksēt protokolā, lai to celtu priekšā tiesai kā pierādījumu. Tiesības ar to vienkārši nenodarbojas un par to neinteresējas. Tāpēc arī Civillikums kā laulības šķiršanas pamatu nosaka objektīvi konstatējamu situāciju, kad „laulība ir izirusi“ (69.p.), t.i., kad „nepastāv laulāto kopdzīve un nav vairs sagaidāms, ka laulātie to atjaunos“ (71.p.), – nevis „kad laulātie viens otru vairs nemīl“.

Ar to varētu arī beigt, tomēr autore gribētu pateikt dažus vārdus arī par šā argumenta pamatā esošo psiholoģisko problēmu. Kā viņa jau teica, šī LGBT ideologu tēze balstās uz vienu skaidri saskatāmu jēdzienu sajaukumu: ar „mīlestību“ šeit tiek saprasts kaut kas pavisam cits, proti, dzimumattiecības. LGBT ideologi parasti iebilst, ka homoseksuālais dzīvesveids ietverot sevī ne tikai to. Taču, ja attiecībās starp viena dzimuma personām nav seksa, tad šīs attiecības pēc definīcijas nevar nosaukt par „homoseksuālām“.

Īstenībā ir ārkārtīgi daudz gadījumu, kad cilvēks var mīlēt tā paša dzimuma personu, tomēr šī mīlestība nav homoseksuāla. Tēvs mīl dēlu (un otrādi); brālis mīl brāli; draugs mīl draugu; klostera mūki mīl viens otru; ķēniņš mīl savus pavalstniekus (un otrādi); ārsts mīl slimnieku (un otrādi); karavīri kaujas laukā viens otru mīl (tiktāl, ka atdod viens par otru savas dzīvības)… Svētais Augustīns savā autobiogrāfiskajā darbā „Atzīšanās“ („Confessiones“) stāsta, cik smagi viņš pārdzīvoja sava karsti mīļotā drauga pāragro nāvi, – taču būtu muļķīgi saskatīt viņu attiecībās kaut kādu seksuālu zemtekstu.[11]

Diemžēl mēs šodien dzīvojam aukstā, samaitātā un ļaunā laikmetā, kurā visa šī krāšņā cilvēcisko attiecību palete tiek mērķtiecīgi iznīcināta un noreducēta līdz seksuālajai iekārei. Autores ieskatā visa LGBT ideoloģijas propaganda ir tikai daļa no kādas globālas mūsdienu tendences, proti, visas kultūras slimīgas seksualizācijas (un daudziem šī tendence ir ļoti izdevīga, jo seksuālo iekāri var veiksmīgi komerciāli ekspluatēt). Agrāk mēdza strīdēties, vai varot pastāvēt vienkārša draudzība starp vīrieti un sievieti, bet šodien vairākums vairs īsti netic parastas sirsnīgas draudzības esamībai starp diviem vīriešiem vai divām sievietēm: tur īstenībā esot „kaut kas cits“,– un visiem, protams, ir skaidrs, kas! Vulgārais freidisms, kurš jebkurā divu personu emocionālajā tuvībā nekavējoties saskata „to“, ir novedis pie tā, ka cilvēki, kuri meklē vienkāršu dvēselisku tuvību, uzticību un cilvēcisku siltumu, vairs neredz nekādu citu iespēju to iegūt, kā tikai caur seksu. Taču sekss šo funkciju pilda gaužām slikti, jo tas ir domāts kaut kam citam.[12]

Līdz ar to autore aicinātu gan pašus homoseksuāļus, gan viņu pašpasludinātos „labvēļus“ nopietni padomāt: varbūt aiz šīs slimīgās vēlmes izlietot vīrieti kā sievietes surogātu (vai otrādi) īstenībā slēpjas nepiepildītas ilgas pēc kaut kā cita: tuvības, draudzības, brālības, sirsnības, dvēseles siltuma? Par to pašu būtu nopietni jāpadomā arī tiem, kuri izjūt aplamu nepatiku vai pat naidu pret homoseksuāļiem kā cilvēkiem un vēlas viņus aizskart vai pazemot (atcerēsimies kaut vai huligānus, kuri apmētāja 2006. gada Rīgas „geju praida“ dalībniekus ar izkārnījumiem).

