Kā biedrība “Asociācija Ģimene” informēja iepriekš, Avienoto Nāciju organizācijas (ANO) Cilvēktiesību padome savā 29.sesijā š.g. 3.jūlijā ir pieņēmusi vēsturiski nozīmīgu rezolūciju “Par ģimenes aizsardzību” (turpmāk – Rezolūcija).
Pēc vētrainās reakcijas sociālajos tīklos, kur atsevišķi neoliberālisma un feminisma kustības pārstāvji, tā vietā lai izvērtētu Latvijas Republikas delegācijas negatīvā balsojuma iemeslus un tiesiskos aspektus, kas ir pretrunā ar Satversmē nostiprinātajām vērtībām un Latvijas politikas plānošanas dokumentiem un normatīvajiem aktiem, sāka uzburt pārsteidzošas ainas par pozitīvā balsojuma valstu vēsturiski morāli-ētisko dillemu. Iemeslus šim satraukumam Jūs atradīsies raksta beigu daļā.
Pirms noskaidrojam, kas tad īsti ir noticis ar šo Rezolūciju, vēlamies atgādināt, ka jau šobrīd 1948.gada ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijas (turpmāk – Deklarācija) 16.pants nosaka:
“1. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši pilngadību, ir tiesības bez jebkādiem ar rasi, tautību vai reliģisko pārliecību saistītiem ierobežojumiem stāties laulībā un dibināt ģimeni. Viņiem ir vienlīdzīgas tiesības stājoties laulībā, laulības laikā un šķirot laulību.
2. Laulību var slēgt tikai ar abu nākamo laulāto brīvu un pilnīgu piekrišanu.
3. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību.”
Gandrīz analoģiska tiesību norma ir ietverta 1966.gada 16.decembra ANO Starptautiskajā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk – Pakts) 23.pantā. Abās minētajās tiesību normās laulība tiek saprasta kā līdzeklis ģimenes dibināšanai. Attiecīgi, ne Deklarācija, ne Pakts neko nesaka par tādas ģimenes dibināšanu, kas nebalstās uz laulību.
Vispirms par pašu Rezolūciju.
ANO ar šo Rezolūciju, kas valstīm ir rekomendējoša, atkārtoti apliecināja, ka ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa un tai ir tiesības uz aizsardzību no sabiedrības un valsts puses. Tāpat ANO ar šo Rezolūciju aicina valstis realizēt uz ģimeni orientētu visaptverošu starpnozaru politiku, iekļaujot to valsts attīstības dokumentos un nozaru programmās.
Rezolūcija kopumā ir vērsta uz to, lai spējinātu ģimenes pārvarēt dažādas grūtības un uzlabotu to ekonomisko situāciju. Tajā tika mudināts valstis meklēt veidus kā nodrošināt un veicināt vecāku pienākumu un darba apvienošanu, īpašu uzmanību pievērst vientuļo vecāku, atraitņu un bāreņu vajadzībām, izmantojot veselības apdrošināšanas un sociālās palīdzības resursus, veidot finansiāla un materiāla rakstura programmas, piedāvājot dienas centru pakalpojumus, zīdīšanas telpas darba vietās, bērnudārzus, nepilna darba laika iespējas, apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu, apmaksātu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, elastīgu darba grafiku, reproduktīvās un bērnu veselības aprūpes pakalpojumus.
Valstis, kas balsojušas par Rezolūcijas pieņemšanu, neskatoties uz viņu pašreizējo stāvokli cilvēktiesību un ģimenes tiesību jomā, ir apņēmušās realizēt Rezolūcijā iekļautos pasākumus un tas kopumā ir labs signāls.
Rezolūcija sākas ar šādiem ievadvārdiem:
Atzīstot, ka valstis ir primāri atbildīgas par cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību visiem cilvēkiem.
Atzīstot, ka ģimenēm ir galvenā atbildība par bērnu audzināšanu un aizsardzību un ka bērnam, lai tas pilnīgi un harmoniski attīstītos, ir jāaug ģimenē laimes, mīlestības un sapratnes pilnā atmosfērā.
