Baiba Rudevska: Homoseksuāla dzīvesveida popularizēšana neatbilst tikumības jēdzienam

Ar 2015.g. 18. jūnija likumu Izglītības likums tika papildināts ar 10.1 pantu šādā redakcijā:

10.1 pants. Izglītība un tikumība

(1) Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene.

(2) Izglītības iestāde, izņemot augstskolas, aizsargā izglītojamo no tādas informācijas un metodēm izglītības un audzināšanas procesā, kas neatbilst šā likuma mērķī ietvertajai izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai.

Šī norma vēl projekta stadijā izraisīja skaļus protestus no zināmu ideoloģisku lobiju un nevalstisko organizāciju puses. Praktiski visas šīs organizācijas sludina t.s. LGBT ideoloģiju, kuras pamatpostulātus var rezumēt šādi: homoseksuāli akti ir mAristorāli labi un līdzvērtīgi vīrieša un sievietes laulībai; vēl jo vairāk – cilvēki, kuri tos piekopj, veido īpašu sabiedrības grupu jeb šķiru – t.s. “gejus”, “seksuālās minoritātes”, “LGBT personas”, “LGBTQI… personas” utt.

Par savu uzbrukumu mērķi šo lobiju un organizāciju pārstāvji ir izvēlējušies tieši vārdu “tikumība”. Viņuprāt, neesot iespējams skaidri definēt, kas ir tikumība; ko vispār šis vārds nozīmējot; kā vispār varot uzspiest visai sabiedrībai kaut kādu vienveidīgu tikumības izpratni, u.tml. Piedāvāto grozījumu pretinieki nemitīgi deklarē, ka “tikumība” esot kaut kas pilnīgi subjektīvs, iracionāls, nedefinējams, no dažu aprobežotu ļautiņu reliģiskās pārliecības izrietošs, – tātad, viņuprāt, likumā neko tādu nemaz nedrīkstēja rakstīt. (Tas, ka vārds “tikumība” jau ir ierakstīts Satversmes 116. pantā, šos pretiniekus nez kāpēc nemulsina.)

Šī atzinuma mērķis ir sniegt atbildi uz Latvijas Cilvēktiesību centra sniegto atzinumu (bez datuma, uz 8 lpp.), kurā šī organizācija apgalvo, ka “Latvijā nav tiesiska attaisnojuma no izglītības materiāliem izslēgt dažādu seksuālo orientāciju un viendzimuma attiecību minēšanu kā netikumisku”. Šāds apgalvojums ir pilnīgi aplams. Turpmāk sekos dažas tēzes, kurās autore īsumā pamatos, kādēļ pozitīva priekšstata apzināta radīšana skolēnos par homoseksuālo dzīvesveidu būtu klajā pretrunā ar Izglītības likuma 10.1 pantu.

  1. Latvija pieder pie Rietumu civilizācijas un neapšaubāmi orientējas uz Rietumu pasaules vērtībām – taču LGBT ideoloģijai ne tikai nav nekāda sakara ar šīm vērtībām, bet tā pret tām ir atklāti naidīga.

Latvijas Cilvēktiesību centrs sava atzinuma sākumā pareizi raksta, ka Latvija pieder pie Rietumu pasaules kultūrvēsturiskās telpas, – taču vienlaikus parāda pilnīgu izpratnes trūkumu par šīs kultūrvēsturiskās telpas saturu un pamatprincipiem. No Latvijas Cilvēktiesību centra atzinuma var saprast, ka tas uzskata par “Rietumu vērtībām” visu, kas vien pašreizējā vēsturiskajā laikmetā tiek faktiski pieņemts Rietumos (t.i., vienā vai vairākās Rietumu valstīs). Taču šāds uzskats ir pilnīgi aplams: pēc šādas loģikas mums būtu jāatzīst, ka arī Ādolfa Hitlera nacionālsociālisms reiz ir piederējis pie “Rietumu vērtībām” – jo tas taču arī nāca no Rietumiem!

Šādas Latvijas Cilvēktiesību centra maldīgas attieksmes iemesls diemžēl ir pārāk labi zināms. Ļoti līdzīgu fenomenu aizpagājušā gadsimta misionāri un ceļotāji ne vienu reiz vien vēroja pie pirmatnējām Okeānijas un Tālo Ziemeļu ciltīm: daudzi no šiem iezemiešiem domāja, ka, pārņemot atsevišķus eiropiešu ieradumus – teiksim, alkohola lietošanu – viņi kļūs “kā baltie cilvēki” visos aspektos. Šiem nabaga cilvēkiem neienāca prātā, ka eiropiešu plašajām zināšanām un prasmēm nebija nekāda sakara ar alkoholu; gluži otrādi – alkohols ir tas, kas šo zināšanu un prasmju realizāciju tikai kavē. Diemžēl arī šodien dažās Austrumeiropas valstīs ir politiķi un sabiedriskie darbinieki, kuri nacionālās mazvērtības kompleksa ietekmē cenšas nekritiski pārņemt visu, ko redz Rietumos, nemaz neizvērtējot, cik tas viss patiešām atspoguļo Rietumu vērtības.

Īstenībā Rietumu civilizācija – kas pēdējo tūkstoš gadu laikā ir bijusi tālu priekšā visām pārējām gan zinātniski tehniskā progresa, gan filozofiskās domas ziņā –, ir radusies, harmoniski saplūstot trim lielām kultūrām: Grieķijai ar tās filozofiju, Romai ar tās tiesisko un pilsonisko kārtību, un kristīgajai (vai, vēl precīzāk izsakoties, judeokristīgajai) domai ar tās izpratni par cilvēku kā pēc Dieva līdzības radītu būtni. Ģeogrāfiski izplešoties, šī civilizācija uzņēma sevī dažādas vietējās kultūras – Tuvo Austrumu, indiešu, ģermāņu, ķeltu, baltu, slāvu, utt. – vienlaicīgi tās pārveidojot, “pārkausējot” un tādējādi radot dažādas lokālās identitātes.