Viendzimuma laulību“ ietekme uz laulības institūtu vispār

LGBT ideologi diskusijā bieži izvirza šādu argumentu: „Viendzimuma laulību ieviešana nekādi neaizskars citu cilvēku tiesības un intereses! Tas, ka viena dzimuma personas varēs savā starpā laulāties, nekādi neietekmēs pārējo cilvēku heteroseksuālās laulības!“ Diemžēl realitāte ir tieši pretēja: aizskars un ietekmēs gan, turklāt ārkārtīgi postoši un visas valsts mērogā.

Pirms autore sniegs atbildi uz šo argumentu, viņa izdarīs pavisam nelielu atkāpi. Vairākums LGBT aktīvistu apgalvo, ka viņu mērķis esot tikai savu interešu atzīšana, un ka viņi nekādā ziņā nevēloties graut vai mazināt laulības institūta nozīmi. Autore pieļauj, ka tas tā patiešām ir – vismaz Latvijas mērogā. Taču ne visi tā domā. Piemēram, pazīstamā krievu LGBT aktīviste Maša Gesena (Маша Гессен) kādā nesenā Austrālijas radio pārraidē vaļsirdīgi atzina pretējo. Viņa teica:

„Pat muļķim saprotams, ka homoseksuāļiem ir tiesības uz laulības savienību noslēgšanu, taču es tāpat uzskatu par ne mazāk acīmredzamu arī to, ka laulības institūtam vispār nav jāpastāv. [..] Cīņa par geju laulību parasti ietver sevī melošanu par to, ko mēs izdarīsim ar laulību, kad mēs to sasniegsim. Jo mēs melojam, apgalvojot, ka laulības institūts palikšot nemainīgs. Un tie ir meli. Laulības institūtu gaida pārmaiņas un tam ir jāmainās. Un – atkārtošu vēlreiz – tam vispār nav jāpastāv.“[13]

Maša Gesena nebūt nav vienīgā, kura tā domā. Tikpat atklāti 2013. gada novembrī kādā konferencē izteicās arī franču advokāte un LGBT aktīviste Karolīna Mekarī (Caroline Mecary):

„Lai varētu atcelt laulību, vispirms jāpanāk, lai visi varētu to baudīt. Tas, ko jūs minat [t.i., laulības institūta iznīcināšana] ir pilnīgi iespējams, [..] tas ir nākamais solis.“[14]

Autore pieļauj, ka Latvijas LGBT aktīvistu vairākums vismaz pagaidām tā nedomā. Taču pēc būtības Mašai Gesenai un Karolīnai Mekarī ir pilnīga taisnība. Viendzimuma kopdzīves pielīdzināšana laulībai patiešām nozīmētu laulības institūta noārdīšanu valsts tiesību sistēmā, – tikai Gesenai un Mekarī tas šķiet labi un atbalstāmi, bet šā raksta autorei nē.

Kā autore jau izskaidroja, vīrieša un sievietes laulība ir unikāls institūts, un tādēļ valsts to aizsargā. Tātad „viendzimuma laulību“ ieviešana nozīmētu nevis kaut kādu „vienlīdzības“ nodrošināšanu, bet gan radikālu laulības institūta pārdefinēšanu no valsts puses. Un šī pārdefinēšana savukārt pavērtu ceļu uz laulības institūta iznīcināšanu.

Kādēļ tā? Ilustrēsim to ar vienu analoģisku piemēru. Iedomāsimies, ka sviesta un margarīna tirgū tiek pieņemts lēmums: pārtraukt margarīna ražotāju diskrimināciju un atļaut viņiem tirgot savu produkciju ar nosaukumu „sviests“. Tātad likumdevējs oficiāli atzīst par „sviestu“: (a) sviestu, (b) sviesta un margarīna maisījumus dažādās proporcijās, (c) margarīnu, (d) jebkuru bālganu vai dzeltenīgu substanci, kuru var uzziest uz maizes vai uzlikt uz pannas. Tīrā sviesta cienītājiem tiek paziņots, ka viņu tiesības ar to nekādi netiekot aizskartas: viņi taču varot turpināt mierīgi pirkt un ēst savu sviestu!

