/Marks Jermaks/
Daudzi pāri Latvijā izvēlas dzīvot nereģistrētās attiecībās, tādēļ valstij jānodrošina tiem īpašs atbalsts un aizsardzība, secina pētījuma „Reģistrētas un nereģistrētas kopdzīves faktoru salīdzinošā analīze” autori no Publiskās antropoloģijas centra un EKOSOC LV komandas.
Pētījuma laikā tika aptaujāta 41 persona, kura bija pārtraukusi vismaz vienu reģistrētu vai nereģistrētu kopdzīvi, kurā ir dzimis vismaz viens bērns. Respondenti pārsvarā apgalvoja, ka vēlētos sagaidīt no valsts lielāku aizsardzību. Tika secināts, ka „pāru skaits, kuri dzīvo nereģistrētā kopdzīvē, tikai pieaugs”. Līdz ar to valdībai esot oficiāli jāatzīst kopdzīve ārpus laulības un jāgarantē tai „kaut vai minimālu tiesisku aizsardzību”.
Laulības institūta pārskatīšanas atbalstītāji izmanto pārsvarā tīri emocionālus argumentus. Piemēram, tiek uzsvērts, ka nereģistrētam pārim šķiroties, var ciest sieviete un bērni. It kā bērnu vecākiem kāds pirms tam nebūtu ļāvis noslēgt laulību. Protams, pētījuma rezultātus savā ideoloģiskajā cīņā pret tradicionālam vērtībām izmanto arī politiķi. Piemēram, bijusī labklājības ministre Ilze Viņķele uz tā pamata apgalvo, ka likumdošanā vajadzētu iestrādāt normu, kas vismaz atsevišķos gadījumos ļautu kopdzīvē dzīvojošus cilvēkus atzīt par ģimeni.
Atliek tikai brīnīties, kādēļ liberāli orientētie pētnieki, politiķi un masu mediji pieprasa atbildību no valsts, aizmirstot par galveno klasiskā liberālisma postulātu – indivīda atbildību par savu dzīvi. Šī selektīvā amnēzija īpaši spilgti parādās tieši diskusijās par ģimenes un laulības juridiskā statusa pārskatīšanu. Kas traucē cilvēkiem, kuri uzsāk kopdzīvi, salaulāties baznīcā vai reģistrēt attiecības dzimtsarakstu nodaļā? Viņu attiecības līdz ar to iegūtu oficiālu statusu un baudītu kaut pieticīgu, bet tomēr stabilu valsts atbalstu. Krīzes situācijās (piemēram, laulātā slimība vai nāve) vīram vai sievai nevajadzētu neko skaidrot un pierādīt savu piederību. Arī tiekoties ar citiem cilvēkiem nebūtu infantili jāsauc dzīvesbiedrs par „draugu”.
Pētījuma autori uzskata, ka pāru, kas grib dzīvot ārpus laulības, ar laiku kļūs vēl vairāk. „Partneri” pārsvarā saka, ka „zīmogs pasē neko nemaina”. Būsim godīgi – šī pozīcija ir ļoti izdevīga vīrietim, kurš vienkārši negrib uzņemties atbildību par savu un tuvinieku dzīvi. Viņš „vēl nav gatavs” salaulāties, toties viņam nav nekādu problēmu baudīt citas kopdzīves priekšrocības. Savukārt daudzām sievietēm negatīva attiecību pieredze (iespējams, arī starp tēvu un māti) izraisa bailes no laulības gredzena, jo tas ir risks, ka traģiskais stāsts atkārtosies. It kā šķiršanas iemesls būtu pati laulība, nevis partneru izdarītas kļūdas.
Valstij ir jārespektē tās iedzīvotāju brīvā izvēle. Ja cilvēks pieņem lēmumu dzīvot ārlaulības sakaros, valstij nav jāskrien viņam pakaļ, lai piedāvātu privilēģijas. Tieši otrādi, oficiāls laulības institūts būtu jāstiprina, t.sk. paplašinot sociālo atbalstu un privilēģiju klāstu, lai pamudinātu jaunos pārus uzdrīkstēties izveidot normālu ģimeni un skaidri uzņemties par to atbildību.
Tiesa, vienā aspektā pētījuma autoriem tomēr var piekrist. Laulību uztverot kā veidu iegūt no valsts kaut kādas privilēģijas, tā tiešam pārvēršas par „lieku formalitāti”. Tieši šāda ciniskā un egoistiskā attieksme („kas man no tā būs”) ir galvenais faktors, kas šādās attiecībās bieži vien kļūst par bumbu ar laika degli.
Avots: www.civitas.lv