Ārlietu ministrija (turpmāk – ĀM), reaģējot uz Saeimas Eiropas lietu komisijas 15.07.2015. sēdē deputātu uzdotajiem jautājumiem E.Rinkēvičam, publiski skaidro:
“Pievēršoties rezolūcijas saturam, vispirms jānorāda, ka tajā pilnvērtīgi netiek atspoguļots cilvēktiesību universāluma princips. Latvija, tāpat kā pārējās ES dalībvalstis, vienmēr ir stingri atbalstījusi šo pamatprincipu, kura pamatā ir atziņa, ka cilvēktiesības ir piemērojamas ikvienam neatkarīgi no atšķirīgām kulturālajām, reliģiskajām, politiskajām vai sociālajām sistēmām un tradīcijām,” skaidro Ārlietu Ministrija.
Jāatzīmē, ka cilvēktiesību universāluma princips nebūt nenozīmē to, ka ģimenes jēdziens ir jāpārdefinē. Saskaņā sr šo principu cilvēktiesības piemīt ikvienam cilvēkam tādēļ, ka viņš ir cilvēks, līdz ar to nav saprotams, kur ĀM saskata problēmas saistībā ar cilvēktiesību universāluma principu Rezolūcijā.
ĀM turpina: “Prezentējot rezolūciju, tās autori atkārtoti mēģināja panākt starptautisku vienpusīga ģimenes koncepta atzīšanu, pilnvērtīgi neņemot vērā dažādu ģimenes formu pastāvēšanu, piemēram, nepilnu ģimeņu, audžuģimeņu, dalīto ģimeņu un citu. Tas, savukārt, var ietekmēt virknes cilvēktiesību īstenošanu, tajā skaitā sieviešu tiesību uz mantojumu, tiesību uz īpašumu, bērnu tiesību,”
Jāpiezīmē, ka bērnu tiesību aizsardzības normas izriet no specifiskajām tiesību normām, t.i., no ANO bērnu tiesību konvencijas.
Savukārt, Rezolūcijas 16. un 17.punkts paredz:
16. Viena vecāka vadītas mājsaimniecības, bērnu vadītās mājsaimniecības un vairāku paaudžu mājsaimniecības ir īpaši neaizsargātas pret nabadzību un sociālo atstumtību;
17. Apņemas pievērst īpašu uzmanību sieviešu un bērnu uzturētām ģimenēm, ņemot vērā, ka ievērojamu daļu mājsaimniecību visā pasaulē ir sieviešu pārziņā un to iztika balstās uz sievietes ienākumiem. Sieviešu uzturētās mājsaimniecības bieži vien ir starp nabadzīgākajām pastāvošās profesiju segregācijas darba tirgū un citu uz dzimumu orientētu šķēršļu dēļ.
Nav jābūt juristam, lai saprastu, ka Rezolūcija aizstāv ne tikai pilnās ģimenes. Tāpēc nav saprotama ĀM ierēdņu, kuri gatavoja skaidrojumus par Latvijas pārstāvja negatīvo balsojumu Rezolūcijas pieņemšanā, rīcība. Vai nu viņi nav iepazinušies ar tās saturu, vai arī apzināti maldina deputātus un sabiedrību.
Jāpiezīmē, ka Rezolūcijas izstrādes un apstiprināšanas procesā notika visai interesanti precedenti. Ziņu portāls www.lifesitenews.com, atsaucoties uz Family Watch International vadītājas Šāronas Sleiteras (Sharon Slater) teikto, informē: “Attīstītās valstis, iespējams, izdarīja milzīgu spiedienu uz citām valstīm, lai apturētu šo Rezolūciju vai iestrādātu tajā tādus labojumus, kas mazinātu tās nozīmi, piedraudot ar ārvalstu palīdzības apturēšanu”.