Taču problēma ir tā, ka praksē jēdziens „sviests“ sāk nozīmēt visu ko, tikai ne sviestu. Ražotāji, protams, sākotnēji mēģinās kaut kā izlocīties, ieviešot, piemēram, apzīmējumu „īsts sviests“. Tomēr visa „diskriminācijas novēršanas“ jēga ir tieši tā, lai šo „īsto sviestu“ (lai kā to nosauktu) pilnībā pielīdzinātu margarīnam! Jebkurš, kurš apgalvos, ka sviests un margarīns ir principiāli dažādi produkti un pret tiem jāizturas dažādi, būs vainīgs vienlīdzības principa pārkāpšanā un attiecīgi sodāms. Reāli tas nozīmē, ka sviestam tirgū ātri vien pienāks beigas.[15] Tāpat ir ar laulības institūtu: ja jebkāda kopdzīve tiek atzīta par „laulību“, tad vīrietim un sievietei zūd iespēja noslēgt savā starpā to absolūti unikālo valsts atzīto un aizsargāto savienību, kas ir dabiskā laulība; likums no šā brīža spēj piedāvāt viņiem tikai kaut kādu surogātu.

Autore vēlas atgādināt lasītājiem to vienkāršo aritmētisko patiesību, ka, ja A = B, tad B = A. Ja valsts „nediskriminācijas“ vārdā pielīdzina alus vēderu grūtniecībai, tad no tā ar nepielūdzamu loģiku izriet, ka grūtniecībai (un jaunas cilvēka dzīvības radīšanai) šīs valsts acīs nav lielāka vērtība, kā alus vēderam un pārmērīgai alus dzeršanai. Ja valsts atzīst, ka divu homoseksuāļu kopdzīve ir tikpat cienījama, aizsargājama un atbalstāma, kā no mātes, tēva un bērniem sastāvoša ģimene, – tad no tā izriet, ka no mātes, tēva un bērniem sastāvoša ģimene šīs valsts acīs nemaz nepelna lielāku cieņu un atbalstu, kā divu homoseksuāļu kopdzīve. Vīrieša un sievietes laulības juridiska pielīdzināšana jebkurai citai kopdzīves formai (t.sk. homoseksuālai) nozīmē, ka valsts vairs neatzīst laulības institūtu par unikālu un liedz tam pienākošos unikālo atzīšanu un atbalstu. No mammas, tēta un bērniem sastāvoša stabila ģimene tiek degradēta, noliekot to vienā līmenī ar kaut ko pavisam citu.

Vēl jo vairāk: ja likumdevējs ievieš tiesību sistēmā „viendzimuma laulību“ institūtu, tad zūd jebkāds pamats noraidīt poligāmijas (daudzsievības vai daudzvīrības) tiesisko atzīšanu. LGBT ideoloģijas pretinieki jau sen brīdināja, ka tam būs agri vai vēlu jānotiek. Kā parasti, viņu oponenti tikai atmeta ar roku, vīpsnādami: „Ko jūs te stāstāt šausmu stāstus, tas taču nekad nenotiks!“ Un, kā tas parasti notiek, LGBT ideoloģijas pretiniekiem izrādījās pilnīga taisnība. 2013. gada 13. decembrī ASV federālās apgabaltiesas tiesnesis Klārks Vedupss (Clark Waddoups) atzina par antikonstitucionālu Jūtas (Utah) štatā spēkā esošo daudzsievības aizliegumu.[16] Lai gan šis nolēmums nesatur pozitīvu pavēli Jūtas štatam reģistrēt poligāmās laulības, tas varētu būt nākamais loģiskais solis.

