+37120034429 [email protected]

Asociācija “Ģimene” vienmēr iestājusies par pamatvērtībām

Asociācija “Ģimene” vienmēr iestājusies par pamatvērtībām

Kas ir ģimene? It kā tik vienkāršs jautājums. Mums apkārt ir tik daudz ģimeņu – ir pilnās, kurās ir tēvs, māte un bērns vai vairāki, ir tādas, kurās bērni ir adopcijas ceļā ienākuši, ir ģimenes, kurās bērnus audzina vien vecmāmiņa vai vectētiņš. Šobrīd turpinām diskutēt, kuru attiecību modeli tad varam saukt par īstu ģimeni un ko iesākt ar sociālajā realitātē sastopamajām attiecībām. Latvijas valsts prezidents Egils Levits sabiedriskajiem medijiem paudis viedokli, ka jautājums par ģimenēm ir sabiedrības vērtību jautājums un ka katrs var izteikt viedokli. Savu nostāju pauž arī konservatīvo vērtību aizstāvji, kuri kopš pērnā gada vasaras aicina parakstīties par to, lai Satversmē panāktu izmaiņas esošajā 110. pantā. Būtisku artavu ģimenes vērtību jautājumu aktualizēšanā jau vairāk nekā divpadsmit gadus dod biedrība ‘’Asociācija Ģimene’’ un tās pirmā vadītāja Ilona Bremze.

Kā Tu pirms divpadsmit gadiem nonāci pie šīs biedrības?

Katram cilvēkam, kas izredzēts kādam noteiktam darbam, Dievs arī piešķir noteiktas kompetences, ieliek noteiktas vērtības, varbūt pat izveido tādus zināmus ceļa stabiņus, pa kuru tam cilvēkam jānonāk līdz mērķim. Arī man kopš bērnības ģimene ir svēta lieta. Mana mamma un tētis šobrīd ir ļoti lielā un sirmā vecumā. Tētim ir deviņdesmit trīs ar pusi gadi. Cenšos būt viņu atbalsts, turēt viņu rūpes savā rūpju lokā, jo viņu ģimenes modelis man ir bijis tik liels paraugs, ka es vienkārši nespēju iedomāties, kā var būt, ka cilvēki nenovērtē, cik ģimene ar tēti un mammu ir svarīga. Man pašai ir divi jau pieauguši bērni. Tagad atskatoties atpakaļ, es saprotu, ka viss mans dzīves ceļš ir bijis mērķtiecīgi virzīts uz to, lai es nonāktu biedrības “Asociācijas Ģimene” valdē. Studējot sociālo darbu maģistratūrā es tieši rakstīju darbu “Sociālais darbs ar ģimeni”. Pēc studiju pabeigšanas es meklēju darbu un vienā brīdī mani uzrunāja viena misionāre no Amerikas, uzaicinot pie sevis darbā viņas nevalstiskajā organizācijā “Dzīvības vērtība”. Caur to es ļoti ātri nonācu nevalstisko organizāciju forumā un pat Saeimā.

Reti, kuram gadās tik ātri nokļūt uzreiz sarunās, kas notiek Saeimas līmenī!