Vienkāršoti sakot, galīgi izveidojusies klasiskā Rietumu domāšanas paradigma balstās uz septiņiem “pīlāriem”, kuru unikālais kopsavilkums rada Satversmes preambulā minētās “kristīgās vērtības”. Šie pīlāri ir: (1) panteisma noliegums un Radības ontoloģiskais labums; (2) transcendents racionālisms; (3) transcendents humānisms; (4) ētisks objektīvisms; (5) lineāra laika uztvere; (6) garīgās un laicīgās jomas nošķiršana; (7) Svētās Trīsvienības ideja un no tās izrietošās sekas.[1] Rietumu civilizācija – tā ir Atēnu demokrātija, Romas impērija, agrie un vēlie Viduslaiki, Renesanse, Reformācija, Apgaismības laikmets, 19.gs. industriālā revolūcija, 20.gs. starptautiski tiesiskā iekārta. Rietumi – tie ir Platons un Aristotelis, Vergīlijs un Cicerons, Kārlis Lielais un Hildegarde fon Bingena, Svētais Augustīns un Svētais Akvīnas Toms, Leonardo da Vinči un Koperniks, Luters un Kalvīns, Mikelandželo un Rembrandts, Mocarts un Bēthovens, Kants un Gēte, Pastērs un Einšteins, Rainis un Zenta Mauriņa…

Taču Latvijas Cilvēktiesību centra proponētajai LGBT ideoloģijai nav absolūti nekāda sakara ar visu iepriekšminēto. Sāksim jau ar to, ka neviens no tikko minētajiem Rietumu civilizācijas dižgariem pat prāta aptumsuma brīdī nevarētu iedomāties, ka homoseksuālas dzimumattiecības ir kaut kas tāds, ar ko būtu jālepojas pārējo cilvēku priekšā un kas būtu pielīdzinams vīrieša un sievietes laulībai. LGBT ideoloģijas pirmsākumi, salīdzinot ar visas Rietumu pasaules vēsturi, ir ļoti neseni: tie ir meklējami 20.gs. vidū, Frankfurtes kritiskās teorijas skolas ietvaros. Pirmo “stūrakmeni” šajā ziņā ielika Herberts Markūze (Herbert Marcuse, 1898-1979), kurš savā darbā “Eross un civilizācija” sapludināja kopā Kārļa Marksa un Zigmunda Freida idejas. Markūze uzbūra, kā viņš pats rakstīja, “nerepresīvas sabiedrības” tēlu, kurā pilnīgi brīva un atraisīta dzimumtieksmes apmierināšana atbrīvošot cilvēkus no civilizācijas uzliktajiem žņaugiem un beidzot padarīšot viņus laimīgus.[2] Visi Frankfurtes skolas domātāji pret Rietumu civilizācijas mantojumu bija noskaņoti naidīgi un noliedzoši. Piemēram, jau 1919.g. viens no Frankfurtes skolas dibinātājiem, Ģērģs (Georgs) Lukāčs (György Lukacs, izglītības ministrs Bēlas Kuna vadītajā Ungārijas Padomju Republikā), jautāja: “Kurš mūs atpestīs no Rietumu civilizācijas?[3] Arī cits ievērojams marksists, Antonio Gramši, savās “Piezīmēs no cietuma” kritizēja, viņaprāt, nospiedošo Rietumu judeokristīgo civilizāciju.[4]

LGBT ideoloģija ir acīmredzami nesavienojama ar Rietumu civilizācijas vērtībām jau tādēļ vien, ka tā balstās uz aplamu un melīgu antropoloģiju, t.i., aplamu un melīgu priekšstatu par cilvēku kā būtni. Rietumu pasaule ir praktiski vienmēr uzlūkojusi cilvēku kā integrālu būtni, kurai piemīt noteikta daba (gan fiziskajā, gan garīgajā aspektā), kura tiecas uz noteiktu mērķi un piepildījumu, un – galvenais – kurai ir noteikta vieta pasaules iekārtā. Šo pieeju sauc par integrālo humānismu. [5] Savukārt LGBT ideoloģija šo integrālo humānismu radikāli noliedz. Šīs noliegums izpaužas vismaz trijos aspektos:

(1) izdomājot atsevišķu “LGBT personu” kategoriju, tā reducē cilvēka personu līdz viņa dzimumtieksmju un seksuālo aktu kopumam, – taču īstenībā cilvēks ir kaut kas daudz, daudz vairāk; šāda reducēšana ir krasā pretrunā ar elementāro cilvēka cieņu;[6]

(2) tā dialektiski pretnostata šo “LGBT personu” kategoriju visai pārējai sabiedrībai kā “revolucionāro šķiru”, kurai cīņā jāiekaro sev hegemonija (tieši tāpat, kā nacisti darīja ar “āriešu rasi” un komunisti ar “proletariātu”), – un ko uz šādu dialektisku pretnostatījumu balstītas ideoloģijas nozīmē, to Latvija ir pietiekami “izbaudījusi” laikā no 1940. līdz 1990. gadam;

(3) tā noliedz vīrieša un sievietes dabisko seksuālo komplementaritāti jeb savstarpējās papildināšanas principu, kas nodrošina visas cilvēces turpināšanos un harmonisku attīstību.[7]

Rezumējot jāsaka, ka attiecība starp Rietumu civilizāciju un LGBT ideoloģiju ir tāda pati, kā attiecība starp cilvēku – vēža slimnieku un ļaundabīgo audzēju, no kura viņš cieš. Neviens saprātīgs cilvēks neidentificēs slimnieku ar potenciāli letālo audzēju; tieši tāpat arī ir aplami identificēt Rietumu civilizāciju ar kādu no ideoloģiskajām slimībām, kas tās iekšienē plosās tagad vai plosījās pagātnē – vienalga, vai tas būtu vācu nacisms vai LGBT ideoloģija.

  1. LGBT ideoloģija ir absolūti nesavienojama nedz ar Satversmē garantētajām pamattiesībām, nedz ar tās 1. pantā nostiprināto demokrātiskas valsts virsprincipu.

Latvijas Cilvēktiesību centrs savā atzinumā raksta, ka starp vispāratzīto cilvēktiesību normām nav hierarhijas. Tas ir pilnīgi pareizi, taču šī atziņa īstenībā vēršas pret pašu šīs organizācijas nostāju mūs interesējošajā jautājumā! Jā, patiešām – starp cilvēktiesību normām nav hierarhijas, taču LGBT ideoloģija (lai cik tā necenstos piesegties ar “cilvēktiesību” piesaukšanu) ir krasi naidīga pret lielu daļu no Satversmē un starptautiskajos līgumos atzītajām klasiskajām cilvēktiesībām.