Patiešām jajautā: ja viendzimuma kopdzīve tiek atzīta par „laulību“, tad kādēļ ne poligāmā kopdzīve? Šeit darbojas a fortiori arguments: poligāmai laulībai ir pat daudz lielākas „tiesības“ uz valstisku atzīšanu. Pirmkārt, kā autore tikko teica, tā izsenis ir pastāvējusi daudzās pasaules kultūrās (un islāma pasaulē pastāv vēl joprojām). Otrkārt, viens no laulības pamatmērķiem – bērnu radīšana – „viendzimuma laulībā“ nav iespējama, bet poligāmā – cik vien vēlas. Ja laulības jēdziena aprobežošana ar viena vīrieša un vienas sievietes stabilu kopdzīvi ir „nevienlīdzība“ un „diskriminācija“, tad tieši tas pats ir sakāms arī par poligāmijas aizliegumu. Un Zviedrijā, kur „viendzimuma laulības“ pastāv jau labu laiku, pašlaik jau ir sākušās politiskas diskusijas arī par poligāmijas valstisku atzīšanu.[17] Patiešām, ja jūs piekrītat LGBT aktīvistu argumentiem, tad jums būs gribot negribot jāpiekrīt arī poligāmistu argumentiem, – jo tie taču ir tie paši argumenti.

Un, līdzko mēs tiesiski atzīstam arī poligāmās laulības, „vienlīdzības“ un „nediskriminācijas“ „burvju nūjiņa“ ļauj izplest „laulības“ jēdziena robežas gandrīz bezgalīgi. Neaizmirsīsim, ka saīsinājumā „LGBT“ ir arī burts „B“ ­– „biseksuāļi“. Vai tad nav diskriminējoši liegt biseksuālim vienlaicīgi noslēgt „laulību“ ar vīrieti un ar sievieti? Un vai nav diskriminējoši, piemēram, neatzīt par „laulību“ triju vai vairāku vīriešu kopdzīvi?

Protams, likumdevējs var nolemt „nediskriminācijas“ vārdā pielīdzināt visas šīs kopdzīves formas (homoseksuāls pāris; vīrietis un vairākas sievietes; sieviete un vairāki vīrieši; trīs vai vairākas viena dzimuma personas, utt.) laulībai. Kā autore jau teica, ar to valsts skaidri parādītu, ka tā vairs neatzīst dabisko laulību par unikālu un liedz tai atbilstošu aizsardzību un atbalstu. Un šeit rodas likumsakarīgs jautājums: vai patiešām šāda tiesībpolitika valstij (konkrētajā gadījumā – Latvijai) ir noderīga, izdevīga un vajadzīga? Atbilde uz šo jautājumu savukārt ir atkarīga no tā, kādus mērķus mūsu valsts vēlas sasniegt. Ja valsts ir ieinteresēta sargāt un veicināt kopējo labumu un redzēt savu tautu spēcīgu un drošu, ar stabilām un veselīgām ģimenēm, kurās paaudžu paaudzēs dzimst bērni, kas izaug par krietniem pilsoņiem un pēc tam dibina savas, tikpat stabilas un veselīgas ģimenes, – tad šai valstij ir jādara viss, lai sargātu uz viena vīrieša un vienas sievietes laulību balstītas ģimenes unikalitāti. Savukārt, ja valsts pamatmērķis ir vienkārši apmierināt atsevišķu indivīdu, grupu un lobiju egoistiskās iegribas, vienlaicīgi samazinot cilvēku skaita pieaugumu (lai viņi pārāk nesavairotos un nepieelpotu atmosfēru ar ogļskābo gāzi), – tad šāda valsts, protams, atteiksies atzīt laulības un uz tās balstītās ģimenes unikālo nozīmi un izmantos jebkuru iespēju, lai to degradētu un pazemotu.

Pēc autores domām, no tiesiskā viedokļa Latvijas konstitucionālais likumdevējs uz šo jautājumu jau ir ļoti skaidri atbildējis, nostiprinot Satversmes 110. pantā laulības kā vīrieša un sievietes savienības unikālo raksturu un uzliekot valstij pienākumu to sargāt. Ja valsts reiz ieviestu „viendzimuma laulību“ institūtu, šai normai vienkārši zustu jebkāda jēga. Līdz ar to ir jāsecina, ka jebkāds mēģinājums ieviest Latvijā „viendzimuma laulības“ būtu pretējs Satversmei.

