Laulībā naudu likt kopā vai katram tērēt savu?
Iedvesmojošs pāris – Ingus un Liene Bukši, kuri ir pārliecināti, ka meklēt palīdzību savā laulībā – tā nav vājuma pazīme. Savā profesionālajā ikdienā – programmētājs un mārketinga speciāliste, savā privātajā dzīvē – drosmīgs pāris, kas teju 22 laulības gados ir gan atvēruši sirdi diviem adoptētiem bērniem, gan pārsteiguši ik pa septiņiem gadiem savus draugus, pierādot, ka pie laulību konsultanta iet, nevis tāpēc, ka grib šķirties, bet gan – ka vēlas neizšķirties un iemācīties vēl labāk komunicēt ar otru. Kamēr citiem pāriem finanses ir klupšanas akmens, Bukšu pāris brīdī, kad “viss nobruka”, sāka kopīgi mācīties, kā pārvaldīt nopelnīto, kā gudri rīkoties ar finansēm, tā sasniedzot arī pašu attiecībās jaunas virsotnes. Šajā sarunā uzzināsim, kāpēc septiņu eiro dēļ Ingus Lienei teica, ka atkal laiks ir zvanīt psihoterapeitam, ko Liene izdarīja reiz tādu, ko vīrs atceras un saka, ka patiesi lepojas ar savu sievu un kā tikt galā, ja ”komunikācijas trubas” aizsērējušas? Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi. Video versijā noskatieties arī, ko uz Bukšu pāra īpašo jautājumu “Vai un kā uzturs ietekmē laulību un ko iesākt, ja galvenais gatavotājs/-a ir noguris?”atbild eksperte – uztura speciāliste Gita Ignace (57 min). Rihards: Jūs teicāt, ka savā nu jau 21 gadu ilgajā laulībā (tūlīt būs 22 gadi), esat piedzīvojuši krīzes ik pa septiņiem gadiem. Lūdzu ieskicējiet, kas bija tajā pirmajā septiņgadē, kad ceļš aizveda pat līdz pāru terapeitam? Liene: Tas galvenais iemesls bija, ka pēkšņi sapratām, ka nevaram parunāt viens ar otru. Mēģinājām runāt, tas ļoti ātri nonāca pie kliegšanas un nespējām vairs saprasties. Tad vīrs teica, ka mums ir vajadzīgs kāds, kas palīdz “iztīrīt komunikācijas trubas”. Aizgājām pie brīnišķīga terapeita – Gata Līduma. Ingus: Un viņš... Lasīt tālāk
Aicina nevirzīt ratifikācijai Stambulas konvenciju
Stambulas konvencija ir balstīta radikālā feminisma idejās par šķiru cīņuKonvencijas Preambulā teikts: “atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.”[1] Tādējādi ne tikai tiek noliegta vīriešu loma laulībā, ģimenē un bērnu audzināšanā, bet arī tiek ieviesta visu vīriešu vainas prezumpcija. Visā konvencijas tekstā dominē uzskats par vīrieti kā varmāku un par sievieti kā upuri. Konvencija ļoti plaši runā par “dzimumu vai dzimuma lomu stereotipiem”, tos neatšifrējot. “Lai novērstu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, nepieciešamas tālejošas izmaiņas visas sabiedrības attieksmē, atteikšanās no dzimumu stereotipiem un izpratnes veidošana.[2]” … “minēto pienākumu pamatā ir projekta autoru pārliecība par to, ka pašreizējos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļus bieži vien ietekmē aizspriedumi, dzimumu stereotipi un dzimumu diskriminējošas paražas vai tradīcijas. Tāpēc Konvencijas dalībvalstīm jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai veicinātu izmaiņas domāšanā un attieksmē.[3]” Kā liecina Labklājības ministrijas skaidrojošajā vārdnīcā[4] dzimumu līdztiesības jomā, dzimumsociālās / dzimumu lomas ir tradicionāli pieņemtas lomas, kas izveidojušās socializācijas (audzināšanas, mediju, citu faktoru ietekmēs) rezultātā, bet kurām nav rodams objektīvs pamatojums, tomēr rezultātā tās ierobežo cilvēku uzvedību un arī viņu labklājību un labsajūtu. Dzimumu lomu piemēri ir vīrietis – ģimenes apgādnieks vai sieviete – mājsaimniece. Ņemot vērā, ka tieši bērna piedzimšanas un zīdaiņa periodā izteikti ir vērojama minēto dzimuma lomu realizācija, var secināt, ka Konvencija savā būtībā vēršas pret mātišķības un tēvišķības izpausmēm, kas šajā periodā ir tik nozīmīgas bērna pilnvērtīgai psihoemocionālai attīstībai, nodarot potenciālo kaitējumu bērnu psihei.Stambulas konvencija paredz sociālā dzimuma jeb gender jēdziena ieviešanup. c) “ar terminu „sociālais dzimums” (dzimte) tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība,... Lasīt tālāk
NVO aicina veidot Demogrāfijas un ģimenes lietu ministriju