LGBT ideoloģija ir nesavienojama ar Satversmes 1. pantu vispirms jau tāpēc, ka, kā autore jau teica, cilvēka persona tiek reducēta līdz viņa dzimumtieksmju un seksuālo aktu kopumam. Tas ir klajā pretunā ar cilvēka cieņu, kas savukārt ir jebkuras demokrātiskas valsts un demokrātiskas sabiedrības pamatu pamats.

Vēl jo vairāk, prakse rāda, ka absolūti visās valstīs, kurās LGBT ideoloģijas elementi kļūst par tiesību sistēmas sastāvdaļu, līdz ar to krasi pazeminās brīvības un demokrātijas līmenis sabiedrībā un tiek ierobežotas citu cilvēku klasiskās pamatbrīvības (vārda, reliģijas, sirdsapziņas brīvība u.c.). Visas tās Rietumu valstis (bez izņēmuma!), kuru tiesību sistēmās ir izdevies iesakņoties LGBT ideoloģijai, ātri vien nonāk pie tā, ka jebkāda homoseksuālās uzvedības kritika – un bieži vien arī pašas LGBT ideoloģijas kritika – tiek atzīta par prettiesisku un sodīta. „Viendzimuma partnerattiecību“ institūta ieviešana nekad nenāk viena pati: lai neviens neuzdrošinātos kritizēt tā pamatā esošās idejas, tiek pieņemti arī attiecīgi grozījumi krimināllikumos. Pat ja „homofobu“ neizdodas formāli notiesāt un galu galā viņš tiek attaisnots, faktiski viņš tik un tā tiek sodīts: ar patvaļīgiem arestiem, ar naudas un veselības zaudēšanu gadiem ilgās tiesu prāvās, ar uzņēmuma izputināšanu u.tml. Tiek izdarīts arvien lielāks un lielāks spiediens uz bērnu vecākiem, kuri nevēlas atzīt homoseksuālo uzvedību par normālu un vēlas nodrošināt saviem bērniem attiecīgu audzināšanu. Tiem, kuri uzdrošinās kritizēt homoseksuālismu, bieži vien draud atlaišana no darba. Tādas organizācijas, kā, piemēram, “The Christian Institute[8], “Alliance Defending Freedom[9], “LifeSiteNews[10] un “Observatory on Intolerance and Discrimination Against Christians in Europe[11] savās mājas lapās pastāvīgi publicē jaunākos datus par to, kā cilvēki tiek vajāti par atteikšanos atbalstīt LGBT ideoloģiju. Šī atzinuma autores 2015.g. februārī žurnālā “Jurista vārds” publicētajā rakstā “Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika” ir minēti vairāki ļoti tipiski šādas vajāšanas piemēri.[12] Pavisam svaigs un nesens piemērs: pirms nedēļas Parīzes pirmās instances tiesa (Tribunal de Grande Instance) atzina par vainīgu krimināllietā un notiesāja franču politiķi Kristīnu Butēnu (Christine Boutin) par to, ka viņa bija publiski nosaukusi homoseksuālismu (kā parādību) par “negantību” (kā to, starp citu, sauc arī Bībele).[13]

Vēlreiz un vēlreiz jāpasvītro: nav nevienas Rietumu valsts, kur valstiski atzīta LGBT ideoloģija spētu mierīgi sadzīvot ar klasiskajām cilvēktiesībām. Līdz ar to nav nekāda pamata domāt, ka Latvija šajā ziņā būtu izņēmums. Ja mēs savā tiesību sistēmā iepludināsim šo totalitāro ideoloģiju, tad katru reizi, kad tiks piesauktas t.s. “seksuālo minoritāšu tiesības”, par tukšiem un nedzīviem paliks Satversmes 99. pants (tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību), 100. pants (tiesības uz vārda brīvību), 103. pants (pulcēšanās brīvība) un 110. pants (vecāku tiesības). Pēc autores domām, tas ir pilnīgi pietiekams, lai atzītu LGBT ideoloģijas krasu nesavienojamību ar Satversmes 1. panta pamatnormu un nepieļautu tās ieplūšanu mūsu tiesību sistēmā.

 

  1. “Seksuālās orientācijas” jeb “dzimumorientācijas” termins būtībā nav juridisks termins, jo tā saturs un tvērums nekur nav skaidri definēti. Tas ir tīri ideoloģisks termins.

Lai gan Eiropas Savienības tiesību aktos un dažādu valstu likumos dažkārt tiek lietots termins “seksuālā orientācija” (jeb “dzimumorientācija”), to nevar atzīt par juridisku terminu vārda tiešajā nozīmē, jo tas nekur nav skaidri un nepārprotami definēts. Tas pats sakāms par terminiem “gejs”, “lesbiete”, “LGBT persona” u.tml. Visi šie termini ir ārkārtīgi izplūduši un neskaidri, jo tie var apzīmēt trīs pilnīgi dažādas realitātes: (a) noteiktu tieksmi jeb noslieci, (b) noteiktu uzvedību jeb dzīvesveidu, (c) noteiktu sabiedriski politisku ideoloģiju. Nekad nav pilnīgi skaidrs, kurā nozīmē noteiktajā brīdī šie jēdzieni tiek lietoti. Vai, piemēram, cietumā sēdošs vīrietis, kurš, neraugoties uz savu ierasto tieksmi pret sievietēm, sāk stāties miesīgos sakaros ar tā paša dzimuma kameras biedriem, ir “LGBT persona” ar atsevišķu “seksuālo orientāciju” vai nav? Un no otras puses, vai par “LGBT personu” var nosaukt cilvēku, kuru māc tieksme pret tā paša dzimuma personām, bet kurš homoseksuālu dzīvesveidu nepiekopj un principā iestājas pret to? Jāsecina, ka visa šī terminoloģija ir nevis juridiska, bet tīri ideoloģiska.[14]

  1. Nekādas Latvijai saistošas starptautisko tiesību normas un pat ne ECT judikatūra neuzliek Latvijai pienākumu juridiski atzīt viena dzimuma pāru kopdzīvi.

