Paldies psihoterapeitei Daiga Daize par patiesu bērnu vajadzību izpratni!
“Citāds viedoklis par Latvijas psihologu iniciatīvas “Par tiesiskumu bērnu un ģimeņu aizstāvībai” vēstules saturu.
Ar šo ziņu vēlos izteikt pateicību un cieņu kolēģiem, kuri ikdienā strādā ar bērniem un viņu ģimenēm, kuri rūpējas un ir ieinteresēti bērnu attīstībā un ģimenes stiprināšanā, kuri velta savas profesionālās prasmes un empātiju, lai integrētu sabiedrībā bērnus ar īpašām vajadzībām, kā arī ģimenes ar atšķirīgu nacionalitāti, reliģisko piederību, seksuālo orientāciju, u.c. minoritātēm.
Kas attiecas uz Latvijas psihologu iniciatīvas “Par tiesiskumu bērnu un ģimeņu aizstāvībai” vēstules saturu, manuprāt, tas vairāk atspoguļo emocionāli piesātinātus, un neskaidrus centienus lobēt atsevišķu homoseksuālu vecāku intereses. Tai pat laikā neņemot vērā bērna vajadzību pēc abiem vecākiem – tēva un mātes, kas nozīmīgi ietekmē viņa emocionālo, fizisko un psiholoģisko attīstību, kā arī identitātes veidošanos. Diemžēl, bērnam nav iepēju izlemt, kādā ģimenes sistēmā viņš augs – vai tur būs abi vecāki, viens vecāks, vai divi viendzimuma vecāki. Toties, tādas iespējas ir pieaugušajiem. Manuprāt jebkurš pieaugušais, kuram ir augsti atbildības standarti, ir spējīgs risināt ģimenes jautājumus un rūpēties par bērna izaugsmi bez ārēja likuma spēka. Tāds vecāks ir integrējis sevī to vērtību sistēmu, kas veicina un attīsta gan savu, gan bērna izaugsmi.
Ir ļoti būtiski nejaukt jēdzienus “vecāku interses” un “bērnu intereses” – tas ir būtiski gan likumdevējiem, gan sabiedrībai kopumā, un, manuprāt, ir nepieļaujami, ka psihologi rāda negatīvu piemēru, veicinot sagrozītas informācijas izplatīšanos un tādā veidā pastiprinot sabiedrības šķelšanos.Protams, cilvēka seksuālā orientācija nedrīkst būt par iemeslu sociālai diskriminācijai un cilvēkiem ar citādu seksuālo orientāciju ir pilnas tiesības saņemt tādu pašu sociālo nodrošinājumu kā jebkuram citam. Taču, ja runājam par bērnu tiesībām un bērnu interesēm, tad šis jautājums ir jāskata šķirti no vecāku (neatkarīgi no viņu seksuālās orientācijas) tiesībām.
Vēstulē pieminēti pētījumi, kas „liecina, ka viena no būtiskajām bērnu interesēm ir attīstīt spēju izjust empātiju un kopības sajūtu ar cilvēku kopienu, sadarbību un interesi par cilvēces labklājību.” Runājot par bērna interesēm, gan būtu nepieciešans pieminēt arī pētījumus, kas atspoguļo problemas, ar kurām saskaras viendzimuma partneru bērni. Šī patiešām būtu psihologu kompetnece un šāda veida eksperta viedoklis būtu svarīgs gan likumdevējam, gan sabiedrībai kopumā, gan, it īpaši, viendzimuma pāriem, kuri pieņēmuši lēmumu audzināt savā ģimenē bērnu.
Bērnu tiesību konvencijas 7.p.1.ir skaidri definēts – “Ikvienu bērnu reģistrē tūlīt pēc dzimšanas, un viņam kopš piedzimšanas brīža ir tiesības uz vārdu, tiesības iegūt pilsonību, kā arī, ciktāl iespējams, tiesības zināt savus vecākus un būt viņu aizgādībā.”
Ja pareizi izprotu šī likuma būtību, tad jebkuram bērnam ir tiesības ne tikai uz pilsonību un vārdu, bet arī tiesības uz savu bioloģisko tēvu un māti, kas ir vīrietis un sieviete. Līdz šim nav zināmi gadījumi, kad bērns būtu dzimis bez vīrieša un sievietes iesaistes. Bērns sevī nes abu vecāku ģenētisko informāciju, nemaz jau nerunājot par savas dzimtas saknēm.
Jautājums – kādēļ šajā vēstulē nav paustas rūpes par to, lai bērnam, kurš aug homoseksuāla pāra attiecībās būtu fiziski un emocionāli pieejami abi vecāki – tēvs un māte, nevis divi tēvi, vai divas mātes. Jautājums par to, kā integrēt iztrūkstošā vecāka klātbūtni homoseksuāla pāra bērna dzīvē ir primārais attiecībā uz bērna interesēm, un to nekādā gadījumā nedrīkst jaukt kopā ar jautājumu par to, kurš no vecākiem varēs doties bērna kopšanas atvaļinājumā.
Bērnu intereses likumīgā kārtā aizstāv arī Satversmes tiesas spriedumā un vēstulē pieminētais Latvijas Republikas Satversmes 110.pants – “Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.” Tātad –Satversmē skaidri norādīts, ka valsts uzskata bērnu tiesības vienlīdz nozīmīgas kā vecāku tiesības. Pirms rosināt mainīt likumus, paplašinot homoseksuālu pāru tiesības attiecībā uz bērnu audzināšanu, būtu jāvērtē, vai šie likuma grozījumi neietekmēs bērnu tiesības, it īpaši ņemot vērā ka bērnu iespējas aizstāvēt sevi ir daudz vairāk ierobežotas. Tieši tāpēc pieaugušajiem – neatkarīgi no seksuālās orientācijas, ir pienākums pirmkārt rūpēties par bērnu tiesību ievērošanu.
Aicinu kolēģus neatbalstīt un nesekot Latvijas psihologu iniciatīvas “Par tiesiskumu bērnu un ģimeņu aizstāvībai” aicinājumam, kas mudina Latvijas Republikas Saeimu lemt par likuma grozījumiem. Izlasot vēstuli, jautājumu ir daudz vairāk, nekā izpratnes par šīs iniciatīvas aktualitāti un vēstules autoru motivāciju. Vēstulē nav ievērotas psihologa profesionālās kompetences robežas, mēģinot apšaubīt likuma spēku un ietekmēt izmaiņas juridiska rakstura jautājumos.Tāpat, aicinu kolēģus, kas parakstijuši šo vēstuli, apzināt savas ētikas un atbildības robežas, kā arī paraudzīties uz tiem savu vērtību pamatiem, uz kuriem tiek būvēta personiskā un profesionālā identitāte. Kā arī apzināties to, ka katram lēmumam un rīcībai iestājas sekas, par kurām ir jāatbild.”