Starptautiskajā Ģimenes dienā nevalstiskās organizācijas, kas apvienojušās Memorandā ģimenes vērtību stiprināšanai aicina spert izšķirošos soļus demogrāfisko problēmu risināšanai Latvijā un veidot Demogrāfijas un ģimenes lietu ministriju. Apzinoties, ka pēdējo 30 gadu laikā Latvija zaudējusi turpat 1 miljonu cilvēku, šādas ministrijas darbība sekmētu koordinētāku un mērķtiecīgāku pieeju demogrāfisko problēmu risināšanai, kā arī veicinātu tādu nozaru politiku, kas atbalsta ģimenes un veicina iedzīvotāju skaita pieaugumu. NVO norāda, ka kopš 2009. gada ir bijuši dažādi mēģinājumi risināt demogrāfijas jautājumus, taču līdz šim tas ir bijis nepietiekami un nav nesis vēlamos rezultātus, tāpēc ir pienācis laiks rīkoties mērķtiecīgāk. “Pēdējo 30 gadu laikā Latvijā ir notikušas ievērojamas demogrāfiskās pārmaiņas. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas iedzīvotāju skaits bija aptuveni 2,7 miljoni, šobrīd tas ir samazinājies līdz aptuveni 1,9 miljoniem 2021. gadā. Iedzīvotāju skaita samazināšanos nosaka vairāki faktori, tostarp mērķtiecīgas un sistemātiskas demogrāfiskās politikas trūkums visos publiskās pārvaldes līmeņos,” uz tendencēm norāda biedrības “Asociācija Ģimene” vadītājs Rihards Kostigovs. NVO ir vienisprātis, ka laikā no 2002. līdz 2009. gadam, kad izpildvaras līmenī strādāja Bērnu un ģimenes lietu ministrija, tika paveikts nozīmīgs darbs demogrāfiskās situācijas uzlabošanā, kas ir būtiski ietekmēja gan dzimstības rādītāju uzlabošanos, gan sekmēja ģimenei draudzīgas vides veidošanos. 2011. gadā tika izveidota Demogrāfisko lietu padome, kurā ietilpa ministriju un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Kopš 2016. gada demogrāfisko jautājumu risināšana norisinājās sadarbības platformas ”Demogrāfisko lietu centrs” ietveros Pārresoru koordinācijas centra un Ministru prezidenta padomnieka demogrāfijas jautājumos vadībā, tomēr būtiski ir iztrūkusi politiskā griba uzlūkot demogrāfijas jautājumus kā prioritāti mūsu valstī. Kā zināms, 2022. gadā Demogrāfisko lietu centrs tika likvidēts, vienlaikus 14. Saeimā uzsāka darbību Ilgtspējīgas attīstības komisijas Demogrāfijas, ģimeņu un bērnu lietu apakškomisija. “Diemžēl demogrāfiskie jautājumi pēdējo 30 gadu... Lasīt tālāk
Viņš man teica – tu tikai mani sagaidi. Es sagaidīju…
Šis būs stāsts par kādas laulības piedzīvotajiem zemākajiem punktiem, kuros tomēr notika brīnums. Uz sarunu aicinājām politologu Andi Kudoru, kurš ar savu sievu Lilitu laulībā ir jau 24 gadus. Viņi atceras, ka laulību uzsāka tik pareizi, cik vien varēja būt, gluži “kā pēc grāmatas” … Tomēr pēc sastapšanās ar pirmajiem nopietnajiem sarežģījumiem laulībā ienāca sarūgtinājums. Tas noveda pie tā, ka lielākā daļa no laulības gadiem pavadīti postošā azartspēļu un alkohola atkarībā. Kā laulātais pāris spēja rast izeju no ilgās krīzes brīdī, kad abas puses saprata – sliktāk vairs nevar būt? Kas noveda pie lēmuma atstāt otru brīdī, kad viņam bija vissmagāk – bezspēcība vai cerība? Un kādēļ Lilita pieņēma lēmumu sagaidīt Andi atgriežamies? Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi. Rihards: Lilita ir personāllietu speciāliste, Andi mēs, savukārt, pazīstam kā politologu un spēcīgu konservatīvās domas virzītāju. Lilita, vai tā ir vienmēr bijis, ka Andis ir tas lielais runas vīrs? Lilita: Jā, iepazināmies Rīgā vienā draudzē, kur viņš sākumā tulkoja un tad jau vadīja pārrunu grupas. Andis vienmēr ir bijis līderis. Kā jūs pa īstam iepazināties toreiz vairāk nekā pirms tiem 24 gadiem? Andis: Mēs bijām abi draudzē vienā ģimenes grupā. Tās toreiz bija Bībeles pārrunu grupas, tas bija kaut kas līdzīgs mājas draudzēm. Lilita toreiz bija ar mums. Es pievērsu uzmanību Lilitai brīdī, kad reiz uz vienu sapulci nebija atnākušas māsas. Bija maz cilvēku, es biju sarūgtināts. Es Lilitai prasu, kur ir pārējās māsas? Un Lilita man teica: piedod. Man bija tā “opā”, jo viņa taču nav vainīga, ka citi nav atnākuši, es sapratu, cik viņa ir pazemīga. Es laikam biju noguris no lepnām sievietēm, tas man likās tik ļoti vērtīgi, kas es... Lasīt tālāk