Šeit rodas jautājums – kāpēc valstis, kuru pastāvēšana un sociālā labklājība ir atkarīga no dabīgu ģimeņu īpatsvara, cīnās pret dabiskas ģimenes kā sabiedrības pamatšūniņas pastāvēšanu un aizsardzību, nevēlas sniegt tām pienākošos aizsardzību krīzes situācijās un neskatās uz šo procesu caur no bērnu tiesību aizsardzības prizmu, jo ikviena bērna interesēs ir piedzimt un uzaugt savā bioloģiskā ģimenē ar mīlošiem vecākiem, kuriem ir stabilas, cieņpilnas un mīlestības pilnas attiecības.
Par Ārlietu ministrijas rīcību Rezolūcijas pieņemšanā:
Raugoties no Eiropas Savienības (ES) tiesību viedokļa prizmas, ģimenes tiesības un ģimenes politika ir katras ES dalībvalsts iekšpolitikas jautājums, kas tiek definēts nacionālajās tiesību normās, ievērojot ES dalībvalstu demokrātisku dokumentu pieņemšanas procesu. Konkrētajā gadījumā Ārlietu ministrijas, kas ir atbildīga par valsts viedokļa pārstāvēšanu starptautiskajās organizācijās, t.sk., ANO, pienākums ir ievērot Latvijas Republikas normatīvo regulējumu, sniedzot Latvijas Republikas oficiālo viedokli – nacionālo pozīciju.
Ministru kabineta 2010.gada 3.augusta noteikumi Nr.707 “Noteikumi par dokumentu izstrādāšanu valsts attīstības mērķu aizstāvēšanai starptautiskajās organizācijās, to saskaņošanas, apstiprināšanas un aktualizācijas kārtību” nosaka, kādi dokumenti izstrādājami valsts attīstības mērķu aizstāvēšanai starptautiskajās organizācijās, šo dokumentu izstrādāšanas, saskaņošanas, apstiprināšanas un aktualizācijas kārtību, kā arī to, kā šādi dokumenti uz laiku var aizstāt attiecīgus politikas plānošanas dokumentus.
Ģimenes politikas jomā kā iekšpolitikas jautājumā Latvija ir nepārprotami definējusi, ka dabīgas ģimenes aizsardzība ir valsts prioritāte, uz to norāda gan Satversmes 110.pants, gan Ģimenes politikas pamatnostādnes, kuru virsmērķis ir veicināt ģimeņu nodibināšanu, stabilitāti, labklājību un sekmēt dzimstību, kā arī stiprināt laulības institūciju un tās vērtību sabiedrībā.
Ārlietu Ministrija savos skaidrojumos informē: “Latvijas delegācija kopā ar citām ES dalībvalstīm aktīvi sniedza priekšlikumus rezolūcijas teksta uzlabošanai. Ar mērķi pilnveidot rezolūcijas tekstu, ES kopā ar partneriem no citiem reģioniem, iesniedza rezolūcijas labojumus, taču šie labojumi neguva rezolūcijas autoru un Padomes vairākuma atbalstu.”
Nav saprotams, kādu tieši viedokli sniedza Latvijas delegācija. Tas noteikti taps zināms tuvākā laikā. Taču, sniedzot Latvijas Republikas viedokli, kas acīmredzami atšķiras no Latvijas Republikas normatīvo aktu un politikas plānošanas dokumentu prasībām, Ārlietu ministrijai bija pienākums iesaistīt atbildīgo nozares ministriju (Labklājības ministriju), kā arī izstrādāt instrukciju oficiālā viedokļa paušanai, kas nevar būt pretrunā ar Latvijas Republikas tiesību aktiem, jo īpaši Latvijas Satversmes 110.pantam. Jo, ja oficiālas valsts amatpersonas augsta līmeņa starptautiskajā organizācijā nepārstāv savas valsts tiesisko pozīciju, tas būtu saucams par patvaļu un tiesisko nihilismu. Kā dotajā gadījumā var prasīt no iedzīvotājiem normatīvo aktu ievērošanu, ja valsts amatpersonas ne tikai neievēro, bet klaji deformē tautas vēlētu pārstāvju apstiprinātus dokumentus un tajās ietvertās normas?