Sāksim ar to, ka lielākā daļa no Latvijas Cilvēktiesību centra minētajiem dokumentiem (dažādas rekomendācijas, rezolūcijas, vadlīnijas u.tml.) nesatur nekādas dalībvalstīm saistošas starptautisko tiesību normas. Lai izvairītos no pārpratumiem (tīšiem vai netīšiem), jāatgādina, ka starptautiski tiesiskās saistības valstīm var rasties tikai no šādiem avotiem:

  1. konkrētās valsts ratificētajiem starptautiskajie līgumiem (divpusējiem un daudzpusējiem);
  2. starptautisko tiesību paražām un vispārējiem principiem;
  3. ius cogens;
  4. ANO Drošības padomes lēmumiem saskaņā ar ANO Statūtiem;
  5. Starptautisko tiesu un šķīrējtiesu nolēmumiem, bet ar šādiem nosacījumiem: a) valsts attiecīgajā starptautiskajā līgumā ir akceptējusi konkrētās tiesas jurisdikciju; b) tiesa ir lēmusi vai spriedusi savu pilnvaru robežās (tātad nav rīkojusies ultra vires); c) ja līgums īpaši neparedz pretējo, tad nolēmums saista tikai to valsti, pret kuru tas ir pieņemts (inter partes, nevis erga omnes).

Atgādināsim arī to, ka Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pašreizējā redakcija („Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības“) pilnībā atbilst spēkā esošo starptautisko cilvēktiesību līgumu un deklarāciju normām. ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas[15] 16. pants nosaka:

1. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši pilngadību, ir tiesības bez jebkādiem ar rasi, tautību vai reliģisko pārliecību saistītiem ierobežojumiem stāties laulībā un dibināt ģimeni. Viņiem ir vienlīdzīgas tiesības, stājoties laulībā, laulības laikā un šķirot laulību.

  1. Laulību var slēgt tikai ar abu nākamo laulāto brīvu un pilnīgu piekrišanu.
  2. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību.“

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām[16] 23. pants nosaka:

1. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības baudīt sabiedrības un valsts aizsardzību.

  1. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši laulības vecumu, ir tiesības stāties laulībā un tiesības nodibināt ģimeni. [..]

Arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 12. pants nosaka: „Laulības vecumu sasniegušiem vīriešiem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts iekšējām likumu normām, kas nosaka šo tiesību izmantošanas kārtību.“

Minēto pantu struktūra un saturs – un virpirms jau saikļa “un” lietošana nepārprotami rāda, ka „ģimenes nodibināšana“ to izpratnē ir tieši saistīta ar vīrieša un sievietes laulību. Tādēļ ir aplams Latvijas Cilvēktiesību centra apgalvojums, ka “laulības un ģimenes jēdzieni ir nošķirami”.

Tālāk autore vēlas pievērst uzmanību visu iepriekš citēto normu redakcijai, kas acīmredzami atšķiras no pārējām cilvēktiesību normām. Ja pārējās cilvēktiesību normas ir izteiktas formā „ikvienam ir tiesības…“ vai „nevienu nedrīkst…“, tad mūsu uzmanības lokā esošās normas lieto pavisam citu valodu: „vīriešiem un sievietēm…“ Kādēļ tā? – Tādēļ, ka šīm normām ir atšķirīgs primārais subjekts. Visu pārējo pamattiesību primārais subjekts ir indivīds, savukārt tiesības stāties laulībā un nodibināt ģimeni pēc savas būtības nav individuālas: tās piemīt nevis „ikvienam“, bet – ievērojot dzimumu dabisko komplementaritāti – „vīriešiem un sievietēm“. Citiem vārdiem sakot, to primārais subjekts ir vīrieša un sievietes pāris.[17] Jāsaka, ka pat ECT, kuras pēdējo gadu judikatūrā ir vērojama nekritiska LGBT ideoloģijas postulātu pieņemšana un piemērošana, savā spriedumā lietā Schalk un Kopf pret Austriju bija spiesta atzīt, ka šo normu nekādi nevar interpretēt kā pamatu „viendzimuma laulības“ institūta uzspiešanai Konvencijas dalībvalstīm.[18]

Runājot par ECT, lai cik tās pašreizējā judikatūra nebūtu labvēlīga LGBT ideologu tēzēm, no tās tik un tā nav iespējams izrietināt nekādu pienākumu Latvijai juridiski atzīt viendzimuma pāru attiecības un izveidot šim nolūkam kaut kādus īpašus tiesību institūtus. 2013.g. 7. novembrī ECT Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā Vallianatos un citi pret Grieķiju, kurā deklarēja, ka: a) Eiropas Cilvēktiesību konvencija neuzliek valstīm pienākumu ieviest neprecētu pāru kopdzīves regulējumu, taču b) ja valsts tomēr nolemj to ieviest, tad tā nav tiesīga noteikt to tikai attiecībā uz dažādu dzimumu pāriem; šādas „reģistrētas partnerattiecības” ir jānosaka arī viendzimuma pāriem; pretējā gadījumā ir konstatējams konvencijas 14. panta pārkāpums kopsakarā ar 8. pantu (diskriminācija, īstenojot tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību).[19] Uz Latviju šis spriedums nekādi nevar attiekties, jo Latvijā vispār nepastāv nekāds neprecētu pāru kopdzīves regulējums.

Savukārt 2015.g. 21. jūlijā ECT pasludināja spriedumu lietā Oliari un citi pret Itāliju, kurā nosprieda, ka sūdzības iesniedzēju – homoseksuāla dzīvesveida piekopēju – nespēja jebkādā veidā formalizēt savas attiecības Itālijas tiesību sistēmā pārkāpa viņu tiesības, kas garantētas Konvencijas 8. pantā. Tomēr – pat ja pieņem, ka šis spriedums patiešām ir taisīts ECT pilnvaru robežās un nav ultra vires –, arī tad šo spriedumu nekādi nevar attiecināt uz Latviju, jo tā motivācijas “stūrakmens” ir tas, ka Itālijas Konstitucionālā tiesa bija vairākkārt aicinājusi likumdevēju ieviest viendzimuma pāru kopdzīves regulējumu, un ka pēc pēdējiem sabiedriskās domas aptaujām, itāļu vairākums atbalstīja šāda regulējuma ieviešanu.[20] Latvijas gadījumā ne pirmais, ne otrais apstāklis nepastāv.

  1. Nepastāv nekādas “cilvēktiesības” uz svešu bērnu indoktrināciju; gluži otrādi: vecākiem ir starptautiskajos līgumos nostiprinātas tiesības uz to, lai bērnu izglītības gaitā tiktu ievērota viņu reliģiskā un filozofiskā pārliecība.