Jā, tas bija neilgs laika posms, kurā es sastapos ar citām nevalstiskām organizācijām, kas toreiz jau darbojās. Mūs toreiz kopā sapulcināja deputāte Inta Feldmane, kura mūs informēja, ka Saeimā notiek ļoti pamatīga liberālo vērtību lobēšana ģimenes jomā. Jau toreiz tās bija vairākas nevalstiskās organizācijas, kuras gāja pie deputātiem un savas vērtības mēģināja kaut kādā veidā dabūt likumprojektos. Inta mums teica, ka būtu nepieciešama arī konservatīvi domājošo cilvēku nevalstiskā organizācija, kura stāvētu no savas puses pretī un runātu ar deputātiem par to, ka tieši dabiska ģimene, laulība, cilvēka dzīvības vērtības ir jāsargā. Mēs visi ļoti aizdegāmies un uzreiz ķērāmies pie lietas un izveidojām šo biedrību. Jāsaka gan, ka pirmo gadu mums nebija valdes priekšsēdētāja, jo tiešām tas ir ļoti atbildīgs uzdevums, var teikt, tā ir valstiska līmeņa ģimenes jēdziena lobēšana labā nozīmē. Tur bija nepieciešama gan kompetence, gan drosme, gan stāja. Nonācām līdz tam, ka šajā amatā pirms divpadsmit gadiem ievēlēja mani. Jāsaka, ka Dieva roka vienmēr ir bijusi ar mums, jo, ja paskatāmies pasaules mērogā, Latvijā vēl aizvien Satversmē ir ģimene, ir laulība starp vīrieti un sievieti.

Tas ir kaut kas ļoti unikāls…

Tas ir kaut kas ļoti unikāls!  Bet nu šobrīd šo unikalitāti jau kādi noteikti notikumi, tiesu lēmumi, Satversmes tiesas lēmumi, ir iedragājuši.

Vai sākumā nebija uztraukums savu viedokli pārstāvēt deputātiem?

Ja godīgi, sākumā pat kājas trīcēja, man vispār likās, ka deputāts ir kaut kas tik augsts un kā es tā zvanīšu un runāšu. Tomēr Dievs man bija iedevis spēju veidot komunikāciju ar cilvēkiem, un es sapratu, ka arī deputāts taču ir cilvēks. Arī viņi ir ģimenes cilvēki. Mēs esam bijuši arī pie prezidenta. Kaut kā Dievs ir mācījis neskatīt cilvēkus no viņu pozīcijas, bet kā cilvēku un caur to veidot attiecības. Šajos gados ir bijuši daudzi atsevišķi veiksmīgi projekti. Piemēram, mēs piedalījāmies starptautiskā forumā kopā ar citiem augsta līmeņa valsts politiķiem no Ungārijas, Austrijas, Polijas, Lietuvas. Mēs esam bijuši kā instruments, un Dievs ir pats sakārtojis daudzas lietas.

Vai “Asociācijas Ģimene” darbības pirmsākumos termins “ģimene” kādam raisīja jautājumus par to, ko tas sevī varētu nest?

Nē. Nevienam toreiz nebija uztraukums, ka ģimene varētu tikt ielasīta kaut  kādā citā plašākā vai citādākā sapratnē. Tad, kad mēs sākām savu darbību, mūsu akcents bija uz laulības institūciju. Jau toreiz sapratu un aprakstīju arī savā maģistra darbā, ka jau vairāk nekā pirms divdesmit gadiem Amerikā un Rietumeiropā seksuālā revolūcija vispirms degradēja laulību. Tika ļoti mērķtiecīgi strādāts, lai iepludinātu, lobētu un popularizētu brīvo dzīves veidu, kurā nevis cilvēki laulājas un veido ģimeni, bet veido brīvas attiecības. Tajās ienāk bērni un tā tālāk. Ietekmi šim varēja just arī likumdošanā, tāpēc sākotnēji mēs vairāk pieķērāmies laulības institūta stiprināšanas momentam.

Mēs līdzās nosaukumam biedrība “Asociācija Ģimene’’ dzirdam arī par kustību “Par dabisku ģimeni’’, Memorandu par ģimenes vērtībām. Vai tie ir savstarpēji saistīti vai katrs nes savu ideju?