ANO Cilvēktiesību padomes tiešraides vietnē Latvijas valsts viedoklim ir pievienots uzraksts “on Behalf Of the EU”, kas varētu likt domāt, ka Latvijas pārstāvis pauž kopējo Eiropas Savienības viedokli, taču tā tas nav. Katra valsts ANO Cilvēktiesību padomē balsojumam reģistrējas atsevišķi un minētajā balsojumā vēl bez Latvijas piedalījās arī četras citas Eiropas Savienības dalībvalstis (Igaunija, Francija, Vācija un Īrija). Līdz ar to var uzskatīt, ka Latvijas pārstāvis Raimonds Jansons, balsojot pret ANO rezolūcijas pieņemšanu, ir paudis Latvijas valsts oficiālo viedokli.
Ģeopolitiskā situācija.
Ne reizi vien no dažādu neoliberālu uzskatu paudēju puses ir izskanējis paziņojums, ka konservatīvo uzskatu piekritēji ir Kremļa inspirēti un apmaksāti.
Jāsaka, ka tā ir visai radoša pieeja, ņemot vērā šī brīža ģeopolitisko situāciju. Vislielāko pārsteigumu izraisa fakts, ka Latvijas politiķiem, valsts pārvaldes iestādēm un iedzīvotājiem tiek piedāvātas divas radikālas izvēles – “tolerance pret daudzveidību”, ko aktīvi sponsorē ASV, Zviedrijas u.c. valstu pārstāvniecības vai Krievijas pseido tikumiskā pasaules uztvere. Nevar nepiekrist lielākajai daļai Rīgas iedzīvotāju, kuri aptaujā par praida norisi izteicās negatīvi, jo izvēle ir gaužām nožēlojama.
Tikai retais visā šajā jezgā saprot un norāda, ka Latvijai nav jāizvēlas neviens no šiem piedāvājumiem un ka tā var iet savu izvēlēto ceļu, veidojot ģimenes politiku ar ilgtermiņa redzējumu. Jo, kā ziņo eksperti – nepieciešams palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri vēlas bērnus. “Asociācija Ģimene”, savukārt, vēlas piebilst, ka, vēl bez finansiālā atbalsta, nepieciešams palīdzēt Latvijas iedzīvotājiem veidot mīlestības un uzticības pilnas laulāto attiecības, kurās jutīsies droši un pasargāti arī bērniem. Ģimenēm ir jāmāca krīzes pārvarēšanas veidi un pārliecība, ka, izejot kopīgi cauri grūtībām, attiecības paliek arviens stiprākas.
Latvijas tauta cauri gadsimtiem sevi ir pierādījusi kā stipru un sīkstu. Šobrīd dažādu iemeslu dēļ mūsos ir sašūpota izpratne par savu vērtību, taču tas nav neatgriezeniski. Jo, kā pierādīja nupat notikušo XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku pieredze – mēs varam masveidīgi ģībt, bet nākošā dienā mēs ceļamies un dodamies miermīlīgā un prieka pilnā svētku gājienā, un svinam kopībā un sadraudzībā.
Kā Dziesmu svētku vietnē “Dzied un dejo” raksta Izglītības un zinātnes ministrija (neskatoties uz visām “tikumības peripētijām”) – Ģimene ir mūsu pašu un visas Latviešu tautas nākotnes pamats, kas garantē nācijas pastāvēšanu, izdzīvošanu un attīstību. Katram no mums ir vajadzīga ģimene kā laimes, miera un patvēruma vieta.
Mēs no sirds ticam, ka Latvija ir pārāk maza, lai mēs nedomātu un nerūpētos par mūsu ģimenēm un bērniem visos līmeņos.
Dievs svētī Latviju!
Autores: Elīna Kārkla un Baiba Rudevska