Šeit mēs nonākam pie paša galvenā jautājuma, un proti: par kādām cilvēktiesībām vispār var būt runa Izglītības likuma 10.1 panta kontekstā? Latvijas Cilvēktiesību centra minētais ECT spriedums lietā Alekseyev pret Krieviju vispār nekādi nav attiecināms uz mūsu aplūkojamo gadījumu: šajā lietā ECT konstatēja pieteicēja pulcēšanās brīvības pārkāpumu tādēļ, ka Krievijas iestādes bija aizliegušas viņa plānotās “geju praida” demonstrācijas un piketus. Tātad šajā lietā sūdzības iesniedzējam tika liegts publiskajā telpā paust zināmus uzskatus, uz ko viņam principā bija tiesības saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. (un 10.) pantu. Taču Izglītības likuma 10.1 pants skar tikai attiecības izglītības iestāžu iekšienē, un nepastāv nekādas “cilvēktiesības” tikt klāt svešiem bērniem, lai sludinātu viņiem kaut kādas idejas vai sniegtu viņiem kaut kādu informāciju. Saskaņā ar Konvencijas Pirmā protokola 2. panta pirmo teikumu un Satversmes 112. panta pirmo teikumu, ikvienam ir tiesības uz izglītību (vai arī “Nevienam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību”, kā teikts Pirmā protokola 2. pantā), taču vienīgais šo tiesību subjekts ir pats izglītojamais (skolēns), nevis skolotājs vai skola. Valsts vai pašvaldības skola un tās darbinieki valsts vārdā nodrošina izglītojamajam viņa tiesības uz izglītību; viņiem nav nekādu subjektīvu tiesību no savas puses skolēnam kaut ko mācīt. Tāpat arī nekādām organizācijām (t.sk. LGBT ideoloģiju sludinošajām) nav un nevar būt nekādas “tiesības” uz pieeju mācību iestādēm, lai tur bērniem kaut ko mācītu vai stāstītu.

Ja skolotājiem un organizācijām nekādu tamlīdzīgu tiesību nav, tad vecākiem (vai personām, kas tos atvieto: aizbildņiem utt.) gan ir starptautiski atzītas un nostiprinātas tiesības uz to, lai viņu bērna izglītošanas procesā tiktu ievērota viņu (vecāku) reliģiskā un filozofiskā pārliecība. Latvijas Cilvēktiesību centrs dīvainā kārtā ir aizmirsis pieminēt šīs cilvēktiesību normas, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 2. panta otro teikumu:

Veicot funkcijas, kuras tā uzņemas attiecībā uz izglītību un mācībām, valsts ievēro vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem.”

Arī Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. panta ceturtā daļa nosaka:

Šā pakta dalībvalstis apņemās cienīt vecāku un attiecīgos gadījumos likumīgo aizbildņu brīvību nodrošināt savu bērnu reliģisko un tikumisko audzināšanu saskaņā ar savu pārliecību.”

Arī Satversmes 110. pants daudz lakoniskākā formā uzliek valstij pienākumu garantēt “vecāku [..] tiesības”. Jāsecina, ka Izglītības likuma 10.1 panta saturs pilnībā ievēro un nodrošina vecāku tiesības uz to, lai viņu bērniem skolā bez viņu ziņas netiktu mācītas viņu ētiskajai pārliecībai pretējas lietas.

  1. ‘Tikumības” jēdziens nav nekas neskaidrs, subjektīvs vai izplūdis; gluži otrādi, atšķirībā no ideoloģiskā “seksuālās orientācijas” jēdziena, tas ir pietiekami konkrēts un viegli apzināms.

Izglītības likuma 10.1 panta pretinieki nemitīgi deklarē, ka “tikumība” esot kaut kas pilnīgi subjektīvs, iracionāls un nedefinējams (neraugoties uz to, ka, kā autore jau teica, vārds “tikumība” jau ir lietots Satversmes 116. pantā).

Īstenībā “tikuma” un “tikumības” jēdzieni nav nedz iracionāli, nedz kaut kādos subjektīvos reliģiskos ticējumos sakņoti. Gluži otrādi – tiem nav tieša sakara nedz ar kaut kādu konkrētu reliģiju, nedz ar reliģiju vispār. Jebkurš ar veselo saprātu apveltīts cilvēks – neatkarīgi no tā, vai viņš ir kristietis, budists, dievturis, ateists, agnostiķis, utt. – ir spējīgs šos jēdzienus racionāli aptvert un izprast.

Vēl jo vairāk, mums tagad nav jāizgudro nekas jauns: par “tikuma” jēdzienu jau ļoti sen ir rakstījuši sengrieķu filozofi Platons un Aristotelis, romiešu domātājs un valstsvīrs Cicerons, agrīnās kristīgās baznīcas tēvs Svētais Augustīns un daudzi citi autori. Būtībā viņi visu nepieciešamo jau ir pateikuši. Diemžēl mūsu valstī kvalitatīva vispārējā klasiskā izglītība nav pieejama, un diez vai ir daudz tādu mūsdienu latviešu, kuri vidusskolas ietvaros būtu studējuši šo autoru svarīgākos darbus. Bet žēl gan: ja tā būtu, tad man, iespējams, šis atzinums nemaz nebūtu jāraksta.

Mums, latviešiem, tikumības definēšanas uzdevums ir atvieglots jau ar to, ka mūsu valodā vārds “tikumība” ir tieši atvasināts no vārda “tikums”. Tikumība ir tāds personas vai sabiedrības stāvoklis, kurā tiek aizsargāti un celti godā tikumi: gan indivīda līmenī, gan kolektīvā līmenī (ģimene, skola, darbavieta, pilsēta, valsts, visa Eiropa, utt.).

Bet kas tad ir “tikums”? Lai to izskaidrotu, sāksim ar vienu atziņu, kas ir tik acīmredzama, ka mēs to parasti neatskārstam, un proti: katrs cilvēks grib būt laimīgs. Mēs varam būt ļoti dažādi, un mūsu izpratne par laimes sasniegšanas ceļiem arī var būt dažāda, – taču katrs no mums vienmēr grib sasniegt laimes stāvokli un tajā palikt. “Laime” nozīmē – “subjektīvi justies un objektīvi būt harmonijā pašam ar sevi un piepildīt savu dabisko sūtību šajā pasaulē”.

Tagad iedomāsimies mūsu dzīvi. Mēs darām dažnedažādas lietas: ēdam, dzeram, guļam, strādājam, precamies un audzinām bērnus, kontaktējamies ar draugiem, nokļūstam dažādās konfliktsituācijās, utt. Mūsu dzīves pieredze mums rāda, ka visās šajās darbībās pastāv galējības, kas vienmēr ir kaitīgas. Pat ja pirmajā brīdī šāda galējība cilvēkam var sagādāt baudu, ilgtermiņā tā viņu vienmēr sagrauj un padara nelaimīgu. Piemēram, cilvēkam ir obligāti jāēd, – taču gan pārēšanās, gan pārlieka badošanās ir kaitīga un draud priekšlaicīgi novest viņu kapā.