Tās ir dažādas lietas. Tātad, “Asociācija Ģimene” veidojās kā nevalstisko organizāciju kopība. To veidoja un turpina veidot dažādas nevalstiskās organizācijas un “Asociācija Ģimene’’ ir kā jumta organizācija. Mēs gadu no gada veidojām dažādus projektus, līdz sapratām, ka mums ir vajadzīgi papildspēki. No dibināšanas brīža 2008. gadā, bija pagājuši desmit gadi, kad 2018. gadā nonācām pie atziņas, ka “Asociācija Ģimene” nevar būt viena pati, kura aizpilda laukumu. Jau bija izveidojusies “Vecāku Alianse”, kur kolēģe Aira Jēkabsone kopā ar saviem kolēģiem sāka darboties. Sapratām, ka Saeimā ir jāiet pārstāvēt vērtības vēl kādai biedrībai. Tad mēs sapratām, ka arī ar šīm divām ir par maz un ka vajag piesaistīt vēl citas nevalstiskās organizācijas. 2018. gads bija Latvijas simtgades gads un līdz ar to ļoti zīmīgs laiks. Un mēs nonācām pie idejas, ka ir jāuzraksta uz papīra tēžu veidā tie punkti, par ko tad mēs iestājamies. Tā mēs to nosaucām par Memorandu ģimenes vērtību stiprināšanai.

Pamatdomas bija par laulību kā labāko modeli un vidi, kur dzimt bērnam, par cilvēka dzīvības vērtību, par dzimumidentitāti. Līdz ar to mums bija doma ne tikai parādīt tās vērtības, kuras mums jau ir skaidras, bet veidot sabiedrībā demokratizācijas un tautas pašapziņas veidošanas kustību. Vēlējāmies, lai šādi cilvēki apvienotos un kopā tas būtu spēks. Tā sākās šis process.

Lielais “sprādziens” notika 2020. gadā saistībā ar šo Satversmes tiesas lēmumu. Arī manā apziņā tas izraisīja lielu eksploziju, un ticu, ka ikviena cilvēka apziņā, kurš uzskata, ka bērni tomēr var piedzimt tikai savienībā starp vīrieti un sievieti un ka šāds modelis ir valstiski aizsargājams. Satversmes tiesas lēmums radīja milzīgu efektu, un Memorandam sāka pievienoties aizvien jauni un jauni uzņēmumi, biedrības, reliģiskas organizācijas, privātpersonas. (I.Bremze)

Un tad jau tas pārauga īstā kustībā. Šobrīd strādājam jau ar vairāk nekā simts NVO, turpat simts draudzēm, privātpersonām un uzņēmumiem.

Vai jums ir doma burtiski pārklāt Latviju ar Memoranda dalībniekiem?

Ideja ir pārklāt Latviju, protams, un mēs gribam, lai arī katrs Latvijas iedzīvotājs aizdomātos, ka viņš spēj ietekmēt Latvijas politiskos procesus, ja vien grib. Ikvienam ir iespēja piecelties un pateikt, ka mēs kā tauta kaut ko spējam noteikt. Es to saku apzinoties, ka šobrīd apātijas līmenis ir vienreizēji augsts. Cilvēki ir bez cerības, neredz nekādu mērķi. Tad, lūk, šis referenduma moments, manuprāt, ir kaut kas pat ļoti unikāls. Gaidāmais referendums mums ir Dieva dota iespēja noformulēt, ko mēs kā tauta uzskatām par ģimeni. CVK iesniegtā grozījumu redakcija sniedz pamatojumu tam, kas daudzās valstīs ir aizlaists nebūtībā un par ko vairāk pat nav iespējams runāt.

Zinām, cik vērtīgi, ka kopš 2006. gada Satversmē ir nostiprināta laulības definīcija. Manuprāt, arī Tevis pieminētais Memorands patiesībā ir unikāls veidojums Latvijā. Vai ir zināms, ka citviet pasaulē arī ir kas līdzīgs?