***

Nobeiguma vietā autore aicinātu visus lasītājus apdomāt, kāds tad īsti ir tiesību un likuma pamatmērķis. Vai tas ir saprotams klasiskā nozīmē, t.i., dot katram to, kas viņam pēc taisnības pienākas (suum cuique tribuere), ievērojot kopējo labumu (bonum commune) un kalpojot tam, – vai arī tā ir individuālu egoistisku iegribu apmierināšana, pakļaujoties un izdabājot tām spiediena grupām jeb lobijiem, kuriem noteiktajā brīdī ir nauda un ietekme?

Šādu spiedienu grupu intereses ļoti reti atbilst kopējam labumam; visbiežāk tās tam ir diametrāli pretējas. Kādas negatīvas sekas radītu homoseksuālā dzīvesveida leģitimēšana un LGBT ideoloģijas iepludināšana Latvijas tiesību sistēmā, to autore aplūkos savā nākamajā rakstā.

Iepriekš:

LGBT ideoloģijas Trojas zirgs pie Latvijas vārtiem

[1]Pieņemta un pasludināta ar ANO Ģenerālasamblejas 1948.g. 10. decembra rezolūciju.

[2]Pieņemts 1966.g. 16. decembrī; spēkā no 1976.g. 23. marta; Latvija pievienojusies 1992.g. 24. martā.

[3]Schalk and Kopf v. Austria, no. 30141/04, §§ 54-64, 24 June 2010.

[4] Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, C-83/391, 30.3.2010.

[5]Pieejams: http://www.diena.lv/arhivs/tumsonigo-naidu-izpauz-satversme-12637845[šeit un turpmāk visas hipersaites skatītas un pārbaudītas 27.02.2015].

[6] Gaius Suetonius Tranquillus. De vita Caesarum. Pieejams: http://penelope.uchicago.edu/Thayer/L/Roman/Texts/Suetonius/12Caesars/Nero*.html.

[7]Sk. piem., šeit: http://www.oxforddictionaries.com/definition/english/tradition.

[8]Scott James. Many Successful Gay Marriages Share an Open Secret. The New York Times, 28.01.2010. Pieejams: http://www.nytimes.com/2010/01/29/us/29sfmetro.html. Sk. arī paša pētījuma projekta mājas lapu: http://www.gaycouplesstudy.org.

[9] Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. Rīga: Zvaigzne, 1977, 79. un 81.lpp.

[10] Valdrini P. et autres. Droit canonique (2e éd.), Paris: Dalloz, 1999, pp. 315-338, §§ 485-517.

[11] Augustīns. Atzīšanās (no latīņu val. tulkojusi L. Hansone). Rīga: Liepnieks & Rītups, 2008, 93.-101.lpp., 4.4.7-4.9.14.

[12]ХудиевС. Любовь – этодругое. Православие и мир, 15.11.2013. Pieejams: http://www.pravmir.ru/lyubov-eto-drugoe.

[13] M. Gesenas uzstāšanos var noklausīties šeit: www.youtube.com/watch?v=Ebw3hEeU5KE”>https://www.youtube.com/watch?v=Ebw3hEeU5KE (no 6:32 līdz 7:15).

[14] K. Mekarī uzstāšanos var noklausīties šeit: http://www.lmpt-69.fr/index.php/acualites/136-le-sens-de-la-famille.

[15]Худиев С. Вниз по скользкому склону, или скоро ли разрешат полигамию? Православие и мир, 19.12.2013. Piejams: http://www.pravmir.ru/vniz-po-skolzkomu-sklonu-ili-skoro-li-razreshat-poligamiyu.

[16]United States District Court for the District of Utah. Brown et al. v. Buhman et al., 2:11-cv-0652-CW. Pieejams: http://libertasutah.org/drop/bigamy.pdf. Sk. arī šo komentāru: Bailey S.P. Utah Polygamy Court Ruling on ‘Sister Wives’ Case Confirms Fears of Social Conservatives. Huffington Post, 17.12.2013. Pieejams: http://www.huffingtonpost.com/2013/12/17/utah-polygamy-court-ruling_n_4455706.html.

[17]MUF Skåne vill tillåta månggifte. 24.02.2015. Pieejams: http://www.svt.se/nyheter/regionalt/sydnytt/muf-tillat-manggifte.