Jau minētais Aristotelis nāca pie secinājuma, ka kaut kur pa vidu starp šīm kaitīgajām galējībām atrodas zelta vidusceļš, kura ievērošana var padarīt cilvēku laimīgu. Šis zelta vidusceļš būtībā ir tas pats, kas tikums. Piemēram, drosmes tikums ir zelta vidusceļš starp diviem pretējiem netikumiem: gļēvumu un pārgalvību. Devības tikums ir zelta vidusceļš starp skopumu un izšķērdību. Pašapziņas tikums ir zelta vidusceļš starp mazvērtības kultivēšanu un lepnību (uzpūtību). Aristotelis piebilst, ka katrs no tikumiem izpaužas “pareizā laikā, par pareizu lietu, pret pareizajiem cilvēkiem, pareizam mērķim un ar pareiziem līdzekļiem.”[21]

Viss nupat teiktais nebūt nav teorētiska spriedelēšana: par tā pareizību katrs no mums var viegli pārliecināties, vērojot savu paša un citu cilvēku dzīvi. Paraudzīsimies, piemēram, uz devības tikumu. Skopulis zaudē draugus, dreb par savu mantu, un beidzot viņa iekrājumus “apēd” inflācija. Izšķērdīgais notriec naudu spēļu automātos un noved postā sevi un ģimeni. Bet devīgam cilvēkam vairumā gadījumu būs gan draugi, gan manta, gan dvēseles miers.

Tikumi ir ļoti dažādi. Gan Platons, gan Aristotelis runā par četriem klasiskajiem pamattikumiem jeb kardinālajiem tikumiem, kas ir šādi: 1) apdomība, tas ir, spēja valdīt savu rīcību ar saprātu, tiecoties uz saprātīgiem mērķiem ar samērīgiem līdzekļiem ; 2) taisnīgums, tas ir, spēja dot katram to, kas viņam pēc dabas pienākas ; 3) drosme, tas ir, spēja rīkoties par spīti dzīves sāpēm un grūtībām, un 4) mērenība, tas ir, spēja samērīgi lietot šīs pasaules labumus tā, lai tas būtu sev un citiem par labu. Citi autori šim sarakstam pieliek klāt arī citus tikumus.

Ir svarīgi saprast, ka tikums ir tāda nostāja, kuras ievērošana vispirms ir paša cilvēka interesēs. Pat ja mēs uz brīdi aizmirsīsim par līdzcilvēkiem un iedomāsimies pilnīgi izolētu indivīdu – kā Robinsonu Krūzo uz neapdzīvotas salas okeāna vidū –, mēs redzēsim, ka arī tad tikumu ievērošana nāks viņam tikai par labu, bet neievērošana (tas ir, netikums) – tikai par ļaunu. Tā pat ar lielu varbūtības pakāpi var maksāt viņam dzīvību. Rīkojoties gļēvi vai slinki, viņš riskē nedabūt sev iztiku un mirt bada nāvē; rīkojoties pārgalvīgi – iet bojā, krītot no klints vai iekļūstot haizivs rīklē, utt. Taču cilvēks, kā zināms, ir sabiedriska būtne, un tieši sabiedrībā tikumi iegūst īpašu nozīmi. Tikums vienmēr ir arī līdzcilvēku interesēs, savukārt netikums nodara kaitējumu arī viņiem.

Tā nu mēs nonākam pie “tikuma” un “netikuma” jēdziena definīcijas. Atbilde tagad ir skaidra: tikums ir tāds uzvedības princips, kura ievērošana nes labus augļus un iedibina harmoniju cilvēkā un sabiedrībā. Netikums savukārt ir uzvedības princips, kas cilvēkam un sabiedrībai kaitē, neļaujot tiem sasniegt harmonisku sevis piepildījumu un ilgtermiņā liek tiem justies un būt nelaimīgiem. Un tikumība, ir tāds personas vai sabiedrības stāvoklis, kurā tikumi tiek aizsargāti un celti godā.

Atliek jautājums: kā lai mēs katrā konkrētā gadījumā zinām, kāds uzvedības princips nes labus augļus, bet kāds padara cilvēkus nelaimīgus? Ļoti vienkārši: pētot un analizējot reālās dzīves datus! Lai saprastu, vai homoseksuālais dzīvesveids ir tikumīgs vai ne, paraudzīsimies, kādus augļus tas nes atsevišķām personām un visai sabiedrībai.

  1. Homoseksuālā uzvedība ir veselībai bīstama, tādēļ valstij ir tiesības un pienākums iespēju robežās sargāt nepilngadīgos no šīs uzvedības propagandas – tieši tāpat, kā tā nepieļauj alkohola, narkotiku, smēķēšanas un vardarbības reklāmu.

Pat ja homoseksuālā uzvedība šodien vairs netiek oficiāli atzīta par „slimību“ vai „patoloģiju“, homoseksuālais dzīvesveids tik un tā ir katastrofiski bīstams to cilvēku veselībai (un dažkārt pat dzīvībai), kuri to piekopj. Tas nav kaut kāds vienkāršs „ļauno un tumsonīgo homofobu“ pieņēmums, kā to, iespējams, centīsies apgalvot Latvijas Cilvēktiesību centrs, – tie ir autoritatīvos avotos publicēti un attiecīgi pārbaudāmi medicīniski dati. Aplūkosim dažus no mums pieejamajiem datiem.