Noteikti! Ir valstis, kur arīdzan notiek dažāda veida aktivitātes, kas stiprina ģimeni, piemēram Ungārijā un Polijā. Tad, kad Ungārija bija Eiropas Savienības prezidējošā valsts, tad ļoti varēja just viņu ieguldījumu ģimenes vērtībās. Es esmu bijusi arī Ungārijā uz kādu īpašu pasākumu, kas bija veltīts ģimenēm un tas pilnīgi toreiz atšķīrās no citu valstu prezidentūrām. Jau toreiz varēja just, ka Ungārijā visi likumi ir vērsti, lai popularizētu ģimeni un to stiprinātu arī likumdošanā. Es zinu, ka viņiem ir arī tāds apaļais galds, kur kopā sanāk dažādu profesiju cilvēki un debatē, kas, piemēram, ir vajadzīgs daudzbērnu ģimenēm. Katrā valstī, acīmredzot, ir savas īpatnības un savs veids, kā  notiek šis darbs. Tomēr, ja skatāmies Eiropas savienību, tad nav daudz šo valstu, kur ģimenes jēdziens un laulības institūcija  tiek tādā veidā sargāti.

Vai, Tavuprāt, šis Satversmes tiesas lēmums ir kā atvērtas durvis arī nākamajiem līdzīgiem lēmumiem?

Viennozīmīgi. Man šis lēmums toreiz nebija gluži pārsteigums, jo es jau redzēju, ka vairākkārt Saeimā jau bija noraidītas ‘’Mana balss’’ iniciatīvas par partnerattiecību  legalizēšanu. Bija redzams šis mērķtiecīgais darbs, bet tā kā tas nevarēja notikt likumīgā un demokrātiskā ceļā, tad viss nonāca pie tā, ka Satversmes tiesa pārkāpa savas pilnvaras. Visas kovida pandēmijas fonā cilvēki varbūt mazāk spēj pievērst uzmanību šiem jautājumiem, bet jāskaidro, ka Satversmes tiesa izgāja ārpus savas kompetences robežām un paplašināja ģimenes jēdzienu. Satversmes tiesa no juridiskās terminoloģijas pārgāja kaut kādā netveramā terminu skaidrojumā, uzlūkojot ģimeni kā sociālo realitāti.

Kas  ir sociālā realitāte?

Mēs sociālajā realitātē varam iekļaut arī trīs kaimiņus un viņu suni, jo viņi, teiksim, mīl viens otru. Es tā ļoti primitīvi runāju, bet principā, tas bija ļoti nekorekts, nejuridisks formulējums. Ar sociālo realitāti šeit tiek saprasta nu kaut kāda noteikta realitāte tādā ziņā, ka mēs nevaram noliegt, ka ir viena dzimuma pāri, kuri veido šīs attiecības. Tas nav noliedzams. Tāpēc mēs nevēršamies pret šiem cilvēkiem. Viņi dzīvo un tā ir viņu privātā izvēle, tomēr nevaram pasludināt un akceptēt šo, teiksim, viņu realitāti.

Satversmes plānotie grozījumi paredz un pamato valstisku aizsardzību ģimenēm. Latvijā mēs vēl stāvam pozīcijā, kurā mēs kā tauta būsim tie, kuri pateiks, vai saprotam ar ģimeni divas mammas vai arī trīs tētus, kā tas ir Kalifornijā. Tur arī trīs tēti definēti kā ģimene. Tur vairāk nav nekādu robežu. Tādēļ, manuprāt, šis sociālās realitātes jēdziens neiztur nekādu kritiku. Pateicība Aldim Laviņam, kas bija viens no Satversmes tiesas tiesnešiem, par viņa drosmi būt vienīgajam, kurš pēc Satversmes tiesas lēmuma izteica savas individuālās pārdomas. Viņš pauda domu, ka šāda veida spriedums nevarētu būt korekts, jo to, kāds ir atbilstošākais ģimenes tiesisko attiecību regulējums, var noteikt tikai tautas suverēns, jeb citiem vārdiem – pati tauta vai arī parlamentā ievēlētie deputāti. (I.Bremze)