Slimību kontroles un novēršanas centri (Centers for Disease Control and Prevention jeb CDC) ir ASV federālo valsts iestāžu kopums, kas atrodas Atlantā (Džordžijas štatā) un, cita starpā, nodarbojas ar infekcijas slimību izplatības novērošanu. Pēc pēdējiem CDC datiem, kas ir publicēti 2014. gada novembrī, vīriešu dzimuma homoseksuāļu ir mazāk par 4% no visiem ASV vīriešiem, – taču viņi ir veseli 59% no visiem ar HIV vīrusu inficētajiem, un veseli 66% no visiem pēdējā gada laikā reģistrētajiem jaunajiem inficēšanās gadījumiem. CDC pētnieki ir aprēķinājuši, ka varbūtība, ka homoseksuālis inficēsies ar HIV vīrusu, ir 44 reizes lielāka, nekā pārējiem vīriešiem![22] Paši CDC savā faktu lapā secina: „Visu rasu vīrieši – geji un biseksuāļi – kuri CDC novērošanas sistēmās tiek dēvēti par ‚vīriešiem, kuri stājas dzimumsakaros ar vīriešiem‘ (MSM) – turpina būt HIV vīrusa vissmagāk skartā riska grupa. Jaunākie CDC dati rāda, ka laikā no 2008. līdz 2010. gadam jauno inficēšanās gadījumu skaits MSM starpā ir pieaudzis par 12%, un pat vēl vairāk starp gados jaunākajiem MSM“.[23]

Citās valstīs situācija ir līdzīga.[24] Krievijā 2011. gadā diagnosticēto HIV gadījumu skaits vīriešu dzimuma homoseksuāļu starpā bija 15,2 reizes lielāks par vidējo skaitli visas valsts mērogā (3826,5 gadījumi no 100 000).[25] Šā iemesla dēļ daudzās valstīs homoseksuāļiem nav atļauts būt par asins donoriem.

Gan CDC, gan cita statistika rāda, ka homoseksuālā dzīvesveida piekopēji daudz biežāk par pārējiem inficējas ar seksuāli transmisīvajām slimībām[26], tādām kā sifiliss un gonoreja[27], kā arī A un B vīrushepatīts.[28]

LGBT ideologi parasti iebilst, ka šo problēmu varot novērst, „apmācot cilvēkus pareizi lietot prezervatīvus“. Taču AIDS epidēmija ilgst jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Tas ir veselas paaudzes garums: epidēmijas sākumā piedzimušie tagad ir pieauguši, apprecējušies un tagad paši laiž skolās savus bērnus. Visu šo laiku homoseksuāļi tiek aktīvi aicināti lietot prezervatīvus, – un tomēr HIV/AIDS un citu iepriekš minēto seksuāli transmisīvo slimību sērga viņu vidū turpina plosīties un prasa aizvien jaunus upurus. Tātad, ja jau prezervatīvi trīsdesmit gadu laikā šo problēmu nav atrisinājuši, tad nav pamata domāt, ka tie jebkad to atrisinās.

Tikpat drūma ir korelācija starp homoseksuālo uzvedību un ļaundabīgajiem audzējiem (saskaņā ar veco sakāmvārdu: „Dievs piedod vienmēr, cilvēki – dažreiz, daba – nekad“). Cilvēka organisms tīri anatomiski nav piemērots viendzimuma dzimumsakariem, un par šīs patiesības neievērošanu bieži vien nākas maksāt pārāk dārgu un traģisku cenu: pēc to pašu CDC datiem, homoseksuāls dzīvesveids vīriešu starpā ir saistīts ar paaugstinātu tūpļa un taisnās zarnas vēža risku.[29]

(Protams, Latvijas Cilvēktiesību centrs var reaģēt uz visiem šiem objektīvajiem faktiem ar skaļu sūdzēšanos par „homofobiju“, „neiecietību“ u.tml. Diemžēl uz HIV vīrusu, uz citu bīstamu slimību baciļiem un uz vēža šūnām šie saucieni nekādi neiedarbojas.)

Visbeidzot, homoseksuāls dzīvesveids ir bieži vien saistīts ar nopietniem garīgās veselības traucējumiem: pašnāvības, depresija, baiļu sindroms, utt.[30] LGBT ideologi to parasti nenoliedz, taču viņi mēdz atbildēt, ka šo problēmu cēlonis esot nevis homoseksuālais dzīvesveids pats par sevi, bet gan sabiedrības nosodošā attieksme pret homoseksuāļiem. Tomēr autores rīcībā esošie dati atspoguļo Lielbritānijā un Nīderlandē veiktos pētījumus[31], un šīs valstis pēdējos divdesmit gadus LGBT ideoloģijas ziņā ir bijušas avangardā. Jebkāda publiski pausta nosodoša attieksme pret homoseksuālu uzvedību šajās valstīs tiek konsekventi sodīta un apkarota, – taču garīgās veselības problēmas tas nekādi nav atrisinājis.

Tātad homoseksuāls dzīvesveids ir objektīvi kaitīgs un bīstamstātad neapšaubāmi netikumīgsun līdz ar to valstij ir pilnīgas leģitīmas tiesības ierobežot tā propagandu nepilngadīgajiem, – tieši tāpat, kā tā to dara attiecībā uz citiem bīstamiem uzvedības modeļiem: smēķēšanu, alkohola un narkotisko vielu lietošanu, azartspēlēm u.tml. Piemēram, pirms apmēram gada Saeima pieņēma vairākus grozījumus likumā „Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu[32], nolūkā mazināt cita kaitīga un kancerogēna uzvedības modeļa – smēķēšanas – nodarīto ļaunumu; šis likums satur normas, kuru mērķis ir iespēju robežās pasargāt nepilngadīgos no smēķēšanas attēlošanas pozitīvā gaismā.[33] Alkoholisko dzērienu aprites likuma 10. un 11. pants uzliek vairākus stingrus aizliegumus, lai nepilngadīgie nesaņemtu tādu informāciju, kas varētu radīt viņos pozitīvu priekšstatu par alkoholisko dzērienu lietošanu.[34] Šādos apstākļos būtu absurdi apkarot dažādu kaitīgu dzīvesveidu jeb uzvedības modeļu reklamēšanu bērniem – un vienlaikus kaut kādu miglainu ideoloģisku iemeslu dēļ tomēr izdarīt izņēmumu pret vienu no šiem dzīvesveidiem, kas ir tikpat bīstams (ja ne bīstamāks) kā pārējie.

Visbeidzot jāatgādina tas, ko autore jau teica par LGBT ideoloģijas postošo ietekmi uz citu cilvēku klasisko cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu tajās valstīs, kurās šī ideoloģija ir iesakņojusies. Tas ir papildus arguments par labu tam, lai nepieļautu šīs ideoloģijas ienākšanu valsts un pašvaldību skolās.

Baiba Rudevska, Dr.iur.,

2015.g. 22. decembrī, Strasburgā (Francija).

Skaidrojumi:

 [1] Rudevskis J. “Kristīgās vērtības” Latvijas Republikas Satversmes preambulā: Rietumu civilizācijas septiņi pīlāri. Tiesību efektivitāte postmodernā sabiedrībā. Latvijas Universitātes 73. zinātniskās konferences rakstu krājums, Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2015, 380.-386.lpp.

[2] Marcuse, H. Eros and Civilization: A Philosophical Inquiry into Freud. Boston: Beacon Press, 1971.

[3] Rockmore, T. Lukacs Today: Essays in Marxist Philosophy, New York: Springer Science & Business Media, 1988, p.18.

[4] Skat. Gramsci, A. Selections from the Prison Notebooks, London: ElecBook, 1999, pp.592, 648, 765 et seq.

[5] Maritain, J. Humanisme intégral. Paris: Editions Aubier, 2000.

[6] Rudevska, B. Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika. Jurista Vārds, Nr. 8 (860), 24.2.2015.

[7] Turpat.

[8] http://www.christian.org.uk.

[9] http://www.adflegal.org.

[10] https://www.lifesitenews.com.

[11] http://www.intoleranceagainstchristians.eu.

[12] Rudevska, B., op.cit.

[13] http://www.liberation.fr/france/2015/12/18/christine-boutin-condamnee-a-5000-euros-d-amende-pour-avoir-qualifie-l-homosexualite-d-abomination_1421721

[14] Rudevska B., op.cit.

[15] Pieņemta un pasludināta ar ANO Ģenerālasamblejas 1948.g. 10. decembra rezolūciju.

[16] Pieņemts 1966.g. 16. decembrī; spēkā no 1976.g. 23. marta; Latvija pievienojusies 1992.g. 24. martā.

[17] Rudevska, B., op.cit.

[18] Schalk and Kopf v. Austria, no. 30141/04, §§ 54-64, 24 June 2010.

[19] Vallianatos and Others v. Greece [GC], nos. 29381/09 and 32684/09, §§ 70-92, 7 November 2013.

[20] Oliari and Others v. Italy, nos. 18766/11, 36030/11, §§ 180-182, 21 July 2015.

[21] Aristotle. Nicomachean Ethics, ed. by Roger Crisp, Cambridge: Cambridge University Press, 2000, p.30.

[22] CDC Fact Sheet “HIV among Gay and Bisexual Men”, November 2014. Pieejama: http://www.cdc.gov/nchhstp/newsroom/docs/factsheets/cdc-msm-508.pdf

[23] Sk. turpat.

[24] Baral S., Sifakis F., Cleghorn F., Beyrer C. Elevated Risk for HIV Infection among Men Who Have Sex With Men in Low- and Middle-Income Countries, 2000-2006: a Systematic Review. 2007 PLoS Med 4(12): e339.

[25] Информационный бюллетень “ВИЧ-инфекция”, No. 36 (2012). Pieejams : http://www.hivrussia.ru/files/bul_36.pdf.

[26] Fluker J.L. A 10-year study of Homosexually Transmitted Infection. British Journal of Venereal Diseases, 1976, Vol. 52, pp. 155-160; Fluker J.L., Cross C. Homosexuality and Sexually Transmitted Diseases. British Journal of Hospital Medicine, 1981, Vol. 26, pp. 265-269; Handsfield H.H. Sexually Transmitted Diseases in Homosexual Men. American Journal of Public Health, 1981, no. 71, pp. 989-990. Sk. arī: Laumann E.O., Gagnon J.H., Michael R.T., Michaels S. The Social Organization of Sexuality. Chicago: The University of Chicago Press, 1994.

[27] Sexually Transmitted Diseases Surveillance 2012. Division of STD Prevention, January 2014. http://www.cdc.gov/std/stats12/surv2012.pdf. Sk. arī: Vincelette J. et al., Predicators of Chlamydial Infection and Gonorrhea Among Patients Seen by Private Practitioners. Canadian Medical Association Journal, 1995, Vol. 144, pp. 713-721; Gonorrhea Among Men Who Have Sex with Men – Selected Sexually Transmitted Diseases Clinics, 1993-1996, MMWR Weekly, September 26, 1997, Vol. 46(38), pp. 889-892.

[28] Health Professionals Should not Miss an Opportunity to Vaccinate Men Who Have Sex with Men Against Hepatitis A and Hepatitis B, Centers for Disease Control and Prevention, National Center for Infectious Diseases (March 3, 2003).

[29] HPV and Men – CDC Fact Sheet. Pieejama: http://www.cdc.gov/std/hpv/STDFact-HPV-and-men.htm. Sk. arī: Chin-Hong P.V., Palefsky J.M. Natural History and Clinical Management of Anal Human Papillomavirus Disease in Men and Women Infected with Human Immunodeficiency Virus. Clinical Infectious Diseases, 2002, Vol. 35, no. 9, pp. 1127-1134.

[30] Mental Disorders, Suicide, and Deliberate Self-Harm in Lesbian, Gay and Bisexual People: a Systematic Review (2012). National Institute for Mental Health in England. Pieejams: http://www.mindout.org.uk/wp-content/uploads/2012/06/self-harm-in-lesbian-gay-and-bisexual-people.pdf; Phelan J.E., Whitehead N., Sutton P.M. What Research Shows: NARTH’s Response to the APA Claims on Homosexuality. Journal of Human Sexuality, 2009, Vol. 1, pp. 9-39; King M., McKeown E. Mental Health and Social Wellbeing of Gay Men, Lesbians, and Bisexuals in England and Wales. London: Mind, 2003; Hall J. Lesbians Recovering from Alcoholic Problems: and Ethnographic Study of Health Care Expectations. Nursing Research, 1994, Vol. 43, pp. 238-244; Sandfort Th.G.M. et al. Same-Sex Sexual Behaviour and Psychiatric Disorders: Findings from the Netherlands Mental Health Survey and Incidence Study. Achives of General Psychiatry, 2001, Vol.  58, pp. 85-91; De Graaf R., Sandfort Th.G.M., Ten Have M. Suicidality and Sexual Orientation: Differences Between Men and Women in a General Population-Based Sample from the Netherlands. Archives of Sexual Behavior, Vol. 35 (June 2006), pp. 253-262.

[31] Sk. visus iepriekšējā zemsvītras atsaucē citētos avotus.

[32] 2014.g. 30. oktobra grozījumi likumā “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”. Pieejami: http://likumi.lv/doc.php?id=270337.

[33] 1996.g. 18. decembra likums “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=41774.

[34] 2004.g. 22. aprīļa Alkoholisko dzērienu aprites likums. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=88009.