Šodien noteikt to, ko tauta uzskata par ģimeni, ir referenduma jautājums. Tas ir tas, uz ko mēs šobrīd aicinām cilvēkus. Mēs kā sabiedrības pārstāvji  un arī ļoti daudzi, kas reizē ar mums ceļas kājās, uzskatām un aicinām katru vienu Latvijas iedzīvotāju – kristieti, nekristieti, jebkuru labas gribas cilvēku, kas iestājas par Latvijas nākotni, balsot par ģimeni un parakstīt šo iesniegto iniciatīvu par grozījumiem LR Satversmes 110. pantā. Tikai ģimene, kurā bērns zina, ka viņam ir tētis un mamma ir valstiski aizsargāts modelis un var mums dot cerību, ka Latvijas tauta pastāvēs. Situācija šobrīd ir nopietna, bet arī unikāla, jo mēs kā tauta drīkstam pateikt savu viedokli.

Aktīvi rit laiks, kad tiek vākti šie paraksti. Vai cilvēki steidzas to darīt vai varbūt tomēr piedzīvotās pandēmijas fonā viss notiek lēnāk?

Jā, dēļ pandēmijas mums situācija ir sarežģītāka. Kā otro bažu es saskatu mūsu sabiedrības un īpaši kristīgās sabiedrības garīgo stāvokli. Protams, tikai Dievs tas Kungs ir vērtētājs, bet manas pārdomas ir visai skumjas, jo ļoti daudzi kristieši ir ieslīguši sekulārismā un seklā dzīvošanā. Tas noved pie tā, ka tālāk par savas mājas pagalmu iet negrib. Jā, katrs savam bērnam ieliek vērtības, un tas patiešām ir pienākums, tomēr es domāju, ka Dievs no mums prasa vēl lielāku atbildību. Īpaši redzot to negantību, kas nāk pāri Latvijai un pasaulei. Nevar neredzēt tās briesmas vai to garīgo mākoņu savilkšanos un smagnējo situāciju, kādā mēs šobrīd esam. Ir viena daļa kristiešu, kas domā – pandēmija un briesmas beigsies, mēs turpināsim mierīgi dzīvot.

Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka mēs esam ļoti tuvu laika robežām, un tieši tāpēc viens no šiem signāliem ir par to, ka ļaunais ir pacēlis roku pret pašu fundamentu, ko Dievs ir iestādījis. Dievs radīja vīrieti un sievieti, lai viņi vairotos, lai viņi pārvaldītu šo pasauli. Mēs esam nonākuši pie punkta, kurā šis fundaments tiek ārdīts. (I.Bremze)

Mums ir jānožēlo tas, ja neesam bijuši stipri lūgšanās un aktīvi iestājušies par to, kas svēts. Varbūt mēs esam savā ģimenē kādas kļūdas pieļāvuši, varbūt esam dzīvojuši ārpus laulības. Tieši tagad mēs to visu varam nožēlot un to vairāk nedarīt. Es ticu, ka tad Dievs mūs svētīs. Es kā kristīgs cilvēks arī ticu, ka Dieva roka ir pār šo parakstu vākšanu. Es katru aicinu pārdomāt savu attieksmi un stāvokli šajā jautājumā. Katram, kuru neuztrauc tas, ka ģimenes jēdzienu Satversmē var paplašināt un ielasīt tajā vienalga ko, es saku tikai vienu – pamosties! Mēs katrs nesam atbildību par to, kas būs ģimene. Ja mēs šodien vēl varam teikt, ka ģimene ir tas, kas ir balstīts Dieva Vārdā, tad rīt varbūt vairs to nevarēsim teikt. Kamēr mums ir šī atbildība, mums ir jānosargā šī vērtība! Tādēļ es aicinu katru, kas vēl nav parakstījies, piecelties un to izdarīt. Vēl ir laiks to izdarīt.

Vai, Tavuprāt, mācītājiem draudzēs arī būtu jārunā vairāk par šo iniciatīvu?

Noteikti! Tieši šobrīd mēs arī uzrunājam Latvijas kristīgo konfesiju vadītājus. Viņi ir piekrituši skaļi paust savu aicinājumu. Mēs runājam arī ar politiķiem. Tāpēc ticu, ka mums ir visas iespējas savākt nepieciešamo parakstu skaitu.

Ir cilvēki, kuri ir pārpratuši šo iniciatīvu un domā, ka tā nodefinēs par ģimeni tikai “ideālās ģimenes”, kurās ir tikai tētis un mamma.

Jā, un vēl papildus daudz bērni, vai ne? Patiesībā stāsts tiešām nav par to, lai arī grozījumos ir punkts par īpašu aizsardzību daudzbērnu ģimenēm. Šie Satversmes grozījumi, kurus izstrādāja juriste Baiba Rudevska ar savu komandu, ir tiešām desmit reiz mērīti un pārmērīti, lai tiešām tiktu aizsargāta tā sociālā realitāte, kas ir Latvijā. Proti, ģimenes, kur māmiņa viena pati audzina bērnu, vai tētis audzina viens vairākus bērnus. Grozījumi, pirmkārt paredz nostiprināt to, kas ir pats ģimenes jēdziens. Tas var balstīties laulāto attiecībās vai adopcijā, vai asinsradniecībā. Te ir runāts par īpašu aizsardzību tām godājamajām ģimenēm, kur bērniņi paņemti no bērnu nama. Īpaši rūpes šajā redakcijā tiek paredzētas bērniem, kuri cietuši vardarbībā vai ir ar īpašām vajadzībām. Viss šis spektrs, kas līdz šim nav pilnībā bijis aizsargāts, paiet apakšā šai jaunajai, papildinātajai redakcijai. Tā nerada neko jaunu, tikai nosprauž skaidras robežas un  kritērijus, lai valsts tiešām rūpētos par šīm ģimenēm!

Aiz tām robežām tomēr izpaliks šī te potenciālā iespēja ielasīt formulējumus “Vecāks Nr.1” un “Vecāks Nr.2”?

Tas izslēgs šo iespēju, jo ir skaidri pateikts, ka ģimeni veido tēvs – vīrietis un māte – sieviete. Protams, ja nav mātes vai nav tēva, tā arī jau paliek ģimene. Mēs uzsveram un saglabājam tieši šo pamatu, ka tēvs var būt vīrietis un māte – sieviete. Iesaku katram izlasīt anotāciju šim grozījumam. Tā ir ļoti pamatīgi izstrādāta, lai aizsargātu bērna dzimumidentitāti. Tagad lielais darbs ir jāizdara mums un mūsu līdzcilvēkiem.

Tomēr kādos komentāros īsi pēc šī Satversmes tiesas sprieduma varējām lasīt, ka konkrētajā lietā  par izejas pozīciju ņēma bērna situāciju. Es noprotu, ka Tu kā konservatīvo vērtību aizstāve tomēr uzskati, ka tieši bērns ir apdraudēts šajā te tendencē.

Protams, jo arī šajā gadījumā, kad bija Satversmes tiesas lēmums, vai tiešām kāds tajā domāja par bērnu un to, vai šim konkrētajam bērnam ir tēvs? Par to vispār nebija runa! Mēs ar šo Satversmes tiesas lēmumu, pirmkārt, nogriežam tēva autoritāti kā tādu un padarām tēvu par mazāk svarīgu vai vispār nesvarīgu. Kā mēs varam runāt par bērna labākām interesēm, ja jau likumdošanas līmenī paredzam, ka bērnam tēvs var arī nebūt? Protams, ka realitātē var būt dažādi, tāpēc arī šī redakcija paredz aizstāvēt tēti ar bērniem vai mammu ar bērniem, ja viņi audzina vieni. Bieži dzirdam arī visādas absurdas argumentācijas, piemēram, kā ir tad, ja ģimenē tēvs sit māti, nu kāds tur bērnam esot labums …

Šī argumentācija ir par absolūtām galējībām…

Jā, par galējībām. Līdzās tam gribas jautāt, vai tiešām uzskatāt, ka viena dzimuma pāri dzīvo mīlīgi un saticīgi līdz kapa malai? Nu tad paskatieties statistiku un to, kas tur notiek! Šobrīd pat publiskajā telpā ir bijuši pierādījumi tam, ka arī tur var būt ļoti vardarbīgas attiecības. Tāpēc tas nav risinājum. Te ir jārunā no psiholoģiskā viedokļa, ka bērnam ir vajadzīgs tēva un mātes paraugs. Gan meitai, gan dēlam ir nepieciešams tēvs un māte, jo tikai tad viņi var pilnvērtīgi veidoties un saprast savu dzimumidentitāti. Arī tā šobrīd mērķtiecīgi Latvijā tiek kausēta un pludināta ārā. Sabiedrība diemžēl tiek ‘’gatavināta’’. Daudz akmeņu būtu jāmet sabiedrisko mediju lauciņā. Kā piemēru varu minēt vienu bērnu tiesību aizskārumu. Pirms gada ‘’Vecāku Alianse’’ un citas vecāku biedrības ievēroja, ka Latvijas televīzijā iet raidījums ‘’Mans draugs Dūpijs’’, kurš popularizēja ideju, ka mazs puika var pārģērbties sievietes un princeses drēbēs un būt ļoti laimīgs. Citiem vārdiem, pamazām tādā veidā tiek iepludināts tas, ka puika varētu būt un justies arī kā meitene. Ja mēs nezinātu, kas jau šajā jomā notiek Rietumos, tad mums nebūtu par to jāuztraucas. Tomēr mēs zinām un tā ir mūsu privilēģija.

Kāpēc tomēr šīs ideoloģijas nevarētu cieņpilni pastāvēt līdzās viena otrai?

Mēs varam tikai cienīt cilvēkus kā personības, kuri piekopj šo dzīvesveidu. Katrs cilvēks prasa savu cilvēcisko cieņu, jo katrs ir vērtība. Tomēr  mēs nevaram cienīt izvēles, un tieši no tām es personīgi distancējos. Man mājā, kur dzīvoju, un tā ir daudzdzīvokļu māja, kāpņu telpā dzīvo divi puiši. Viņi ir ļoti jauki kā cilvēki. Mēs sveicināmies un apmaināmies laba vēlējumiem. Kādā brīdī es vēlāk sapratu, ka šie divi puiši nav brāļi. Tai pašā laikā, viņi dzīvo klusi un mierīgi.

Man nav nekādu tiesību nosodīt viņus, jo vienīgais Dievs var izvērtēt. Tīri cilvēciski es izturos pret viņiem ar cieņu, bet, ja runājam par to, ka jau likumdošanas līmenī mēs nopamatotu to, ka viņu attiecības ir tikpat vērtīgas kā mātes un tēva, tas jau ir kaut kas pavisam cits. Mēs nevaram likumdošanas un juridiskajā līmenī šeit likt vienlīdzības zīmi. (I.Bremze)

Redzam, piemēram, kā Kanādā vecākiem tiek atņemtas tiesības, ja viņi iestājas pret hormonālo kontracepciju saviem pusaudžiem. Tie ir tik baisi stāsti. Ja kādam liekas, ka tas notiek tikai rietumos un ka šie Satversmes grozījumi pie mums nav vajadzīgi, izlasiet šajā pargimeni.lv daudzos stāstus un informāciju! Katram ir jāatdod sava balss un jāmudina citus cilvēkus to darīt.

Materiāls ir tapis sadarbībā ar Latvijas Kristīgā radio raidījumu “Balso par ģimeni” (skan ceturtdienās 17:15 un 23:15). 

Paldies materiāla tapšanā arī Ilgai Bēmei!

Ja vēlies parakstīties par šajā sarunā minētajiem Satversmes grozījumiem par ģimenes jēdziena nostiprināšanu, dodies uz latvija.lv/pv

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT